• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Pa Slobodskas apkārtni - kā pa "Tālo noskaņu" lappusēm. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 9.09.2003., Nr. 122 https://www.vestnesis.lv/ta/id/78751

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par ārējās tirdzniecības apjomiem

Vēl šajā numurā

09.09.2003., Nr. 122

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Pa Slobodskas apkārtni — kā pa “Tālo noskaņu” lappusēm

Meklējot Raiņa pēdas dzejnieka simtgadē

Dr. philol. Saulcerīte Viese

SL2.JPG (23535 bytes)
Saulcerīte Viese un Valerijs Čuvatins 1964.gadā Slobodskā

Es ierados Slobodskā sešdesmit piecus gadus pēc tam, kad tur nometināšanā tika izsūtīts Rainis. Tuvojās dzejnieka simtgade, un Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs jutās tā kā drusku neērti, ka neviens no rainistiem nebija tur vēl bijis. Antons Birkerts gan jau 1961. gadā izdeva grāmatu “Rainis Slobodskas trimdā”, kur bija sakopoti būtiski norādījumi par dzejnieka darbību, par dzīves vietām un ikdienas atmosfēru pilsētiņā, kā arī par daudzu dzejoļu vēsturi. Pirmo reizi padomju laikā te tika runāts par Aspazijas lomu Raiņa radošajā biogrāfijā un ieskicētas tālāko pētījumu tēmas. Vadoties pēc Birkerta norādījumiem, tālajā Kirovas apgabalā (bijušajā Vjatkas guberņā) bija ieradies vienīgi skolotājs un Bauskas novadpētniecības muzeja darbinieks Edvards Kastiņš (P. Salums), kuram vēl izdevās atrast dažus Raiņa laikabiedrus.

Ziņas par pilsētiņu izziņu literatūrā bija visai skopas. Tomēr — Slobodska vēl dzimtbūšanas laikā bija viens no senajiem tirdzniecības centriem ar Krievijas ziemeļiem — Arhangeļskas pusi un ar austrumiem — toreiz vēl mazapgūtajiem Sibīrijas apgabaliem. Jau astoņpadsmitajā gadsimtā galvenajā ielā parādījās mūra nami, raksturīgi Krievijas “provinču klasikai”, un bagāto tirgoņu māju vārtus sargāja akmens lauvas. Slobodskas baznīcas zvanu tornis bija vecākais Vjatkas novadā. Tā kā Vjatkas guberņa 19. gadsimtā bija viena no cara valdības politisko izsūtīto vietām, daļu izsūtīto novietoja arī Slobodskā.

Par pilsētas vēsturi un sabiedrisko dzīvi Raiņa vēstulēs nebija nekādu norāžu, vienīgi dažas atzīmes par pāris koncertiem un cirku, ko viņš bija apmeklējis, sūkstīdamies par iztērētām kapeikām. Parasti Rainis vēstulēs dzīvesbiedri uzjautrināja ar sadzīves sīkumiem. Par to, ka, salīdzinot ar Panevēžu, Slobodskā vairāk dārzu un mūra namu, bet divās ielās iesāktais bruģējums “ir vēl piedauzīgāks par peļķēm”. Par nesakoptajām dēļu ietvēm, kur brīvi pastaigājās visi mājlopi, cūkas un govis ieskaitot. Govis ubagoja sienu, apzaga zemnieku ragavas, ķildojās ar suņiem un nakts vidū pārsteidza ar pēkšņu māvienu zem Raiņa loga. Beidzot pilsētas dome pieņēma lēmumu, ka katrs var “nogrūst govi no trotuāra un — palikt nesodīts”.

Mazliet skumja humora pilni bija arī stāsti par dzīvokļu saimniekiem — līdz Aspazijas atbraukšanai 1900. gadā Rainis paspēja mainīt trīs dzīvokļus, kur traucēja gan bērnu kņada, gan blaktis un dzērāji, gan saimnieku uzskati par tīrību, kas nesaskanēja ar rīdzinieku un pēterburdznieku ieskatiem.

— Man, piemēram, ir kaplodziņš, kuru es pēc sīkstas, mēnešiem ilgas cīņas tikai pāris reižu esmu spējis atvērt, ar viltu. Kādam nolūkam tad ir kaplodziņš? Jā, to tik Dievs vien zina un arī saimnieks, kas to licis uztaisīt. Viņš bijis slikts cilvēks, dzērājs un turklāt tagad jau miris. Es gan vēl gribēju protestēt, ka pie mums Pēterburgā tādi caurumi visur ir attaisāmi, bet viņa mani tūliņ pārtrauca ar to, ka mēs tur, Pēterburgā, arī Dievam neticot.

Lai cik dīvaini, manas iebraukšanas laikā pilsētiņa gandrīz atbilda tiem aprakstiem, ko Rainis deva vēstulēs Aspazijai. Maizes (Hļebnaja) un Vjatkas ielā vēl atradās koka mājiņas, kurās Rainis dzīvojis, bet Stirnu (Kozuļskaja) ielā — krietni lielais Pētera Stučkas un Doras mājoklis. Šķiet, ka pie šīm ēkām un žogiem neviens nebija iesitis pat jaunu naglu. Senos tirdzniecības ceļus vairs nelietoja, turīgo tirgoņu dzimtas bija likvidētas, un pilsētiņa vēl pēc Otrā pasaules kara šķita kā aizmirsts ciems. Atšķirībā no guberņas pilsētas Vjatkas te pat vairākas baznīcas bija palikušas neskartas. Ielām Slobodskā vēl bija koka trotuāri, bet bruģis izskatījās gandrīz tikpat piedauzīgs kā 1900.gadā, kaut Maizes iela bija pārdēvēta par Gorkija ielu un Stirnu ielai ticis Komjaunatnes ielas nosaukums. Izcilā koka arhitektūras piemineklī — Mihailo-Arhangeļskas baznīcā — atradās muzejs.

Tobrīd es nezināju, ka padomju laikā apgabala dziļajos mežos ir milzīga izsūtījuma vieta — Vjatlags, kur savu dzīvi beidza arī daudzi latvieši. Un ka šeit ilgu laiku nometinājumā atradies iecienītais latviešu pediatrs Jēkabs Nīmanis, kas ārstējis arī Raini un Aspaziju un atstājis būtiskas piezīmes par dzejnieku slimību gaitu. Nojauta, ka pāri novadam gulst dīvaina ēna, mani mulsināja tikai divas reizes. Viesnīciņā, kur es brokastoju, pie galda piesēdās kāda krievu sieviete ap gadiem četrdesmit, nolika savā priekšā degvīna pudeli un gurķi, piedāvādama man arī:

— Uzcienājies nu! Es nozagu dēlam trīs rubļus, atmuku no sādžas un tagad gribu uzdzīvot. Kad nav dzīves, tad nav…

Bet, kad mēs grozījāmies ap Raiņa namiņu Maizes ielā, pretī meimuroja kāds puspiedzēries vīrietis un, sadzirdējis latviešu valodu, sāka aurot:

— Nolādētie fašisti, jūs visus vajag apšaut. Mēs jūs visus noslaucīsim no zemes virsas…

Laikam tāpēc, ka pilsētiņa šķita kā iznirusi no tālas pagātnes miglājiem, Raiņa un Aspazijas pēdas te pašas devās rokās. Vispirms jau atradās divas no meitenēm, kas savulaik pirmajā Raiņa mājvietā Maizes ielā pie Gorodiloviem bija trokšņojušas, un nervozais rakstnieks pārvācās citur. Vera Gorodilova un Augusta Ļaļina izrādīja zemē iegrimušo namiņu un pagalmiņu, kur Rainis bija daudz rakstījis, izmantodams par galdu vistu būdiņas jumtu. Viņas atcerējās, ka māte ar lielu sirsnību līdz mūža galam pieminējusi dīvaino trimdinieku, kas devis arī labus padomus. Veras Gorodilovas istabā pie sienas karājās spogulis — gluži tāds pats kā Raiņa istabiņas zīmējumā, ko viņš vēstulē bija sūtījis Aspazijai un pēc savas pirmās lugas “Pusideālists” pabeigšanas rakstījis:

— Es pats gluži izbrīnījies skatos visapkārt savās četrās sienās, apskatīju pats sevi spogulī — vai tiešām tas esmu es?

Jā, tas bija mātes spogulis, un māsas labprāt no tā šķīrās, novēlēdamas ģimenes relikviju Raiņa muzejam.

Mazliet sašķiebusies Vjatkas ielā stāvēja mājiņa, kur Rainis sagaidīja Aspaziju, un augšstāvā nodzīvoja pēdējos trimdas gadus. Apakšstāvā mita amatnieka Čuvatina ģimene. Čuvatiniem bija dēlēns Valērijs, kuru Rainis saucis par Valerianku un kurš viņu pavadīja garos gājienos pa Slobodskas apkārtni.

— Pasauca mani: Valerianka, vai iesim sēnes lasīt? Es, protams, gatavs gājējs. Nedomāju, ka viņam būtu sevišķa interese būt manā sabiedrībā. Bet, ja gāja ar bērnu, žandarmam nebija tik liela interese sekot — ar bērnu jau uz slepenu sanāksmi neies.

Tagad Valerijs Čuvatins bija pensionēts Vjatkas kuģīšu kapteinis. Gandrīz pusi dienas pavadījām, kopā izstaigājot vietas, kur gājis zēns ar dzejnieku. Iegriezāmies kādreiz lepnās Aleksandrova vasarnīcas parkā, kur parasti bijusi pirmā atpūtas vieta. Tad sācies skaists ceļa posms pa tagad izsīkušās vecupes malu. Rainis allaž pasēdējis pie ūdens, nopriecājies, kā no dzelmes, rāmo līmeni sakustinādamas, pašāvušās zivis. Vai arī atgūlies krastā un aicinājis ceļabiedru:

— Atlaidies zālē, Valerianka, paklausies, kā cīruļi dzied…

Cīruļu toreiz bijis ļoti daudz. Viss gaiss trīcējis dziesmās. Un Vjatka pirms pusgadsimteņa bijusi daudz platāka. Čuvatins ar skumjām piemetināja:

— Krievzemes upes izsīkst…

Kilometrus četrus aiz Slobodskas, kur vecupe savienojas ar Vjatku, atrodas augstā Minohinas krauja.Tur Rainis parasti izvilcis no kabatas papīrus un kaut ko rakstījis, bet Valerianka vai nu sēņojis, vai ogojis. Vēl gabaliņu uz ziemeļiem, pašā kraujas malā — kādreizējā Slobodskas rūpnieka Šmeļova stikla fabrika. Ap to vecas, slaidas priedes. Bet priekšā — upes plašie mierīgie līkumi un zilā miglā tinusies tāle, pārrredzama desmitiem un desmitiem kilometru no vienas pamales līdz otrai. No fabrikas izmestajām nederīgajām lauskām izveidojies zili zaļos toņos zaigojošs stikla kalns, kura galotne, no lejas skatoties, sniedzas līdz mākoņiem. Rainis allaž paņēmis līdzi kādus stikla gabalus un ar tiem aplicis puķu dobi pagalmā, pēc tam abi ar Valerianku priecājušies, kā stikli dzirkst saulē. Varbūt, ka jau Vjatkas krastos bija radušās pirmās noskaņas “Zelta zirga” stikla kalnam, tāpat kā radās pirmās ieceres poēmai par sauli “Ave sol!”, lielākā daļa dzejoļu krājumam “Tālas noskaņas zilā vakarā” un kopā ar Aspaziju atrasts pats krājuma nosaukums.

1964. gadā nepārveidota pacēlās arī cita krauja pašā pilsētas nomalē, kuru Rainis bija atklājis drīz pēc iebraukšanas Slobodskā un iztēlojies, kā šajā vietā viņš ierastos ar Aspaziju:

— Mēs sēžam pie upes uz augsta krasta. Tā tek tālu abās pusēs, visapkārt meži un sādžas. Mēs vedam ilgas, ilgas sarunas, un es nemaz nemanu, ka esmu vienīgais runātājs, kā jau parasti…. Tu taču vienmēr esi šeit, mana svētā Iniņa…

Šķiet — tieši šeit arī radies dzejolis “Balta laime”, ko viņš līdz ar kraujas zīmējumu 1899. gada 28. jūnijā nosūtīja vēstulē Aspazijai:

 

Bez gala upe tiecas

Uz ziliem kalnājiem,

Tur debess pret zemi liecas

Aiz mūžu tālumiem.

Kur debess ar zemi tiekas,

Tur tālums neplūst vairs,

Tur balta laime man liekas,

Tur tu, tur nogrimst dairs.

Klīstot pa Slobodskas apkārtni, reizēm bija sajūta, ka šķiras “Tālo noskaņu” lappuses: “Daudz simtu jūdžu tālumā / Aiz tīreļiem, purviem un siliem”, “Tālos mežos saule slīka, / Rasa klāja zemes vaigu… “, “Pie debesu malas/ Mākoņu piespiesta/ Guļ vakarblāzma, Dziestot vēl zudina…” Un neviļus radās protests pret to dalījumu, ko par šo grāmatu mums tolaik vēstīja kritiķi: kapitālistiskās iekārtas kritika, revolucionārā dzeja, dabas dzeja, mīlas lirika… Neko šajā dzejā nevar dalīt un kārtot atsevišķās tēmās. “Tālas noskaņas zilā vakarā” ir radusies kā dienasgrāmata. Augstākā saviļņojuma brīžos to rakstīja patība, kas sevī ieslēdza gan ilgas pēc dzimtenes, gan mīlestības kvēlu, gan protestu pret varmācību un visu to kopā kā gaismas staru laida cauri dabas noskaņu prizmai. Daba, cilvēks un ideja ir trīs viena veselā daļas, un tieši tur slēpjas grāmatas burvība, kas nav novecojusi gadsimta gaitā.

1964. gadā Slobodskā Raiņa dzīvesvietas filmēja vēl visai jaunās Latvijas televīzijas operatori, un tika izveidota arī neliela filmiņa par dzejnieka trimdas laiku. Otrreiz es Slobodskā ierados 1975. gadā — šoreiz kopā ar Rakstnieku savienības delegāciju Gunāra Priedes vadībā. Slobodsku tobrīd bija skārušas jūtamas pārmaiņas. Cēla jaunus namus, pilsētiņas krauja kļuva par parka sastāvdaļu, pilsēta arvien vairāk sāka līdzināties pārējām sociālistisko attīstību piedzīvojušām Krievijas mazpilsētām. 1988. gadā mūsu delegācija no Latvijas atveda tēlnieka Jāņa Zariņa veidoto pieminekli ar uzrakstu: “Rainim un Aspazijai — Latvijas dzejniekiem, brīvības vēstītājiem. Pēcteči”. Pieminekli novietoja Vjatkas ielas namiņa priekšā, parkā, kas bija izveidots uz citu nojaukto Vjatkas ielas māju zemes…

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!