Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ar labdienām visiem savā bērnības pagalmā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 27.08.2002., Nr. 120 https://www.vestnesis.lv/ta/id/65744

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Atvedot latvieti Latvijā mājās

Vēl šajā numurā

27.08.2002., Nr. 120

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ar labdienām visiem savā bērnības pagalmā

24.augustā Nereta godināja savu novadnieku Jāni Jaunsudrabiņu 125. dzimšanas dienā

R02.JPG (21607 bytes) R01.JPG (25714 bytes)
Skatuves mākslinieks Jānis Skanis pie Jāņa Jaunsudrabiņa Mūsmājām (“Riekstiņiem”)

Piekto gadu vadīdams trimdā, Jānis Jaunsudrabiņš priekšlasījumu sava novadnieka Jāņa Veseļa sarīkojumā Grēvenē sāka tā: “Lūdzu cienījamos klausītājus zibeņa ātrumā doties man līdzi uz Latviju. Tā. Nu mēs esam tur, Sēļuzemē, Neretas pagastā. Pa pašu vidu tam tek prāvā Susējas upe, kas pie Bauskas dabū lepno Lielupes vārdu. Robežas: dienvidos Lietuva, ziemeļos milzīgais Saukas pagasts, uz rītiem un vakariem — Rite, Ilze, Mazzalve.” Tur ir kalnu strēķi, šauri kā kazas mugura, ko vietām pārtrauc sīki strauti ar ūdeņiem no Pauparu, Radiņu un Damasānu purviem, tur līkumu līkumiem lokās Salate. “Apkārtējie pagasti senāk lielījās ar mežiem, sevišķi zalvieši. Tie, milzīgu mežu apņemti, bij paraduši sakliegties un tāpēc runāja tik skaļi, ka ar pirmo vārdu varēja atšķirt zalvieti no neretieša. Neretieši tāpēc teica: “Ko tu kliedz kā zalviets?! Neretiešiem nevajadzēja kliegt, tie saredzējās.” Gara acīm pārlaidis skatienu dzimtās puses laukiem un pakalniem, rakstnieks savu stāstu turpināja ar tā ļaužu cildinājumu: “Neretieši bija strādīgi līdz godkārībai, turēdamies mūžīgā sacensībā cits ar citu. (..) Kā saimnieks ar puišiem turēja augstu savus smagā darba tikumus, tā saimniece ar meitām gādāja ne vien par spodrību sētā, virtuvē un istabās, bet jo sevišķi meitiešu uzdevums bija gādāt, lai visa māju saime būtu kārtīgi apmazgāta un aplāpīta, lai audumi būtu piemērīgi vīriešu un sieviešu valkai smalkuma un krāsu ziņā, lai adījumi būtu glīti un mīksti.” Neretiešu valodā “nebija ne vēsts no ģermānismiem un arī krievu gara tajā nejuta”. Neretieši nerunāja rakstu valodā, viņu dialekts “gulēja kā slieksnis starp latgaļu un vidus izloksni”. “Dialekts tomēr nav galvenais. Svarīgākais ir pats valodas gars, kopīgais kāda apvida domāšanas un izteiksmes veids, zīmīgi salīdzinājumi, atjautība. Un tā visa neretiešiem netrūka. Neretai bij savi sakāmvārdi, spārnoti izteicieni, vietējas teikas un pat mazas, nerakstītas lugas, ko bērni pa Ziemassvētkiem prata katrā sētā nospēlēt. (..) Neretieši nebaidījās lietot diezgan stiprus vārdus un izteicienus, būdami pārliecināti, ka ne skaņa, bet saturs ir galvenais, un tāpēc pieklājīgāk vajadzīgajā brīdī pateikt rupjāku vārdu nekā riebīgu lietu ievīstīt zīda papīrā. (..) Kopā saņemot, vēlreiz jāatkārto: neretieši bija moži, asprātīgi, āriski ļaudis. Varbūt tāpēc arī no viņu vidus iznākuši tik daudzi rakstnieki.”

R05.JPG (21619 bytes) R06.JPG (20753 bytes)

Toreiz, 1948. gadā, šo Jāņa Jaunsudrabiņa himnu dzimtajai pusei un tās ļaudīm publicēja laikraksts “Laiks”, tagad to var izlasīt 2000. gadā izdotajā viņa “Trimdas rakstu” pirmajā sējumā, kas aptver laika posmu no 1944. līdz 1948. gadam. To sastādījis, biogrāfisko apskatu un komentārus rakstījis literatūrzinātnieks Ilgonis Bērsons. Viņš kopā ar Pēteri Bauģi savulaik sastādīja arī Jaņa Jaunsudrabiņa Kopotus rakstus, kas no 1981. līdz 1985. gadam iznāca piecpadsmit sējumos.

Ilgs bijis Jāņa Jaunsudrabiņa un viņa garīgā mantojuma ceļš atpakaļ uz dzimteni. Aizsaulē viņš aizgāja 1962. gada atvasarā, dažas dienas pēc savas 85. dzimšanas dienas, un tika apglabāts Kērbekas kapsētā, kur vēlākos gados zemes klēpī tika guldīta arī viņa sieva Natālija un meita Lilija. Kad atnāca brīvība, Latvijas Rakstnieku savienība un Latviešu tautas kopība Vācijā sāka rūpēties par viņu pārbedīšanu dzimtenē. Novadnieka Oļģerta Šabanska dāsnais ziedojums ļāva to izdarīt, un 1997. gada 13.septembrī Rīgas Domā notika sagaidīšanas un atvadu dievkalpojums. Divi šķirsti un urna ar Jāņa Jaunsudrabiņa un viņa piederīgo pīšļiem cauri visai Latvijai tika vesti uz Ķišķu kapsētu, un visā ceļā līdz pat Neretas baznīcai ļaudis atlieca muguras no darba kartupeļu laukā un iznāca līdz savu māju ceļgalam, lai noņemtu cepures un klusu sveicinātu. Jau nākamajā rudenī Ķišķu kalniņā tika atklāts Ojāra Feldberga veidotais piemiņas ansamblis. Šajā sestdienā piemiņas brīdis dzejnieka atdusas vietā ievadīja Jāņa Jaunsudrabiņa 125. dzimšanas dienas pasākumu norisi. To atklāja Neretas pagasta padomes priekšsēdētājs Guntis Ozoliņš: “Kopš Jāņa Jaunsudrabiņa simtās dzimšanas dienas mēs ik gadus augustā atceramies savu lielo spalvas un otas meistaru. Agrāk pulcējāmies pie Viļņa Titāna veidotās piemiņas zīmes “Simtiņš” Riekstiņu māju pļaviņā, tagad jau piekto gadu nākam ar ziediem uz šo kapu kalniņu. Nākam, lai pateiktu paldies, lai garīgi bagātinātos.”

Uzrunājot svešuma ceļos kliedētos tautiešus, Jānis Jaunsudrabiņš 1948. gadā uzrakstīja vismazāko grāmatu, kādu jebkad bija rakstījis, un šī grāmatiņa ar nosaukumu “Piemini Latviju!” kļuva par trimdinieku evaņģēliju. Redzot, kā dzimtenē palikušajai tautas daļai tiek atņemtas tās garīgās rotas, rakstnieks raidīja tai saucienu: “Glabājiet Latviju!” Runājot Rakstnieku savienības vārdā, Ēriks Hānbergs atgādināja šo mudinājumu:

R03.JPG (31956 bytes)
Alberts Spoģis; Ojāra Feldberga veidotais piemiņas ansamblis “Birztaliņa” Ķišķu kapos; Ilze Līduma
Foto: Andris Kļaviņš — “Latvijas Vēstnesim”

— “Glabājiet Latviju!” — tā cauri gadiem mūs uzrunājis un turpina uzrunāt Jānis Jaunsudrabiņš. Glabājiet! Tas ir neparasti teikts. Mēs parasti sakām — sargājiet vai kā citādi. Glabāt — kā tas ir? Sirdī glabāt? — Katrā ziņā! Bet ne tikai. Tas mudina arī praktiski kaut ko darīt — kopt, aizsargāt.

Un, atceroties šo lielo novēlējumu, viņš aicināja saglabāt Latvijas dabu ar mūsu tēvutēvu iemītajām taciņām, nepiesārņotām upēm un ar stārķiem, kuru uzdevumos taču ir arī bērnus nest. Mūsu pienākums ir praktiski glabāt Latviju, lai tā būtu skaista arvien, kā Māras Zālītes un Ulda Stabulnieka dziesmā “Tik un tā”. Viņam pievienojās arī gleznotājs Jānis Anmanis, nosaucot Latviju par Dieva mīlētu zemi: “Mūsu dārgakmeņi ir mūsu cilvēki, tādi kā Jānis Jaunsudrabiņš. Rakstnieks, dzejnieks, gleznotājs — viņa māksla ir simfonija Latvijai. Kāds dvēseles siltums, gaišums, mīlestība iemājo viņa piemiņas istabiņā Minsterē! To izstaro viņa gleznas, viņa “Baltās grāmatas” ilustrācijas. Viņa mūžs un viņa darbi rāda, ka Latvija ir neizsmeļama bagātība mūsu dvēselēm, liela, stipra zeme.”

Pirmo reizi dzimtenes kapsētā savu aizgājušo tautieti uzrunāja dzejnieks, pedagogs un sabiedriskais darbinieks Alberts Spoģis, kas visu Minsteres latviešu ģimnāzijas pastāvēšanas laiku tur mācīja latviešu valodu, vēsturi, sabiedriskās zinības, filozofiju un ticības mācību un aktīvi darbojās arī Latviešu preses biedrībā, kas sekmēja Jāņa Jaunsudrabiņa un viņa tuvinieku pārbedīšanu dzimtenē un joprojām rūpējas par piemiņas vietas saglabāšanu Kērbekas kapsētā, kur ticis atstāts piemineklis ar katra latvieša sirdij dārgajiem vārdiem “Piemini Latviju!”. Tas vīrs, kas nokārtoja visas nepieciešamās formalitātes ar vācu varas iestādēm un paveica ar pārbedīšanu saistīto “melno darbu”, bija Alberts Spoģis, tāpēc viņa sasveicināšanās vārdi skanēja sevišķi sirsnīgi:

— Izstaigājis trimdas ceļus Vācijā, tu nu esi atradis mūža mājas dzimtenē. Latviešu preses biedrība Vācijā Tevi atcerēsies kā savu goda biedru. Tavu piemiņu cenšamies uzturēt Latviešu centrā Minsterē, kur iekārtots Tavs muzejs. Mēs glabājam Tavas laicīgās un garīgās mantas. Un pamazām vedam tās uz dzimteni, kur mūs sagaida Ilze Līduma no “Riekstiņiem”, Tavām Mūsmājām. Svešumā Tu negribēji nīkt bēgļu nometnēs un kopš 1948. gada dzīvoji Kērbekā pie skaistā Mēnes ezera, kas latviešu ausij skanēja kā Mēness ezers, tāpēc Tu savu mājokli nosauci par Mēnesnīcu. Mājas īpašnieki ir saglabājuši tur piemiņas plāksni un grib panākt, lai tā tiktu uzņemta aizsargājamo mantu sarakstā. Pagalmā vēl aug Tevis stādītie koki, lejā pie ezera stāv Tevis sameistarotais makšķernieka soliņš. Arī Kērbekas muzejā ir Tava piemiņas istaba, kuras ekspozīcija pēc nama remonta pagājušajā rudenī tika pārkārtota un atjaunota. Kērbekas kapsētā esam paturējuši pieminekli un joprojām tiek kopta kapu kopiņa. Te ir arī soliņš, kur var piesēst un padomāt. Jo mūsu tautieši, kas nav varējuši vai gribējuši atgriezties mājās, arvien vēl mēdz apmeklēt šo piemiņas vietu.

To, ka neretieši patiešām ir strādīgi, moži un asprātīgi ļaudis, lieku reizi apliecināja visa Jāņa Jaunsudrabiņa lielās atceres dienas gaita. Darbojās trīs radošās grupas, godinot dižā novadnieka trīs galvenos talantus. Literāti pulcējās rakstnieces Lūcijas Ķuzānes paspārnē un dienas guvumu rezumēja tā: “Šodien mēs bijām laimīgi un smēlāmies iedvesmu. Rakstīsim rīt.” Jānis Anmanis uz kopādarbošanos aicināja tos, kas jūt sevī mākslinieka dzirksti. Kā varam lasīt “Trimdas rakstu” pirmajā sējumā, par Jāņa Jaunsudrabiņa glezniecību 1947. gadā “Vircburgas Latviešu Vēstīs” mākslinieks Juris Soikans rakstījis tā: “Galvenais Jaunsudrabiņa gleznojumu priekšmets ir dzimtenes daba. Neliela apmēra darbos, te vērojot Latgales sētas un piesnigušos laukus, te tēlojot Zemgales un Vidzemes āres, rādot Rīgas nomales, Jaunsudrabiņš iejūtīgi un smalki, vienkāršā un siltā skatījumā prot teicami raksturot dabu. No viņa gleznām un glezniņām dveš savaldīgs miers un lirisks sapņainums. Krāsu valoda atturīga, pasvītrojot nianšu bagātību ziedainā pelēcīgumā. Jāpiemin arī dažas ģīmetnes (piemēram, rakstnieka A.Deglava) un žanri.” Tieši ģīmetnēm un klusajām dabām arī pievērsās topošie un esošie mākslinieki, un godalgots tika Jaunsudrabiņa portrets, mīļš un visai atpazīstams. Parlamentārietis Dzintars Ābiķis, kā jau studējis ģeogrāfs, atgādināja Kronvalda spārnoto domu — kas savu tēvuzemi grib mīlēt, tam tā jāpazīst — un daudzināja Jaunsudrabiņa makšķernieka un savas zemes laba pazinēja talantu. Neretieši — Pilskalnes pagasta vecākais Jūlijs Treiģis kopā ar kaimiņu Jāni Cīruli — bija sagādājuši makšķeres, upēs netrūka ne asaru, ne līņu, un pusdienās bija nepieredzēti garda zivju zupa.

“Riekstiņu” saimniekdēls Pēteris Čakanovskis, pie kura mazais Jancis savulaik gāja raudzībās, cauri okupācijas gadiem un tālumiem nezaudēja saikni ar rakstnieku. Tagad te saimnieko un Jāņa Jaunsudrabiņa muzeju vada viņa mazmeita Ilze Līduma. Kā neretieši saka, — mazliet brikna jebšu skarba, bet katrā ziņā cilvēks savā vietā, kas ciena pamatīgu darbu, stingrību un izdarību.

Ar to pašu zvanu, ar kuru Nate Mēnesnīcā aicinājusi ciemiņus uz tēju, Ilze Līduma sauca sarīkojuma dalībniekus uz pārdomu pēcpusdienu. Viņa stāstīja par ilgo ceļu uz Mūsmājām, kas sācies ar skolotājas Mildas Rudzītes (tagad Bukas) latviešu valodas stundām, dzimtā novada apceļošanu un fotoalbuma sūtīšanu rakstniekam uz Vāciju. Ar Mākslas akadēmijas studentu “zaļajām praksēm”, ar daudzu jo daudzu cilvēku rosmīgo līdzdalību. Paldies tika teikts Saulcerītei Viesei, Līvijai Volkovai, Ilonai Salcēvičai, Vijai Mikānei, Ojāram Zanderam un vairākiem citiem muzejniekiem un literātiem. 1962. gada novembrī Valdis Lukss vēstulē Jēkabpils reģionālajam muzejam darījis zināmu Latviešu padomju rakstnieku savienības viedokli, ka pilsoņu ierosinājums novietot piemiņas plāksni pie “Riekstiņu” dzīvojamās mājas, kur Jānis Jaunsudrabiņš pavadījis savus bērnības gadus, būtu vērā ņemams. Rakstnieks pats jau bija devies uz Aizsaules dārziem, bet minētā vēstule vēl ilgi ceļoja pa padomju Latvijas varas gaiteņiem. Tikai 1966. gada 31. janvārī Jēkabpils rajona izpildkomiteja deva rīkojumu kolhozā “Draudzība” pie kolhoznieku sētas “Riekstiņi” pielikt piemiņas plāksni. 25. augustā tas tika arī izdarīts. Gada beigās bija jau tik tālu, ka Neretas ciema izpildkomiteja apstiprināja rakstnieka muzeja sabiedrisko padomi, ko vadīja skolotāja Rudzīte. Bet nelaime nenāk brēkdama. Kāds bija ieraudzījis un kam nākas paziņojis, ka rakstnieka piemiņas istabā ir maizes šķīvis, kam uz apmales rakstīts “Mūsu dienišķu maizi dodi mums šodien”.

Lietas uz labo pusi sāka atkal vērsties tikai ar 1971. gadu, kad par Neretas pagasta galvu (un dvēseli) kļuva Tālis Zālītis. Dažus gadus vēlāk Neretā parādījās Jāņa Jaunsudrabiņa iela, Pļaviņās tika pielikta piemiņas plāksne pie mājas, kur rakstnieks ilgus gadus bija dzīvojis. “Un tad pienāca 1977. gads. Simtiņš. Mūsmājās no malu malām saplūda ļaužu tūkstoši. Un kļuva redzams, ka visa Latvija ir pilna ar gudriem, gaišiem, veselīgi domājošiem cilvēkiem.” Ar to vēl namamātes emocionālais stāstījums nebeidzās, bet šai vietā sāka skanēt “Kā sniegi kalnu galotnēs”. Dievturu folkloras kopa “Silavots”, kas ar savu dziedājumu bagātināja visu sarīkojuma norisi, to veltīja Tālim Zālītim. Varbūt arī tāpēc Jaunsudrabiņa brīnišķīgie dzejas vārdi tik dziļi skāra visu sirdis un šķita tik mūsdienīgi un reizē pārlaicīgi kā reti kad.

Jāņa Mediņa “Rožu valsis” sauca atmiņā tos laikus, kad vēl Latvijā dzīvoja un jaunradei nodevās gan Jānis Jaunsudrabiņš, gan Bruno Skulte un Tālivaldis Ķeniņš. Pārdomām un izjūtām bagāto dienu vainagoja literārs uzvedums ar Maijas Doveikas, Jāņa Skaņa un Zigurda Neimaņa piedalīšanos. Tika lasīti fragmenti no Jāņa Jaunsudrabiņa vēstulēm un publicistikas, kā arī viņam adresētās vētules. Ilgonis Bērsons tās bija atlasījis un sakārtojis vienotā kompozīcijā ar motīvu “Tā mums iet” un “Es saucu — glabājiet Latviju!”. “Trimdas rakstu” pirmajā sējumā aptverts laika posms no 1944. līdz 1948. gadam. Šai kompozīcijai bija izraudzīti teksti no 1949. līdz 1958. gadam. Daļa no tiem būs lasāmi “Trimdas rakstu” otrajā sējumā, kas pašlaik top un aptvers posmu no 1949. līdz 1951. gadam. Kā pastāstīja Ilgonis Bērsons, pavisam paredzēti četri šādi Kopotu rakstu papildsējumi.

Kopš 1984. gada muzejā pastāvīgi notiekot arī izstādes. Pašlaik te skatāma ekspozīcija “Gadsimtu gaitā”, kas skaisti ilustrē Jāņa Jaunsudrabiņa vārdus par neretiešu darba tikumu un labo gaumi. Saimnieku klētī iekārtota rakstnieka piemiņas izstāde. Te ir viņa grāmatas, fotogrāfijas, gleznas un piemiņas lietas. Kalpu klētī, graudu klētī un vāgūzī skatāmi 19. un 20. gadsimta sadzīves un etnogrāfiskie priekšmeti, bet mazajā vāgūzītī parādīts, kā izaudzis stāsts par Mūsmājām. Fotoattēli rāda “Riekstiņu” sētu pagājušā gadsimta sākumā un vairāku “Baltajā grāmatā” tēloto personu prototipus.

Neretas kultūras nama dramatiskais ansamblis jaukajā Sudmalu saliņā rādīja Jaunsudrabiņa lugu “Ezermaļu krokodils”, un Andris Skuja dziedāja un spēlēja zaļumballē, bet šie prieki rīdziniekiem gāja secen. Lielais Rakstnieku savienības nolīgtais autobuss ripoja mājup.

Zinaīda Lazda kādā vēstulē Jānim Jaunsudrabiņam raksta, ka viņš ar saviem darbiem palīdzējis augt un izplaukt daudzām latviskām dvēselēm. Šādu dvēseles atplaukšanu nes līdzi katra sastapšanās ar rakstnieku un viņa novadniekiem. Ne jau velti Neretas vidusskolas direktors pieverot acis un nemaz nebaroties, kad skolēni veselām klasēm dodas uz Mūsmājām un skola paliek tukša. Kā saka vadītāja, šogad muzejā bijuši 2,5 tūkstoši apmeklētāju. Jo katram mums ir savas Mūsmājas, bet Jānis Jaunsudrabiņš mums mācījis un māca mīlēt mūsu kopējās mūsmājas, mūsu Latviju.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!