• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Man mākslā izšķirošais ir nevis vienkārši redzējums, bet tā radītais emocionālais pārdzīvojums". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 20.03.2003., Nr. 44 https://www.vestnesis.lv/ta/id/72938

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par cilvēku, kura princips ir "Nevienu dienu bez rakstu rindas"

Vēl šajā numurā

20.03.2003., Nr. 44

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

“Man mākslā izšķirošais ir nevis vienkārši redzējums, bet tā radītais emocionālais pārdzīvojums”

— Aleksandrs Drēviņš

DREVINS2.JPG (13150 bytes) DREVINS1.JPG (18071 bytes)

A.Drēviņš. “Kāršu spēle. Pašportrets. 1915”. Glezna bijusi eksponēta 9. latviešu strēlnieku pulka mākslinieku darbu izstādē Kremlī 1918. gadā, latviešu avangarda mākslas izstādē Rietumberlīnē 1990. gadā un Latvijas Valsts mākslas muzeja jaunieguvumu izstādē Rīgā 1993. gadā. Uz kataloga vāka – A. Drēviņa glezna “Ainava. Ceļš. Armēnija. 1933” . Valsts Tretjakova galerija to 1934. gadā iegādājusies no autora. Glezna vairākkārt eksponēta Maskavā, Sanktpēterburgā un Rīgā, kā arī Kauņā, Klaipēdā, Irkutskā, Ņižņijtagilā un Sanremo

Valsts Tretjakova galerijā Maskavā, kur atvērta mākslas izstāde “Aleksandrs Drēviņš muzeju kolekcijās”, 27.februārī notika zinātnisks seminārs par Latvijas radošās inteliģences gaitām padomju Krievijas un PSRS kultūras telpā pagājušā gadsimta 20.–30. gados. Valsts Tretjakova galerija to rīkoja kopā ar Krievijas Zinātņu akadēmijas Vispārējās vēstures institūtu un Latvijas Republikas vēstniecību Krievijas Federācijā.

 

Tik plaša Aleksandra Drēviņa darbu izstāde, kāda pašlaik skatāma Valsts Tretjakova galerijā, sarīkota pirmo reizi. Tās veidošanā piedalījies Latvijas Valsts mākslas muzejs, Valsts Krievu muzejs (Sanktpēterburga), Azerbaidžānas un Kirgīzijas mākslas muzeji, kā arī Novosibirskas, Uļjanovskas un vairāku citu Krievijas pilsētu gleznu galerijas. Ekspozīcijā iekļauti arī darbi no mākslinieka mazmeitas Jekaterinas Drēviņas kolekcijas “A.Drēviņa un N.Udaļcovas muzejs” (Maskava).

Te ir viss Aleksandra Drēviņa gājums mākslā. Glezniecība, grafika, mācību skices. Sākot ar skolas gados tapušiem zīmējumiem un beidzot ar 1937. gadā gleznotiem audekliem. (1938. gada 26. februārī mākslinieks tika nošauts). Te ir ainavas – jūrmalas priedes, Urāli, Altajs, Armēnija. Dzīvesbiedres Nadeždas Udaļcovas un dēla Andreja portreti. Un kā ceļazīmes – dažādos gados gleznoti pašportreti. Pavisam pieci. Divi ir Tretjakova galerijas un Valsts Krievu muzeja īpašums, pārējie atrodas Latvijas Valsts mākslas muzeja krājumā. Mums vislabāk pazīstama 1915. gadā tapusī glezna “Kāršu spēle. Pašportrets”, kas kopš 1996. gada ir muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā. Atceroties mākslinieku viņa 90. dzimšanas dienā, 1981.–1982. gadā Rīgā bija skatāma arī viņa piemiņas izstāde. Šī jaunā tikšanās ar Aleksandra Drēviņa mākslu ļauj ieraudzīt daudzas nepazītas viņa vitālā talanta šķautnes, apbrīnot viņa radošo meklētāja garu.

Valsts Tretjakova galerija ir labi pazīstama ne tikai ar savām lieliskajām ekspozīcijas zālēm, bet arī ar brīnišķīgajiem izstāžu katalogiem. Tāds nu tagad ir tapis arī Aleksandra Drēviņa mākslas cienītājiem un iepazītgribētājiem. Tas izdots ar galerijas zinātniskās padomes lēmumu, un katalogu ievada Valsts Tretjakova galerijas ģenerāldirektora, Krievijas Mākslas akadēmijas akadēmiķa Valentīna Rodionova un mūsu Valsts mākslas muzeja direktores Māras Lāces ceļavārdi. Seko detalizēta mākslinieka dzīves un jaunrades hronika ar atsaucēm uz Latvijas un Krievijas arhīviem un citiem ziņu avotiem, ko papildina daudzi fotoattēli un dokumentu kopijas. Publicēta Aleksandra Drēviņa 1933. gadā rakstītā autobiogrāfija līdz ar mākslas zinātnieka Vasīlija Rakitina sniegtajiem komentāriem, žurnālā “Celtne” 1930. gadā publicētais Alvila Cepļa raksts par Drēviņu un mākslas zinātnieces Veronikas Starodubovas apcere. Daudzi fakti un izteikumi tiek publicēti pirmoreiz. Arī Tatjanas Zeļukinas sagatavotie fragmenti no Aleksandra Drēziņa Izmeklēšanas lietas.

Nākamais mākslinieks piedzima Cēsīs 1889. gada 3.(15.) jūlijā. Viņa tēvs Dāvids pēc tautības bija latvietis, māte Anna Luize, dzimusi Kiršteina, – vāciete. Savam pirmdzimtajam viņi deva divus vārdus – Rūdolfs Aleksandrs. Pēc diviem gadiem ģimenē piedzima meita Berta Albertīne. Dāvids Drēviņš strādāja par atslēdznieku un, meklēdams labāk atalgotu darbu, 1895. gadā kopā ar ģimeni devās uz Rīgu, kur viņi dzīvoja pilsētas nomalē Mangaļos, starp akmeņiem un fabriku dūmeņiem. Kontrasts bija tik liels, ka mākslinieks līdz mūža galam loloja smeldzīgas atmiņas par savu bērnības pilsētu ar ziedošiem dārziem un baltām klintīm Gaujas krastos. Aleksandrs jau gatavojās kļūt par jūrnieku, kad sadraudzējās ar Konrādu Ubānu, kas mācījās tirdzniecības skolā un cītīgi nodevās gleznošanai. Šī neparastā nodarbe aizrāva arī Aleksandru. Viņš atteicās no domas par tālām jūrām un sāka gleznot dabas skatus, nevienam nevarēdams paprasīt padomu, jo draugs arī bija iesācējs. “Man tajā laikā bija 19 gadu, un es nekā nezināju par glezniecību un nebiju redzējis nevienu gleznu,” Aleksandrs Drēviņš vēlāk rakstīja savā autobiogrāfijā. 1909. gada rudenī abi jaunekļi iestājās Rīgas Mākslas skolā, kuras vadību tikko bija pārņēmis Vilhelms Purvītis. 1912. gadā Aleksandrs Drēviņš piedalās mākslas skolas audzēkņu darbu skatē un otrajā latviešu mākslas izstādē un izpelnās labvēlīgas atsauksmes presē. Jānis Jaunsudrabiņš atzīmē viņa darbos jūtamo harmoniju un toņu bagātību, Jūlijs Madernieks izstādītās studijas nosauc par īstu krāsu poēmu. 1914. gadā sākas Pirmais pasaules karš, un Aleksandrs Drēviņš kopā ar Konrādu Ubānu nolemj skolu pamest. Par viņu garīgo skolotāju kļūst Jāzeps Grosvalds, kurš sakarā ar karadarbības sākšanos kā Krievijas pavalstnieks tiek atsaukts no Parīzes, kur viņš mācījās. Jāzepa Grosvalda dzīvoklī viņi kopā ar citiem skolas biedriem nodibina mākslinieku kopu “Zaļā puķe”, kas vēlāk pārtop par Ekspresionistu grupu. 1915. gadā Drēviņu ģimene līdz ar citiem latviešu bēgļiem ierodas Maskavā. Pēc revolūcijas vecāki un māsa dodas atpakaļ uz Latviju, bet Aleksandrs paliek. Uz visiem laikiem.

DREVINS4.JPG (21328 bytes) DREVINS3.JPG (23660 bytes)
“Nolaišanās ar izpletni. 1932”. No kolekcijas “A.Drēviņa un N.Udaļcovas muzejs” Maskavā. Otrs šī darba variants atrodas Valsts krievu muzejā Sanktpēterburgā. “Divas stirnas. 1930”. No kolekcijas “A.Drēviņa un N.Udaļcovas muzejs” Maskavā. Apceļojot Altaju, mākslinieks stirnas gleznojis vairākkārt. Divi šīs sērijas darbi glabājas Valsts Tretjakova galerijā. Pēc Tatjanas Zeļukinas domām, šīs ir divas no tām gleznām, ko Aleksandrs Drēviņš pratināšanā minējis kā savus “kontrrevolucionāros darbus” Foto no kataloga

Jauno censoni apbur piesātinātā Maskavas mākslas dzīve, kurā arī viņš tiek ierauts. Kā raksta Vasīlijs Rakitins, “Aleksandrs Drēviņš krievu mākslā ienāca strauji, neiepazinis ne aizvainojošu gaidīšanu uz atzīšanu, ne aizdomīgumu pret “svešinieku” – sak, kāda gan mūsdienīga māksla var būt uz austrumiem no Parīzes vai vismaz Berlīnes? Drēviņu pieņēma kā Meistaru, kā līdzvērtīgu starp pirmajiem Meistariem, kaut gan viņam bija tikai ap trīsdesmit un neviens nekā nezināja ne par viņa skolu, ne par agrākajiem meklējumiem”. Kad draugi viņu aicina atpakaļ uz mājām, Aleksandrs Drēviņš 1921. gada martā Konrādam Ubānam raksta, ka Maskavā gan sākusies tāda pārtikas krīze, ka jācieš bads, taču mākslas dzīve te tik interesanta, ka mainīt to varētu tikai pret Parīzi. Bagātas mākslas kolekcijas, strīdi par mākslas nākotni. Iepazīšanās ar spilgto mākslinieci Nadeždu Udaļcovu un kopīgo gaitu sākums. Pasniedzēja darbs mākslas augstskolās. Mākslas zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis, Revolucionāro mākslinieku starptautiskā biroja priekšsēdētāja vietnieks un citi amati. Aktīva darbība Krievijas latviešu kultūrizglītības biedrībā “Prometejs”. Un nemitīgs radošais darbs, piedalīšanās izstādēs. Viņa darbi tiek eksponēti arī Vācijā, Itālijā, Japānā un citās ārvalstīs.

“Es daudz kam esmu gājis cauri. Esmu pārdzīvojis daudzus virzienus. Daudz esmu kļūdījies un no daudzām kļūdām atteicies. Mākslinieka kultūra ir ļoti grūta un sarežģīta lieta. Tas nav tik vienkārši. Daudzi ir gribējuši sasniegt Velaskēza līmeni, bet nav sasnieguši. Te vajadzīgs ne tikai pareizais ceļš, bet vēl kaut kas.” – Tās ir rindas no Padomju mākslinieku savienības Maskavas nodaļas 1936. gada 5., 10. un 20. marta atklātās valdes sēdes stenogrammas. Mazs fragments no Aleksandra Drēviņa plašās runas. Notiek karstas debates sakarā ar kārtējām partijas pamācībām, kas publicētas “Pravdā”, un A.Drēviņš ļoti vaļsirdīgi un izjusti pauž savu pārliecību, ka “pareizais” ceļš ne vienmēr ved uz dzīvu mākslu. (“Mūsu izstāžu zālēs mušas sprāgst no garlaicības.”) Krievijas proletārisko mākslinieku asociācija asi uzbruka ainavu glezniecībai, apsūdzot to formālismā. Šie uzbrukumi tika vērsti arī pret Aleksandru Drēviņu. Bet viņš savus darbus neuzskata par skatu gleznām, viņa nolūks – “likt sajust, kā aug koki, kā nemierā kūsā debeši”. Ne viss, ko glezno no dabas, ir mākslas darbs – “arī pašā māksliniekā jānotiek kādai darbībai”. Tad “daba pazūd, pakāpeniski pārvēršas par kaut ko citu, rodas cita realitāte”. Drēviņš atzīstas, ka niknie uzbrukumi viņu ir apmulsinājuši. Viņš sācis klīst pa Maskavu un nodoties sapņiem. Un viņš atklāti dalās savās pārdomās: “Man liekas, ka visa formālisma būtība ir šajos sapņos. Formālismā slēpjas liels sapņu spēks. Sapņi ir ārkārtīgi vilinoši, un mākslā tie darbojas ar milzīgu spēku. Un ir bijuši cilvēki, kas tādā veidā stipri ietekmējuši pasauli. (..) Kad man, cilvēkam ar samērā vienkāršu izcelšanos, saka, ka es attālinos no mūsu dzīves, man ir ļoti sāpīgi. Man priekšā ir reāla pasaule, es redzu brīnišķīgu dzīves īstenību un nevaru saprast tos māksliniekus, kas var atteikties no šīs dzīves. Es vienmēr esmu gājis pa šo ceļu, bet tas nav tik vienkārši – sacīts, darīts. Tas ir ļoti grūti.”

Par to, cik sarežģīti procesi padomju Krievijas kultūras dzīvē risinājās pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados un kādas prasības māksliniekiem izvirzīja Staļina piecgades, liecina arī citi katalogā citētie sēžu protokoli, vēstuļu un dažādu publikāciju fragmenti.

Pati skumjākā ir kataloga pēdējā nodaļa “No arhīvu materiāliem” ar Tatjanas Zeļukinas sagatavotajiem fragmentiem no Aleksandra Drēviņa nopratināšanas protokoliem.

 

No 1938. gada 20. janvāra protokola:

Jautājums: – Kā izpaudās jūsu naidīgums pret padomju iekārtu?

Atbilde: – Mans naidīgums pret padomju iekārtu izpaudās tādējādi, ka es atbalstīju formālistiskas pozīcijas mākslā un nostājos pret sociālistisko reālismu un, kad tika dots norādījums iet pa sociālistiskā reālisma ceļu, es uzskatīju, ka padomju vara man dara pāri, jo tā neļauj brīvi strādāt un ierobežo mākslinieka jaunradi, un tikai ar 1932. gadu es pamazām ar lielām grūtībām izlaboju savas formālistiskās tendences.

Jautājums: – Kā vēl izpaudās jūsu naidīgums pret padomju varu?

Atbilde: – Neko vairāk, kā esmu norādījis, es nevaru pateikt.

 

No 1938. gada 21. janvāra protokola

Jautājums: – Paskaidrojiet, ko nozīmē formālistisks virziens tēlotājā mākslā un kāda ir tā kontrrevolucionārā būtība?

Atbilde: – Es varbūt izteikšos mazliet neprecīzi, bet es saprotu tā, ka tēlotājas mākslas formālistiskā virziena kontrrevolucionārā būtība ir tāda, ka tas nostājas pret sociālistisko reālismu un ienes tēlotājā mākslā padomju dzīves īstenībai svešu saturu un formas, orientējoties uz fašistiskiem rietumu māksliniekiem, tādiem kā Braks (Franču mākslinieks Žoržs Braks kopā ar Pikaso bija viens no kubisma pamatlicējiem un ievērojamākajiem pārstāvjiem. – T.Z.) un citi. (..)

Jautājums: – Pastāstiet, konkrēti kādus darbus jūs kā mākslinieks esat uzgleznojis ar kontrrevolucionāriem izkropļojumiem?

Atbilde: – Es esmu uzgleznojis vairākas gleznas ar kontrrevolucionāriem izkropļojumiem. Tādas ir “Izpletņu lēcēji”, “Stirniņas”, “Bezdarbnieki”, “Meitene” un “Kolhoza ainava”.

Jautājums: – Kāda ir jūsu gleznās esošo kontrrevolucionāro izkropļojumu būtība?

Atbilde: – (..) Piemēram, glezna “Kolhoza meitene”. Kur man būtu vajadzējis parādīt pārticīgu, priecīgu un līksmu kolhozu dzīvi, es gleznā “Kolhoza meitene” esmu attēlojis smagu, bēdīgu un skumīgu kolhozu dzīves īstenību.

Jautājums: – Izmeklēšanai ir ziņas, ka jūs esat braucis uz kolhoziem un veicis nacionālistiska rakstura darbu.

Atbilde: – Es to nenoliedzu, es ar kolhozniekiem esmu runājis par latviešu dzīvi Padomju Savienībā, esmu dalījies atmiņās, kā tauta dzīvo Latvijā. Par Latviju es runāju kā par savu dzimteni.

 

1938. gada 11.februārī ar PSRS Iekšlietu tautas komisariāta un prokurora lēmumu Aleksandrs Drēviņš tiek apsūdzēts par līdzdalību biedrības “Prometejs” kontrrevolucionārā organizācijā un viņam piespriež augstāko soda mēru nošaujot. 26. februārī spriedums tiek izpildīts. 1957. gada 30. oktobrī Rūdolfs Aleksandrs Drēviņš tiek reabilitēts. Lieta izbeigta sakarā ar “nozieguma sastāva trūkumu”.

Kā izcilu mākslinieku un neikdienišķu personību Aleksandru Drēviņu raksturo Veronika Starodubova. Savas plašās apceres nobeigumā viņa raksta: “Daudzus gadus nodzīvojis Maskavā, baudījis un radoši apguvis krievu un pasaules mākslinieciskās kultūras mācības, Drēviņš visā dzīves gājumā nekad neaizmirsa savas nacionālās saknes, bērnības un jaunības gados gūtos iespaidus un atziņas. Var teikt, ka spēcīgajam eiropeiskas glezniecības stumbram tika uzpotēts krievu zars un latviešu zars, un šis koks deva pilnīgi jaunas kvalitātes augļus ar pilnīgi jaunām īpašībām. Aleksandra Drēviņa gleznas ir viegli atšķirt jebkurā ekspozīcijā – tik neparasts un jauns ir mākslinieka radītais pasaules tēls. Šie darbi izstaro varenu garīgu enerģiju, viņš pratis par cilvēku un par savu laikmetu pateikt tādu patiesību, pār kuru laikam nav varas. (..) Viņa gleznas atspoguļo ne tikai laikmeta dramatismu, bet arī cilvēka dvēseles nenoslāpējamo tieksmi pēc patiesuma un skaistuma.”

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore, pēc komandējuma Maskavā

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!