Par atskatīšanos vēsturē

Dr. hist. Ilga Kreituse:

Ik pa laikam mūsu valsts dzīvē pienāk brīži, kad mēs pretstatām t. s. vecās un jaunās demokrātijas, norādot, ka Latvija kārtējoreiz nedara tā, kā tas notiek šajās — vecajās demokrātijās. Šoreiz tas skar jautājumu par latviešu valodas zināšanu prasību likumdevēja — Saeimas — deputātiem. Patiešām, piekrītu visiem, kuri teic, ka mūs par šādu prasību neizprot ne Lielbritānija, ne ASV, ne Kanāda. Piekrītu, jo visās šajās valstīs vienkārši nevar saprast, kā valsts politiskajā virsvadībā var nonākt cilvēks, kurš nezina valsts valodu. Tas ir tikpat saprotami kā tas, ka dienā spīd saule, bet naktī — mēness. Neviens jau nav vēl arvien kompetentā un pārstāvnieciskā līmenī ar faktiem un konkrētiem datiem atklāti raksturojis situāciju, kāda Latvijā ir izveidojusies valodas lietošanā pēdējā pusgadsimta laikā. Var jau iebilst un teikt — bet Lietuva un Igaunija? Jā, 1940. gada jūnijā visas trīs valstis bija vienādas okupācijas apstākļos, bet diemžēl tieši Latvijas nomenklatūras darbības rezultātā mēs nonācām situācijā, kad valsts pamatnācija knapi pārsniedza pusi no iedzīvotāju kopskaita. Vajadzētu atcerēties ne tik senu laiku, lai kritiski apspriestu šodienas izteikumus par valsts valodas situāciju.

Un rezultātā mēs atkal nonākam pie jautājuma par Latvijas okupācijas fakta atzīšanu tepat Eiropas Savienības līmenī. Tad arī valodu zināšanu prasības vairs nebūtu cilvēku pazemošana un tiesību ierobežošana, bet objektīvi nosacīta nepieciešamība, bez kuras nav iespējama normāla neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas attīstība. Nevajag okupācijas faktu apaudzēt ar bezjēdzīgām prasībām no šodienas pasaules skatījuma par cilvēku vešanu no vienas valsts uz otru. Tas ir jāizmanto, lai skaidrotu un liktu saprast, kāpēc Latvijai ir izņēmuma situācija pat salīdzinājumā ar Igauniju un Lietuvu. Kurš to darīs un kurš atbildēs par to, ka tas nav vēl līdz šim brīdim darīts?

“LAUKU AVĪZE”