Par Krievijas vietu rītdienas pasaulē

Krievija varēja kļūt par pilntiesīgu antiirākas koalīcijas locekli un tagad gaidīt pēcsadāma pasaules dividendes. Ar ko gan būtu riskējusi Krievija? ASV un Anglija nelūdza ne karavīrus, ne lidlaukus, ne finanšu palīdzību. Bija nepieciešams politiskais atbalsts. Tieši tas, ko pēdējos desmit gados Maskava, kā likums, saņēma no Baltā nama gandrīz vai pēc pirmā mājiena. Kad šāds atbalsts bija vajadzīgs amerikāņu pusei, Kremlis nevis atteicās vienkārši to sniegt kā, piemēram, Ķīna, bet ieņēma naidīgu pozīciju, apvainodams Vašingtonu pasaules destabilizācijā, izvērsa reti nokaitētu antiamerikāņu kampaņu masu medijos, ļāva sevi pārvērst par franču ārpolitisko ambīciju instrumentu.

Krievijas prezidenta paziņojums, ka Krievija nav ieinteresēta ASV sakāvē, sakrita ar amerikāņu ziņu par aptauju, saskaņā ar kuru 58% Krievijas iedzīvotāju šajā karā atbalsta Irāku un tikai 3% ASV - tas ir pat mazāk nekā arābu zemēs. Šie skaitļi un pati prezidenta vārdu izvēle Vašingtonā radīja nepatīkamu iespaidu. Sabiedriskā doma bija vienisprātis, ka, ieņemdams Savienotajām Valstīm naidīgu pozīciju un solidarizēdamies ar antiamerikāniskajiem spēkiem valsts iekšienē, Putins, kā izteicās amerikāņi, iešāvis pats sev kājā, savas popularitātes dēļ ignorēdams ilglaicīgas nacionālās intereses.

Baltajam namam tas bija nepatīkams un negaidīts pārsteigums. Krievija kā stratēģiskais partneris demonstrēja savu neuzticamību un savas vēl neizgaisušās bijušās superlielvalsts ambīcijas. “Draugs Džordžs” apvainojās uz “draugu Vladimiru”, bet attiecību progress, kurš gandrīz pilnībā balstījās uz abu prezidentu simpātijām un uzticēšanos, pārtrūka. Vai Maskava no tā ko guva? Nevajag pārspīlēt nepatikšanas, kuras tā radījusi Vašingtonai. Tās nekādā ziņā nav salīdzināmas ar to ļaunumu, ko Maskava nodarījusi pati sev. Nesen likās, ka Maskavas elite ir gatava intelektuālam izrāvienam, taču tā vietā prezidents nāk klajā ar fantastiski naivu ideju atsākt Irākas jautājuma apspriešanu Drošības padomē, kur tā tikusi gremota veselus 12 gadus. Prorietumnieciskie Maskavas intelektuāļi spriež , ka, ja jau reiz veidot savienību ar Ameriku, tad Krievijai jābūt tās galvai, bet ASV - vienīgi dūrēm un čeku grāmatiņai. Sarosījušies tādas idejas piekritēji, kas paredz Krievijai kaut kādu vidutāja lomu starp Eiropu, ASV un Āzijas kontinentu. Nav tikai skaidrs, kāpēc te vajadzīgs starpnieks. Ja nu pēc tāda radīsies vajadzība, kāpēc gan šo lomu uzticēt Maskavai, kas kļuvusi slavena ar savu neprasmi rast kompromisus starptautiskajās attiecībās.

Vašingtona šobrīd necenšas pasniegt roku, lai izvilktu Maskavu no stāvokļa, kurā tā sevi nostādījusi. Prezidentam Bušam nav savas Krievijas politikas. Un diez vai tik drīz parādīsies. Viņam ir citas prioritātes, un tagad nav 1991. gads, un nevar gaidīt, ka administrācija metīs visu pie malas un sāks izstrādāt amerikāņu-krievu attiecību koncepciju, lai noliktu to gaidošajam Kremlim priekšā. Taču arī Maskavai tādas koncepcijas nav.

Šobrīd Putinam jāatrisina grūts uzdevums likvidēt savas, iespējams, vienīgās nopietnās ārpolitiskās kļūdas sekas. Maskava vēl līdz šim brīdim nav darījusi zināmu savas attieksmes pakāpi attiecībā pret domstarpībām ar Vašingtonu un stratēģisko partnerību. Taču tas jādara pēc iespējas drīzāk - un nevis vārdos, bet gan darbos. Nav skaidrs, kā šādu partnerību redz Kremlis un kādam jābūt pēc tā domām divu valstu mūsdienu savstarpējo attiecību saturam un jēgai. Nesenais ANO Drošības padomes fiasko un karš Irākā pasaules sabiedrībai radījuši jaunas alternatīvas. Krievija būtībā ir uzstājusies pret Buša doktrīnu, taču nav skaidrs, cik tālu tā gatava iet šajā virzienā.

Krievijai nepieciešama skaidra pozīcija attieksmē pret tām pasaules nākotnes iekārtojuma idejām, kuras šobrīd dzimst Baltajā namā. Runa ir par daudz nopietnākiem jautājumiem nekā Irākas līgumu liktenis, runa ir par Krievijas vietu jaunajā pasaulē, jaunajā globālās drošības sistēmā. Vai nu ciešā sadarbībā ar ASV vai ne, taču Krievijai jāieņem sev maksimāli izdevīgākās pozīcijas pasaulē un jānodrošina savu interešu stratēģiskā drošība. Vladimiram Putinam šis jautājums ir ne tik daudz par viņa politisko nākotni, kā par vietu vēstures mācību grāmatās.

Pēc “IZVESTIJA”

Pēc ĀM Preses analīzes nodaļas apkopotā

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avoti.

Pārpublikācijas šeit, “Latvijas Vēstnesī”, – saīsinājumā.