Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Mēs nevaram atļauties vēl zaudēt laiku". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 7.06.2002., Nr. 86 https://www.vestnesis.lv/ta/id/62975

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par Ministru prezidenta vizīti Islandē

Vēl šajā numurā

07.06.2002., Nr. 86

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

“Mēs nevaram atļauties vēl zaudēt laiku”

Sarunā — Eiropas Parlamenta prezidents Pets Kokss un Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga

A.Auzāns: — Eiropas valsts, kuras ekonomiskie panākumi pēc iestāšanās Eiropas Savienībā bija fantastiski, neapšaubāmi ir Īrija. Peļņā uz Īriju dodas tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju. Mēs runāsim ne tikai par Īrijas pieredzi Eiropas Savienībā, bet arī par Eiropas Parlamenta nozīmi Eiropas demokrātisko principu ievērošanā. Man ir tas gods mūsu pārraidē sveikt īpašos viesus — Valsts prezidenti Vairu Vīķi–Freibergu un Eiropas Parlamenta prezidentu un Īrijas pārstāvi Petu Koksu.

Pets Kokss par politiku sācis interesēties jau 1974. gadā, beidzot Dublinas Trīsvienības koledžu. Pēc tam viņš kļuvis par ekonomikas pasniedzēju un šajā laikā viņam radusies nopietna interese par Eiropas problēmām. 1989. gadā Koksu ievēlēja Eiropas Parlamentā. Vēlāk viņš mēģināja panākt, lai Eiropas Komisija sniegtu atskaiti par izpildvaras darbību Eiropas Parlamentā. Eiropas Parlamenta neatlaidība noveda pie visas Eiropas Komisijas atkāpšanās 1999. gada martā.

Ņemot vērā to, ka mūsu viesis ir no Īrijas, šovakar īpaši akcentēsim Īrijas pieredzi Eiropas Savienībā.

Koksa kungs, vai Īrijas fantastiskās izaugsmes un progresa pamatā tiešām ir iestāšanās Eiropas Savienībā, jo, kā zināms, ekonomisko rādītāju uzlabošanās Īrijā parādījās tikai kādus gadus desmit pēc iestāšanās?

Pēc diskusijas Latvijas Neatkarīgās televīzijas (LNT) raidījumā “Baltijas jautājums” 2002. gada 5. jūnijā. Raidījumu vada žurnālists Andris Auzāns. Raidījuma īpašie viesi — Latvijas Republikas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Eiropas Parlamenta prezidents Pets Kokss

A.Auzāns: — Eiropas valsts, kuras ekonomiskie panākumi pēc iestāšanās Eiropas Savienībā bija fantastiski, neapšaubāmi ir Īrija. Peļņā uz Īriju dodas tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju. Mēs runāsim ne tikai par Īrijas pieredzi Eiropas Savienībā, bet arī par Eiropas Parlamenta nozīmi Eiropas demokrātisko principu ievērošanā. Man ir tas gods mūsu pārraidē sveikt īpašos viesus — Valsts prezidenti Vairu Vīķi–Freibergu un Eiropas Parlamenta prezidentu un Īrijas pārstāvi Petu Koksu.

Pets Kokss par politiku sācis interesēties jau 1974. gadā, beidzot Dublinas Trīsvienības koledžu. Pēc tam viņš kļuvis par ekonomikas pasniedzēju un šajā laikā viņam radusies nopietna interese par Eiropas problēmām. 1989. gadā Koksu ievēlēja Eiropas Parlamentā. Vēlāk viņš mēģināja panākt, lai Eiropas Komisija sniegtu atskaiti par izpildvaras darbību Eiropas Parlamentā. Eiropas Parlamenta neatlaidība noveda pie visas Eiropas Komisijas atkāpšanās 1999. gada martā.

Ņemot vērā to, ka mūsu viesis ir no Īrijas, šovakar īpaši akcentēsim Īrijas pieredzi Eiropas Savienībā.

Koksa kungs, vai Īrijas fantastiskās izaugsmes un progresa pamatā tiešām ir iestāšanās Eiropas Savienībā, jo, kā zināms, ekonomisko rādītāju uzlabošanās Īrijā parādījās tikai kādus gadus desmit pēc iestāšanās?

P.Kokss: — Man šķiet, ka Īrijas pieredze, esot Eiropas Savienībā, ir ļoti konstruktīva. Es domāju, ka Īrijas izaugsme pēdējos desmit gados ir kompleksa parādība un process, kas saistāms ar iestāšanos ES. Īrija ieguva savu politisko neatkarību, jo savā ziņā bija Lielbritānijas kolonija. Mēs ieguvām neatkarību, un mums nācās saraut agrākās neokoloniālās attiecības. Līdz ar to mums pavērās jaunas iespējas. Sākumā mums klājās grūti, mēs ļoti slikti vadījām savu budžeta ekonomijas politiku. Tad, kad mēs sakārtojām savu budžetu, mums bija iespējas iestāties Eiropas Savienībā. Mums bija jauns, izglītots darbaspēks, kas patiešām ir mūsu nacionālā bagātība. Visa šī kombinācija ļāva Īrijai, sākot ar manu bērnu paaudzi, pieredzēt tādu izaugsmi, par kādu mana tēva paaudze pat sapņot nevarēja, pat necerēja un nedomāja, ka tā notiks.

A. Auzāns: — Prezidentes kundze, vai arī Latvijai pēc iestāšanās Eiropas Savienībā būs vajadzīgi desmit gadi, lai sasniegtu ES līmeni?

V.Vīķe–Freiberga: — Es esmu diezgan droša, ka mums būs iespējams to panākt daudz īsākā laikā, jo mēs esam šim procesam gatavojušies jau vairāku gadu garumā. Man ir ļoti lielas cerības, ka mēs jau trīs četru gadu laikā varētu panākt mūsu ekonomiskā stāvokļa uzlabošanos. Mēs varētu ietaupīt to laiku, kuru, kā minēja Koksa kungs, Īrija savā veidā zaudēja. Mēs arī esam tik daudz pazaudējuši padomju sistēmā, ka nevaram atļauties vēl zaudēt laiku. Mums ir tiešām jāspiež uz gāzes pedāļa un jābrauc uz priekšu pilnā ātrumā. Man šķiet, ka tas ir iespējams. Īrijas sekmes var būt mums pozitīvs paraugs tam, ko ir iespējams sasniegt ar pareizu pieeju tam, ko piedāvā Eiropas Savienība.

A. Auzāns: — Vai Koksa kungs ir tikpat optimistisks un domā, ka mēs varētu sasniegt Eiropas līmeni trīs četru gadu laikā, kā teica prezidente?

P. Kokss: — Es esmu ļoti optimistiski noskaņots, ja jūs izvēlēsities inteliģentu savstarpēju atkarību, kas dos jums iespējas, nevis izolāciju. Ir skaidrs, ka jums jau pēdējos gados ir ļoti nozīmīga ekonomiskā izaugsme, bet ir vajadzīgi vēl nopietni ekonomiskas izaugsmes gadi, lai panāktu Eiropas līmeni. Es zinu savas valsts vēsturi, mēs esam austrumu perifērija Eiropas Savienībā, kādi jūs būsit austrumos. Mums nav savu dabas resursu, toties mums ir savi izglītoti cilvēki. Ar šiem cilvēkiem un iespējām, kādas mums ir, mēs daudz ko varam panākt.

A. Auzāns: — Koksa kungs, kādi bija galvenie iemesli, kāpēc tālajos septiņdesmitajos gados īri nobalsoja par iestāšanos Eiropas Savienībā?

P. Kokss: — Šeit es varētu minēt divus galvenos iemeslus. Pirmkārt, mēs bijām noguruši, mums bija apnikusi ekonomiskā stagnācija, kura valdīja pat pēc neatkarības atgūšanas. Daudzi mūsu cilvēki devās emigrācijā, tas salauza ģimenes, salauza vietējās kopienas. Mēs meklējām jaunas iespējas. Mēs izbēgām no neokoloniālās reģionālās ekonomikas jūga. Mums pavērās jaunas iespējas. Es domāju, ka pamatā mūsu izvēlei bija šis faktors. Tajā pašā laikā mēs apzinājāmies arī to, ka ekonomiskās iespējas būs tūlītējas. Mēs zinājām: ja balsosim “par”, sacīsim “jā”, tad mēs balsosim par ko tādu, kas notiks ļoti drīz. Kā jau es sacīju, tas mums deva iespējas, bet mēs vairākus gadus bijām velti izšķieduši, slikti pārvaldot savu ekonomiku. Paveroties sadarbības iespējai, radās jaunas darbavietas, varējām uzlabot savu ekonomisko stāvokli. Mēs nekad vēl nebijām pieredzējuši tādu emigrācijas samazināšanos kopš valsts dibināšanas.

A.Cālīte–Duļevska: — Lai gan Latvija ļoti vēlas uzlabot savus ekonomiskos rādītājus un pilnveidot sevi kā valsti, tomēr, tuvojoties brīdim, kad būs jābalso par iestāšanos Eiropas Savienībā, eiroskeptiķu skaits pieaug. Vai pirms iestāšanās Eiropas Savienībā arī Īrijā bija skeptiķi? Cik liels bija to procents, un kādi bija viņu argumenti?

P. Kokss: — Jā, mums bija atšķirīgi procenti. Mums bija iestāšanās referendums 1972. gadā. Es domāju, jums tāds referendums būs nākamajā gadā. Mums bija, ja es pareizi atceros, 85% par Eiropas Savienību un 15% pret. Iestāšanās brīdī bija ļoti liels pārsvars to cilvēku vidū, kas iestājās par Eiropas Savienību. Skeptiķi galvenokārt izmantoja divus argumentus. Ekonomiskajā jomā viņi sacīja: ja mēs iestāsimies, bagātais centrs atņems mums visus resursus, visas izaugsmes iespējas un nabaga perifērija maksās to cenu. Mēs nupat runājām par gluži citu pieredzi, ko esam guvuši. Trūcīgā perifērija ir guvusi dramatiski labus panākumus. Bagātais centrs ir bijis daudz lēnāks ekonomiskās attīstības jomā. Tāpēc šis arguments nedarbojas. Pierādījumi nav jau tikai manā personiskajā viedoklī. Otrs arguments, ko jūs visi zināt, ir par suverenitāti, ka mums it kā jāatsakās no savas neatkarības, ko esam ieguvuši. Un mums, iestājoties Eiropas Savienībā, ir daļa no tās jāatdod. Suverenitāte, man šķiet, ir kas reāls un iluzors vienlaikus. Realitāte ir tāda, ka jūs esat brīva un neatkarīga valsts, es jūs ar to apsveicu, un man ir liels prieks. Bet ilūzija ir tā, ja jūs esat maza valsts, tad kaut kādā veidā jūs varat palikt pati par sevi. Pat liela valsts nevar viena pati dzīvot. Ir dažas politikas jomas, kurās mums ir vienmēr jāsadarbojas ar citiem. Jums ir pienākums pieņemt kopīgus lēmumus, un tikai tādā veidā jūs kaut ko iegūstat. Jums Latvijā ir jāizvēlas, vai jūs paliksit ārpus Eiropas Savienības, kaut gan ģeogrāfiski jūs jau tepat esat, vai arī iestāsities Eiropas Savienībā un sēdēsit pie viena galda Eiropas Komisijā, būsit Eiropas Padomē, būsit visās Eiropas Parlamenta komisijās. Tā ir jūsu izvēle. Protams, jūs varat palikt ārpusē, bet jūs nevarat neizjust šī procesa ietekmi. Es domāju, daudz labāk ir atrasties šī procesa iekšienē, lai to varētu ietekmēt, nevis būt par satelītu, kas tikai riņķo ap orbītu. Bet izvēle jebkurā gadījumā ir tikai jūsu rokās. Brīvā valstī cilvēkiem ir jāizdara brīva izvēle. Es ceru, ka jūs sacīsiet “jā”, bet jebkurā gadījumā mums ir jārespektē jūsu izvēle. Ja arī uzvarēs skeptiķi, tad viņiem būs jāpaskaidro, kādā veidā tas palīdzēs jums labāk attīstīties. Tad, es domāju, viņiem būs grūti atbildēt uz šo jautājumu.

J. Dzenis: — Jūs teicāt, ka septiņdesmitajos gados jūs esat izdarījuši pareizo izvēli. Vai jūs stādāties priekšā, kādas tagad būtu jūsu problēmas, ja jūs nebūtu izdarījuši šo izvēli, nebūtu iestājušies Eiropas Savienībā?

P. Kokss: — To pateikt tagad ir ļoti grūti. Neapšaubāmi, tā ir tikai hipotēze. 1960. gadā, pirms četrdesmit gadiem — un tas nemaz tik sen nav — mūsu valsts 75% no eksporta eksportēja uz Lielbritāniju. No lauksaimniecības eksporta 95% aizgāja uz Lielbritāniju. Ekonomikā bija tāda stagnācija, ka notika plaša emigrācija. 65 000 cilvēku tajos gados devās uz Angliju. Mūsu valūta bija piesaistīta sterliņu mārciņai. Arodbiedrības un darba devēji darbojās pēc britu industrijas modeļa. Tādējādi mēs bijām britu reģionālās ekonomikas neveiksmīgā daļa. Mēs nonācām sava veida postkoloniālā atkarībā. Mēs izvēlējāmies saraut šīs saites un piesaistīties Eiropas Savienībai. Mēs zaudējām mūsu rūpniecību, jo tā piederēja vecajai sistēmai. Bija ļoti sarežģīti iziet cauri šim sociāli ekonomiskajam procesam. Es gribētu atgādināt: kad mēs iestājāmies ES, mēs vēl bijām saistīti ar Lielbritāniju. Septiņdesmitajos gados mums bija 5 miljardi eksporta, tagad mēs eksportējam vairāk nekā 80 miljardus. Tas nav tikai Eiropas Savienības nopelns, tas ir arī mūsu izglītības sistēmas nopelns. Eiropas tirgus kļuva par mūsu tirgu. Tāpēc, esot ES, mēs varam dalīties savā pieredzē, mums ir sava suverenitāte. Mēs dalāmies ar savu suverenitāti ļoti gudrā veidā un daudz iegūstam. Pēc trīsdesmit dalības gadiem Eiropas Savienībā mūsu pieredze ir ļoti pozitīva, paliekot ārpusē, rezultāts būtu daudz negatīvāks.

A. Auzāns: — Koksa kungs, kas pēc iestāšanās Eiropas Savienībā mainījās lauksaimniecības jomā, un kas sagaida jaunās dalībvalstis? Vai Latvijas lauksaimniekiem, gan lielajiem, gan mazajiem, ir kāds pamats bažām?

P. Kokss: — Manā valstī kopš 1973. gada lauksaimnieciskās ražošanas apjoms ir dubultojies, lielā mērā ir paaugstinājies darba ražīgums. Eiropas Savienība ir ļāvusi mums iegūt naudu no dažādiem fondiem, uzlabot lauku dzīves kvalitāti. Ļoti nozīmīgas investīcijas ir bijušas kvalifikācijas nodrošināšanā. Tas lielā mērā veicināja lauksaimniecības un lauku rajonu izaugsmi. Mēs runājam ne tikai par lauksaimniecību, bet arī par lauku tūrismu. Šīs izmaiņas padarīja Īrijas laukus par ļoti bagātu reģionu, kur dzīvo 47% iedzīvotāju. No vienas puses, fermeru skaits samazinājās, no otras — Īrijas lauku rajoni kļuva pārticīgāki.

A. Auzāns: — Prezidentes kundze, vai šādas tiešām nopietnas izmaiņas lauku attīstībā ir iespējamas arī Latvijā?

V. Vīķe–Freiberga: — Man šķiet, ka lauku iedzīvotāju ienākumiem strukturāli būs jāmainās. To rāda arī Īrijas pieredze. Lai lauksaimnieks varētu dzīvot un pietiekami pelnīt, nav nepieciešams tik daudz darbaroku, kā tas bija senāk. Tas nozīmē, ka to ļaužu skaitam, kas būs nodarbināti kā lauksaimnieciskās produkcijas ražotāji, būs jāturpina samazināties. Tādēļ ļoti svarīgi, lai Latvijas laukos ļaudis turpinātu jau aizsākto darbu un domātu par citiem ienākumu avotiem, tādiem, kas palīdzētu viņiem palikt dzīvot uz laukiem. Te atkal Īrijas piemērs mums ir ļoti interesants un vērtīgs. Es zinu, ka daudzi ļaudis grib palikt dzīvot uz savu senču zemes, tieši dzīves kvalitātes dēļ viņi grib dzīvot tur, nevis pilsētas mūros. Mums ir jāpalīdz viņiem atrast citus nodarbošanās veidus, man šķiet, ka ir virkne risinājumu. Mēs varētu pabraukāt pa Īriju un mācīties. Kad būs valsts vizīte Īrijā, mums būs iespēja pašiem to redzēt, cik dažādi ir ienākumu avoti, ko iespējams laukos attīstīt.

A. Auzāns: — Prezidentes kundze, ko Latvijā varēs darīt tie laucinieki, kuri vairs nevarēs strādāt savu iemīļoto amatu?

V. Vīķe–Freiberga: — Tikko izskanēja piemērs par tūrismu. Latvija ir ļoti skaista zeme, mums ir ārkārtīgi skaisti dabas resursi. Pavaicājiet Koksa kungam par foreļu makšķerēšanu, viņš man to stāstīja pusdienu laikā.

P. Kokss: — Es runāju par lauku attīstības iespējām. Reizēm cilvēki domā, ka tie ir tikai vārdi, tukša pļāpāšana: ko tas vispār nozīmē manā dzīvē — vai tas ir kas reāls vai ir tikai uz papīra? Tad es sacīju prezidentes kundzei, ka varbūt viņai varētu vizītes laikā būt interesanti apciemot kādu lauku rajonu manā vēlēšanu reģionā. Tas ir ļoti lauksaimniecisks, tur nav nevienas lielas pilsētas. Viņiem ir lauku attīstības projekti, ko viņi izstrādā kopā ar Eiropas Savienību. Viņi ir cirtuši kokus gar upes krastiem, ierīkojuši pikniku vietas. Tagad, kur agrāk viss bija aizaudzis, pārdod cilvēkiem licences foreļu makšķerēšanai. Agrāk zivis bija upē, bet neviens nevarēja tikt klāt, viss bija ļoti aizaudzis. Tagad jaunais projekts dod fermeriem iespēju iegūt jaunus līdzekļus.

A. Auzāns: — Vai Īrijā bija kādas speciālas valsts programmas, kas atbalstīja tos cilvēkus, kas bija spiesti pamest lauksaimniecību?

P. Kokss: — Kad jūs iestāsities Eiropas Savienībā, viena no programmām būs lauku attīstības programma. Šīs programmas mērķis ir sniegt cilvēkiem atspēriena punktu, dot cilvēkiem iespēju uztvert sevi kā cilvēkus, kuriem ir iespējas attīstīties. Mūsu cilvēki saņēma palīdzību no Īrijas valdības, bija speciāla programma, kas viņiem sniedza līdzekļus. Tas prasīja visas sabiedrības līdzdomāšanu, to nevarēja paveikt viena ministrija. Nevar domāt, ka visu izdarīs tikai birokrāti. Cilvēkiem pašiem ir jādarbojas tam visam līdzi. Tās ir milzīgas iespējas, cilvēkam ir jāsaprot, ka viņš var būt radošs. Ir jābūt skatam uz nākotni.

A. Auzāns: — Prezidentes kundze, vai arī mēs Latvijā varam būt tikpat gudri un veidot šādas programmas, kas atbalstītu tos cilvēkus, kas zaudē darbu lauksaimniecībā?

V.Vīķe–Freiberga: — Noteikti te būtu vērtīgs atbalsts tādām grupām, kas sanāk kopā un pārrunā savas vides, sava ciema, sava novada priekšrocības un skaistumu. Es savās lauku vizītēs esmu ievērojusi, ka tas jau patlaban tiek darīts. Sāk parādīties arī rezultāti. Vērtīgas ir arī dažādu nevalstisko organizāciju aktivitātes, kur, piemēram, pusmūža sievietes, kas tikai domā par to, kā saņemt agrāku pensiju, un to, ka dzīve ir cauri, tiek uzmundrinātas ķerties pie kādas mazas uzņēmējdarbības, sastādīt savu talantu reģistru, ko tās varētu piedāvāt. Kā varētu gūt papildu iztiku, piemēram, uzraugot bērnus. Man šķiet, ka nevalstiskām organizācijām būtu liela loma kā starpniecēm. Jā, vajadzētu būt valsts programmām, tām vajadzētu censties izmantot jau esošo infrastruktūru.

P. Kokss: — Es gribētu piebilst. Valsts prezidente runāja par lauku sievietēm. Es gribēju teikt, ka tajā apriņķī, kuru jau es minēju, es satiku kādu medmāsu. Viņa stāstīja, ka ir satikusi daudzas lauku sievietes, kuras jūtas vientuļas, viņām nav saiknes ar sabiedrību. Šī medmāsa organizēja kori, kur sievietēm bija kopības sajūta, saikne ar sabiedrību. Un, lūk, šis koris uzstājās arī Eiropas Parlamentā. Un tā visa pamatā bija šīs medmāsas vēlme likvidēt lauku sieviešu izolētību.

A. Auzāns: — Īrijas ekonomika pēc iestāšanās Eiropas Savienībā ir strauji attīstījusies, arī lauksaimniecība, izmantojot iespējas, ko sniedz Eiropas Savienība. Kādi ir lauksaimnieku ienākumi attiecībā pret pārējiem tautsaimniecībā nodarbināto ienākumiem? Kā šī attiecība ir mainījusies kopš Īrijas iestāšanās Eiropas Savienībā?

P. Kokss: — Lauksaimniecībā ienākumi ir ļoti pieauguši mūsu dalības ES laikā. Pieauga produktivitāte. Ir pieaugusi ražotās produkcijas kvantitāte, pieaugot investīcijām tehnoloģijās, samazinājies ražotāju skaits, tātad ienākumi ir lielāki. Ienākumi lauksaimniecībā ir līdzīgi ienākumiem rūpniecībā.

A. Auzāns: — Latvijā ir daudz mazu alus darītavu un ir lielas alus darītavas. Iestājoties Eiropas Savienībā, produkcija būs jāsertificē. Lielajiem alus darītājiem tā nebūs problēma. Maziem alus darītājiem būs nepieciešami administratīvi un naudas resursi. Vai tas nenovedīs pie tā, ka mazie uzņēmēji nespēs izpildīt Eiropas Savienības prasības un tiks piespiedu kārtā slēgti?

P. Kokss: — Es ļoti daudz zinu par alus dzeršanu, bet ne tik daudz par ražošanu. Es negribu izvairīties no jūsu jautājuma, bet negribu arī sniegt nepareizu atbildi. Es jums mazliet pastāstīšu par alus ražošanu manā valstī. Mums dominē lieli ražotāji, to produkcija atbilst visiem standartiem. Bet pēdējos desmit gados ir izaugušas arī alus mikrodarītavas. Manā vēlēšanu apgabalā man ir draugs, kas ražo alu savā krogā. To, kas paliek pāri, pārdod arī citur. Ja prezidentei garšo alus, es viņai varētu ieteikt apmeklēt kādu mazu alus darītavu. Es zinu par viņu standartiem, jo neviens inspektors tās nav slēdzis.

V.Vīķe–Freiberga: — Latvijā šāds piemērs ir Brenguļu alus, kas tiek ražots Valmieras rajonā. To pārdod vietējiem pircējiem. Tas ir ģimenes alus brūzis, kas nepretendē eksportēt savu produkciju. Man šķiet, ka ES neizvirza nekādas prasības tiem, kas neeksportē savu produkciju uz citām valstīm. Vietējai produkcijai ir citi standarti, un tas paver iespējas dažāda lieluma uzņēmumu pastāvēšanai.

A. Auzāns: — Ko Īrijas mazais bizness ieguva no dalības Eiropas Savienībā?

P. Kokss: — Mūsu ekonomikā notika lielas pārmaiņas, jo tā bija ļoti aizsargāta. Kad mēs no protekcionisma pārgājām uz brīvā tirgus ekonomiku, ļoti daudzas ekonomikas daļas nebija konkurētspējīgas. Ja mēs nebūtu iestājušies Eiropas Savienībā, šī problēma tā kā tā būtu parādījusies. Ja jūs esat neliela sabiedrība ar mazu ekonomiku, ir robežas, cik daudz jūs varat patērēt. Tāpēc ir jābūt saiknei ar lielo pasauli. Daudzi mūsu mazie biznesi ir bijuši sekmīgi, īpaši pakalpojumu jomā.

V.Kalniņš: — Man ir jautājums par Eiropas Parlamentu. No vienas puses, Eiropas Parlamenta locekļiem ir jāpārstāv savi vēlētāji. Šajā gadījumā cilvēki no daudzām mazām valstīm, tai skaitā arī no Latvijas, sagaida, ka Eiropas Parlamenta delegāti pārstāvētu savu valstu iedzīvotāju intereses. No otras puses, Eiropas Parlamentā visām valstīm nav vienāda pārstāvniecība. Eiropas Parlamentā deputāti ir grupēti saskaņā ar politiskajām platformām. Kā jūs redzat Eiropas Parlamenta attīstību? Vai tā būtu demokrātiska organizācija, kur būtu pārstāvētas politiskās grupas un to griba, vai tā būtu pārstāvniecība, kur katrai valstij būtu iespēja aizstāvēt savas intereses?

P. Kokss: — Liekas, es varētu atbildēt uz jūsu jautājumu divējādi. Pirmkārt, uzdodot pretjautājumu — kā tas ietekmēs jūsu intereses? Politiskās grupas ir ierobežojums nevis vājums. Ja politiskās grupas no dažādām valstīm apvienojas, tad tiek pārstāvētas arī Latvijas intereses. Darbojoties politiskajās grupās, jūs varat savas intereses paust plašākai arēnai. Otra lieta. Vienkāršs cilvēks domā, kā šīs politiskās grupas ietekmēs viņa intereses. Es nāku no mazas Eiropas valsts. Eiropas Parlamentā mani ir ievēlējuši mani kolēģi. Eiropas Parlamentā man nekad nav teikts: atvainojiet, Koksa kungs, jūs nākat no mazas valsts, jūs nevarat vadīt šo organizāciju. Es ļoti lepojos ar valsti, no kuras es nāku.

A.Freimanis: — Eiropas ģeopolitiskajā kartē Ziemeļīrija joprojām ir karstais punkts. Kā tiek risināta šī problēma?

P. Kokss: — Eiropas Savienība respektē konceptuālo katras dalībvalsts iekārtu. ES neiejaucas. Ziemeļīrija konstitucionāli ir daļa no Lielbritānijas. Eiropas Savienība nekad nav iejaukusies un teikusi, ka Ziemeļīrijai ir jābūt daļai no Īrijas. Īrijas premjerministrs piedalās tikšanās reizēs ar Lielbritānijas premjerministru. Iespēja strādāt kopā viņiem ir ļāvusi aizmirst pagātni. Nav tā, ka Lielbritānijas premjerministrs teiktu: jūs nākat no mazākas valsts, jums ir mazāk tiesību. Mūsu valstu attiecības veidojas pēc jaunas dinamikas. ES netiešā veidā ir veicinājusi politiskā klimata maiņu. Eiropas Savienība ir daudz investējusi samierināšanās fondā. Mēs ļaujam vienkāršajiem cilvēkiem veidot jaunas attiecības, lai viņi nebūtu sektantiski dalīti. Eiropas Parlaments ir atbalstījis samierināšanās procesu.

A. Auzāns: — Prezidentes kundze, mēs daudz runājam par Īriju, bet domājam par Latviju. Vai mums Latvijā, salīdzinot ar Īriju, ir kādas priekšrocības? Varbūt kādreiz vēstures grāmatās pieminēs ne tikai Īrijas, bet arī Latvijas brīnumu?

V.Vīķe–Freiberga: — Kamdēļ gan ne. Es domāju, mēs varam priecāties par citu sekmēm un veiksmēm, analizēt tās un mēģināt nošpikot, ko mēs varam izmantot. Bet beigu beigās mums ir jāatrod pašiem savs modelis. Pasaule nestāv uz vietas. Apstākļi, iestājoties Eiropas Savienībā, ir patlabanējie, jaunā gadu tūkstoša apstākļi. Jāanalizē savi resursi un savas spējas. Tad tas jāsaliek kopā. Ideāls būtu tāds, ka mēs atrastu paši savu Latvijas modeli, Latvijas radošo risinājumu savam izaicinājumam. Es domāju, ka mums ir visas iespējas pārspēt iepriekšējos, pat labākos, modeļus. Tam ir mērķtiecīgi jāveltī visi savi spēki, protams, ja Eiropā un pasaulē negadās kādas katastrofas, kas mums varētu stāties ceļā. Es neredzu nekādu iemeslu, kādēļ mēs nevarētu atrast paši savu oriģinālu un gudru modeli. Un sekmīgi to iemiesot un īstenot.

 

Rūta Kesnere, “LV” informācijas redaktore

Pēc ieraksta “LV” diktofonā

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!