Lai baltajai dzīvības straumei ir sidraba krasti

Par saimniekošanas iespējām piensaimniecībā

Dr. habil. oec. Arnis Kalniņš – “Latvijas Vēstnesim”

“Čirkstēdams, čarkstēdams sidrabs gāja atvarā.”

Tautas mīkla: Govi slauc

Analīze un prakse rāda, ka ir saimnieciski izdevīgi nostiprināt, modernizēt un paplašināt piensaimniecības attīstību Latvijā, it sevišķi nopietnu pacēlumu panākot tuvākajā perspektīvā sakarā ar iestāšanos Eiropas Savienībā (ES). Pēc tam šī nodarbe – racionāla piensaimniecība – var būt ekonomiski izdevīga ilgtermiņa periodā kā svarīga tautsaimniecības nozare.

Kā zināms, Latvijas lauku saimniecības pēc iestāšanās ES par vienu kilogramu pārstrādē pārdotā piena varēs saņemt Ls 0,149. Protams, ar nosacījumu, ka lauku saimniecība ražos kvalitātes prasībām atbilstošu pienu, ievērojot govju veselības un labturības, kā arī vispārējās higiēnas prasības. Šāda cena varēs segt piena ražošanas izmaksas ap 13 sant./litrā arī saimniecībās, kuras ieviesīs modernas tehnoloģijas augstas kvalitātes piena iegūšanai (skat. 1.tabulu).

Tiek prognozēts, ka ES pēc Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) reformas ieviešanas, 2009. – 2010. gadā sviesta ražošanai sašaurinoties, attīstīsies citu svaigo piena produktu, piemēram, jogurta un siera, ražošana, patēriņš un eksports. Piena ražošanas un pārdošanas kvotu režīms darbosies līdz 2014. – 2015.gadam.

Piena produkcijas pieprasījums Latvijas iekšējā tirgū palielinātos vairāku iemeslu dēļ:

pirmkārt, iekšējā tirgus ietilpības saglabāšana, pēdējo gadu tradicionālā patēriņa apjoma nodrošināšana un konkurētspējas paaugstināšana salīdzinājumā ar analogiem importa piena produkcijas veidiem;

otrkārt, palielinot arī piena produktu patēriņa absolūto līmeni uz vienu iedzīvotāju līdz ar cilvēku materiālās labklājības līmeņa paaugstināšanu (piemēram, Latvijā mūsu valsts iedzīvotājs gadā apēd 4,2 kg siera, kamēr vidēji ES valstīs – 18,3 kg, bet Vācijā un Itālijā – 20-22 kg siera);

treškārt, radot jaunas iespējas un ceļus piena produkcijas paplašinātai izmantošanai iedzīvotāju uzturā: “skolas piena” programmas īstenošana, “bioloģiskā piena” ražošanas un patēriņa palielināšana, “piena tiešās realizācijas patērētājam” prakses nostiprināšana, piena produktu pārdošana dažādu pārtikas palīdzības programmu ietvaros, atbalstot vājpiena un sausā vājpiena izmantošanu lopbarībā, pārstrāde kazeīnā.

Nopietns ir jautājums par programmas “Skolas piens” izstrādāšanu un pieņemšanu Latvijā, kas ir krietni ieildzis (Igaunijā šīs programmas īstenošanā jau ir vairāku gadu pozitīva vēsture). Šādas programmas realizēšana veidotu, uzturētu un nostiprinātu veselīgas ēšanas un dzeršanas ieradumus, daļēji aizstājot saldināto dzērienu lietošanu. Piena un piena produktu kā neatņemamas bērnu uztura sastāvdaļas lomas paaugstināšana ir vislabākais profilakses līdzeklis jaunā organisma veidošanai un veselības uzturēšanai, samazinot arī kariesa risku. Ne velti arvien biežāk skolās pēc vecāku ieteikuma no skolu kafejnīcām tiek izņemti Coca Cola tipa dzērieni, bet tā vietā jāpiedāvā plašāki piena dzērieni (pilnpiens, jogurts, aromatizētie pieni ar kakao piedevu u.c.).

Iekšējam tirgum neder sveša piegrieztne

Lai Latvijas piensaimniecība ar saviem ražojumiem varētu labāk piepildīt iekšējo tirgu, prasmīgi jāpiemēro attiecīgās ES regulas par piena un piena produktu apriti un drošību patērētāju veselības interesēs. Lai gan Direktīva 92/46/EEC nosaka prasības piena un piena produktu ražošanai un piedāvājumam tirgū visiem ražotājuzņēmumiem, taču uzņēmumiem ar mazu jaudu var pieļaut zināmas pielaides (pielāgojumus).

Saskaņā ar lēmumu 95/165/EC “mazas jaudas” uzņēmumiem, kas gadā nepārstrādā vairāk par 500 tūkstošiem litru piena, var piemērot atlaides — vispārīgās prasības uzņēmumu atzīšanai, higiēnas prasības aprīkojumam un personālam un speciālas prasības uzņēmumiem, kuri pārstrādā vai termiski apstrādā pienu. Uzņēmums kompetentajai institūcijai iesniedz pieteikumu, tieši kādus pielāgojumus uzņēmums vēlas saņemt.

Direktīva 92/46/EEC dalībvalstij neuzliek par pienākumu veikt šo klasifikāciju, un tā ir katras dalībvalsts brīva izvēle. Ar to var veicināt vietējās piensaimniecības attīstību un investīciju piesaistīšanu.

Visās ES valstīs ir atšķirīgi likumi uzņēmumiem, kas ražo ES tirgum, tātad eksportam, vietējam tirgum, kā arī tiešajai pārdošanai no lauku saimniecības (fermas). Nebūtu pareizi, ka piensaimniecībā ar ES normām saskaņotie Latvijas likumi vienādi attiecas gan uz tiem, kas gatavojas ražot eksportam uz ES, gan uz tiem, kas ražos vietējam tirgum. Piensaimniecības ienesīgums un investīciju atdeve samazināsies, ja Latvijas likumos tiks iekļautas ieviešanai nepamatotas normas, ko neprasa ES regulas un Eiropas tirgus.

Jaunajos Eiropas Savienības apstākļos arī pasaules tirgi nebūs slēgti — gan no ES kopējas izvedamās kvotas ietvaros ar eksporta kompensācijām, gan brīvi par pasaules tirgus cenām realizējot ārpus Eiropas Savienības. Pēdējās aktivitātes piena produkcijas realizācijā var nozīmīgi pieaugt Krievijas un Vidusāzijas valstu tirgos, jo arī tur manāmi sāk palielināties iedzīvotāju materiālās labklājības līmenis (piemēram, Somijas uzņēmēji joprojām sekmīgi strādā austrumu tirgos, lielākais piena pārstrādes uzņēmums “Valio” visvairāk sviesta un siera eksportē uz Krieviju).

Bet, lai šos pasaules tirgus (ārpus ES) sekmīgi izmantotu, vispirms jābūt spēcīgiem lauksaimniecības kooperatīviem. Otra lieta — kooperatīvajā organizācijā jābūt speciālām personām — pārdevējiem, ko algo kooperatīvi. Te vairs nav svarīgas ES noteiktās ražošanas kvotas.

Iespējamais piena produkcijas realizācijas cenu līmenis tuvākajos gados, tās salīdzinājums ar ražošanas pašizmaksas līmeni ļaus ekonomiski izdevīgi nodarboties ar piensaimniecības nozari, neradot zaudējumus saimniekošanā. Pārdomātas investīcijas te attaisnojas.

Viskonkurētspējīgākās būs tās saimniecības, kuras pēc neatkarības atgūšanas ne mirkli nav domājušas par saimniecības likvidāciju, par lielo piensaimniecības kompleksu izformēšanu, sadrumstalošanu. Tā, piemēram, akciju sabiedrība “Agrofirma Tērvete” ir lielākā piena ražotāja valstī, kas 2002.gadā pārdevusi 4380t piena jeb par 7% vairāk nekā 2001.gadā. Ganāmpulks — 700 govis — izvietots divās novietnēs: Tērcēs 470 govju un Dzelmēs 230 govju ar vidējo izslaukumu 6746 kg 2002.gadā. Slaucot piena vadā, novēršot piena iegūšanas procesā piena saskarsmi ar kūts gaisu, ātri atdzesējot līdz 4ŗ C grādiem tiek sasniegta augsta kvalitāte un visaugstākā cena, realizējot pārstrādes uzņēmumiem. Novietnes aprīkotas ar firmas “DeLaval” piena dzesēšanas un slaukšanas iekārtām.

Viena SAPARD projekta ietvaros šajā akciju sabiedrībā paredzēts modernizēt uzņēmuma lopkopības tehnoloģijas — iegādāties trīs iekārtas 650 govju slaukšanai ganībās. Tādējādi uzņēmums atālus izmantos govju ganīšanai un tūlītējai slaukšanai uz vietas, kas ļaus ražot lētāku pienu. Diemžēl neprasmīgas privatizācijas procesa dēļ vairums šādu fermu nav saglabājušās.

Par šādu augstas kvalitātes pienu pārstrādes uzņēmumi, kuri savukārt ražo augstas kvalitātes galaprodukciju (piemēram, sierus, saņemot izdevīgus eksporta pasūtījumus), var jau šobrīd ar visām piemaksām izmaksāt pat 13-15 santīmus par kilogramu piena.

Latvijā ražotais piens ar savu pietiekami zemo pašizmaksu varēs vispilnīgāk konkurēt ar citu valstu fermeru iegūto pienu, ja maksimāli izmantos ganību periodu (mūsu priekšrocība ir mērenais, mitrais un vēsais klimats, zāle tā neizkalst). Atrašanās ganībās visu diennakti nodrošina dzīvniekiem vairāk kustību, tie vairāk ēd un dod vairāk piena. Arī uz zāli balstītā sagatavotā lopbarība ziemas periodam ar dažādām tehnoloģijām, pat ar vismodernākajām (kā, piemēram, Jēkabpils rajona Viesītes puses saimniecībā “Kalna Dambrānos”, kur ar norvēģu presi “Orkel” pļāvumu sapresē bez konservantiem un ietin tīklā, bet ar mašīnu “Taarup” ietin plēvē, dienā sagatavojot ap 200 līdz 300 rituļus, katrā pa tonnai skābsiena).

Par labiem konkurētspējīgiem Latvijā jāuzskata arī tie piena ražotāji, kuri savā saimniecībā ne tikai iegūst pienu, bet arī pienu pārstrādā dažādos produktos (kefīrs, jogurts, biezpiens, siers u.c.) un kuri piedāvā savu produkciju tirdzniecības tīklā un dažkārt to ļoti veiksmīgi tirgo savos firmas veikalos. Šie firmas veikali piedāvā ļoti kvalitatīvu un svaigu produkciju (tiešās realizācijas variants) par zemākām cenām nekā lielveikali, un šis tirdzniecības veids ir ļoti iecienīts iedzīvotāju (sevišķi maznodrošināto) vidū. Sava veida uzskatāms paraugs šajā ziņā ir daudznozaru kombināta “Daugava” (piedāvājot piena produktu un “Sērenes” maizes izstrādājumu plašu sortimentu) kopveikals ar gaļas pārstrādes uzņēmumu “Triāls” (piedāvājot svaigas gaļas un tās izstrādājumu sortimentu) Biķernieku ielā Rīgā. Pagaidām daudznozaru kombināts “Daugava” Sērenes pagastā pārstrādei iepērk pienu arī no citām apkārtējām piena ražošanas lauku saimniecībām.

Nopietna iespēja, kā palielināt piena realizācijas cenas, ir realizēt pienu tieši no fermas tirdzniecības vietās. Ilggadīga pieredze šajā ziņā ir daudznozaru saimniecībai — SIA “Mārupe”, kas realizē svaigu tikko slauktu pienu par 20 santīmiem litrā ar tauku saturu 3,8-4,2%. Piepilsētas saimniecībām tirgot šādu tīru pienu, bez konservantiem un karsēšanas var būt ekonomiski izdevīgi ilgstošu laiku. Rietumeiropā veikalos var nopirkt svaigi slauktu pienu, tāpēc nebūtu pareizi, ka pie mums pārdotu tikai to, kas ir apstrādāts. Arī Eiropas Savienības direktīva 92/46/EEC neattiecas uz piena un piena produktu tiešo tirdzniecību, t.i., ja ražotājs (lauksaimnieks) savā saimniecībā saražoto pienu un no tā iegūtos produktus (piemēram, biezpienu, krējumu) pārdod tieši patērētājam, tad direktīvas prasības nav jāievēro, bet pašai dalībvalstij jānosaka nacionālās prasības (izņēmums ir dažas govju veselības prasības, kas noteiktas direktīvā). Arī nacionālām prasībām jābūt loģiskām un ražošanu nesadārdzinošām.

Tiek prognozēts, ka piedzīvot neveiksmi var ēdināšanas kultūras standartizācija. Par to liecina globālās kompānijas “McDonalds” pēdējo gadu saimnieciskās neveiksmes, un tā beidzot plāno pārorientēties — nākotnē piedāvājot patērētājiem veselīgāku un svaigāku pārtiku.

Arī kooperācija veicina konkurētspēju

Kopējo piensaimniecības ienesīgumu un galaprodukcijas konkurences spēju var panākt, arī būtiski palielinot kooperācijas efektivitāti, modernizējot piena ražošanu, apstrādi, uzglabāšanu un transportu, tādējādi iegūstot augstāku cenu. Līdz šim pēdējos desmit gados vairākkārt ierosinātie ieteikumi kooperācijas attīstībā saimnieciskajā praksē dažādu nepamatotu ieganstu dēļ praktiski netika īstenoti. Un tikai 7.Saeimas darbības pēdējā laika posmā, pateicoties opozīcijas neatlaidībai, beidzot izdevās sakārtot kooperācijas likumu. Šī nepieciešamība izriet no tā apsvēruma, lai kooperatīvi kontrolētu lielāku tirgus daļu. Eiropas Savienībā valstu vairākumā kooperatīvi kontrolē ievērojamu tirgus daļu: Īrijā — 100%, Zviedrijā — 99%, Lielbritānijā — 98%, Dānijā — 93%, Somijā, Austrijā un Portugālē — 80%, Nīderlandē — 82%, Vācijā — 60% u.tml. ES valstu pieredze liecina, ka ir jāapvieno gan lauku saimniecību, gan pārstrādātāju spēki.

Latvijā kooperācija izmantota visai pieticīgi. Vienu no veiksmīgiem piemēriem, ko atzīst lauku saimnieki, ir Straupes piensaimnieku kooperatīvs, kur piena cenas vienmēr ir bijušas vienas no visaugstākajām valstī un maksājumi nekad netiek kavēti. Salīdzinoši labās cenas ir skaidrojamas ar to, ka kooperatīvs pieder pašiem piena ražotājiem, paši ražo piena produktus un 40 procentus no saražotā paši arī pārdod. Kooperatīvam ir no akciju sabiedrībām un citiem lielajiem pārstrādes uzņēmumiem atšķirīga ienākumu sadale: pārpalikumu pēc visu izdevumu nomaksas dala trijās daļās — piena ražotājiem proporcionāli pārdotā piena daudzumam, pienotavas modernizācijai un apkārtējo pagastu kultūras un sporta pasākumu atbalstam.

Turpmāk — vēl

1.tabula

Piena ražošanas izmaksas un iespējamie realizācijas ieņēmumi, pastāvot 2003.gada saimniekošanas nosacījumiem