Par valsts prezidenti vēl četrus gadus

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga:

Pirms četriem gadiem jums bija teorētisks priekšstats par prezidentūru. Kā tas mainījies, atrodoties valsts galvas amatā un profesionāli nodarbojoties ar reālpolitiku?

Amatā stājoties, bija tāds vispārējs siluets, kāds izskatās prezidents un viņa darbība, bet pašlaik man izveidojies ļoti sīki, detaļās iezīmēts prezidenta tēls un viņa darbības loks. Noskaidrotas gan prezidenta iespējas un parametri, kādos viņam jādarbojas, gan radusies skaidrība par Latvijas varas mehānismu. Nācās arī pārvērtēt savus priekšstatus par paredzamo darba slodzi. It kā “pa gabalu” raugoties, šķiet, ka prezidentam jau tāda viegla un skaista dzīve. Pa laikam jāaiziet uz kādu patīkamu kultūras pasākumu, kur prezidents pagrozās un pasēž sabiedrībā. Vēl paris reižu gadā uzņem kādus augstus viesus un pats paceļo pa pasauli... Te nu man jāsaka - nekad savā mūžā sliņķe neesmu bijusi, bet tik intensīvi kā šajos četros gados savā dzīvē strādājusi nebiju.

Starp citu, ir viena nianse. Nav konkrēta un specifiska prezidenta darba apraksta ārpus tā, kas paredzēts Satversmē un likumā par prezidentu. Šeit meklējama augstā posteņa interesantā lieta, jo konkrētam prezidentam tādējādi dots diezgan ievērojams brīvības lauks viņa reālajai darbībai.

Jums kā prezidentei patlaban Latvijā nav alternatīvas. Par ko tas liecina - varbūt valsts politiskā sistēma neveicina jaunu līderu parādīšanos?

Tā ir pilnīgi dabiska parādība. Prezidenta amats ir pietiekoši sarežģīts, tā apguve prasa laiku. Prezidentam amatā jāiepazīstas ar citu valstu līderiem, jāizveido sadarbības tīkls pāri valstu robežām. Valstiska kļūda būtu neizmantot to ieguldījumu un iestrādnes, ko prezidents veicis savā pirmajā pilnvaru termiņā. Svarīgi, lai šis ieguldījums nestu augļus vēl vienu četrgadi, kurā varētu sagaidīt, ka prezidents sasniegtu savu efektivitātes maksimumu un valsts labā “tiktu izspiests kā citrons”.

Šovasar aprit desmit gadu, kopš Latvijā atkal ievēlēta Saeima, atjaunota prezidenta institūcija. Reālā demokrātija nozīmē ciešu varas un naudas sasaisti. Bez ekonomisko grupējumu atbalsta jebkurai partijai neiespējami cīnīties par vietu Saeimā. Vai likumdošanas ceļā nevajadzētu pārcirst šo nabas saiti starp sponsoriem un politiķiem, paredzot partiju finansēšanu no valsts budžeta, arī ierobežojot, piemēram, milzīgos priekšvēlēšanu kampaņu tēriņus?

Vēlēšanu kampaņu izmaksas pieaug visā pasaulē, tā nav vienīgi Latvijas problēma. Tas, ka vajadzīga šī vēlēšanu kase, kurā ieplūst firmu un privāto ziedotāju līdzekļi, ir neizbēgama lieta. Modernajā pasaulē nepieciešama nauda, lai, izmantojot masu medijus, piekļūtu vēlētājiem. Tas ir vesels burvju loks, kurā nonācis politiskais process, mūsu pastarpinātā demokrātija. Vajadzīga saikne starp potenciālo tautas priekšstāvi un viņa vēlētāju. Kā to panākt? Ne jau vienīgi kandidātam tirgus laukumā mītiņojot, bet uzrunājot vēlētājus ar dārgo mediju starpniecību. Ziedojumi ir normāla parādība, kura būs, un es neredzu, kā no tās aizbēgt. Vienīgi šim finanšu procesam jābūt absolūti caurspīdīgam. Man šķiet, svētīgi būtu noteikt kaut kādus saprātīgus limitus, kas kontrolētu priekšvēlēšanu aģitācijas izdevumus.

Jūsu varā nav tieši risināt problēmas, bet publiski tās aprādīt. Daudzas jūs esat minējusi - ombudsmena institūcijas nepieciešamību, nepieļaujamo korupcijas līmeni, tiesu sistēmas nesakārtotību... Vai pamats cerēt, ka tamlīdzīgs jūsu autoritātes “presings” pret izpildvaru kļūs vēl aktīvāks?

Jā, te jaunā mandāta gadi būtu noderīgi. Šie pieminētie jautājumi nav vienreiz nosaukti un deklarēti. Piemēram, par kriminālprocesa likumu man bijušas daudzas tikšanās ar kompetentām amatpersonām, ar Saeimas komisijām. Šis darbs, manuprāt, ir ļoti būtisks, lai gan virzās lēnām, ar nopietnām pretestībām. Viens no prezidenta uzdevumiem - būt tikpat pacietīgam kā dialoga partneriem. Ja rezultātu nav pēc pirmās tikšanās, pēc pirmā un otrā atgādinājuma, tad nepieciešams atgriezties pie nesakārtotā jautājuma vēl un vēl, vēl un vēl... To esmu darījusi līdz šim, un, paldies Dievam, daudzi jautājumi jau atrisinās. Prezidenta rokās nav šīs izpildvaras, prezidents var mudināt, aicināt, var pārmest, slavēt, izmisuma gadījumā, ja citādi nevar, arī kaunināt.

Jūsu varbūt nedaudzie, bet tomēr kritiķi apgalvo, ka ar prezidentes vārdu saista Latvijas veiksmes (ārpolitikas virzība, valsts tēla veidošana), taču valstiskajās neveiksmēs (sociālās problēmas, korupcija) vaino izpildvaru. Tā teikt, notiek atbildības sadale par stāvokli valstī...

Man šāda pieeja nebija ienākusi prātā. Jāsaprot, ka ikviens ir atbildīgs par savu darbu. Man un izpildvarai ir dažādas iespējas. Tur tā starpība. Ja man pienāk klāt cilvēks un saka, ka es neko neesmu darījusi, lai viņš saņemtu lielāku pensiju, tad es paklanos viņa priekšā un atbildu, ka tik tiešām neesmu darījusi, nevaru darīt un diemžēl nevarēšu darīt arī nākotnē. Man nav to varas instrumentu rokās. Kārlim Ulmanim bija. Viņš tos sagrāba un tad varēja ļaudīm tieši palīdzēt. Parlamentārās demokrātijas sistēmā prezidentam rokas daudzos jautājumos ir “sasietas”. Ja vēlamies saglabāt demokrātiskas vērtības, varbūt labi, ka prezidentam nav daudzu šo reālās varas instrumentu.

Prezidentūras laikā jūsu reitings piedzīvoja vienu relatīvi dramatisku kritienu - brīdī, kad strikti atbalstījāt ASV politiku Irākā. Vai lēmuma pieņemšana prasīja mokpilnu izšķiršanos? Kā vērtēt jūsu daudzos oponentus - kā naivus pacifistus, liekulīgus morālistus, varbūt pašreklāmas meklētājus?

Būtiski uzsvērt, ka ne jau prezidents vienpersoniski pieņem tamlīdzīgu lēmumu. Tā teikt, izdomā, kur nu Latvijas valsts stāvēs šādā vēsturiski unikālā kontroversiālā (latīņu un angļu val. - strīdīgs, apstrīdams - “LV”) starptautiskā konfliktā. Kopš Otrā pasaules kara nav bijis tāda jautājuma, kas tik dziļi sadalītu domas Eiropā, kā šī Irākas krīze. Tādā situācijā pilnīgs absurds domāt, ka lēmumu pieņem viens prezidents, vadoties pēc savas personiskās patikšanas vai nepatikšanas. Pats par sevi saprotams, ka prezidenta pozīcija šādā jutīgā ārpolitikas jautājumā tika saskaņota ar Ārlietu ministrijas izvērtējumu un analīzi, ar valdības lēmumu, ar Nacionālās drošības padomes lēmumu, kas vēlāk, starp citu, tika ratificēts parlamentā. Bet vairāk par visu gribētos uzsvērt, ka Latvijas pozīcija nebija unikāla. Tāda mūsu izcelšanās Eiropas miera jūrā, kad prezidente viena pati būtu uzsēdusies baltā zirgā ar kara karogu rokās. Bija runa par pozīciju, ko solidāri, pārdomāti un koordinēti pauda t.s. Viļņas desmitnieka grupa. Šī pozīcija tika formulēta tikai brīdī, kad līdzīgu viedokli jau bija paudušas astoņas NATO Eiropas dalībvalstis. Es lūgtu atcerēties, ka Latvijas pozīcija Irākas jautājumā izprotama tikai šajā plašākajā kontekstā.

Pretkara kampaņa Latvijā, kas vērsās pret prezidentes it kā vienpersonisko lēmumu... Es domāju, tai piemita diezgan spēcīga dezinformācijas un tīšas dezinformācijas elementi.

Jūs savu līdzšinējo veikumu valsts augstākajā amatā publiski novērtējāt ar vārdu “izcili”. Kādi mērķi jāīsteno, lai arī nākamo prezidentūru novērtētu līdzīgi?

Tas visas manas uzstāšanās kontekstā tika teikts ar zināmu ironiju un provokatīvu tendenci. Ir problēmas ar manu un daļā tautas pieņemto humora stilu. Tur pastāv zināma komunikācijas plaisa. Ne vienreiz vien gadījies, kad bezgala drūmā nopietnībā ļaudis uzņem manus ironiskos izteikumus. Bet šī minētā apgalvojuma pamatdoma ir būtiska. Uzskatu, ka latviešiem jātiek pāri falšajai pazemībai, kas viņos bieži iepotēta kā obligāta.

Par nākotni. Pēdējos četros gados prezidentam bija būtiska loma, lai izvadītu valsti cauri vētrām un vējiem, pāri sēkļiem un zemūdens klintīm. Turpmākajos gados klintis būs palikušas un ne viens vien sēklis mūs gaidīs. Es saskatu valstisku izaicinājumu, kur prezidentam būs sava loma - lai visos iespējamos līmeņos, parlamentā, valdībā, ministrijās, pašvaldību ierēdniecībā, nevalstiskajās organizācijās, ikvienam cilvēkam savās mājās un darbā būtu pārliecība, ka valsts attīstās pareizā virzienā, ka mums iespējams novērst negācijas. Tieši pilsoņu neticība sev un savas valsts institūcijām ir subjektīvie šķēršļi, kuri līdz ar objektīvajiem faktoriem kavē Latvijas uzplaukumu. Mans mērķis būtu cīnīties ar objektīvām grūtībām un paralēli palīdzēt ļaudīm iznīdēt šīs subjektīvās grūtības, kas, manuprāt, bieži viņus bremzē.

Vai jūs jūtaties kā visas tautas prezidente?

Jā, absolūti! To esmu vienkārši konstatējusi kontaktos ar cilvēkiem. Protams, nevienam prezidentam nevar būt 100 vai 99,9 procentu iedzīvotāju atbalsts. Izņemot gadījumus, kad viņš vada totalitāru valsti. Cits cilvēks vienkārši uz jums paskatās, un jūs viņam neiepatīkaties. Cilvēkam ir pilnas tiesības tādam vērtējumam. Tāda ir dzīve... Bet kopumā, lietojot šo dīvaino izteicienu, kam grūti atrast aizstājēju, apkārtējo pozitīvā attieksme mani enerģētiski uzlādē. Tad jūtu, ka ir vērts, ir vērts strādāt. Mums visiem Latvijā ir ļoti daudz darāmā.

“KAS NOTIEK?”; pēc A. Tarvida intervijas “Man nav to varas instrumentu rokās...”

Pēc “LV” redakcijas apkopotā

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avoti.

Pārpublikācijas šeit, “Latvijas Vēstnesī”, – saīsinājumā.