Par uzņēmējdarbību

laukos

Meistare Daiga Freivalde

Juris Freivalds un jaunā Brenguļu alus sēta

Alutiņi, vecais brāli,

Tu par mani vecākais.

Es piedzimu, tev’ atradu,

Es nomiršu, tu paliksi!

Abula krastos skan dziesmas, nāk sievas un meitas ziediem rokās, lai sveiktu gaviļniekus.

Neilgi pirms Jāņiem ielīgošanu Valmieras pusē bija sarīkojuši SIA "Abula" alus darītavas ļaudis. Tapusi sava Brenguļu alus sēta, kas tagad gaida tuvākus un tālākus viesus.

Brenguļu alus Vidzemē ir ļoti iecienīts, to pieprasa Valmierā, Valkā, Cēsīs, Madonā, Balvos, Alūksnē un daudzviet citur. Valmierā un Gulbenē abulieši ierīkojuši savas alus tirgotavas. Daudzi labprāt uzkavējas arī pie veikaliņa Abula krastā. Bieži vien ir tik daudz viesu, ka vieta jāmeklē pļavā. Tā arī radusies ideja veidot savu alus sētu ar kārtīgiem galdiem zem nojumes un īstu dejas grīdu.

Kā jau saimniekam klājas, pirmo valsi šajos svētkos danco Juris Freivalds, SIA "Abula" direktors, un viņa darbinieki — brālis Māris ar dzīvesbiedri Daigu. Alus darītava ir ģimenes uzņēmums, jo gandrīz visi pieci dibinātāji ir Freivaldu ģimenes piederīgie. Kā atceras Juris Freivalds, tad arī pats savulaik darbu ieskatījies no mātes Austras Freivaldes, kas šeit nostrādājusi ilgus gadus. Alus darītava Brenguļos darbojas no 1969. gada un pirmie meistari — Augusts Apinis un Jānis Līvs — iedibinājuši īstas aldaru tradīcijas. J.Līvs šeit nostrādājis līdz pat 1992. gadam, kad sākās privatizācijas process.

Tagad meistare ir Daiga Freivalde. Alus cienītāji smej, ka tumšais alus ir sievišķīgi salds, toties ļoti gards. Par to, lai alus atbilstu standarta prasībām, rūpējas viss kolektīvs. Brenguļu alum ir piešķirts kvalitātes sertifikāts. Pērngad alus festivālā Cēsīs gūta atzinība. Svētku viesi to prata novērtēt — ap pusdienas laiku visas mucas bija tukšas…

Ikviens aldaris zina, ka bez labi izaudzētiem miežiem alus neiznāk. Šajā jomā speciālists ir Juris Freivalds — diplomēts, pieredzes bagāts agronoms. Alus miežiem tiek pārbaudīts olbaltumvielu saturs, arī tas, vai tie nesatur smagos metālus. Šīs pārbaudes iespējams veikt tikai specializētajā laboratorijā Rīgā. Gadā alus darītavai nepieciešamas vismaz 100 tonnas miežu. Miežus iepērk no vietējiem zemniekiem, lielāko daudzumu — 70 tonnas — piegādā uzticamie partneri Ilmārs Immurs un Atis Lielbārdis.

Alus miežu audzētājiem jāielāgo daudzas gudrības, kaut vai tā, ka miežus nedrīkst daudz mēslot ar slāpekli. Lai iegūtu augstu olbaltumvielu saturu, jāievēro visas agrotehniskās prasības. Toties samaksa par darbu ir pieklājīga — 6 santīmi par kilogramu, iespējams saņemt arī subsīdijas — 3 santīmus par kilogramu.

Alusdarīšana prasa precizitāti. Miežu diedzēšana, kaltēšana, žāvēšana, pēc tam asnu noņemšana un pulēšana, iesala gatavošana, apiņu pievienošana, alus vārīšana, dzesēšana, un visbeidzot — raudzēšana un trīs nedēļas ilga guldināšana. Tikai tad alus ir gatavs, un tad tam ir spēks. Kā stāsta aldari, tad nepasterizētajā alū ir daudz B vitamīna, tas arī uzlabo kuņģa darbību un izvada no organisma smagos metālus. Kādas prasības tiek izvirzītas alum? Alum jābūt ar vismaz 15 procentu lielu sausnas saturu un skābumu ne mazāku par 2,8 procentiem, bet alkohola daudzumam vēlams nepārsniegt 3,5 procentus. Alus ar lielāku alkohola saturu tiek uzskatīts par stipru alkoholisko dzērienu. Tad tā ražotājiem jāmaksā akcīzes nodoklis. Labu kvalitāti alum nodrošina arī ūdens, kas tiek ņemts no dziļurbuma.

Gadā SIA "Abula" saražo 1000 dekalitru alus. Piektā daļa no šī daudzuma tiek pasūtīta un izpirkta Jāņos. Pēdējos gados uzņēmums strādājis ar peļņu. Tā gan parasti tiek ieguldīta attīstībā. Nesen pabeigta jauna pagraba būve, tādējādi būs iespējams paplašināt alus ražošanu.

Ingrīda Rumbēna, "LV"

Alekseja Koziņeca foto