Par kompromisam gatavu piekāpšanos

Luksemburgas premjerministrs Žans Klods Žonkers un Francijas prezidents Žaks Širaks ir vieni no nedaudzajiem vēl aktīvajiem Eiropas politiķiem, kuri deviņdesmito gadu vidū iezīmēja vadlīnijas Centrālās un Austrumeiropas valstu, kā arī Kipras un Maltas uzņemšanai ES. Tāpēc viņam iestāšanās līgumu parakstīšana Atēnās sagādāja personisku gandarījumu: “Sēklas ir uzdīgušas.”

Lēmumu par ES paplašināšanu uz austrumiem un dienvidaustrumiem Žonkērs salīdzina ar Māstrihtu: “Kad eiropieši realizē lielus plānus un sastāda stingri noteiktu termiņu plānu, viņi pārspēj paši sevi un atstāj iespaidu uz pārējiem. Tā tas bija ar eiru un tā tas ir tagad ar paplašināšanu.” Un: “ Mēs spējam būt labi, ja vēlamies.”

Taču vienlaikus vismazākās ES dalībvalsts valdības vadītājs prognozē, ka līdz ar Savienības paplašināšanu no 15 līdz 25 dalībvalstīm ir gaidāmas milzīgas pārmaiņas. “Savienība vairs nebūs tāda pati kā šodien un tā arī nefunkcionēs tāpat,” saka Žonkērs. Līdz ar ES paplašināšanu jānostiprina Savienības institūcijas. Tikai spēcīga Komisija varot garantēt, ka ES lielās dalībvalstis nedominēs pār mazajām. Viena no ES veiksmes receptēm esot dalībvalstu vienlīdzība. Tāpēc arī viņš kā 16 valstu pārstāvis esot vērsies pret mēģinājumu izjaukt ar pūlēm izveidoto spēku līdzsvaru starp dažādām ES institūcijām. 16 mazās valstis iebilst pret tādu ES prezidentu, kādu iztēlojas ES Konventa prezidents Valerī Žiskārs d’Estēns.

Mums Eiropā lēmumu pieņemšanas procesos ir jānostiprina savienības metode (Gemeinschaftsmetode) un cik vien iespējams jāatsakās no starpvaldību metodes. Pretējā gadījumā drīz vien atkal var draudēt “labāka Eiropas brīvās tirdzniecības zona”.

Atšķirīgos priekšstatus par to, kā turpmāk vajadzētu attīstīties Eiropai, ir formulējis Žonkēra kolēģis Eiropas deputāts Elmārs Broks: Eiropai ir izvēle starp Monē un Meternihu. Žonkērs strikti atbalsta EK dibinātājtēva Monē metodi: ar spēcīgu ES Komisijas prezidentu un lielākām tiesībām Parlamentam. Turpretī lielās dalībvalstis, tādas kā Lielbritānija vai Francija, vēlas nostiprināt valdību lomu un atbalsta Žiskāra priekšstatus par ES prezidentu - Meterniha metode.

Neraugoties uz to, ka pašreiz mazo un lielo dalībvalstu priekšstati ir ļoti atšķirīgi, Žonkērs tomēr tic, ka ir iespējams kompromiss. “Arī šoreiz, tāpat kā visās citās asajās eiropeiskajās diskusijās, nevienam neizdosies pilnībā realizēt savu taisnību. Visiem būs jāpiekāpjas.”

Pēc “WELT AM SONNTAG”