Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par Latviju kā vienkopienas valsti. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 20.06.2003., Nr. 93 https://www.vestnesis.lv/ta/id/76524

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par valsts prezidenti vēl četrus gadus

Vēl šajā numurā

20.06.2003., Nr. 93

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par Latviju kā vienkopienas valsti

LZA ārzemju loceklis Dr.habil.oec. Gundars Ķeniņš–Kings:

Kā jūs uzskatāt – kā būtu loģiski un pareizi, un vai taisnīgi, ka valsts izglītība, uzsveru, valsts izglītība norisinās valsts valodā, jo mēs visi esam valsts cilvēki?

Taisni tā. Ir sabiedrības intereses, un tās zināmā mērā īstenojas ar valsts iestāžu palīdzību. Ar to es domāju valstiskas apziņas izpratni, izveidošanu un tās nostiprināšanu visā Latvijas tautā. Šīs sabiedriskās intereses prasa, lai valsts skolās intensīvi ne tikai mācītos un pilnībā saprastu latviešu valodu, bet arī apgūtu latviešu kultūru, latviešu tradīcijas un Latvijas vēsturi. Šīm mācībām, kas it īpaši vajadzīgas taisni nesenu iebraucēju bērniem, kuri par latviešu lietām nav mājās guvuši pamatīgu informāciju, tagad vajadzīgi veikli un labi sagatavoti skolotāji.

Kā to rāda demonstrācijās izkliegtais un izvicinātais, te priekšā stāv milzīgs darbs, kas ir lielā mērā aizkavējies gandrīz duci gadu. Kas nav padarīts mājās, tas jādara skolās. Tie, kas nebūs skolojušies, nevar pietiekami apgūt šo piederības sajūtu Latvijai.

Pie laba darba vispār netiks tie, kas nebūs tam atbilstoši skolojušies. Skolām ir liela loma Latvijas nākotnē. Bet tas vēl nav pietiekami izprasts gan pašu latviešu, gan krievu aprindās.

Mūsu humānā valdība ir noteikusi, ka 40 procentus stundu var mācīt citas tautas valodā. Uzskatu, ka tas ir pilnīgs absurds prasīt kaut ko vēl vairāk, tas ir, kaulēties par kaut kādiem vēl lielākiem procentiem.

Sabiedrībai ir nepieciešams, lai skolu beidzējiem ir ļoti plašas un dziļas zināšanas latviešu valodā, kultūrā, vēsturē un citās jomās. Tā ir pirmā sabiedrības prasība.

Cik zinu, šo prasību neapstrīd ne vairākums krievu, nedz arī citām tautībām piederošie. Vēl ilgus gadus pētīsim, kas ir panākams ar 40, 50 vai 60 procentu daļu no visas programmas. Tas nemaz neliekas skaidrs no diskusijām, ko es dzirdu šodien.

Diemžēl neprecīzi vai nesaprotot lietas būtību, te runā par to, it kā viss šīs skološanas rezultāts būtu iemācīties latviešu valodu.

Tas ir absurds. Tā vēl nav vajadzīgā izglītība.

Vajag vidējo izglītību,vajag sagatavotību tālākai dzīvei, ne jau iezubrīt valodu.

Jā, runa ir par izglītību, ne valodas mācīšanu. Ja latvieti aizsūtīja uz Sibīriju, viņš krievu valodu iemācījās ātri, bet es nedomāju, ka viņš tur ieguva daudz no krievu kultūras mantojuma. Jāpiemin, ka es pats ļoti sekmīgi apguvu tehnisko vācu valodu vienā mēnesī.

Vai jūs, iebraucis Amerikā, ļoti labi pratāt to angļu valodu, kādā runā amerikāņi?

Nē.

Un jums nebija ļoti grūti mācīties amerikāņu skolā?

Nē. Kad gribas mācīties, tad nav grūti mācīties.

Un jums neradās nekādi stresi, nekļuvāt krimināls elements, sapratāt fiziku un citus priekšmetus?

Jāsaka pat, ka pirmā, tas ir, bakalaura diploma iegūšanai man noderēja vairākas agrāk apgūtas valodas. Īpaši papildināju franču un vācu valodas zināšanas.

Kā jūs kā profesionāls augstākās izglītības darbinieks, profesors, vērtējat tādu argumentu: krievu bērniem esot neiespējami iemācīties fiziku, ķīmiju, matemātiku latviešu valodā?

To var pārrunāt ar Reinu Tāgeperu, Tartu un Kalifornijas universitātes politisko zinātņu profesoru ar doktora grādu fizikā. Reins Tāgepers man reiz teica: “Var jau tām lietām visādi pieiet: piemēram, es esmu dzirdējis, ka angļu un krievu valodā kopā ir gandrīz visas svarīgākās publikācijas par fiziku. Bet varētu teikt arī, ka angļu, krievu un igauņu valodā, kopā ņemot, ir nopublicēts viss svarīgākais fizikā.” Katrā ziņā no angļu valodas būs grūti izbēgt tiem, kas grib apgūt tehniskās zināšanas, nav svarīgi, vai vecāki krievvalodīgi vai latviešu valodas entuziasti. Ja viņš grib tikt līdz pasaules tehnoloģijām, būs jāapgūst tā valoda un terminoloģija, kas vajadzīga. Bet par tiem, kam grūti mācīties latviski, var teikt – katram jau grūti mācīties to, ko negribam. Tāpēc jau visi neesam fiziķi.

Vēl jautājums, kas pēdējā laikā cilāts sakarā ar iepriekšējo, ir tāds: Latvijā jau esot būtībā izveidojusies divkopienu sabiedrība.

Es tādu divkopienu sabiedrību Latvijā neesmu ieraudzījis. Beļģijā, atdaloties no Francijas, franciski runājošiem valoņiem pievienojas flāmu kopiena Beļģijā. Kopā tie ir beļģi. Šveices konfederācija apvieno kantonus ar itāliski runājošiem šveiciešiem, kantonus ar vāciešiem un franču kantonus (turklāt Graubindenes kantonā dzīvo retoromāņi – “LV”). Šie kantoni ir valstis ar senu atsevišķu un kopīgu vēsturi. Tie zināmā mērā ir kopienas, kam ir arī izveidojušās kopīgas savstarpējas saites un kas veido Šveices tautu.

Latvijā tas ir citādi. Pie mums tādu kopienu veidošanās ir okupācijas režīma sekas.

Tas ir zināms jau no caru laiku politikas. Kazaku uzdevums bija apdzīvot pierobežas rajonus un savaldīt vietējos iedzīvotājus. Čečeni vēl šodien īpaši nīst Terekas kazakus. Tas nu nav nekas jauns. Jauns ir tas, ka šī sistēma vairs nevelk. To skaidri apzinājās Šarls de Golls, kad viņš izveda franču iedzīvotājus no Alžīrijas. Pomerānijā un Sudetijā vēl šodien atceras Polijas un Čehijas vācu iedzīvotāju pretvalstisko un nodevīgo rīcību vietās, kur tiešām bija īstas vācu kopienas. Par to šos vāciešus izdzina no viņu mājām pēc Otrā pasaules kara.

Ir ārkārtīgi grūti veidot divas kopienas, trīs kopienas tur, kur tās nav bijušas. Pašreiz dažas krievu aprindas prasa, lai veido kaut ko tādu, kas būtībā nav bijis ārpus dažiem vecticībnieku pagastiem. Krievu aristokrātu bērni parasti runāja vismaz trīs valodās.

Latvijā neapšaubāmi ir tādi Latvijas krievu patrioti, ar kuriem man ir bijis gods mācīties kopā skolā. Viens no tiem vēlāk bija Latvijas politiski represēto kluba vadītājs Igors Noskovs, etnisks krievs ar lieliskām latviešu valodas un literatūras zināšanām.

Diemžēl ir arī krievi, kuriem, izņemot viņu padomju pieredzi, nav nekādas īstas kopienas vai valstiskas piederības sajūtas – ne Krievijas, ne Latvijas, ne kādas citas. Manuprāt, viņi pat neapzinās lielos trūkumus savā izglītībā un pieredzē.

To, ka impēriskai domāšanai nav robežu, pierāda gandrīz neticama situācija Vašingtona štatā. Tur 100 000 ieceļotāji no Krievijas, prasot dažādus pakalpojumus (taču ne skolas) krievu valodā, savā skaitā iekļauj ne tikai ukraiņus, poļus un citu slāvu tautu piederīgos, bet arī igauņus, latviešus un lietuviešus.

Vai valdības pienākums nebūtu visādā veidā traucēt šādas divkopienu sabiedrības izveidošanos?

Valstij un valsts iestādēm ir pienākums aktīvi un pozitīvi labāk izstrādāt izglītības programmu. Šodien izglītība ir ļoti svarīga, jo vairs nav citu labu iespēju sagatavot cittautiešus integrētai dzīvei Latvijā.

Divkopienu sabiedrība nav atbalstāma un pieļaujama, ja tai nav dabīgu sakņu. Es saprotu, ka tas ir atbalstāms un pieļaujams Šveicē, ka tam ir sava jēga Beļģijā, bet ne pilnīga, jo ir lielas pretišķības flāmu un valoņu starpā, un tas neveicina Beļģijas attīstību. Mākslīga divu dažādu tautību iedzīvotāju fiziska sadalīšana un pārvietošana notika Kiprā; šodien to uzskata par neveiksmīgu eksperimentu.

Ja pārlasīsim, kas pēdējos gados ir rakstīts par multikulturālu kopienu valstij, tās nekur nevar parādīt nekādu labumu no šādas kopienas veidošanas jeb uzturēšanas. Jādara viss, lai Latvija būtu vienkopienas valsts ar bagātu kultūras mantojumu. Latvijas pilsoņiem ir tiešām jāpieder šai Latvijas kopienai, viņiem ir jābūt uz to lepniem. Pilsoņi nav tikai nodokļu maksātāji; vienīgi viņi ir Latvijas likteņlēmēji.

Tie, kas negrib vai nevar būt pilsoņi, var strādāt un mācīties šeit. Viņi maksā nodokļus, bet viņus netieši pārstāv pilsoņu vēlētie deputāti Saeimā.

“LAUKU AVĪZE”; pēc D. Kokarevičas un V. Krustiņa intervijas “Ķeniņš–Kings: “Latvija būs vienkopienas valsts ar bagātu kultūru””

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!