Kur gūsim Latvijai spēku? —

Pats viņas spēks, kad sirdi pamatā liksim

Karoga svētki — pulkveža Oskara Kalpaka dzimtajās mājās “Liepsalās”

Dzimtenes mīlestība un karogs cīņās un darbā

Akmenī kaltais Oskars Kalpaks ar vijoli

“Karogs simbolizē neatkarību, augstāku varu, kā arī piederību kādai nācijai vai grupai. Kara apstākļos karogs nozīmē karavīra uzticību un godu, kas aizstāvams, nepieciešamības gadījumā ziedojot pat savu dzīvību. Plīvojošs karogs bieži vien simbolizē kaut kā aizsākumu vai spēju raisīt pārmaiņas nākotnē.” Šī Herdera vārdnīcas karoga definīcija sasaucas ar vēsturiskiem un tagadnes notikumiem ap Liepsalu mājām Madonas pusē, kur Dzimtenes mīlestību, drosmi un spēku no varenā laukakmeņa un skaistajām liepām ap tēva māju smēlās jauneklis Oskars, lai vēlāk kļūtu par pulkvedi Kalpaku – vienu no pirmajiem Brīvības cīņu varoņiem, par Latvijas karavīru drosmes simbolu. Šodien, kad kara cīņu karogs stāv satīts, atjaunotajās Liepsalās plīvojošais karogs simbolizē sava pagasta un līdz ar to visas valsts sakopšanu, sakārtošanu, ceļu tām nākotnes pārmaiņām, ar ko saistās šodien mūsu domas un cerības, Eiropas tautu saimē ieejot. Kad 1994. gadā Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadeti ieradās Liepsalu māju vietā, lai uzsāktu sakopšanas darbus, tur bija krūmiem aizaugusi apkārtne ar garā zālē ieaugušiem ēkas pamatiem.

Kadeti pacīnījās ar krūmiem, nolika ziedus Visagala kapos pie pulkveža kapa, lauka apstākļos noklausījās lekciju par kalpakiešu varoņgaitām, lai gan daba un laiks bija savu paveicis. Par Liepsalu atjaunošanu varēja tikai sapņot. Bet tad no trimdas Latvijā atgriezās Oskara Kalpaka brāļameita Ārija Kalpaka–Grundmane, kas ar apskaužamu enerģiju, ieguldot sirdsmīlestību un personiskos līdzekļus, rakstnieka Visvalža Lāča vārdiem sakot, radīja “pieminekli pulkvedim Oskaram Kalpakam, savai dzimtai un svētnīcu visai tautai”.

Stāsta Ārija Kalpaka–Grundmane: “Ar karogu mēs simboliski apliecinām mīlestību savai tēvzemei, tās brīvībai. Par valsts pilsoņa augstāko simbolu jāuzskata karogs, šinī vietā karogmasta pamatā akmenī kopā ar Auseklīti iekalti vārdi – “Dievs, Latvija, karavīrs, zemnieks”. Šie četri vārdi ir mūsu ģimenes, mājas un valsts būves pamatā. Pirmos karoga svētkus Liepsalās svinējām 1998.gadā. Visu šo gadu garumā apkārt Liepsalu robežai stādīts liepu aplis, tām pretī lielāks ozolu aplis – “rindām auga ozoliņi, pretī auga liepu rinda”. Vidū būs vienotības taka. Aplis simbolizēs drošību, draudzību un daudzinājumu. Manā leksikā ir samērā neparasts vārds – mude. Mude ir mudinājums katru dienu iet, darīt, tiekties uz priekšu. Pirmajos karoga svētkos mūsu devīze bija – “Ticība, liecība, mude”. Ticība bija saistīta ar Liepsalu atjaunošanu, liecība – ka Latvija ir brīva, mude simbolizē arī garīgo spēku, kas šinī gadījumā saistīts ar celšanu – savas dzimtas, savas valsts labā.”

— Kā jūs sadzīvojat ar savu “mudi”, vai reizēm tā neprotestē?

— Gadi raksta savu. Bet Kalpaki ir reliģiozi cilvēki, paļaujos uz katru dienu, ko Dievs dāvā, jo daudz vēl jāpaveic. Lielajā laukumā taps Latvijas siluets un Latvijas kontūras ar akmeņu apstrādājumu. Tur būtu jādeg mūžīgās uguns liesmai, protams, simboliski. Ticības liesma mūžīgai Latvijai. Bērniem būs nometnes. Man nepatīk, ka viņi dzīvo teltīs. Jāuzbūvē siena šķūnīši, kuros viņi varēs apmesties un dzīvot askētiski, bet romantiskāk, kopā ar smaržojošo sienu vai labību.

Kalpaku dzimtas koks akmenī

Akmenī kaltie vārdi aicina – celies, mācies, strādā!

Liepsalas šodien top kā piemiņas ansamblis ne tikai brīvības cīņā saucējam un viņa dzimtai, bet arī visai Latvijas valstij, tās cīnītājiem par gara vērtībām, jo akmeņkaļi iecirtuši vairākos pieminekļos tautas dižgaru atziņas un vēlējumus, ko savos dzīves gados brīvajā Latvijā un tālajos trimdas ceļos pārbaudījusi Ārija Kalpaka–Grundmane. Pelēkajam akmenim pieglaudies bariņš skolēnu no Bauskas. Viņu latviešu literatūras skolotāja Vija Cerusa sameklē akmenī Annas Brigaderes poēmas “Varoņa sirds” fragmentus, Viļa Plūdoņa, Zentas Mauriņas, Andreja Eglīša “Audiet mani karogā sarkanbalti sarkanā” un citu Latvijas dziesminieku patriotiskos un mīlestības pilnos vārdus.

Skaists piemineklis veltīts arī Kalpaku dzimtas kokam ar aizsākumu 1795.gadā. Kādreizējā laidara un vāgūža vietā akmenī kalts pakavs un ratu ritenis liecina par latvieša pieķeršanos savam pirmajam palīgam smagajos zemes darbos – kumeliņam.

Labības šķūņa un rijas vietā uzcelta skaista priežu baļķu būve sabiedriskai dzīvei. Tur arī koncertu sniedza Nacionālo bruņoto spēku štāba orķestris kapteiņa Pētera Rudzīša vadībā. Kuplo svētku viesu pulku uzrunāja brigādes ģenerālis Valdis Matīss. Ģenerālis sacīja, ka karogs un cilvēks bieži ir neatraujami viens no otra, tāpat kā karavīrs un karogs. Viņš atzina: “Pulkvedis Oskars Kalpaks bija karognesējs tajos tālajos gados. Kalpaka tēva mājas apmēram pirms desmit gadiem bija krūmos aizaugusi izpostīta zeme, tāpat kā tūkstoš citās vietās, jo mums lika plivināt svešu karogu, dziedāt svešu himnu un lūkoties uz mums svešu ģerboni. Tas, kas pa šiem gadiem paveikts šeit, varēja notikt ar Dieva svētību, cilvēka uzņēmību un latviešu sīkstumu.”

Atcerēties un godināt kritušos varoņus aicināja arī virsleitnants Verners Liguts, kam liktenis bija lēmis pārdzīvot Latvijas armijas virsnieku iznīcināšanu netālajā Litenes nometnē un izciest Noriļskas nāves dzirnavas Šmita kalna pakājē.

Rakstnieks Visvaldis Lācis trāpīgiem vārdiem raksturoja Liepsalās notiekošās pārvērtības: “Mēs zinām, ka trimdā liela daļa mūsu tautiešu kļuvuši bagāti vai turīgi, nodrošinājuši savas vecumdienas. Mums nav jāskauž, jo tas viss sasniegts sūrā, smagā darbā. Naudu gan trimdas zemēs, gan tepat Latvijā var izdot dažādā veidā – var nodrošināt ērtas vecumdienas kādā

Atjaunotās Oskara Kalpaka Liepsalu mājas Madonas rajona Ošupes pagastā

skaistā Eiropas vai Amerikas stūrītī, ceļot pa pasauli. Bet mani pievelk Ārijas Kalpakas–Grundmanes garīgā bagātība, kura visu naudu, ko kopā ar mirušo dzīvesbiedru sastrādājusi, iegulda šeit. Te tiešām ir svētnīca – pieminekļu ansamblis. Katru reizi, kad šeit atbraucu, vienmēr ir kas jauns nācis klāt. Šeit notiekošais sasaucas ar Zentas Mauriņas rakstīto, ka cariskās Krievijas laikā kāds Vecpiebalgas zemnieks ļoti ražīgi strādājis savā vecsaimniecībā. Būdams nevis skops, bet taupīgs, sakrājis tiem laikiem milzīgu bagātību cara zelta rubļos. Laikā, kad latviešu valodu mācīja tikai pagastskolas pirmajās klasēs un kad koka klučus kāra kaklā tiem, kas uzdrošinājās runāt latviski, bagātais Vecpiebalgas zemnieks norakstījis testamentā visu savu sakrāto naudu Latvijas Universitātei. Tādi cilvēki pelnījuši mūsu cieņu, kuri iegulda garīgās, paliekošās vērtībās.”

Oskara Kalpaka dzimtais novads ir sevišķi bagāts Latvijas vēstures ziņā. To apliecina arī Ošupes pagasta padomes priekš-sēdētājs Dzintars Kozulis: “Ne katrā pagastā ir vienpadsmit ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvoti karavīri. Tā ir mūsu pagasta vizītkarte. Kad sāku strādāt par pagasta padomes priekšsēdētāju, deviņdesmito gadu vidū, šeit kopā ar vīru ieradās Ārija Kalpaka–Grundmane. Mēs noslēdzām sadarbības vienošanos Liepsalu sakopšanai. Pagasts savu iespēju robežās palīdzējis ceļu sakopšanā, arī ar darbaspēku, līdzekļus ziedojušas arī privātpersonas, bet valsts līdzekļi nav tērēti. Rīkotas talkas, kurās piedalījusies Meirānu Oskara Kalpaka vārdā nosauktā pamatskola, Degumnieku un Ošupes skolas. Skolu jaunatnes audzināšanā šai vietai ir un arī turpmāk būs liela nozīme.”

Brigādes ģenerālis Valdis Matīss

Ārija Kalpaka–Grundmane

Virsleitnants Verners Liguts

Audīsim savu karogu ap savām un mūsu Liepsalām!

Teksts un foto: Andris Kļaviņš — “Latvijas Vēstnesim”