Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Katram - savu egles zaru, baltu sveci un sārtu ābolu. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 28.12.1996., Nr. 228/230 https://www.vestnesis.lv/ta/id/52652

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ministru kabineta 24. decembra sēdē

Vēl šajā numurā

28.12.1996., Nr. 228/230

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Katram — savu egles zaru, baltu sveci un sārtu ābolu

Valsts prezidents — Ziemassvētkos Latvijas tautai

Ienākt kā viesim jūsu mājās, kur visa ģimene pulcējusies pie izrotātas eglītes, un novēlēt jums priecīgus Ziemassvētkus — tas ir viens no vispatīkamākajiem un gaišākajiem Valsts prezidenta pienākumiem visā gada ritumā. Latvijā šovakar valda kopš bērnības katram pazīstamā egļu zaru un sveču liesmu smarža. Šī svētku smarža un svētku noskaņa mudina uz savstarpēju uzticēšanos un atvērtību, kurā nav vietas melnām domām un skarbiem vārdiem.

Šajos svētkos mēs dodam no sevis un sagaidām no citiem tikai pašu labāko un gaišāko, kas cilvēkā ir. Mēs nemeklējam pasaules ļaunumu un nekarojam ar to, mēs tikai sūtām pasaulē savu mīlestību un labo gribu, lai tā padarītu šo pasauli gaišāku. Ziemassvētku svinēšana piederas visvairāk koptajām latviešu tautas tradīcijām, un es gribētu uzsvērt, ka tradīcija, it īpaši mūsdienu pasaulē, ir tas, ko cilvēki izjūt kā tradīciju, — tā nav ne ar varu uztiepjama, ne ar pavēli atņemama. Ziemassvētki — vai nu tos svin kā Kristus piedzimšanu, vai kā ziemas Saulgriežus saskaņā ar paša cilvēka brīvu gribu un pasaules uzskatu — Latvijā ir dzīva un stipra tradīcija.

Pirmkārt, tādēļ, ka vairums latviešu savā sirdī ļoti dabiski un patiesi pārdzīvo gan dabas norises un saules atgriešanos, gan labo vēsti par Dieva dēlu, kas nācis pasaulē cilvēkiem pasludināt, ka Dievs ir mīlestība.Otrkārt, Ziemassvētki ir stipri tādēļ, ka tie ir ģimeniski svētki. Tos stiprina ne tik daudz ārējais vērienīgums un svinīgums, cik personiskums un savstarpējais tuvums, ko cilvēks izjūt savas ģimenes lokā. Un tam ir dziļš pamatojums pašā šo gaismas un mīlestības svētku būtībā. Ziemassvētkos mēs pulcējamies ap gaismu. Taču aizdegtās sveces tikai simbolizē šo gaismu. Īstā gaisma ir meklējama citur. Paverieties savu tuvinieku sejās, savu bērnu acīs, kad viņi noraugās svecīšu mirdzumā! Vai jums nešķiet, ka no šīm sejām un acīm plūst vēl vairāk gaismas nekā no sveču liesmiņām? — Tas nav tikai svētku atspīdums. Tā ir viņu dvēseles gaisma, kas staro cauri ikdienišķo rūpju čaulai. Tā ir gaisma, kas nenāk no ārpuses, bet jāatrod sevī un jāsniedz saviem tuvajiem. Varbūt tāds arī ir Ziemassvētku lielais noslēpums.

Pirms diviem gadu tūkstošiem trīs Bībeles gudrie no Austrumu zemēm nāca, lai sveiktu jaunpiedzimušo, un nesa viņam dārgas veltes. Līdz pat mūsu dienām cilvēki cenšas Ziemassvētkos sagādāt cits citam dāvanas. Taču dāvināt nebūt nav tik vienkārši. Ziemassvētku tirdziņi, izrotāti veikalu skatlogi un krāsainas kārbiņas nevar aizstāt dzīvo sirds siltumu. Tas nav par naudu nopērkams. Ja spožums aizstāj gaismu, tumsa nemazinās. Tad dāvanas ir tikai atpirkšanās. Ziemassvētkiem tik piedienīgā žēlsirdība un labdarība, palīdzība grūtdieņiem ir katra sirds lieta — diemžēl reizēm grūti šajā pasaulē izsvērt, cik tajā ir pašapmierinātas izrādīšanās, cik līdzcietības un patiesības.

Es gribētu vēlēt katram dāvanas saņēmējam šajos svētkos izjust patiesu mīlestības prieku un katram dāvinātājam — iepazīt nesavtīgas ziedošanās prieku. Lai šī saskaņa nebeidzas arī tad, kad svētki būs beigušies.

Lai gan ģimeni kā cilvēka patvērumu nereti mēdz pretstatīt sabiedrībai, būtu labi, ja mēs spētu arī sabiedrību, kurā dzīvojam, uztvert kā lielu ģimeni — vismaz Ziemassvētkos. Tajā ir gādnieki un šķērdētāji, nevarīgie vecīši un nevaldāmā jaunatne, melnās un baltās avis, un visi pieder pie vienas lielas ģimenes. Nav “mūsējo” un “jūsējo”, ir viena sabiedrība, un mēs tiecamies pēc miera un līdzsvara tajā. Viegli mīlēt jaunu, skaistu, spēcīgu cilvēku, daudz grūtāk — mīlēt veco, no dzīves nogurušo. Viegli mīlēt labu un godīgu cilvēku, bet vai mēs spējam mīlēt arī pāridarītāju, viņam piedot un palīdzēt? — Zinu, ka šādi vārdi daudzos dzīves sarūgtinātos cilvēkos izraisa pretestību — vai tiešām laikos, kad tik daudzi nesaņem pelnītu sodu, ir jārunā par piedošanu? — Manuprāt, ir jārunā, un ne tikai Ziemassvētku vakarā vien, bet Ziemassvētku vakarā noteikti. Tāpat kā par nožēlu un vainas atzīšanu. “Kāpēc vairot sāpes? Labāk, lai vairojas prieks!” Šie Kārļa Skalbes vārdi ir kā atslēga, ar kuru var slēgt durvis no abām pusēm reizē, galvenais ir satikties, bet tas, kurš sper pirmo soli, nekad nav zaudētājs.

Atceroties Skalbi, atmiņā nāk arī Poruka Ziemassvētku dzejolis — mazā puisīša satraukums un šaubas par to, vai cilvēks var visu mūžu būt tik skaidrs un tīrs, kā mātes roku saposts svētku vakarā. Varbūt tas nav izlasāms Poruka dzejolī, bet šī atbilde ir lasāma mūsu pašu sejās, kad sēžam pie svētku eglītes: neviens cilvēks nav tikai labs vai slikts; kop sevī gaismu, tad līdzcilvēki sapratīs un piedos arī tavus tumšos brīžus.

Es vēlu mīlestību un saticību visām Latvijas ģimenēm. Vēlu, lai mazuļi ilgāk saglabātu bērnišķīgo svētku prieku un bijību un lai vecajiem ļaudīm nebūtu liegta vienkāršā laime — svētkos būt kopā ar savējiem. Vēlu tiem, kuriem žēlsirdība un labdarība nav tikai vārdi, bet reāla rīcība, nezaudēt šo brīnišķīgo Dieva dāvanu — spēju nesavtīgi palīdzēt. Vēlu tiem, kam klājas grūti, rūpēs nepazaudēt sirds gaišumu. Lai Ziemassvētki slimību piemeklētajiem ir cerību stariņš, kas vēsta drīzu izveseļošanos. Un tiem, kas izcieš sodu, lai Ziemassvētki palīdz nožēlot un saprast, ka sabiedrība spēj ne vien sodīt, bet arī piedot.

Latvijas mežus un laukus sniegs izrotājis svētkiem — un diez vai kāds to spētu izdarīt skaistāk kā pati daba. Lai jums katram ir savs zaļais egles zars, balta svece un sārts ābols — un sava dvēseles gaisma, kas palīdz ieiet jaunā Saulgriežu lokā un apspīd tālākās dienas.

Priecīgus Ziemassvētkus!

Latvijas Valsts televīzijā,

1996. gada 24. decembrī, pl. 20.50

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!