Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ar Jāņa Jaunsudrabiņa vēlreizēju pārnākšanu. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 27.08.2002., Nr. 120 https://www.vestnesis.lv/ta/id/65745

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ar labdienām visiem savā bērnības pagalmā

Vēl šajā numurā

27.08.2002., Nr. 120

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ar Jāņa Jaunsudrabiņa vēlreizēju pārnākšanu

Dr. Sigizmunds Timšāns — “Latvijas Vēstnesim”

JAUNSUDRABINS2.JPG (20085 bytes)Šo laiku var dēvēt par Jaunsudrabiņa laiku ne tikai Neretas pusē, bet daudzviet Latvijā un pasaulē. “Latvijas Vēstnesī” savā ziņā jau varētu sastādīt īsu bibliogrāfisko rādītāju par to, kas te par viņu publicēts. Taču lasītājiem bijis mazāk informācijas par J.Jaunsudrabiņa dzīvi Vācijā.

Kā velti jubilejas reizē lielajai latviešu kultūras personībai LZA Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas ārzemju biedrs Guntars Saiva ir sarūpējis triju Vācijas kultūras darbinieku apceres par Jāni Jaunsudrabiņu gandrīz 100 lappušu apjomā.

Taču šoreiz — daži fotomateriāli no Vācijas, kuri nav apzināti lielākajos latviešu izdevumos un nav ietverti arī jaunajā grāmatā, un daži tekstu fragmenti no Ilgoņa Bērsona sarūpētās grāmatas.

No Ilgoņa Bērsona sastādīto Jāņa Jaunsudrabiņa “Trimdas rakstu” I sējuma:

Mārtiņš Zīverts, Latvijas PEN kluba prezidents

Runa, Jāņa Jaunsudrabiņa pieminekli atklājot, Vācijā, Kerbekes kapsētā, 1967. gada 26. augustā

Jāņa Jaunsudrabiņa tuvinieki, tautieši un draugi!

Šodien esam pulcējušies pie rakstnieka pēdējās atdusas vietas. Šī ir viņa 90. dzimumdiena, jo Jānis Jaunsudrabiņš nav no tiem, kas mirst, kad dzīves gaitas beigušās. Viņš joprojām dzīvo ar mums un ir trimdinieks

JAUNSUDRABINS3.JPG (21134 bytes)
JAUNSUDRABINS4.JPG (18931 bytes)
Jānis Jaunsudrabiņš ar dzīvesbiedri Nati 1953. gadā Vācijā (vidus attēlā); zem uzņēmuma (apakšējā attēlā), kas iespiests “Soester Anzeiger” 1955. gada 15. oktobrī, rakstīts, ka Jaunsudrabiņa 78. dzimumdienā, kur bija ieradies arī tēlnieks Roberts Itermanis, vācu draugi nolēmuši, ka viņam jāveido rakstnieka skulpturālais portrets. 1956. gadā šinī pašā avīzē — J.J. dzimumdienas raksts, kur viņš izteicies, ka 9 reizes ir sastaigājis uz Felinghauzenu pie Itermaņa un sēdējis galvas veidošanas seansos. Tātad dienā 6 km turp un atpakaļ, lielāko tiesu gan ar riteni. (Foto no A.Rudzītes grāmatas “Jaunsudrabiņš Vestfālē”)

tāpat kā mēs. Jo mēs minam svešus ceļus, bet viņš atdusas tālu no dzimtās zemes pakalniem. Jo trimdinieki bijuši un būs, kamēr pasaule pastāvēs. Tikai mums, kas paši to piedzīvojam, tā liekas varmācīga netaisnība. Bet vēsture nekad nav gribējusi būt taisnīga pret vājāko pusi, kaut arī tā būtu labākā. Jānis Jaunsudrabiņš allaž mīlējis brīvu gaisu. Tāpēc viņš arī vēlējies atdusēties kaut svešā, bet draudzīgā un brīvā zemē.

Jānis Jaunsudrabiņš jau sen sev uzcēlis pieminekli, kas pastāvēs tik ilgi, kamēr vien pasaulē dzīvos cilvēki, kas runās latviski. Un varbūt vēl daudz ilgāk. Šī piemiņas zīme, ko te esam cēluši, viņa vārdam un mākslai nav vajadzīga. Bet tā vajadzīga mums, kas vēl dzīvojam. Un tā būs vajadzīga vēl desmitām un simtām latviešu paaudzēm, kas dzīvos pēc mums. Jo, izkliedēti pasaules plašumā, latvieši meklēs Jāņa Jaunsudrabiņa kapa kopu, lai uz tās noliktu pateicīgu ziedu. Šī zīme viņiem rādīs ceļu. Tā liecinās, ka te atdusas tas lielais latviešu vīrs, kas bez savām daudzajām grāmatām mums atstājis divus lielus svešuma vārdus — Piemini Latviju! Un arī Latvija piemin Jāni Jaunsudrabiņu. Varam droši minēt, ka nav tālu tas laiks, kad uz šo kluso vietu meklēs ceļu arī latvieši no mūsu dzimtās zemes. Lai arī viņiem šis akmens ir ceļa rādītājs.

Mūsu mazā zeme iespiesta starp lielu tautu kolosiem. Tāpēc liktenis mūs allaž piemeklējis ar lielām nelaimēm. Bet lielas personības viņš mums nav noskaudis. Un, kamēr tādas būs mūsu mazajai tautai, tā arī dzīvos. Kāds šveiciešu dzejnieks par savu kalnos iespiesto dzimteni teicis šādus vārdus: mana mazā zeme, tu vari liela augt, bet tikai pret debesīm.

No 1947. gadā rakstītās autobiogrāfijas:

Jānis Jaunsudrabiņš pats

Par mani tik daudz rakstīts, un pats esmu rakstījis, ka grūti būs pateikt ko jaunu, lasītājiem nezināmu. Dati parasti nemainās. Dzimšanas diena gan līdz ar kalendāra reformu pārcēlusies no 13. uz 25. augustu, bet gads paliek tas pats krievu turku kara gads — 1877. Ar kariem mūžu sācis, varbūt ar kariem nobeigšu. Vietas gan mainās līdz nepazīšanai. Uzaug meži, kur bij ganības, mežu vietā viļņo labības lauki. Sētas dažkārt noceļas no pakalniem lejā un uzkāpj no purmaļiem uzkalniņos, bet māju vārdi paliek tie paši. Tā mana dzimtā vieta Neretā ir joprojām Krodziņi, netālu no Dumpāniem. “Baltās grāmatas” sēta ir Riekstiņi. “Zaļās grāmatas” mājas būs Valašiņas, Āriņi, Šausmāni un Liepiņas. Tā tās sauca toreiz, tā tagad.

Tad nāk muižas. Es kāpju par podziņu augstāk. Vispirms Vecsāti kā zemkopības skola, tad Laukumuiža un Smukas kā pirmās un vienīgās muižkunga vietas.

Es ceļos vēl augstāk: es aizšaujos uz Rīgu. Ne jau klenderēt, bet lai apmeklētu zīmēšanas skolu. Mācījos četri gadi un laikam skolu nobeidzu. Es saku — laikam, tāpēc ka man no šīs skolas nekad nav rokās nākusi neviena liecība. No Vecsātiem gan. Pavisam glīts diploms. Bet ar laiku arī tas ir izgaisis tāpat kā cepures sudraba kokarde, ko glabāju piemiņai. Patlaban es stāvu pasaules priekšā vienīgi ar Latvijas brīvvalsts pasi, DP indekskartīti un tīfa potēšanas zīmi. Gleznot un zīmēt es tomēr drusku protu. Nevaru gan lielīties ar darbiem, ko būtu ieguvuši vai visi Eiropas lielākie muzeji, bet man kādreiz karājās Latvijas Valsts muzejā septiņi vai deviņi darbi. Rīgas pilsētas galerijā arī dažas gleznas un zīmējumi, tāpat Liepājā un varbūt vēl citās pilsētās. Pirmā pasaules kara laikā Kaukāzā es pārtiku no glezniecības. Tagad es gandrīz varētu būt paēdis no literatūras, ja mūs visus nebarotu un neaprūpētu UNRRA.

Rakstīt esmu sācis, neviena nemudināts un nezinādams, kā to dara, visai agri, jau pagasta skolā iedams. Noskatījies “Zagļu” izrādi Neretas Stapānos, uztaisīju lugu “Meža zagļu prieki un bēdas”, ko arī izrādījām Kīķeru jaunajā istabā, to pārdalījuši ar diviem palagiem skatītāju telpā un skatuvē. Aktieri bija lielie zēni, tikai es vienīgais pusaudzis. Cik atceros, tad sieviešu lomu lugā nemaz nebija. Tajos laikos meitieši turēja par kaunu ērmoties citu priekšā.

Pa īstam iesāku rakstīt Vecsātos. Tikai dzejas. Tad arī sāka mani driķēt “Latviešu Avīzēs” un Ādolfa Alunāna Zobgala kalendārā.

JAUNSUDRABINS6.JPG (25813 bytes)Rīgā, mākslas skolā iedams, sapazinos ar Akurateru un Skalbi. To paskubināts, pievērsos rakstniecībai vēl vairāk un nopietnāk un ap deviņi simti piekto gadu nejauši kļuvu pat redaktors žurnālam “Pret Sauli”. Tā tas gāja arvien tālāk. No dzejoļiem pie skicēm, tad pie tēlojumiem, recenzijām par mākslas izstādēm, līdz nokļuvu pie stāsta un romāna. Ja gribētu atzīmēt visus rakstus, kas manos piecdesmit darba gados iespiesti, vajadzētu daudz telpas. Ir pavisam kopā ap 1400 virsrakstu. Pēc šķirām raksti apaļos skaitļos sadalās šādi:

Romāni un stāsti — 100

Apcerējumi un atmiņas — 190

Tēlojumi — 340

Dzejoļi — 210

Tulkoti dzejoļi — 10

Ceļojumi apraksti — 30

Feļetoni — 90

Atsauksmes un aizrādījumi — 330

Tulkojumi — 105

Iznākušās grāmatas: romāni, stāsti, tēlojumi — 58, astoņdesmit izdevumos. Divpadsmit lugas — divdesmit izdevumos. Tulkojumi — vienpadsmit grāmatu. Dzejas — trīs grāmatas. Kopīgs eksemplāru skaits — 360 000. Metieni grozījušies visvairāk ap divi līdz trīs tūkstoši. Dažas grāmatas piedzīvojušas vairākus izdevumus un izgājušas samērā lielā skaitā:

Mana dzīve — 8 000 eks.

Ūdeņi — 12 000 eks.

Vēja ziedi — 17 000 eks.

Aija — 20 000 eks.

Baltā gr. — 24 000 eks.

Mazā baltā gr. — 44 000 eks.

Mani galvenie izdevēji bija Ansis Gulbis, Valters un Rapa, Andrejs Jesens.

Ar naudu, kas ienākusi par “Balto grāmatu” vien, es būtu varējis nopirkt Mūsmājas ar visu dzīvo un nedzīvo inventāru. Bet netiku mēģinājis to darīt, un tā man šodien nav ne māju, ne naudas. Zināms, patreizējos apstākļos man tās mājas tā kā tā nepiederētu. Bet “Balto grāmatu” man nevar atņemt neviens. Pat boļševiku gadā tā iznāca un vācu okupācijas laikā divos izdevumos. Tāpat tā turpina savu ceļojumu trimdā. Viņa iegriežas pat tikt šaurās istabiņās, kur dzimtas tikko apgriezties var.

Kāda bijusi mana dzīve?

Visumā laimīga, alpiem nelaimīga, saduroties ar ļauniem cilvēkiem. Būdams diezgan veselīgs, esmu saglabājis labu omu līdz vecumam. Bet mans vecums pastāv tikai gadu skaitā. Pats vēl tāds nejūtos nemaz, kaut gan tuvojas septiņdesmitā dzimšanas diena.

Ik pa apaļiem desmit gadiem mēdz man iznākt grāmata “Mana dzīve”. Tā tiek izdota arī šogad, un tajā nāk klāt pie agrākā satura pēdējais gadu desmits dzīves un darba. Tāpēc šinī vietā lieku punktu.

Paskaidrojot, papildinot:

Ilgonis Bērsons, literatūrvēsturnieks, rakstu sastādītājs

JAUNSUDRABINS1.JPG (24065 bytes)
Jāņa Jaunsudrabiņa muzejā Minsterē

25. augustā Vecpiebalgā literāts Kārlis Egle vēstulē Jānim Jaunsudrabiņam raksta: “Daudzi braucot uz Vāciju, negribas ticēt, ka arī Tu būtu viņu vidū...” (Jaunsudrabiņam adresēto vēstuļu krājumā “Tā mums iet” — turpmāk TMI — 1951, 9.lpp.)

 

2.oktobrī, kad sarkanās armijas daļas tuvojas Inčukalnam, Jāņa Jaunsudrabiņa mājās Garkalnē (saukta arī par Ropažiem), Vidzemes šosejā 2, ierodas vācu žandarms un liek stundas laikā izvākties un atkāpties. Rakstniekam tad ir jau sešdesmit septiņi, viņa dzīvesbiedrei — pēdējai sievai Natālijai — piecdesmit seši gadi. Vēstulē skolotājam Jānim Baltkājam 1970. gada 11. oktobrī viņa atcerēsies: “Varēja doties pāri Gaujai uz Garkalni jeb (vai) uz Rīgu, tad tālāk ar kuģi uz Vāciju. Mēs nolēmām braukt uz Vāciju, jo tur dzīvoja J.J. meita. No visas iedzīves paņēmām līdzi 180 kg., drīkstēja ņemt 200 kg.”

Trimdinieku piedzīvojumi aprakstīti Jaunsudrabiņa grāmatā “Es stāstu savai sievai” (1951), kur dokumentālais apvīts ar krietnu devu izdomas.

 

3. oktobrī Jaunsudrabiņš, sēdēdams uz septiņām paunām, brauc Rīgā pa Strēlnieku ielu, kur satiek savu bijušo skolas biedru Ernestu Veilandu. Šai dienā ar kuģi Jaunsudrabiņi atstāj Rīgu. Pedagogs Oto Ņesterovs 1982. gada 26. maijā vēstulē Ilgonim Bērsonam min kādu prombraukšanas motīvu: rakstnieks baidījies, ka, boļševikiem atgriežoties, varot atkārtoties tā negatīvā attieksme, kas bija jūtama 1940./41. gadā.

 

7. oktobrī Jaunsudrabiņi iebrauc Dancigas priekšpilsētā Neifārvaserā, Vestfāles novadā.

 

9. oktobrī, agri no rīta, viņi ierodas Bīlefeldē, apmetas pie znota Viļa Šteplera tēva jaunākā brāļa Ēriha, Veisenburga ielā 22.

 

11. oktobrī Jaunsudrabiņi dodas uz Bindes pilsētu, Detmoldas pārvaldes iecirknī, kur Kroņprinča ielā 12 dzīvo līdz 1945. gada jūlija beigām — pie znota tēva vidējā brāļa sievas Martas Štepleres, viņas meitas Ģertrūdes un mātes Grunevaldes.

 

16. oktobrī Jāņa Jaunsudrabiņa meita Lilija Licmanštatē raksta vēstuli tēvam. “Ak Dievs! Jūs nevarat nemaz iedomāties, cik man jūsu dēļ tika sirds sāpējusi. Nu esmu laimīga. Žēl, ka tā izgadījās ar to izbumbošanu, bet jūs neesat izlepuši. Manta nav galvenais pasaulē. Slikti, ka man nav nekā, ko es jums varētu aizsūtīt, jo manas mantiņas jau arī visas ir uzskrējušas gaisā. Bindē ir divi kurvji, tur ir šis tas iekšā — taisiet vaļā un dalieties.”

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!