Par cilvēku, kura princips ir “Nevienu dienu bez rakstu rindas”

Par tautu kultūru vienotāju — Dvietes sēli Jāzepu Rudzīti

Jāzeps Rudzītis un Sigizmunds Timšāns Dvietē 1988.gada 12.februārī Foto no Sigizmunda Timšāna arhīva. Pirmpublicējums

Dviete vēl nebija sadziedējusi Pirmā pasaules kara nesto postu. Karš šo pagastu nesaudzēja. Nebija vairs daudzu māju, baznīcas vietā – drupas. Taču daļa muižas ēku saglabājās un pārdzīvoja arī nākamo karu. Vienā no muižas ēkām 1928. gada 5. februārī dzimis Jāzeps Rudzītis – tēva Jāņa (1885—1967) un mātes Rozālijas (1900—1963) ģimenē. Latvijas zemes ritumā pavisam tuvu Dvietes muižai Jāzepa ģimenei piešķir divus hektārus amatnieka zemes. Tā kā mājas ir lielceļu krustojumā, tām dod mājvārdu “Krustceļi”.

Tajā laikā neviens nesapņoja, ka zēns būtu apveltīts ar asu uztveri, labu muzikālo dzirdi un īpatnējām “filozofa” dotībām. Skaistuma jaunekļa iekšējās pasaules veidošanai netrūka. Ne velti pārrunās pirms nepilniem pāris desmitiem gadu Jāzeps atcerējās ganu gaitās un pastaigās dzimušos pirmos, tam laikam atbilstošos sacerējumus – dzejoļus, varbūt arī sapņojumus, kuri piepildījās tālā nākotnē.

Pienāca laiks skolas gaitām – Dvietes sešklasīgajā pamatskolā (1936—1942) un Ilūkstes (ģimnāzijā) vidusskolā (1942—1947). Vidusskolā kādā reizē viens no skolotājiem jau pārliecinoši izteicies, ka Jāzepa Rudzīša vārds nākotnē skanēs ne tikai Latvijā. Tas piepildījās.

Pēc augstākās izglītības diploma saņemšanas latviešu valodas un literatūras specialitātē Latvijas Valsts universitātē skolotāja pravietiskie vārdi piepildījās. Ne velti daudzos rakstos un enciklopēdijās lasām: filoloģijas doktors Jāzeps Rudzītis – folklorists, plaša diapazona literatūrzinātnieks, latviešu un citu tautu kultūras sakņu pētnieks, rakstnieks un dzejnieks. Nepilns desmits dažādu amatu Latvijas Zinātņu akadēmijā, kur intensīvā darbā aizritējuši 36 darbīgā mūža gadi. Lai pārskatāmāk izprastu Jāzepa Rudzīša daudzveidīgo veikumu, mēģināsim to sistematizēt. Šos akcentus liksim uz devuma lielumu, reizēm neievērojot hronoloģisko secību. Pirms tam tikai atminēsimies pazīstamā Latvijas kultūrvēsturnieka, rakstnieka un sabiedriskā darbinieka Valdemāra Ancīša teikto par Dvietes sēli: “Ar Dvietes sēļiem vispār notiek interesantas lietas. Kamēr viņi pa savu Dvieti, nekas. Bet, tiklīdz viņi aizkļūst uz Rīgu, tā tūdaļ top par zinātniekiem. Nu Dvietei jau būs savs pusducis zinātnieku. Jāzeps Rudzītis ir viens no viņiem.” Bet nu par paveikto.

Folklora un etnogrāfija. Šo tautas garamantu nozīmīgs kopums atmiņā iegūlis jau no bērnības un skolas laikiem. Ne velti Jāzeps Rudzītis nožēlo, ka nav vairs to cilvēku, ar kuriem vēl vajadzētu šo to precizēt. Latvijas Zinātņu akadēmijā viņu izmantoja pilnvērtīgi. Tādēļ viņa darbība šeit bija daudzveidīga. Viņš bija pētnieks LZA Valodas un literatūras institūta Folkloras nodaļā. Pēc tam darbs LZA Vēstures institūta Etnogrāfijas nodaļā. Kopš 1954. gada Jāzeps Rudzītis piedalījies vairāk nekā 20 LZA folkloristikas un etnogrāfijas sekcijās dažādās Latvijas vietās. Bet ar to zinātniekam bija par maz. Brīvdienās viņš pats padziļināja pētījumus, ierodoties ekspedīcijā privāti. Pētīti tika tautas pasaku, teiku, anekdošu un nostāstu teicēji, viņu repertuārs, stāstīšanas apstākļi, kāda bijusi stāstījuma norise. Zinātnieks diferencējis pieaugušo un bērnu attieksmi pret stāstīto. Jāzeps Rudzītis aprakstījis vairākus desmitus folkloras teicēju dažādās Latvijas vietās. Īpaši pētniekam palikusi atmiņā darbība, piemēram, Maltā, Līksnā, Sinolē, Sērenē. Cerams, Jāzeps Rudzītis drīz pieliks punktu plašajai monogrāfijai par šo daudzveidīgo darbību.

Negribētos no šī tematiskā darba nošķirt lielo pētījumu par latviešu tradicionālajām kalendārajām ieražām. Uzrakstīti daudzi raksti, piemēram, par Meteni, ķekatām, saulgriežu svētkiem. Te visur autors meklējis saskarsmi ar citu tautu tradīcijām. Daļa šo rakstu publicēta periodiskajos izdevumos. Arī “Latvijas Vēstnesī”.

Zinātnieks ilgstoši sadarbojās ar skolām. Arī savām skolām – Dvietē un Ilūkstē. Šobrīd sarežģījumus rada satiksmes grūtības.

Nozīmīga un savdabīgi reta ir autora monogrāfija “Latviešu folklora Raiņa dramaturģijā”. Par šo tēmu publicēti plašāki zinātniskie pētījumi, piemēram, par Raiņa pasaku un teiku lugām. Īpaši šoreiz minēsim lugas “Pūt, vējiņi” un “Krauklītis”.

Par saviem pētījumiem folkloristikā un etnogrāfijā Jāzeps Rudzītis stāstījis daudzās konferencēs, kuru rādītājs vēl jāprecizē, piemēram, Rīgā, Lielvārdē, Aizkrauklē, Maskavā, Tartu, Minskā, Dušanbe(..).

Arī par folkloru un etnogrāfiju rakstīto publikāciju skaits pārsniedz 100 zinātniskus un populārzinātniskus rakstus. Te vēl jāmin septiņas grāmatas. Un drīz jāgaida nākamās publikācijas.

Latviešu tautasdziesma. LZA Valodas un literatūras institūtā Jāzeps Rudzītis 17 gadus izpildījis plāna darbu, sastādot jauno zinātnisko latviešu tautasdziesmu izdevumu – klasificējot un tipoloģizējot tautasdziesmas pirmajam sējumam. Turklāt viņš veicis arī tiešo rediģēšanas darbu. Šī sējuma otrais atbildīgais redaktors bija Ojārs Ambainis. Vēl Jāzeps Rudzītis izstrādājis un uzrakstījis ļoti darbietilpīgas tekstoloģiskās nodaļas šādiem sējumiem: 1. (1979); 2. (1980); 4. (1982) un 8. (1993) sējumam.

Andrejs Pumpurs. Vairākus gadu desmitus Jāzeps Rudzītis bija galvenais Andreja Pumpura biogrāfijas un daiļrades pētnieks. Viņš uzrakstījis no iepriekšējiem gadiem atšķirīgus ievadapcerējumus un komentārus vairākiem eposa “Lāčplēsis” izdevumiem (1961. un 1988. gadā Rīgā); (1976. – Maskavā); (1995. – Sanktpēterburgā – ievadapceri kopā ar V.Vāveri un Ņ.Vorobjovu). Visu minēto “Lāčplēša” izdevumu komentāri ir jaunas un patstāvīgas folkloristikas, mitoloģijas, literatūrzinātnes un vēstures studijas ar nozīmīgu un paliekošu vērtību.

Andreja Pumpura darbu “Tēvija” uzskatīja par pazudušu vai bojāgājušu. Jāzeps Rudzītis atrada šā rokraksta pilnu tekstu, sagatavoja tā pirmpublicējumu un uzrakstīja ievadapceri. Grāmatas “Tēvija” teksta atveidojums dots atbilstoši tālaika sarakstīšanas grafiskajām īpatnībām, kā arī mūsdienu rakstībai. Publikācijai pievienota arī paskaidrojošā vārdnīca un komentāri.

Jāzeps Rudzītis divdesmit gadus (1976–1996) piedalījies Andreja Pumpura muzeja svētkos, kurus katru gadu dzejnieka dzimšanas dienā 22. septembrī rīkoja Lielvārdē, A.Pumpura muzejā. Tas gan ne tuvu nav viss, ko Jāzeps Rudzītis veicis A.Pumpura garīgā mantojuma apzināšanā un popularizēšanā.

Šoreiz nevaram pilnībā raksturot lielo darbu, ko par Andreju Pumpuru veicis pētnieks. Tikai piebildīsim, ka iznākusi Jāzepa Rudzīša monogrāfija “Andrejs Pumpurs” (1991) un latvieši var izlasīt arī nepabeigto romānu “Kurmis”.

Kronvaldu Atis. Jāzepa Rudzīša neatlaidība meklēt un atrast latviešu lasītājus pārsteidza vēl ar kādu īpašu velti. Pēc pirmpublicējumiem un rokrakstiem viņš sagatavoja Ata Kronvalda rakstu izlasi (1987), kas tik ļoti vajadzīga bija mūsu skolām un tautai kopumā. Tas bija kārtējais izdevums kopš 1936./37. gada. Turklāt Jāzepa Rudzīša sagatavotais izdevums bija zinātnisks izdevums ar ievadapceri un komentāriem.

Jāzeps Rudzītis – dzejnieks. To, ka J.Rudzītis jau kā skolēns, students un vēlāk zinātnieks rakstījis dzejoļus, pusgadsimtu zināja varbūt tikai daži cilvēki. Atrada gan kādu Jāzepa Rudzīša dzejoli Bebrenē, Ilūkstē. Viņa tuvs domubiedrs Valdemārs Ancītis lielāku skaitu viņa dzejoļu publicēja Saldus rajona laikraksta literārajā pielikumā. Arī citur šur tur parādījās nezināma un nedzirdēta dzejnieka rindas. Tas bija Ints Aleksis. Arī daiļprozā pēc 1991. gada var atrast autoru Vili Rogu – atkal Jāzepa Rudzīša pseidonīms. Viņa tuvākais dzīvesdraugs, palīgs un domubiedrs bija diplomētā filoloģe Mirdza Preize – Rudzīte (1926–1991). Arī viņas dzejnieces talanta iezīmes bija parādījušās jau skolas gados, taču lasītāji šos dzejoļus laikrakstos “Izglītība” un “Ziemeļlatvija” atrada pēc viņa aiziešanas no dzīves.

Jāzepa Rudzīša dzejoļu likteni līdz 1991. gadam lielā mērā izšķīra cenzūra. Dzejoļu grāmata Intam Aleksim (J.R.) gatava. V.Ancītis raksta: “(..) kaut drīzāk iznāktu …” Gaidīsim mecenātu.

Par citām tautām. Vispirms jāmin, ka Jāzeps Rudzītis rakstījis par indiešu zinātnieka S.K.Čaterdži atziņām par baltu valodām un baltiem. Viņš iztirzājis Indijas motīvus Andreja Pumpura darbos. Kad mūsu kaimiņi igauņi atzīmēja sava eposa “Kalevipoegs” simtgadi un tā sastādītāja F.K.Kreicvalda 175. dzimšanas dienu, J.Rudzītis par to informēja latviešu lasītājus, no kuriem daudzi jau vairākas reizes Veravā (Veru) bija apmeklējuši viņa muzeju.

Kad atzīmēja Šotas Rustaveli 800. dzimšanas dienu, varējām lasīt J.Rudzīša publikāciju par “Bruņinieku tīģera ādā”. Tā varētu minēt vēl vairākus piemērus, kur pētnieks ar savu darbību tuvinājis latviešus ar citām tautām.

Jāzeps Rudzītis ir darbavīrs. Valdemārs Ancītis par viņu saka, ka J.Rudzītis ir tas cilvēks, kura princips ir “nevienu dienu bez rakstu rindas”. Taču ir jākārto arī milzīgais arhīvs. Vairākus tūkstošus lappušu aizņem sarakste ar dzejniekiem, rakstniekiem, domubiedriem.

Viņa darba lielākais apbalvojums ir viņa paveiktais un apziņa par tā nozīmīgumu. Saņemtas arī dažas atzinības. Valodas un literatūras institūta prēmija par darbu pie Pumpura “Lāčplēša” (1961). Agrofirmas “Lāčplēsis” balva (1988). Par igauņu “Kalevipoega” pētījumiem Krecvalda medaļa (1990). Spīdolas stipendija (1996). Izglītības un zinātnes ministrijas balva par nozīmīgiem sasniegumiem Latvijas zinātnē (1998). Mūža stipendija (kopš 1999. gada).

Lai veselība un možs darbagars Sēlijas dēlam Jāzepam Rudzītim!

Dr. Sigizmunds Timšāns,  LZA Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas goda biedrs, Sēlijas asociācijas rīkotājprezidents