Runa LZA un Skrundas domes kopsēdē Skrundā 2002.gada 3.maijā

Vecajās baznīcas grāmatās var atrast ziņas, ka jau 17.gs. sākumā dažā draudzē Kurzemē bijuši cilvēki, kas gadatirgos un citās atklātās vietās pārdrošā kārtā sludinājuši ļaudīm neticēt mācītājiem, baznīcām un nepaklausīt kungiem. No kurienes šie cilvēki nākuši un kas viņus iedvesmojis šādām runām, par to baznīcas klusē, tāpat kā trūkst ziņu par to, kur šādi revolucionāro ideju sludinātāji palikuši. Šādiem senlaiku revolucionāriem pielīdzināms arī jaunmuižnieks Jānis Pločkalns. Rakstnieks Jēkabs Jaševskis Jaunās muižas Kalnu Būdnieku saimnieku Jāni Pločkalnu nosaucis par Kurzemes pirmo revolucionāru. Pločkalns bijis ļoti apdāvināts, jau skolas gados izrādot ārkārtējas gara dāvanas. Kad Fricis Brīvzemnieks aicināja sūtīt viņam uz Maskavu folkloras materiālus, Pločkalns kļuva tam par čaklu līdzstrādnieku, jo viņa māte bija liela seno ticējumu, māņu, pūšamo vārdu, dziesmu un pasaku zinātāja. Tanī laikā parādās arī Pločkalna darbības revolucionārais virziens. Lai gan Skrunda kā kroņa pagasts neatradās tik tieši muižnieku varā, tomēr Pločkalns savas aģitācijas runas vērsis vispirmām kārtām pret muižniekiem un mācītājiem.

1881.gadā viņu apcietina un aizved uz Jelgavu. Par zemnieku musināšanu pret pastāvošo kārtību, valdību un mācītājiem, kā arī par ķeizara apvainošanu Jāni Pločkalnu notiesāja uz gadu cietumā. Pateicoties drauga Māteru Jura padomiem un palīdzībai, Skrundas tautas tribūns varēja priecāties, ka sods neiznāca bargs. Būdams vecs revolucionārs ar vairāk nekā divu gadu desmitu lielu stāžu, Pločkalns piedalās arī 1905.gada revolūcijā. Viņu ievēlē rīcības komitejā.

Pagasta rīcības komitejas vēlēšanās pie Skrundas baznīcas sapulcējās ap 4000 cilvēku. Visi bruņoti ar milnām, izkaptīm, vienam otram šaujamais ierocis. Daudzi Skrundas cīnītāji vēlāk devās uz Aizputi, lai piedalītos “Aizputes karā”.

Kad sākās soda ekspedīcijas, 1906.gada janvāra naktī uz Zvaigznes dienu, tiek nodedzinātas arī Pločkalna mājas Kalna Būdnieki. Sadeg visas ēkas un mantas. Neskarta paliek rija. Pašu saimnieku mājās neatrod, viņš slēpjas Vidzemē. Pločkalnu apcietina 1907.gadā, notiesā un aizsūta uz Jeņisejas apgabalu. 1919.gadā par revolucionāru darbību Pločkalnu pēc Kolčaka pavēles nošauj.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, līdz 1915.gada rudenim vāci ieņēma visu Kurzemi, arī Jauno muižu. Tuvojoties ienaidniekam, daudzi iedzīvotāji atstāja savas mājas, bet citus cara karaspēks piespieda doties bēgļu gaitās. Viss tika nopostīts un iznīcināts, lai vāciešiem nepaliktu nekas. Arī no jaunās muižas daudzi devās bēgļu gaitās uz Krieviju.

Nodibinoties Latvijas valstij 1918.gadā, sākās Latvijas Brīvības cīņas, lai atbrīvotu zemi no iebrucējiem. 1919.gada februāra beigās Ventas krastos pret komunistiem jau bija sakopoti krietni spēki, apmēram 7800 karavīru, no tiem O.Kalpaka bataljonā ap 650 karavīru. 17.februārī no Liepājas atbrauca un Kalpaka bataljonā atkal iekļāvās Studentu rota. 3.marta naktī, vēl rītausmu nesagaidījis, Kalpaka bataljons pie Līču pusmuižas pārgāja Ventu un 3.marta dienā pēc 1,5 stundu ilgas cīņas ieņēma Jauno muižu. Pēcpusdienā pretinieka izlūki sāka kalpakiešu pozīciju izpēti un darīja to arī 4.martā. Tas liecināja, ka ienaidnieks gatavo pretuzbrukumu.

Sarkanarmiešu uzbrukums kalpakiešu pozīcijām pie Jaunās muižas sākās 5.martā plkst.12 dienā. Vēlā pēcpusdienā, pēc piecu stundu ilgas kaujas neko nepanācis, pretinieks bija spiests uzbrukumu pārtraukt un atkāpties. Lai nedotu iespēju pretiniekam sakopot spēkus pretdarbībai, 6.martā Kalpaka bataljonam tika dots grūts uzdevums: pagriezties no Jaunās muižas uz ziemeļiem un dot triecienu tiem sarkanarmijas spēkiem, kas aizstāvēja Skrundas pagastskolas (Ventas labajā krastā) un Skrundas—Saldus lielceļa rajonu. Dzelzs divīzijas Borkes bataljonam tika dots uzdevums palīdzēt kalpakiešiem un uzbrukt pretiniekam no Pampāļiem caur Grāveļu (Grāveru) muižu uz Skrundu, lai tur savienotos ar kalpakiešiem.

6.marta rītā sākās Cēsu un Studentu rotas uzbrukums. Tika ieņemtas ceļā esošās viensētas, pēc tam tika turpināts uzbrukums skolai, ko ienaidnieks aizstāvēja jau daudz sīvāk, bet pēc kārtējā kalpakiešu trieciena, pametuši divus ložmetējus, sarkanarmieši atkāpās Skrundas–Saldus lielceļa virzienā. Skrundas skola kaujās stipri cieta.

Pie Skudru mājām kalpakieši atkal uzsāka cīņu ar iedomāto pretinieku, bet tie izrādījās Borkes bataljona kaujinieki. Kad kļūdu atklāja, bija jau par vēlu — kaujā kritis pulkvedis Oskars Kalpaks, Nikolajs Grundmanis, Pēteris Krievs un vācietis Šrinders.

Pēc kara Jaunajā muižā, sākot no Lēpnieku mājām, kur pāri Ventai cēlās Kalpaka cīnītāji, tiek izveidota Kalpaka taka. To kopj līdz 1940.gadam. Padomju laikā to visu nodod aizmirstībai. Atjaunojoties brīvvalstij, pēc Lēpnieku māju saimnieka Aleksandra Rolava iniciatīvas pie Lēpnieku mājām tiek uzstādīta piemiņas zīme.

“Kungi, karu neceliet,/ Mazi mani bāleliņi,/ Nejaudāja bruņu nest,/ Ne tērauda zobentiņu.” Šī tautasdziesma Krišjānim Baronam iesūtīta no Skrundas, un tā liecina tikai par vienu: nekad mēs neesam gribējuši karu, bet allaž esam tikuši ierauti svešu varu cīņās. Tā notika arī Otrajā pasaules karā. Jau ar pirmajām kara dienām Jaunā muiža un tās iedzīvotāji tika ierauti kara virpulī. Tūlīt pēc Jāņiem tika apcietināti un turēti ieslodzījumā ebreju mājā Lejniekos visi apkārtnē dzīvojošie ebreji. Viņus lika apsargāt vietējiem saimniekiem, aizsargiem. Pirmos nošāva Lejnieku saimnieka dēlu un vēl divus ebreju jaunekļus. Tas notika mežā pie Sumatas upes. Jaunmuižniece Enderneite Elza šo vietu atrad vēl šopavasar.

Pārējie ebreji tiek aizvesti uz Skrundu un tur apsargāti. Uz rudens pusi turpat pie Sumatas upes nošauj arī viņus. Vairāk nekā trīsdesmit cilvēku. Šaut ebrejus liek atkal vietējiem saimniekiem, kuri kalpo vāciešiem. Šai asinspirtij bija arī nejaušs liecinieks, kas tobrīd atradies mežā. Viņš redzējis un dzirdējis, kas notiek, pazinis arī šāvējus. Stāsta, ka vienai mazai meitenītei izdevies izglābties. Viņu atradis vietējais mednieks un paslēpis pie mežsarga. Mežsargs meitenīti izaudzinājis. Šis notikums pierakstīts pēc E.Enderneites atstāsta.

Otrā pasaules kara laikā Skrundas pagasta teritorijā darbojās arī divas bruņotas sarkano partizānu grupas. Vienu no tām vadīja Ernests Kauls, pazīstamā lauksaimnieka Alberta Kaula tēvs. Notikumi, kas saistīti ar Kaula un viņa cīņu biedru bojāeju, risinājās 12 kilometrus no Skrundas pie Jaunvarkaļu mājām Ventas krastā. Šeit Kauls ar saviem biedriem bija ierīkojuši slepenu zemnīcu, kurā varēja dzīvot 4—6 cilvēki. Viņi bija bruņojušies ar šautenēm un pistolēm. Grupa tikusi nodota, un 1944.gada 28.martā Jaunvarkaļos iebraukuši šucmaņi. Ventā bija sākušies plūdi. Kauls kopā ar draugu Juri Leihleru (Reihleru) un vēl diviem kaujiniekiem drīvējuši laivu. Kad mežā atskanējuši šāvieni, aizskriet līdz zemnīcai un paņemt ieročus bijis jau par vēlu. Visi ielēkuši laivā un īrušies uz pretējo krastu. Bijis grūti airēt, jo traucējuši ledus gabali, un ložmetēji no kraujas izdarījuši savu. Laiva gan sasniegusi upes otru krastu, bet Juris Leihlers jau bija miris, Ernests Kauls smagi ievainots. Abus dzīvos turpat aizturējuši, bet mirušo Leihleru un pusdzīvo Kaulu turpat aprakuši.

Vietā, kur apglabāti kaujinieki, Leihlera sievastēvs iestādījis ozolu un laukakmen plāksnē iemūžinājis kritušo vārdus. Vēlāk Ernests Kauls apglabāts Skrundas baznīcas kapos.

Tuvojoties frontes līnijai, 1944.gadā daudzi Jaunās muižas un tās apkārtnes iedzīvotāji savas dzimtās mājas pamet. Spundiņu, Mildavu, Macīšu, Ķetleru un Ēvaļu māju saimnieki dodas pāri jūrai, un viņu dzimtas jau vairāk nekā pusi gadsimta dzīvo Ziemeļamerikā.

Tie, kas atgriežas no bēgļu gaitām tepat Kurzemē vai iznāk no tuvējiem mežiem, sāk atjaunot sagrautās, izpostītās un pieķēzītās mājas. Daudzi tomēr paliek mežos, lai cīnītos pret jauno valdību. Tautas valodā viņus sauc par mežabrāļiem. Atšķirībā no sarkanajiem partizāniem viņi ir nacionālie partizāni.

Jaunās muižas apkārtnē, mežā pie Žurciņu mājām, atradās nacionālo partizānu bunkuri. Vietējā vara, ķemmējot mežu, apšauj daļu kaujinieku. Mežabrāļi par nodevību turējuši aizdomās vietējo mežsargu. Viņi ieradušies mežsarga mājās, izveduši ārā aprunāties un turpat pie mājas nošāvuši. Palika sieva un maza meitiņa. Tikai vēlāk noskaidrojās īstais vainīgais.

Viena no lielākajām traģēdijām notika 1949.gada 25.martā, kad uz Sibīriju aizved daudzus saimniekus. Pēc atbrīvošanas lielākā daļa savās mājās neatgriezās.

Sākoties Trešajai atmodai, pilnīgi malā nestāv arī jaunmuižnieki. Uz tautas manifestāciju Daugavmalā 1991.gada janvārī brauc arī Jaunmuižas pamatskolas darbinieki, bet jaunmuižnieks Valgudis Rolavs piedalās Vecrīgas sargāšanā. Jaunmuižnieki apsargā arī Kuldīgas raidstaciju, bet kolhoza ēdnīcā un bērndārzskolas virtuvē gatavo siltas pusdienas un tās katru dienu ar kolhoza transportu piegādā sargiem. Jaunmuižnieki piedalās arī mītiņā pie atjaunotā Kalpaka pieminekļa 1988.gadā un pēc tam kopā ar visiem mītiņa dalībniekiem dodas uz Skrundas radiolokācijas staciju. Tas bija drosmīgs solis, jo neviens nezina, kas galapunktā sagaida. Toreiz viss beidzas labi. Mītiņā piedalās arī labvēlīgi noskaņotie krievu armijas virsnieki.