Likteņa līdzībās Slovākija Latvijā

Par godu Slovākijas konstitūcijas dienai Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā ar septembri atklāta izstāde “Slovākija — Latvija: laiku lokos”.

Literatūras ekspozīcijai, kas atspoguļo abu valstu vēsturisko likteņu līdzību, dzīvības krāsas piešķir Viļņa Auziņa fotoizstāde “Zemes apmeklējums. Slovākija”. Kā tūristus un sportistus uz Slovākiju vilina tās straujās upes un Augstie Tatri, tā fotomāksliniekus — slavenie Bratislavas fotofestivāli. Latvijas fotomeistari tajos piedalās jau vairāk nekā desmit gadu, un Vilnis Auziņš — arī kā eksperts, iesūtīto darbu vērtētājs. Brīvajos brīžos viņš centies tuvāk iepazīt šo zemi, fotografējis Bratislavas namus, pagalmus un ielas, seno un jauno arhitektūru, Donavas līkumus un Beskidu kalnu ainas, zemapziņā salīdzinot Latviju ar šo “citādo” un secinot, ka neviena zeme nav ne ar ko pārāka vai skaistāka par otru un burvība slēpjas gandrīz nepamanāmās niansēs. “Pārsteigums ir mans gandarījums,” atzīst fotomākslinieks. Un līdzīgi var teikt par visu izstādi kopumā: Misiņa bibliotēkas krājumos atrastās daudzās mūsu līdzīgo likteņgaitu un kultūras sakaru liecības sagādājušas patīkamu pārsteigumu gan ekspozīcijas veidotājai Artai Porietei, gan daudzajiem apmeklētājiem un arī Slovākijas Republikas vēstniekam Jozefam Draveckim, kas izstādes atklāšanas ceremonijā teica sirsnīgu uzrunu, turklāt skaistā latviešu valodā.

“Lai tik daudz laimes pieredz mans draugs, cik zaļu lapu alksnī plaukst” — tā sākas slovāku tautasdziesma “Vēlējums”, kas izraudzīta par plašā literatūras stenda moto. Biezie “Pasaules literatūras” sējumi, dažādos gados izdotās grāmatas un periodiskie izdevumi sniedz liecības, kā folklora, grāmatniecība, māksla un sports tuvinājuši mūsu tautas un zemes. Te ir materiāli par teoloģijas profesoru Janu Kvačalu (1862—1934), kas Tērbatas universitātē bijis viens no latviešu studentu iecienītākajiem pasniedzējiem un 1907. gadā kļuvis par korporācijas Lettonia filistru. Eksponēta arī profesora vēstule latviešu rakstniekam Jēkabam Lautenbaham–Jūsmiņam, kas rakstīta 1916. gadā. Profesors vairākkārt bijis Rīgā un 1931. gadā nolasījis mūsu universitātē vairākas lekcijas par Johanu Husu.

Latvijas žurnālisti 1928. gadā viesojušies Čehoslovākijā un apmeklējuši arī Slovākijas kūrortus. Jānis Akuraters pēc tam “Jaunākajās Ziņās” rakstījis: “Iebraucot slavenajās Slovākijas peldvietās, var redzēt tipiski nacionālo tautas raksturu, kas parādās krāsās, uzvalkos, cilvēku valodā un sirsnībā. Svētdienās slovāku un morāviešu sādžās jauniešu pulki pastaigājas nacionālos, ļoti spilgtos kostīmos, kas rokām darināti, īsti mākslas darbi. Aiz melnas, īpatnējas cepures milzīga gaiļa spalva; tāds puisis izskatās kā senlaiku cilvēks, un viss gājiens atgādina pantus no mūsu tautasdziesmām.”

Tiek atzīmēts, ka 20. gadsimta 30. gados Bratislavas universitāte bijusi viena no latviešu studiju vietām, un atspoguļota valodnieka Artura Ozola sarakste ar slovāku zinātniekiem. No 1979. līdz 1983. gadam Latvijas Universitātē filoloģiju studēja Jana Tesaržova, jau studiju gados iztulkojot Zigmunda Skujiņa romānu “Vīrietis labākajos gados” un vairāku citu latviešu autoru darbus. Viņa kļuvusi par atzītu literatūrzinātnieci un tulkotāju un kopš 1996. gada ir Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekle.

Diemžēl jāatzīst, ka latviski tulkotās slovāku literatūras klāsts ir visai neliels. Tāpat tas ir ar latviešu literatūru slovāku valodā. Vitrīnā redzami vairāki Viļa Lāča, Marģera Zariņa un Regīnas Ezeras darbu sējumi, Margaritas Stārastes grāmatiņas bērniem un pašā vidū — apjomā neliela, bet skaisti izdota “Latviešu klasikas antoloģija”. Izstāde stāsta par Slovākiju un slovākiem, atgādina par mūsu tautu savstarpējo bagātināšanos un mudina uz vēl raženāku sadarbību nākotnē.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore