Punkts Kurzemes vidū, līdz izaugusi pilsēta Latvijas kartē

Par pilsētas tipa Skrundas izveidošanos un attīstību (1920—1996)

Dr. hist. Arturs Heniņš

Turpinājums. Sākums “LV” Nr.72,

15.05.2002.

Pārējiem 231 atteica zemes trūkuma dēļ. Atraidīto vidū redzam Rūdolfu Ratnieku — Rudbāržu skolas pārzini, Alvīni Ratnieci — Rudbāržu kooperatīva veikalnieci, Nikolaju Braunfeldu — Rudbāržu pagasta skrīveri un Emīliju Braunfeldi — viņa sievu. Atraidīts ir arī Alfrēds Čaklais no Saldus.

Tie, kuri ļoti tiecās pēc dzīvesvietas Skrundā, ar laiku pie apbūves gabaliem arī tika. Tāds bija jumiķis Fricis Zēlavs, skolotājs Rūdolfs Ratnieks.

Šim Skrundas pagasta valdes lēmumam bija jāiegūst Kuldīgas apriņķa un Centrālās zemes ierīcības komitejas apstiprinājums.

Kuldīgā to izskatīja 1927. gada 23. martā.29 No šīs sēdes protokola izraksta redzam, ka tika izskatītas piecpadsmit sūdzības par Skrundas pagasta valdes lēmumu un visas noraidītas. Skrundas kooperatīvs “Ražotājs” katrā ziņā gribēja celt savu namu uz paša Raiņa un Saldus ielas stūra, nevis blakus. Tāpēc, ka abi gabali bija līdzvērtīgi, nebija pamata mainīt iepriekšējo lēmumu. Aptiekārs Jānis Birkmanis uzskatīja, ka viņam piešķirtais gabals Liepājas ielā (tagadējā pasta ēkas vietā) nebija piemērots aptiekas nama celšanai. Viņam katrā ziņā vajadzēja apbūves gabalu Kuldīgas ielā pie tirgus laukuma un baznīcas. Kaut Kuldīgā Skrundas aptiekāra sūdzību noraidīja, viņš savu panāca Centrālajā zemes ierīcības komitejā.

Markusa un Heimaņa Blumberga sūdzību noraidīja tālab, ka viņi iekārotajā zemesgabalā bija steigušies patvarīgi uzcelt ēku, lai tādējādi nostādītu komisiju notikuša fakta priekšā, bet ēku pieprasīja nojaukt. Noraidīja arī Ernesta Paupes pretenzijas uz apbūves gabaliem Kuldīgas ielā, jo “tie jau piešķirti spējīgiem tirgotājiem”. Skolotājs Matīss Doniņš vēlējās gabalu dārzniecības joslā, kur vairs brīvas zemes nebija. Kristam Balodim atteica tālab, ka viņa diviem dēliem pa apbūves gabalam jau bija. Ernestam Kārkliņam un Kristam Raudam atteica, jo viņiem pie miesta robežām bija piešķirta jaunsaimniecība, Jānim Blūmam — jo piešķirto jaunsaimniecību viņš bija jau pārdevis, Terēzei Būmertei tālab, ka apbūves gabals piešķirts tēvam. Bet Gustavs Bračs, Jānis Janševskis un Kārlis Ēķis zemi nedabūja, jo bija atsacījušies piedalīties Skrundas mērniecības darbos.

1927. gada 1. novembrī Skrundas bieži apdzīvotās vietas apbūves gabalu piešķiršanas lietu skatīja Centrālā zemes ierīkošanas komitejas komisija (protokols Nr. 753) un, balstoties uz tās atzinumiem, 23. novembrī to apstiprināja visaugstākās instances plenārsēdē (protokols Nr. 1228, 2. punkts). Tāpat tika noraidīta Anša Baloža, Ernesta Kārkliņa, Friča un Jāņa Lapsas, Jura Bahmaņa, Jāņa, Jura un Friča Stapāna, Jura Zirņa, Jura Dzērves, Jāņa Ropa, Krista Šēnberga pārsūdzības.30

Visas augstākās instances bija atzinušas par pareizu Skrundas pagasta valdes nolēmumu, un pirmie skrundenieki varēja ķerties pie savu namu pamatu likšanas, savas nākamās pilsētas būvēšanas.

1929. gada 7. decembrī, 1930. gada 7. janvārī un 7. februārī Centrālā zemes ierīkošanas komiteja apstiprināja vēl 40 apbūves gabalu piešķiršanu Skrundā dzelzceļa rajonā ar piezīmi, ka tie nododami būvniekiem tikai pēc tam, kad dzelzceļu virsvalde tos būs atbrīvojusi.31

Apbūves gabalu piešķiršana turpinājās pat vēl līdz 1935. gadam. 1931. gada 14. janvārī piešķīra 12 apbūves gabalus, bet noraidīja 95 pretendentus, 18. februārī piešķīra divus, bet noraidīja 11, arī 1935. gada 29. martā piešķīra diviem, bet atteica desmitiem.32

Sākās skrundenieku cīņa ar slīkšņu. Viņi gāja talkās, kamēr paši saviem spēkiem visām ielām gar malām izraka grāvjus.

Vairākus gadus Skrunda bija viens vienīgs būvlaukums.

Piešķirtais apbūves gabals jaunajam īpašniekam nāca līdz ar saistībām, ko uzlika pagaidu būvnoteikumi. Katrai būvei bija vajadzīga pagasta valdes atļauja, ko saņēma tad, kad tā bija apstiprinājusi nama projektu, ielas puses fasādi un apbūves plānu.

Domāju, ka projektētāji un būves noteikumu izdevēji droši vien Skrundu bija iedomājušies kā ābeļu, ķiršu un ceriņu ziedu kupenās slīkstošu dārzu mazpilsētiņu. Saimnieciskā centra gruntsgabalus nedrīkstēja apbūvēt ne vairāk par 40, dzīvokļu joslas ne vairāk par 20 un dārzu joslas zemes ne vairāk par 10 procentiem. Slēgtu apbūvi un kopā salaistas dvīņu būves pieļāva tikai saimnieciskajā centrā ap tirgus laukumu. Skrundā varēja celt tikai divstāvu mājas, ne augstākas par astoņiem metriem. Nevarēja celt arī par 60 kvadrātmetriem mazākas mājas. Noteikumi reglamentēja pat māju iekšējo kāpņu stāvumu un platumu.

Apbūves gabals katrā ziņā bija jāiežogo. Obligāti tam bija sava aka un 200 kvadrātmetru liels pagalms.

Vairāku ielu saules puses apbūves gabaliem bija paredzēti priekšdārzi. Tā bija pāris metru plata josla, ko pašvaldība bija nodevusi zemes īpašnieka pagaidu bezmaksas lietošanā. To varēja apstādīt ar košuma augiem, krūmiem un kokiem. Ielas pusē tās bija jāierobežo ar caurredzamu žogu. Nākotnē šī priekšdārza josla varēja kalpot kā ielas paplašināšanas rezerve.

Šajā laikā pirmā un vienīgā ar akmeņiem bruģētā iela veda no dzelzceļa stacijas pasažieru ēkas līdz Kuldīgas ielai. Liepājas, Kuldīgas un Raiņa ielai bija grantēts šosejas segums. Pārējās bija tādas, kādas kurā vietā daba atvēlējusi. Pirmais un vienīgais dēļu trotuārs veda gar Brīvības ielu līdz pastam. Vispār Skrundā par trotuāru varēja saukt ielas malā gājēju iestaigātu taciņu, ko no braucamās daļas šķīra grāvis.

Drīz vien par miesta kārtību, tīrību un apkoptību stājās sardzē pagasta valdes sanitārie noteikumi. Tajos bija vienpadsmit iedaļas, kas bez vispārējām kārtības un tīrības prasībām īpašus noteikumus izvirzīja ielām un ietvēm, privātiem pagalmiem, iebraucamajām sētām, akām, atejām, cūku staļļiem, pirtīm, ēdienu veikaliem, maiznīcām un bārddziņu veikaliem, respektīvi, frizētavām.33

Parauga pēc 2. un 3. paragrāfs no noteikumiem, kas attiecas uz ielām un trotuāriem: “Uz ielām un tirgus laukumiem stingri aizliegts no dzīvokļiem izslaucīt gružus, netīrumus, kaulus, papīrus un citu, kā arī izliet ūdeni, siļķu sālījumu un citu, klapēt no drēbēm putekļus utt.

Aizliegts nosviest saulgriežu sēklu čaulas uz ielas un tirgus laukumiem.”34

Noteikumi prasīja katrā sētā ierīkot slēgtas mēslu kastes un bedres, kas bija jātīra. Tad, kad bija 3/4 pilna. Sētās un dārzos nedrīkstēja sakrāties ūdens peļķes vai stāvošs ūdens.

Iebraucamajās sētās zirgu un lopu dzirdināšanai bija jātur pietiekamā daudzumā tīri spaiņi. Guļamtelpās nedrīkstēja būt vienlaidu nāras.

Labi iekārtotas, ventilējamas atejas noteikumi prasīja katrā namā.

Noteikumu vispārīgā nodaļa prasīja “netīru ūdeni no pirtīm, fabrikām un citiem uzņēmumiem laist kanālā vai upē tikai caur ūdens attīrīšanai speciāli ierīkotiem filtriem, kuri atzīti savam nolūkam par derīgiem no sanitārās komisijas.

Gaļa un gaļas produkti pārvadājami uz ratiem, kuru iekšpusei jābūt apsistai ar alvotu bleķi. Produkti pārsedzami tīrām baltām segām. Vedēji nedrīkst sēdēt uz produktiem.

Stingri aizliegts bija nobeigušos kustoņus izsviest vai arī dzīvus slīcināt upē. Nobeigušos lopus drīkst aprakt tikai lopu kapos.

Dzīvokļi balsināmi ik pēc trim gadiem.

Vainīgie pie šo noteikumu neievērošanas saucami pie likumīgas atbildības.”

Drīz vien visas šīs prasības tika apkopotas vienā dokumentā un ar apriņķa valdes priekšsēdētāja un sekretāra parakstu, Būvniecības pārvaldes apstiprinājumu un iekšlietu ministra rezolūciju tika publicētas “Valdības Vēstneša” 1930. gada 45. numurā “Skrundas bieži apdzīvotas vietas pagaidu saistošie noteikumi”. Tie laikrakstā aizņēma veselu lappusi un tajos bija ietvertas šādas nodaļas: I Vispārējie noteikumi, II Projektu sastādīšanas un iesniegšanas noteikumi, III Teritorijas sadalījums, IV Saimniecības rajona būves noteikumi, V Dzīvokļu rajona būves noteikumi, VI Dārzniecības rajona apbūves noteikumi, VII Rūpniecības rajona apbūves noteikumi, VIII Vispārējie tehniskie noteikumi, IX Tehniskie sanitārie noteikumi. 35

Turpmāk — vēl

29. Turpat, 71.–74. lapa.

30. “Valdības Vēstneša” pielikums zemes ierīcības lietās, 1927. g. Nr. 266, 7.–9. lpp.

31. Turpat, 1929. g. Nr. 358, 14. lpp., 1930. g. 4.–5. lpp.

32. Turpat, Nr. 410, 10. lpp., Nr. 416, 13. lpp., Nr. 605, 11. lpp.

33. LVVA 5126. f., 1.a., 94. lieta, 84.–86. lapa.

34. Turpat, 141. lapa.

35. “Valdības Vēstnesis”, 1930. g. Nr. 45.