Jārīkojas atbilstoši saviem morāles un ētikas ideāliem

Vakar, 19.martā, tika sasaukta Saeimas ārkārtas sēde, kurā tika izskatīts Ministru kabineta iesniegtais lēmuma projekts “Par Latvijas dalību starptautiskajā operācijā Irākas atbruņošanai”

	Foto: A.F.I. Vakar, 19.martā, Saeimas ārkārtas sēdē: Ministru prezidents Einars Repše; aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis; ārlietu ministre Sandra Kalniete, deputāti Aigars Kalvītis, Mareks Segliņš, Ērika Zommere, Raimonds Pauls, Andris Ārgalis; Pāvels Maksimovs, Vladimirs Buzajevs, Nikolajs Kabanovs, Oļegs Deņisovs un Aleksandrs Golubovs Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

“Šodien mēs nebalsosim par karu, mēs šodien balsosim par miera nodrošināšanu pasaulē”

Ministru prezidents Einars Repše Saeimas ārkārtas sēdē 19.martā:

Godātā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie deputāti! Klātesošie! Visi klātesošie! Ieskaitot mūsu godājamo opozīciju, jo šis ir valstiskas nozīmes jautājums. Šis ir starptautiskas nozīmes jautājums, kam nav nekāda sakara un nedrīkst būt nekāda sakara ar iekšpolitiskām debatēm un diskusijām. Līdz ar to es ceru uz objektīvu un patiesu šīs lietas analīzi arī no mūsu godājamās opozīcijas – Tautas partijas frakcijas un arī pārējo puses.

Esmu aicinājis šodien Saeimas sēdi sanākt, lai apspriestu ļoti nopietnu un aktuālu jautājumu, proti, Latvijas nostāju Irākas krīzes gadījumā un pasaules kolektīvās drošības sistēmas kontekstā. Šī sēde ir sasaukta īsti laikā, ne par agru, ne par vēlu, bez kādas steigas, un tajā pašā laikā bez mazākās kavēšanās. Vēl aizvakar mēs nevarējām par šo jautājumu runāt ne valdībā, ne Saeimā, jo tādējādi mēs būtu atklājuši mūsu sabiedroto mums konfidenciāli uzticētos savas tālākās stratēģijas, rīcības un plānus. Tāpēc mēs nevarējām šo soli spert, pirms vēl sabiedrotie nebija skaidri un gaiši pateikuši par saviem nodomiem un pirms nebija izsmeltas visas diplomātiskā risinājuma iespējas. Taču tāds brīdis ir pienācis šobrīd, un līdz ar to mēs esam cēluši šo jautājumu kā demokrātiskā valstī pienākas – parlamenta priekšā – šodien, bez vilcināšanās, bez mazākās kavēšanās, tikko to atļauj apstākļi.

Pie jautājuma būtības. Iedomājieties situāciju, ka Latvijas pilsonis iet pa ielu un redz, ka huligāns uzbrūk kādam citam pilsonim. Iespējams, vājākam par šo huligānu, iespējams, vienam un izolētam. Pilsonis domā – es labāk neiejaukšos, jo man ir bail. Es neiejaukšos varbūt arī tāpēc, ka tas ir manas drošības garants. Sak, ja es pats nelīdīšu konfliktā, tad mani tas neskars. Tā tas nenotiek ar mani. Tā domā viens cilvēks, kas redz, ka huligāns aizskar vājāku, ka huligāns aizskar citu viņa līdzpilsoni, citu viņa biedru. Tā tas var turpināties līdz brīdim, kad šis huligāns tieši skar šo pašu pilsoni. Un tādā gadījumā viņš pamatoti domās – kāpēc neviens no malas nepievērš uzmanību tam, kas notiek, kāpēc neviens viņam nenāk palīgā, kāpēc neviens neaptur šo huligānu un kāpēc visi blisina acis, bet neiejaucas? Jo tāda ir izveidojusies šī neiejaukšanās kultūra. Diemžēl tāda ir izveidojusies neiejaukšanās kultūra, kas ļauj atsevišķam bezkaunīgam huligānam dominēt, jo viņš zina, ka, ja viņš aizskars kādu, tad maz ticams, ka kāds cits no līdzpilsoņiem pievērsīs uzmanību. Drīzāk skatīsies pretējā virzienā, blisinās acis un domās: tā jau nav mana darīšana. Tas šobrīd mani neskar. Tas nebūtu iespējams lepnu un drosmīgu cilvēku sabiedrībā.

Tādā sabiedrībā, kur katrs sabiedrības loceklis, neskatoties uz to, vai viņš ir fiziski stiprs vai vājš, nekavējoties un bez domāšanas iejauktos, mestos vājākam palīgā. Tādējādi jebkurš huligāns, jebkurš kurš nostājas pret pastāvošo sabiedrisko kārtību, būtu spiests rēķināties ar to, ka pret viņu nekavējoties nostātos sabiedrība un viņš tiktu saukts pie kārtības. Šādā sabiedrībā huligānam nebūtu nekādas iespējas dominēt, nostiprināties.

Lai arī varbūt katrs atsevišķs huligāns ir stiprāks par katru no atsevišķiem godīgajiem un miermīlīgajiem pilsoņiem, tomēr viņš noteikti ir vājāks par godīgajiem, miermīlīgajiem un kārtīgajiem sabiedrības locekļiem kopumā, ja tie darbojas vienoti, ja tie uzdrošinās stāties pretī netaisnībai, kad vien ar to saduras. Tādējādi veidojas kolektīvā drošības sistēma, kas garantē drošību sabiedrībā.

Tātad runa šobrīd ir par kolektīvo drošību. Var jautāt: kāds tam ir sakars ar šīsdienas jautājumu? Ļoti tiešs. Tāpat kā dažādi noziedznieki, huligāni un citi ļaundari ir jāaptur, pirms tie kļuvuši par labi organizētu un bruņotu mafiju, pirms tie ir kļuvuši par organizētās noziedzības centru, tāpat diktatori ir jāaptur, pirms tie ir ieguvuši spēku, ietekmi un bruņojumu. Atcerieties vēstures mācības. Boļševikus neapturēja tāpēc, ka viņus īstenībā neņēma par pilnu sākuma periodā. Pēc tam 70 gadus visa pasaule par to maksāja. Rezultātā miera laikā badā koncentrācijas nometnēs, tiešās represijās un apšaušanās ir gājuši bojā vairāk cilvēku, iznīcināts vairāk cilvēku, nekā kara darbībā kopā ņemot. Arī kara, ja mēs šeit runājam par Otro pasaules karu, varbūt nebūtu bijis, ja tolaik Staļins un Hitlers nebūtu savā starpā vienojušies par Eiropas sadali. Kara varbūt nebūtu bijis, ja Hitlers, šis jefreitors, tiktu apturēts savlaicīgi un viņam nebūtu ļauts nostiprināties ne politiskajā, ne militārajā ziņā.

Nāciju līga un starptautiskā sabiedrība toreiz akli un pasīvi noskatījās, kā Hitlers pretēji visām tolaik pastāvošajām starptautiskajām saistībām pieauga spēkā, apbruņojās. Viņi akli un pacietīgi noskatījās pat tad, kad šis diktators jau bija sācis savu netraucēto gājienu pāri Eiropas valstīm.

Baltijas okupācija, kas tieši skar mūs, toreiz arī ne no viena netika apturēta. Nāciju līga toreiz blisināja acis. Čemberlens, atcerieties, kad viņš atveda vienošanos ar Hitleru, ko bija panācis, atpakaļ uz Britāniju, viņš nokāpa no kuģa ar vārdiem: es esmu atvedis jums mieru. Lai gan īstenībā viņš bija atraisījis brīvas rokas karam.

Jūs teiksiet, ka tas viss ir sen. Ziniet, nē. Vēstures mērogos tas ir noticis vakar. Jūs teiksiet, ka tas ir tālu – Irāka ir tālu. Nē, viņa ir blakus. Es pieminēšu, ka šobrīd modernās raķetes no vistālākā zemeslodes punkta sasniedz otru zemeslodes pusi 20 minūšu laikā. Un tas ir pat nerunājot par to, ka raķetes ir iespējams izšaut no daudz tuvākām bāzēm, zemūdenēm un tā tālāk. Līdz ar to tas ir blakus mums... Zeme... Mēs esam atbildīgi par kolektīvās drošības sistēmu uz zemes kā viens no demokrātiskās sabiedrības līdztiesīgiem locekļiem.

Ja mēs runājam par vēstures mērogiem, tad tikko kā atceramies Miloševiča diktatūras ārdīšanos Balkānos. Arī toreiz starptautiskā sabiedrība ilgi klusēja un ilgi blisināja acis, pasīvi noskatoties, kā tiešā Eiropas tuvumā, faktiski Eiropas sastāvā, viens diktators slepkavoja savus pilsoņus. Toreiz starptautiskā sabiedrība ilgi diskutēja par to, ka mēs taču nevaram mest Miloševičam virsū kādu bumbu, jo varbūt cietīs kāds no nevainīgajiem civiliedzīvotājiem. Piemēram, Miloševiča miesassargs. Bet tajā pašā laikā neviens nerunāja par to, ka Miloševičs brīvi un netraucēti slepkavo savas valsts pilsoņus, netraucēti, mērķtiecīgi un īstenojot genocīdu.

Vakar Saeimas ārkārtas sēdē: Ministru prezidents Einars Repše, ārlietu ministre Sandra Kalniete, aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, deputāts Krišjānis Kariņš (priekšplānā), zemkopības ministrs Mārtiņš Roze; deputāti Arvīds Ulme, Vilnis Edvīns Bresis, Krišjānis Peters, Andrejs Naglis (priekšplānā), Pēteris Kalniņš, Andris Bērziņš un Jānis Stradiņš Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Tātad tajos apstākļos kā jebkuros citos apstākļos diktatora apturēšana būtu īstenībā vardarbības izbeigšana, nevis vardarbības uzsākšana. Un par to es aicinu runāt šodien.

Es aicinu runāt šodien par kolektīvo drošības sistēmu. Beidzot, paldies Dievam, Dienvidslāvijas un Balkānu gadījumā šī malā stāvēšana, šī neiejaukšanās, kas ļāva slepkavot civiliedzīvotājus, tika pārtraukta. Žēl tikai, ka tik vēlu, ar novēlošanos, jo daudzi civiliedzīvotāji pa to starpu bija aizgājuši bojā, apglabāti masu kapos – bez kādām ceremonijām, iznīcināti, izšauti. Laimīgā kārtā tas tika izbeigts, un Miloševičs pašlaik tiek tiesāts.

Šobrīd mums ir cits bruņots un ļoti bīstams diktators – Sadams Huseins, kuram nedrīkst ļaut nostiprināties un apbruņoties, kā savulaik mēs to atļāvām Staļinam, Hitleram, Miloševičam.

Īss šī diktatora politisks portrets, kurš Irākas vadībā tā vai citādi ir kopš 1968. gada, bet kā vienpersonisks diktators, starp citu, iznīcinot fiziski, izšaujot savus oponentus pats savā partijā, par neierobežotu diktatoru kļuvis 1979. gadā. Diktators, kurš nošauj tos, kas runā pret viņu vai pat ne tā paskatās uz viņu. Diktators, kurš ir nošāvis pats savas ģimenes locekļus, kuriem iepriekš ir solījis neaizskaramību. Diktators, kurš ir īstenojis genocīdu pats pret savu tautu, kuram ir masu iznīcināšanas ieroči un kurš ir tos lietojis. Tātad ir jārunā nevis par to, kāpēc tagad starptautiskā sabiedrība, Latviju ieskaitot, nedrīkst vairs stāvēt malā un noskatīties. Bet drīzāk ir jārunā par to, kāpēc starptautiskā sabiedrība ir tik ilgi ļāvusi šim diktatoram plosīties un apdraudēt Irākas cilvēkus un kaimiņvalstis, kāpēc Irākas, pašas Irākas cilvēkiem ir bijis jāpārdzīlainvo ķīmisko un bioloģisko ieroču posts, kāpēc viņiem ir jābūt pakļautiem etniskajām tīrīšanām un kāpēc Irākas tautām nav tiesību uz dzīvi brīvā, demokrātiskā valstī, kā tas notiek daudzviet citur pasaulē.

Gribu tikai minēt ilustrācijai šī diktatora portretam dažus faktus un piemērus par kurdu piedzīvotajām šausmām un postu, par etniskajām tīrīšanām un genocīdu. Šodien kurdi ir faktiski lielākā etniskā grupa – 25 miljoni – Irākas teritorijā un bez savas valsts. Kurdi ir tikuši pakļauti nepārtrauktām etniskām tīrīšanām un genocīdam. Par ko? Par centieniem iegūt autonomiju Irākas ietvaros, lai tādējādi atrisinātu vēsturiskas netaisnības.

Mīļie draugi, deputāti! Vai tas jums neliek par kaut ko aizdomāties? Vai jūs neatceraties analoģijas no Latvijas vēl pavisam nesenās vēstures?

1963. gadā aizsākās kurdu teritoriju etniskā tīrīšana un arabizācijas kampaņa. Kurdu apdzīvotajās teritorijās tūkstošiem kurdu māju tika noslaucītas no zemes virsas ar buldozeriem, iedzīvotāji pārvietoti uz citiem reģioniem vai iznīcināti. Savukārt citi iedzīvotāji pārvietoti no Irākas dienvidiem un centrālās daļas uz Irākas ziemeļiem kurdu vietā. Vai jums tas nešķiet pazīstami? Vai tas tieši neuzrunā katra latvieša sirdi, pieminot 1940. gada un 1947. gada izsūtīšanas un genocīdu, kas ir ticis vērsts pret mūsu tautu?

1974. gads. Etniskās tīrīšanas kampaņas otrā kārta, kas vērsta galvenokārt pret Irākas režīmam ekonomiski un politiski stratēģiski svarīgajām teritorijām un naftas ieguvju rajoniem. Kurdi tika pārvietoti, iznīcināti, ieslodzīti nometnēs un kolektīvajās pilsētās. Atkal tika iznīcināti ciemati, notika masu slepkavības, tika pielietoti ķīmiskie ieroči, saindētas dzeramā ūdens ieguves vietas. Skolās tika pārtraukta kurdu valodas mācīšana, un 20 kilometru plata josla gar robežu tika pārvērsta par cilvēkiem nepieejamu zonu. Ja vien kāds uzdrošinājās spert soli šajā zonā, viņš tika nogalināts turpat uz vietas bez iepriekšēja brīdinājuma.

Vai tas jums nešķiet pazīstami?

1984. gads, kampaņas trešā fāze, kas raksturo plašu ķīmisko ieroču pielietošanu. Atkal turpinās sistemātiska tautas iznīcināšana, ciematu, mājokļu, baznīcu un mošeju ārdīšana kurdu teritorijās. Kulminācija tiek sasniegta 1988. gadā, tā saucamajā Anfālas operācijā, ko, starp citu, vadīja Sadama Huseina brālēns personiski. Atkal ciemos tika lietoti ķīmiskie un bioloģiskie ieroči. Ikviens līdzeklis tika atzīts par gana labu, lai mazinātu kurdu pretestību un pašnoteikšanās tieksmes. Tostarp tika veiktas arī tīrīšanas, kas paredzēja, ka iznīcināms ir ikviens vīrietis vecumā starp 15 un 70 gadiem. Paralēli pret šīm teritorijām tika pielietota ekonomiskā blokāde, cilvēki pārvietoti uz Irākas dienvidiem.

Anfālas operācijas laikā – septiņos. mēnešos – tika iznīcināti vairāk nekā 1200 ciematu un ciemu. Vairāk nekā 180 000 cilvēku tiek uzskatīti par bezvēsts pazudušiem. Un visticamāk – ir nogalināti.

Tieši pirms 15 gadiem, 1988. gada 16. martā, notika kurdu tautas vēsturē nežēlīgākais uzbrukums, pielietojot ķīmiskos ieročus. Joprojām 15 gadus pēc šā uzbrukuma zinātnieki turpina atklāt jaunus faktus par šā uzbrukuma sekām un pielietotajām ķīmiskajām vielām. Kopumā Sadama Huseina režīma kampaņā Irākā viņa paša zemes teritorijā ir iznīcināti vai pazuduši bez vēsts vairāk nekā 300 000 cilvēku. Noslaucīti pāri par 400 000 ciemu un ciematu. Un daudzi miljoni kurdu ir devušies bēgļu gaitās uz kaimiņvalstīm.

Nerunājot par to, papildus jāpiemin, ka Irāka ir agresorvalsts, kas ir uzbrukusi savām kaimiņvalstīm. Atcerēsimies Irāku 1980. gadā. Karš, kurš ilga astoņus gadus, un Kuveitu 1990. gadā, kur laimīgā kārtā šis karš tika ātri izbeigts, pateicoties mūsu sabiedroto un starptautiskās sabiedrības tiešai, ātrai un efektīvai rīcībai.

Tātad diktatori... Mācība šeit ir viena un skaidra. Diktatori ir jāaptur, pirms vēl tie ir nodarījuši postu, un tas ietilpst starptautiskās sabiedrības kolektīvās drošības programmā.

Tagad par konkrēto gadījumu. Šim gadījumam ir vismaz 12 gadu vēsture. Tieši tik ilgi ir ilguši starptautiskās sabiedrības mēģinājumi atbruņot Irāku diplomātiskā un mierīgā ceļā.

Atcerēsimies, ka 1990. gadā, kad Irāka iebruka Kuveitā un okupēja mazo kaimiņvalsti, toreiz starptautiskā sabiedrība ieņēma vienotu nostāju un pieprasīja atbrīvot Kuveitu. Taču Huseins to nedarīja. Acīmredzot arī toreiz Huseins cerēja uz starptautiskās sabiedrības nespēju darboties vienoti, lai aizstāvētu savus principus. Huseins kļūdījās. Viņam toreiz neizdevās sašķelt starptautisko sabiedrību, un Kuveita tika atbrīvota pāris dienu laikā. Jau toreiz, tūlīt pēc Irākas sakāves Kuveitā, ANO Drošības padome 1991. gada 3. aprīlī pieņēma Rezolūciju nr. 687, nosakot, ka pamiers ar Irāku būs spēkā tikai tad, ja Irāka iznīcinās visus tās rīcībā esošos ķīmiskos un bioloģiskos ieročus, kā arī ballistiskās raķetes, kuru darbības rādiuss pārsniedz 150 kilometrus. Tātad šobrīd likumīgi un legāli Irākā darbojas pamiera situācija, kuru starptautiskā sabiedrība ir uzturējusi pacietīgi un ilgi – 12 gadus. Un kurā Irākai bija ļoti konkrēti un specifiski pienākumi, kas viņai bija jāizpilda. Irāka toreiz akceptēja šos pamiera noteikumus, taču arī šodien – pēc 12 gadiem – mēs varam konstatēt vienīgi to, ka Irāka nav izpildījusi savas saistības un arvien turpina maldināt starptautisko sabiedrību un slēpt tās rīcībā esošos ieročus.

Jau 1. deklarācijā – ieroču deklarācijā, ko Irāka iesniedza 1991. gadā, tika minēti vienīgi novecojušie ieroču veidi, un tikai 1992. gadā Irāka bija spiesta atzīt, ka viņu rīcībā ir arī bioloģiskie ieroči. Irākas uzvedība pirms 12 gadiem atgādina tagadējo – pēdējo četru mēnešu notikumus. Nekas nav mainījies!

Pagājušā gada 8. novembrī ANO Drošības padome vienbalsīgi pieņēma Rezolūciju nr.1441, konstatējot, ka Irāka vēl joprojām pārkāpj ANO Drošības padomes rezolūcijas, nav pildījusi tai uzliktās saistības un nav atbruņojusies. Rezolūcija noteica, ka Irākai tiek dota pēdējā iespēja, lai atbruņotos brīvprātīgi. Un tika uzdots par pienākumu nekavējoties pilnā apjomā aktīvi sadarboties ar ieroču inspektoriem un veicināt atbruņošanās procesu. Tika noteikts, ka starptautiskā sabiedrība nav gatava akceptēt tās noteikto prasību nepildīšanu un par to Irākai var draudēt visnopietnākās sekas. Tas bija pēdējais brīdinājums. Pieņemot šo rezolūciju, starptautiskā sabiedrība bija norūpējusies arī par to, ka Huseina rīcībā esošie masu iznīcināšanas ieroči var nonākt teroristu rokās un iespējamie postījumi un šausmas tādā gadījumā būtu neiedomājamas.

Varu minēt tikai dažus piemērus. Piemēram, joprojām nav skaidrības par aptuveni pusotru tonnu paralizējošās nervu gāzes VX, kuras 12 kilogrami var saindēt veselu kvadrātkilometru pilsētas teritorijas. Viens litrs Sibīrijas mēra baciļu var nonāvēt miljoniem cilvēku, un Irāka nav spējusi ticami paskaidrot, kur ir palikuši tās rīcībā bijušie 10 tūkstoši litru šīs nāvējošās vielas. Irāka ir sistemātiski pārkāpusi 16 ANO Drošības padomes rezolūciju, kas pieprasīja atbruņošanos. Tā pārkāpa arī septiņpadsmito.

Pēc Rezolūcijas nr.1441 pieņemšanas Irāka iesniedza savu ieroču deklarāciju kas ne ar ko neatšķiras ar iepriekš – 1998. gadā — iesniegtās, un arvien turpināja uzturēt savus melus par to, ka tās rīcībā nav masu iznīcināšanas ieroču. Tikai pieaugot ASV, Lielbritānijas un citu sabiedroto militārajam spiedienam, viens pēc otra atklātībā nonāca fakti par Irākas ieročiem un patieso stāvokli. Pēkšņi inspektori pārbaudot atrada 12 ķīmisko raķešu lādiņus, atklājās, ka Irākas rīcībā esošās Al samud raķetes pārsniedz atļauto sniedzamības rādiusu un tamlīdzīgi. Iesniedzot deklarāciju, Irāka tika apsolījusies pilnā apjomā sadarboties ar inspektoriem un veicināt atbruņošanos. Taču mēs bijām liecinieki kaut kam pilnīgi pretējam. Inspektori bija lūdzēju lomā, un viņiem bija jāmeklē adata siena kaudzē. Tikai divus mēnešus pēc pilnvērtīgas aktīvas un nekavējošas sadarbības solījumiem Irāka atļāva izlūku lidmašīnu lidojumus. Vēl līdz šai pat dienai inspektoriem nav izdevies brīvi intervēt zinātniekus un tehniskos darbiniekus, kas varētu sniegt informāciju par Irākas masu iznīcināšanas ieroču programmām.

Un visbeidzot, tikai tad, kad militārais kontingents Persijas līcī pārsniedza 200 000 militārpersonu, Irāka piekrita iesniegt informāciju par iztrūkstošo VX nervu gāzi, kura kārtējo reizi šajā informācijā apgalvoja, ka šāda veida ieroču tiem neesot.

Vai šo Irākas sadarbību var uzskatīt par nekavējoši pilnvērtīgu, aktīvu un brīvprātīgu? Acīmredzami, nē. Vai militārajam kontingentam būtu jāpieaug vēl desmit reizes, lai Irāka sāktu apsvērt atteikšanos no savas pašreiz pieņemtās politikas un tās rīcībā esošiem ieročiem? Acīmredzami, nē. Šis režīms nemainīsies. Šis režīms nemainīs savu attieksmi pret starptautisko sabiedrību, kaimiņvalstīm, saviem pilsoņiem un miera procesu pasaulē.

Ja reiz Irāka patiešām būtu bijusi gatava atbruņoties, viņiem bija pēdējie 12 gadi iespēja to darīt un demonstrēt. To viņa nedarīja, drīzāk cerēja, ka tāpat kā 1998. gadā izdosies sašķelt starptautisko sabiedrību. Citādi būtu grūti izskaidrot pēdējās nedaudzās piekāpšanās īsi pirms izšķirošām Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes sēdēm. Diemžēl šoreiz zināmā mērā Irākai ir izdevies sasniegt plānoto. ANO Drošības padome tika sašķelta. Sašķelta, līdz zināmai robežai, tika arī starptautiskā sabiedriskā doma. Taču vienlaikus ceru, ka šoreiz Sadama Huseina aprēķini nav izrādījušies pareizi. Pasaule ir mainījusies, un pasaule vairs nepieļaus draudus, ka kāda diktatora masu iznīcināšanas līdzekļi varētu tikt vērsti pret kaimiņvalstīm vai pret... vai tikt nodoti starptautiskā terorisma rīcībā.

Savu atbalstu un gatavību piedalīties koalīcijā, lai atbruņotu Irāku, jau ir paudušas 45 valstis. Ir izskanējušas ziņas, ka arī Francija varētu piedalīties militārajā operācijā, ja Irāka pielietos ķīmiskos un bakterioloģiskos ieročus.

Tas ir neapšaubāms solis pretī starptautiskās sabiedrības vienotībai, kuru mēs vienmēr esam atbalstījuši un apsveicam. Tas mazina Huseina režīma iespējas kārtējo reizi izvairīties no starptautiskās sabiedrības prasību izpildes. Šis ir arī pietiekami svarīgs brīdis, lai pierādītu, ka mēs neesam vis kāda gļēvulīga, maza un provinciāla valsts, kurai rūp tikai savas lokālās intereses. Sak, ja mūs neaizskar, tad mēs arī neskatīsimies, kur varbūt huligāns aizskar kādu citu vājāku. Un tad brīnīsimies, ka mums arī neviens negribēs iet palīgā, kad pašiem to vajadzēs. Pašlaik tiek izšķirts tas, kā pasaule nākotnē cīnīsies ar draudiem mieram, drošībai un demokrātijai. Par to mēs šodien balsosim – par kolektīvās drošības sistēmu pasaulē. Un es ceru, ka šis balsojums būs pozitīvs.

Starptautiskās sabiedrības spēja stāties pretī Irākas radītajiem draudiem lielā mērā noteiks to, vai mūsu bērni turpmāk dzīvos drošā pasaulē vai arī pasaulē, kurā katram pietiekoši bezkaunīgam diktatoram būs bioloģiskie, ķīmiskie un kodolieroči. Piekāpšanās šodien Sadama Huseina priekšā mudinās totalitārus režīmus tiekties iegūt arvien jaunus un jaunus masu iznīcināšanas ieročus, lai nodrošinātu savu labklājību, neaizskaramību un dominanti pār kaimiņvalstīm.

Šodien mēs nebalsosim par karu, mēs šodien balsosim par miera nodrošināšanu pasaulē, par to, ka jebkurš diktators, pat tie, kas varbūt vēl ir saglabājušies, autoritāri vai pusautoritāri režīmi nopietni sapratīs, ka viņi nevar piekopt nesodītu agresijas politiku, ka viņiem ir jārēķinās ar uzvedības normām demokrātiskajā pasaulē. Un zemeslode ir pietiekami maza, lai jebkurš šāds gadījums skartu tieši un nepastarpināti arī mūs.

Mūsdienu pasaulē drošība ir nedalāma, un valstis nespēj vienas pašas garantēt drošību. Mēs esam par drošību, un tādas mums nebija 1940. gadā. Šodien tiek izlemts jautājums arī par to, vai Latvija saņems atbalstu tai grūtos brīžos vai atkal riskēs tikt izolēta tad, kad agresors draudēs mums.

Tiem, kas apgalvo, ka iesaistīšanās šobrīd tikai palielina risku, viņi maldās, un viņiem derētu atcerēties, ka Indonēzija domāja līdzīgi. Arī viņus britu izlūkdienests brīdināja par iespējamiem terora aktiem, taču acīmredzot Indonēzijā vairākums domāja, ka neiesaistīšanās ir viņu drošības garants. Līdz notika Bali traģēdija, kas visu šo maldīgo ilūziju apgāza.

Latvijas sabiedrībai ir jāsaprot, ka šobrīd mēs nevaram stāvēt malā un cerēt, ka mūs neviens neapdraudēs, jo mēs taču paši nevienu neapdraudam. Mums jācīnās un jāmācās no vēsturiskām kļūdām. Arī pirms Otrā pasaules kara Latvija cerēja, ka lielvaru nesaskaņas to neskars, jo mēs taču nevienu neapdraudējām. Domāju, ka par šo savu kļūdu, par šo vilcināšanos noslēgt kaut vai militāru vienošanos Baltijas valstu starpā mēs esam dārgi samaksājuši un otrreiz vairs šo kļūdu neatkārtosim.

Nav taisnība, ka mazas valstis nespēj ietekmēt starptautisko politiku. Šajā sakarā gribu atgādināt, ka 1991. gadā, kad tas bija ļoti kritiski mūsu mazajai valstij, tieši cita maza valsts Islande bija pirmā, kas atzina mūsu neatkarību, un tūlīt pēc tam otrā bija Dānija, tādējādi paverot ceļu pārējām valstīm darīt to pašu.

Islandieši un dāņi toreiz neizvēlējās nogaidīšanas un bezdarbības politiku. Un par to mēs viņiem vienmēr būsim pateicīgi. Šoreiz ir Latvijas kārta rīkoties līdzīgi.

Runājot par mūsu sabiedrotajiem, īpaši par attiecībām ar Amerikas Savienotajām Valstīm, es gribu atgādināt, ka Baltijas valstis ASV politikā vienmēr ir tikušas uzturētas un lolotas. Un mūsu iekļaušana, vardarbīgā iekļaušana PSRS, nekad netika no ASV puses akceptēta visos 50 gados. Un tie bija morāles principi, tie bija tikumiskās ... tās bija tikumiskās vērtības, kas toreiz Amerikas Savienotās Valstis mudināja rīkoties tieši tā, nevis kādas merkantilas ģeopolitiskas, politiskas intereses, kas, protams, varbūt būtu bijis izdevīgi viņiem toreiz – vienoties ar lielo, vareno Padomju Savienību, un apstākļos, kad šķita, ka tā ir mūžīga un ka Baltijas valstis de facto vienmēr tā arī pastāvēs šīs impērijas sastāvā.

Taču Amerikas Savienotās Valstis toreiz rīkojās atbilstoši saviem morāles un ētikas principiem, neatzina Baltijas valstu inkorporāciju PSRS. Un mēs viņiem šodien esam par to pateicīgi. Latvijas brīvība šobrīd ir, pateicoties arī viņiem lielā mērā.

Tāpat varu minēt Vācijas Federatīvo Republiku un Japānu, kur pēc amerikāņu militāras okupācijas šīm valstīm tika ļauts izstrādāt vai tika uzdāvināts vai palīdzēts radīt demokrātiskas konstitūcijas, un šīm valstīm tika sekmēta demokrātiska attīstība. Šodien Vācija, it sevišķi tā daļa, kas... ko mēs pazīstam kā Rietumvāciju, un Japāna ir plaukstošas, attīstītas demokrātiskas valstis.

Lūk, piemērs, kā rīkojās demokrātiska starptautiskā sabiedrība tad, kad ir novērstas diktatora briesmas, tad, kad ir sakauta totalitāra vara, kādā veidā tiek pavērts ceļš demokrātiskai attīstībai. Arī tām muļķībām, kas varbūt te šodien izskanēs, ka te ir runa par naftu, es gribētu aizbāzt muti ar pavisam vienkāršu faktu. Ja šobrīd kādu interesētu nafta pasaules tirgū, tad vieglākais veids, kā to panākt, būtu vienkārši ļaut Irākai šo naftu tirgot. Patlaban ekonomiskā blokāde, kas ir vērsta pret Irāku, un aizliegums viņai pārdot savu naftu tiešā veidā traucē naftas pieplūdi pasaules tirgiem un tādējādi ir pretēji merkantilām interesēm. Taču diemžēl pat to naftu, ko šobrīd Irākai tiek ļauts pārdot programmā “Nafta pret pārtiku”, Irākas diktators iegūto naudu nevis dod saviem ... savas zemes cilvēkiem, bērniem, zālēm, medicīnas pakalpojumiem, bet viņš to izmanto savu piļu renovācijai un ieroču programmas attīstībai. Tātad šodien, turpinot, kaut vai vienkārši turpinot Sadama Huseina režīmu, katru mēnesi mirst dēļ bada un slimībām ap 5000 cilvēku tikai tāpēc, ka viņiem nav pieejama nauda, ko savā kabatā iebāž diktators.

Tāpēc šobrīd runa ir par Latvijas iestāšanos miera, demokrātijas un starptautiskās kārtības pusē. Latvijas ārpolitikas panākumi nav automātiski garantēti tikai ar mūsu pasīvu klātbūtni kādā no starptautiskām struktūrām. Mums kā lepnai, neatkarīgai un stiprai valstij ir jārīkojas arī pašiem atbilstoši saviem morāles un ētikas ideāliem.

Esmu pārliecināts, ka Latvija šodien to arī darīs.

Paldies par uzmanību!