Par reālu, ikvienam vajadzīgu sabiedrības kopību

Trešdien, 18. jūnijā, notika Latvijas inteliģences 55. konference “Integrēta pilsoniskā sabiedrība Latvijā un Latvijas iekļaušanās Eiropas demokrātiskajā telpā”, kuru rīkoja Latvijas Inteliģences apvienība un īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās Nils Muižnieks. Konferencē tika runāts gan par sociālo, gan etnisko integrāciju, īpaši uzsverot pilsoniskas sabiedrības veidošanu Latvijā un nevalstiskā sektora attīstību.

Pēc konferences notika paneļdiskusija, kurā piedalījās politisko partiju pārstāvji Augusts Brigmanis, Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas priekšsēdētājs, Jānis Naglis, “Latvijas ceļa” priekšsēdētājs, Grigorijs Krupņikovs, “Jaunā laika” ģenerālsekretārs, Dzintars Ābiķis, Tautas partija, un Jānis Jurkāns, Tautas saskaņas partijas priekšsēdētājs. Uz diskusiju bija aicināti, bet nevarēja ierasties Ēriks Jēkabsons, Latvijas Pirmās partijas priekšsēdētājs, Jānis Straume, apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK priekšsēdētājs, un Dainis Īvāns, LSDSP priekšsēdētājs. Diskusiju vadīja Latvijas Radio ģenerāldirektors Dzintris Kolāts.

Dz. Kolāts: — Konferencē īpašu uzdevumu ministrs Nils Muižnieks par nevalstisko organizāciju (NVO) nākotni izteicās ļoti cerīgi. Pašas NVO gan ir mazliet citās domās. Tās satrauc valdības nodoms likvidēt speciālos budžetus, kā arī tas, ka, iestājoties Eiropas Savienībā, NVO vairs nesaņems ārvalstu ziedotāju palīdzību. Jautājums — ko likt vietā? Kāda būs jaunā likumdošanas pakete attiecībā uz nevalstisko organizāciju finansēšanu, kādi būs ziedojumu procenti utt.?

J. Jurkāns: — Nevalstisko organizāciju kultūra Latvijā tikai sāk veidoties un attīstīties. Diezgan maz cilvēku ir iesaistīti šajās struktūrās. Es nezinu, cik nesakārtota ir likumdošana šajā jomā, es domāju, likumi ir, varētu darboties, ja būtu vēlēšanās. Svarīgākais, protams, ir nauda. Ja mēs jautātu varas partijām, kādēļ ir pieņemts lēmums likvidēt speciālos budžetus, tad droši vien tās atbildētu, ka bija daudz nelikumību, centieni atmazgāt naudu un, lai to visu sakārtotu, to kontrolēs valdība un būs lielāks NVO ieguvums. Vai tas tā būs, to rādīs dzīve. Šodien mēs ar to varam tikai spekulēt. Jādomā, ka valdība zina, ko dara, un gaidīsim rezultātus.

Dz. Kolāts: — Vai jums, Jurkāna kungs, ir priekšstats, kādas būs jaunās likumdošanas paketes priekšrocības attiecībā uz NVO?

J. Jurkāns: — Man ir priekšstats par finansējumu. Valdība to dara, lai novērstu nelikumības NVO finansēšanā.

Dz. Ābiķis: — Viens no galvenajiem demokrātiskas valsts uzdevumiem ir sabiedrības iesaistīšana valsts pārvaldē, tātad sabiedrības līdzdalība visās norisēs, kas notiek valstī. Totalitārā sistēmā ir pilnīgi pretēji, tur visu izlemj šaurs cilvēku loks. Viens no galvenajiem rādītājiem ir valsts finanšu politika, proti, nevalstisko organizāciju iesaistīšana nodokļu maksātāju naudas apsaimniekošanā. Līdz šim Tautas partija ir atbalstījusi sabiedrības iesaisti valsts procesos ar dažādu fondu palīdzību, īpaši izceļot Kultūrkapitāla fondu. Mēs kategoriski uzstājam, lai Nacionālās bibliotēkas celtniecību pārraudzītu arī sabiedriskā organizācija “Nacionālās bibliotēkas celtniecības fonds”. Ir ļoti svarīgi, lai sabiedrība iesaistītos nodokļu maksātāju naudas izlietošanā. Kāda diemžēl ir jauno laiku tendence? Visu sakoncentrēt izlemšanai ļoti šauru personu lokā. Tie ir uzbrukumi Kultūrkapitāla fondam, tās ir nebeidzamās runas un arī rīcība — atteikties no iezīmētā nodokļa. Jaunā valdība atteicās no tabakas naudas sportam, ar lielām pūlēm izdevās atvairīt uzbrukumus Kultūrkapitāla fondam. Pie kā tas novedīs? Repšes kungs, spriežot par kino, izteicās, ka jādotē tikai tā māksla, ko saprot sabiedrības vairākums. Pārfrazējot — jādotē tikai tā māksla, ko saprotu es. Faktiski viss ved uz atteikšanos no sabiedrības iesaistes valsts dzīves procesos.

Dz. Kolāts: — Bet vai jūs esat studējies jauno likumdošanas paketi?

Dz. Ābiķis: — Protams. Tā ir likumdošana, kas saskaņota ar Eiropas Savienību, tur nekā jauna nav.

Dz. Kolāts: — Vai tā vairāk mudinās privātpersonas ziedot NVO?

Dz. Ābiķis: — Jā, bet bez atbalstošas valdošās koalīcijas finanšu politikas tas viss paliks tikai deklarācijas līmenī.

G. Krupņikovs: — Es mēģināšu runāt par lietas būtību, nevis skaistiem saukļiem. Ja mēs runājam par NVO, tad finansējumam patiesi ir ārkārtīgi būtiska nozīme. Es nepiekrītu, ka NVO ir grūti saņemt nepieciešamās atļaujas. Astoņus gadus es biju Ebreju kopienas priekšsēdis, un mums nebija nekādu problēmu.

Dz. Kolāts: — No jums varbūt bija bailes...

G. Krupņikovs: — Atļaujas tika izsniegtas vairākos simtos, un liela daļa no atļauju saņēmējiem nekad nav bijušas nevalstiskas organizācijas, bet bija struktūras naudas atmazgāšanai. Jaunā likumdošana nav vērsta pret nevalstiskajām organizācijām, bet pret naudas atmazgāšanu. Valdība var radīt apstākļus labākai vai sliktākai NVO dzīvei, bet sabiedrības iesaistīšanās valsts dzīvē atkarīga tikai no pašas sabiedrības. Valdība nevar likt būt aktīviem vai laimīgiem. Es domāju, ka NVO loma sabiedrībā pieaugs, bet tas prasīs laiku. Es gribētu aicināt visus: piedalieties, darbojieties, izsakiet savu viedokli.

Dz. Kolāts: — Es tomēr gribētu zināt, kā ir ar šiem speciālajiem budžetiem?

G. Krupņikovs: — Runājot par tabakas naudas atņemšanu sportam, gribētu atgādināt, ka Tautas partijas bijušais ministrs Māris Vītols vienā personā bija gan naudas piešķīrējs, gan saņēmējs. Runa ir par to, lai valsts finanšu izlietojums būtu maksimāli skaidrs un saprotams. Lai, lasot Finanšu ministrijas vai VID atskaites par nodokļu izlietojumu, tās būtu saprotamas ikvienam.

Dz. Kolāts: — Tātad “Jaunā laika” uzskats ir, ka speciālie budžeti ir jālikvidē, tos nododot tiešā ministriju paspārnē?

G. Krupņikovs: — Jā, lai viss būtu “caurspīdīgi”.

Dz. Ābiķis: — Gribētu piebilst, ka tā rezultātā mūsu jaunatne zaudēja 500 000 latu, jo solīja iedot caur valsts budžetu, bet divas trešdaļas summas neiedeva.

J. Naglis: — Paldies konferences rīkotājiem, ka šāds jautājums vispār tiek apskatīts. Tie ir aktuāli un sāpīgi jautājumi. Jebkurā gadījumā bez zināma grūdiena no valsts puses mēs sabiedrību organizēt nevaram. Tas nenotiks stihiski un dabiski. Ir daudzas aroda un sporta organizācijas, kas paputējušas un vietā nekas nav radies. Sabiedrība ir ļoti maz organizēta. No tā rodas viena nepatīkama lieta, ko demonstrē valdošā partija ar Einaru priekšgalā, — veidojas zināma diktatūra — un sabiedrība to uzņem ar aplausiem. Manuprāt, tā ir bīstama tendence, par kuru vērts padomāt. Tā kā diskusijā pārsvarā tika runāts par finansējumu, tad ir viena absurda lieta — desmit gados ir radīta sistēma, kas nodrošina sabiedrisko organizāciju darbību, un tad nāk “Baltais tēvs”, kurš paziņo, ka viss ir nepareizi un notiek naudas atmazgāšana. Neizpētot faktus, velkam treknu svītru pāri un likvidējam visu izdarīto. Vai tā ir konstruktīva darbība? Pie tam nav radīts cits mehānisms. Tas man nav saprotams. Iekams tu noārdi veco, radi jauno, apspriedies.

Dz. Kolāts: — Jā, bet ir taču jauna likumdošanas pakete par NVO?

J. Naglis:— Tā ir pieņemta?

Dz. Kolāts: — Bet vai vecā jau ir atcelta?

J. Naglis: — Vesela virkne finansējumu ir atcelti.

Dz. Kolāts: — Nagļa kungs, par specbudžetiem un Kultūrkapitāla fondu...

J. Naglis: — Es esmu kritizētāju pusē. Iekams jūs, godātie “jaunie laiki”, neesat to pierādījuši, jūs nevarat šādā veidā darboties. Jūs visus pasludināt par nevainīgiem, un visiem tad ir jātaisnojas — es esmu tīrs un nevainīgs. Tas ir viens stils, otrs vērojams ierēdniecībā — labāk neko nedarīt, būt zemākam par zāli, nebūt redzamiem un dzirdamiem, tad mēs esam laimīgi.

A. Brigmanis: — Es domāju, sabiedrības iesaistīšana visos pārraudzības procesos ir ļoti apsveicama. Veidojot šo koalīciju, mums šie principi par godīgumu un atklātumu bija un ir ļoti simpātiski. Tāpēc arī reizēm parādās mūsu opozicionārisms, jo gribam, lai šie principi tiktu ievēroti. Pretēji mūsu cienījamai opozīcijai, es saredzu NVO lomas palielinājumu, kaut vai strīdīgajā KNAB vadītāja konkursa organizēšanā. Ir panākta vienošanās ar premjerministru, ka visi pretendenti būs zināmi sabiedrībai.

Dz. Kolāts: — Kāds tam sakars ar NVO?

A. Brigmanis: — Piemēram, tas, ka “Delna” ir iesaistījusies šajā procesā. Visām NVO ir brīvas rokas darboties un izvērtēt kandidātus. Visu jūliju notiks atklāts sabiedrisks process, izvērtējot kandidātus. Tas ir ļoti pozitīvi.

J. Naglis: — Es tikai piebildīšu, ka “Delnu” konkursu un projektu izvērtēšanā iesaistīja iepriekšējā valdība Andra Bērziņa vadībā.

A. Brigmanis: — Par specbudžetiem. Jēdzieni “specbudžeti”, “specfondi” vienam otram varbūt vieš nostalģiskas atmiņas. Es domāju, ka specbudžeti ir jālikvidē un rīcībai ir jābūt ļoti konsekventai, jo nevar būt tā, ka vienai ministrijai tie paliek, citai ne.

Dz. Kolāts: — Tad ministrijas pārraudzīs “pa tiešo”, būs kāds departaments?

A. Brigmanis: — Mehānismi pašreiz tiek izstrādāti.

Dz. Ābiķis: — Ja šobrīd naudu kino sadala kino speciālisti, teātriem — teātra, mūzikai — mūziķi, tad tā ir tieša sabiedrības iesaiste. Atsakoties no šiem procesiem, naudu sadalīs ierēdņi, vai, vēl ļaunāk, daži cilvēki valdībā.

G. Krupņikovs: — Ļoti interesanti: sadala mūziķi, tātad sabiedrība...

Dz. Kolāts: — Tā ir daļa sabiedrības.

G. Krupņikovs: — Tāpat kā ierēdņi.

Dz. Kolāts: — Īsai piezīmei no zāles vārds Pensionāru federācijas priekšsēdētājam Jānim Porietim.

J. Porietis: — Ar pilnu atbildību varu paziņot, ka tos nedaudzos ziedojumus, ko ir saņēmusi Pensionāru federācija, nekad neesam izmantojuši naudas atmazgāšanai.

G. Krupņikovs: — Es neteicu, ka visas NVO ir negodīgas.

Radošo savienību priekšsēdētāja vietniece Ruta Čaupova: — Ir kuriozi, ka, tiecoties iekļauties Eiropas demokrātiskajā telpā, valdība grib sagraut Kultūrkapitāla fondu, kas mūs visciešāk ir tuvinājis Eiropas kultūrpolitikas izpratnei. Es gribētu vaicāt — vai Krupņikova kungs saprot, ka pašreizējā sistēma ir ļoti smalka un veidota pēc progresīviem Eiropas paraugiem?

G. Krupņikovs: — Neviens neko nav sagrāvis un negrauj graušanas dēļ.

Dz. Kolāts: — Vai jūs varētu konkretizēt organizācijas, kas nodarbojās ar šo naudas atmazgāšanu?

G. Krupņikovs: — Es neesmu tiesnesis, to var darīt tikai pēc tiesas sprieduma.

J. Naglis: — Ar tādām frāzēm tā lieta neiet cauri.

G. Krupņikovs: — Mēs gribam, lai naudas plūsma ir caurspīdīga, vairāk neko.

J. Jurkāns:— Ja es gribu ziedot, piemēram, Doma baznīcai, tad es gribu, lai tā nauda tur arī aiziet. Ja man tādas garantijas nav, tas aiziet kopējā katlā, un es neziedošu.

G. Krupņikovs: — Garantija nekur nepazudīs.

Dz. Kolāts: — Parunāsim par latviešu valodu un jaunajām tehnoloģijām. No ekspertu puses tika izteiktas bažas, ka latviešu valodas neesamība datoru tehnoloģijās var ietekmēt latviešu valodas reālu fizisku pastāvēšanu. Vai jūs saskatāt bažas un redzat iespēju latviešu valodu integrēt e un ividē?

A. Brigmanis: — Lasot datoru tekstus, mūsu leksikā ienāk tādi vārdi kā “rullē”, “sviests” utt. Cik tie bagātina mūsu valodu, par to grūti spriest. Jaunieši bagātīgi izmanto šo leksiku. Tas ir neizbēgams process, jauniešiem, kas sēž pie datoriem, ir izveidojusies sava, īpaša valoda. Jautājums ir, kā un vai mēs varam ar to cīnīties.

J. Naglis: — Bez šaubām, zinātnes tehnoloģijas ievieš daudz svešvārdu. Ar to ir jārēķinās. Es šaubos, vai mēs visu varam latviskot. Ir daži labi vārdi, piemēram, “dators”. Ja mēs runājam par latviešu valodas izzušanu vai neizzušanu, es šaubos, vai datortehnoloģijas un e lietas apdraud latviešu valodu. Ir “Tilde”, kas izstrādājusi savu produktu latviskās versijas, un nav būtiski, ja tur tiek iemests arī kāds žargona vārds.

G. Krupņikovs: — Ja latviešu valoda nav pazudusi pēc 700 vācu okupācijas un 50 padomju okupācijas gadiem, tad diez vai internets iznīcinās latviešu valodu. Saziņas veidi, protams, mainās. Būtiski, cik latviešu valoda un latviešu kultūras iestādes būs spēcīgas Latvijas iekšienē, no tā būs atkarīgs, vai spēsim nodrošināt latviešu valodas pastāvēšanu interneta gadsimtā.

Dz. Ābiķis: — Ir vajadzīga mērķtiecīga valdības politika latviešu valodas nostiprināšanai modernajās tehnoloģijās. Ir vajadzīgi valsts līdzekļi, jāstrādā pie terminoloģijas vārdnīcām. Ir jānostiprina mūsu valodas pozīcijas, iestājoties Eiropas Savienībā, jo tur latviešu valoda būs viena no oficiālajām. Bez lieliem finanšu līdzekļiem tas nav iespējams, ir jābūt mērķtiecīgai valsts politikai.

Dz. Kolāts: — Vai jūs esat nākuši ar kādiem priekšlikumiem?

Dz. Ābiķis: — Protams, vēl pirms Saeimas vēlēšanām Tautas partija atbalstīja ievērojamu līdzekļu piešķiršanu, kad to lūdza Valsts prezidentes izveidotā Valsts valodas komisija. Latviešu valodas nostiprināšana modernajās tehnoloģijās ir viena no mūsu prioritātēm, ar pašdarbību tur nekas nesanāks.

J. Jurkāns: — Es gan ļoti šaubos, vai latviešu valoda būs oficiāla valoda Briselē. Es piekrītu, ka valodas attīstība ir absolūti nepieciešams un ļoti dārgs projekts.

Dz. Kolāts: — Cienījamie politiķi, parunāsim par sabiedrības integrāciju! Kāds ir sabiedrības integrācijas līmenis no sabiedrības drošības viedokļa?

J. Jurkāns:— Mūsu valsts īpatnība ir tā, ka mums jāiziet divi integrācijas procesi —— iekšējais un ārējais. Ārējā integrācija padziļina problēmas iekšējā. Vēl pirms gadiem pieciem mums nebija eiroskeptiķu un eirooptimistu. Mēs nevarēsim runāt par integrāciju, ja mums nebūs kopēju mērķu. Ja sabiedrībai nav kopēju mērķu, tad nepalīdzēs nekādas valodas zināšanas. Labs integrācijas piemērs ir mūsu hokeja komanda, kurai ir kopējs mērķis.

Dz. Kolāts: — Un kādā valodā tad sarunājas hokeja komandā?

J. Jurkāns: — Pārsvarā krieviski. Mēs ilgi vēl dzīvosim sabiedrībā, kura daudzviet runās krieviski. Protams, valstij godu nedara tas, ka 13 gadu pastāvēšanas laikā mēs neesam ieviesuši skolās tādu apmācības līmeni, ka tā vairs nebūtu problēma jauniešiem. Jo hokeju spēlē jauni cilvēki. Acīmredzot brīvvalsts laikā latviešu valodu viņiem neviens nav mācījis. Taču galvenais ir kopēji mērķi.

Dz. Kolāts: — Nosauciet kādus!

J. Jurkāns: — Es gribu dzīvot labklājības valstī, kur visi cilvēki ir paēduši, drošībā un siltumā.

Dz. Kolāts: — Tāds mērķis jau katram ir.

J. Jurkāns: — Jā, es tikai domāju, ka ne visi cilvēki, kas dzīvo Latvijā, uzskata, ka šī ir viņu valsts. Tāpēc arī nerūpējas par upes, ezera tīrību, jo viņš te nepieder.

Dz. Ābiķis: — No drošības viedokļa ir svarīga teritoriālā integrācija. Rīgā dzīvo trešā daļa Latvijas iedzīvotāju, tai ir objektīvi lielākas iespējas attīstīties. Tādēļ ir jāstimulē novadu attīstība, tur mērķtiecīgi novadot finanšu resursus. Diemžēl šogad ieguldījumi pašvaldību projektos ir samazināti 3,7 reizes. Ir jārada vienādas iespējas visiem, piemēram, dodot labvēlīgākus studiju kredītu nosacījumus trūcīgajiem.

Par etnisko integrāciju. Tās mērķis ir nepieļaut divkopienu valsts izveidošanos, proti, valsts varas struktūru sadalīšanos pēc dažādu valodu un kultūru pazīmēm. Šai politikai ir jāstiprina latviešu kultūras uzplaukums un latviešu valodas kā valsts valodas statuss. Ir jārada konsekventa likumdošana, mērķtiecīgi jāiegulda valsts finanses konkrētos projektos, piemēram, Latgales programmā. Diemžēl no šīs ļoti vajadzīgās programmas jaunā valdība atteicās. Ir arī jābūt konkrētai pašvaldību rīcībai, stimulējot latvisko izglītību, domājot par latviešu valodas bērnudārzu pieejamību. Sociāldemokrāti kopā ar jurkāniešiem, rubikiešiem ir izdarījuši melnu darbu — šopavasar Rīgā uz latviešu valodas bērnudārziem ir radusies 1600 bērnu rinda.

J. Jurkāns: — Ābiķa kungs nav pamanījis, ka jau padsmit gadus dzīvo divkopienu valstī.

G. Krupņikovs: — Ābiķa kungs vairākkārt pieminēja, ka jāiegulda lielas naudas summas. Kāpēc jūs to nedarījāt, kad bijāt valdībā?

Dz. Ābiķis: — Tas tika darīts. Latgales programma tiek īstenota jau kopš 1991. gada.

G. Krupņikovs: — Runa ir par etnisko, sociālo un reģionālo integrāciju. Kā Latgales uzņēmējs un zemnieks, kas apstrādā zemi, es varu teikt, ka reģionālā integrācija varbūt ir pat grūtāka nekā etniskā. Šogad latviešu skolās pirmās klasēs ir 15 000, krievu un mazākumtautību skolu pirmās klasēs – 5000 bērnu. Tas nozīmē, ka 75% bērnu apmeklē latviešu skolas. Tātad liels skaits nelatviešu vecāku savus bērnus sūta latviešu skolās. Domāju, ka jaunajai paaudzei etniskās integrācijas jautājumi vairs nebūs aktuāli. Lielākā problēma ir ar lauku integrāciju. Latgalē uzņēmējs nevar atrast darbaspēku, jo darbinieks, saņēmis pirmo avansu, pazūd, jo viņš dzer. Tam pamatā ir neticība tam, ko sola valdība un pašvaldības. Ne velti šajā Saeimā divas trešdaļas deputātu ir ievēlēti tādi cilvēki, kas pirms tam nav bijuši Saeimā. Rīgā dzīvo un strādā puse Latvijas iedzīvotāju, un tā ir dezintegrācija.

Dz. Ābiķis: — Kāpēc tad jūs samazinājāt finansējumu pašvaldību projektiem 3,7 reizes?

G. Krupņikovs: — Jautājums, kas tās bija par investīcijām.

Dz. Kolāts: — Kaut kas ar tiem latviešu valodas bērnudārziem nav lāgā.

G. Krupņikovs: — Viennozīmīgi. Tie ir nepietiekamā daudzumā. Programma top.

J. Naglis: — Kādi tad ir sabiedrību vienojošie faktori? Vēlēšanās saglabāt un attīstīt savu etnisko identitāti. Latvijā šādas iespējas ir absolūti visiem. Grūti atrast vēl kādu valsti, kurā vēl būtu tik plašas iespējas. Sabiedrībā ir savstarpēja tolerance un uzticība. Pagaidām nekas neliecina, ka kaut kas šo kopību grautu. Mums ir arī visas iespējas savu teritoriju vēl vairāk nostiprināt, iestājoties starptautiskās organizācijās. Nedomāju, ka jaunajai valdībai te ir kādas iespējas kaut ko “nogāzt”. Vienojošs faktors ir demokrātiska un tiesiska valsts. Te ir problēmas, ņemot vērā varas centralizācijas tendences. Vai premjerministra aktivitātes, pakļaujot sev varas struktūras, veicinās integrāciju? No vienas puses, viņam būs vairāk iespēju kaut ko panākt, nekā bija “Latvijas ceļam”, bet, no otras puses, ir lielas bažas, kā šī vara tiks izmantota. Par ziedojumiem. Tikko tas [ziedojums] tiek izdarīts valstij varbūt ne visai lojālai NVO, tūlīt ziedotāju pārbauda VID. Piemēram — ziedotājus, kas ziedo “Latvijas ceļam”, nepārtraukti pārbauda VID.

A. Brigmanis: — Mūsuprāt, ļoti būtiski ir strādāt pie bezdarba likvidācijas. Pie tā strādās arī valdība. Ja cilvēkam būs darbs un nodrošināta dzīve, viņš mazāk domās par citām lietām un dzīvos lojāla pilsoņa dzīvi.

Dz. Kolāts: — Paldies partiju pārstāvjiem, kas ieskicēja daudzas būtiskas lietas sabiedrības integrācijas procesos.

Rūta Kesnere, “LV” informācijas redaktore