Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Jānis Stradiņš, Rakstnieku savienības valdes loceklis:. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 24.12.1997., Nr. 341 (1053) https://www.vestnesis.lv/ta/id/46479

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvijas līgumi — pie Jums dodas "LV" 15.a un 15.b burtnīca

Vēl šajā numurā

24.12.1997., Nr. 341 (1053)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Jānis Stradiņš, Rakstnieku savienības valdes loceklis:

Atvadoties no “Trešās atmodas” nama

Sveiki svētkos! Tā būtu šovakar jāsaka. Visam ir sava vēsture, sava baltā, pelēkā un nebaltā diena — cilvēkam, apvienībai, namam. Šis nams tapis pirms 121 gada eklektisma formās, pseidorenesanses formās, tas ir divu Berlīnes arhitektu — Endes un Bekmaņa — darbs. Arhitektūras vēsturnieki to dēvē par Pfāba namu, tautas mutē tas dažkārt saukāts par Benjamiņu namu, — īpašnieki nāk un iet. Bet kā šo namu apzīmēs Latvijas vēsture? Domāju, vēsture neaizmirsīs tos 50 gadus, kurus šeit aizvadījusi Rakstnieku savienība kopā ar Mākslinieku savienību, citām radošām apvienībām, fondiem, žurnāliem.

Dažādi ir bijuši Rakstnieku savienības līkloči, tās vadītāji, no staļinistiem līdz pat Atmodas rosinātājiem, bet te ir mitusi dzīva kultūra, raisījušies nozīmīgi kultūras notikumi, un te inteliģence vairākkārt ir saslējusies pret toreizējo režīmu. Te ir skanējušas Aleksandra Čaka, Ojāra Vācieša, Knuta Skujenieka, Vizmas Belševicas, Andreja Upīša, Miervalda Birzes balsis, un — lai piedod man citādi domājošie — Latvijas vēsturei šis apstāklis ir daudzkārt nozīmīgāks nekā Anšlava Eglīša apcerētās pēdējās dzīres pirmskara Benjamiņu namā un viss Benjamiņu laiks.

Šis nams ir bijis Atmodas nams — te dzimusi RS 1988.gada saieta koncepcija, te risinājušies priekšdarbi Latvijas Tautas forntes dibināšanai. Šīs kāpnes 1988.gada vasarā un rudenī ir minuši vairāk nekā 200 tūkstoši cilvēku, lai apliecinātu atbalstu latviešu valodai, Tautas frontei, sarkanbaltsarkanajam karogam. Latvijas vēstures annālēs šis nams ir un paliks mūžam ierakstīts kā Trešās atmodas nams.

Ārišķības, greznības un lielas naudas uzplaiksnī un nozūd, un 1991.gada janvāra barikāžu zupas, kas vārītas šajās telpās, būs un paliks daudz nozīmīgākas nekā prezentāciju delikateses. Es nezinu, vai Vēsture, lielā vēsture vairs iegriezīsies šajā namā, jo arī namiem, tāpat kā cilvēkiem, zvaigžņu stundas nemēdz būt bieži.

Rakstnieku savienība aiziet no šī nama kā morāla uzvarētāja, ar piepildītas misijas apziņu pret latviešu nāciju, pret vēsturi, pret šo namu, kura vērtības tā ir saglabājusi. Klasiskā drāmā pazīstams klasisks sižets — lugas varonis zaudē cīņā pret prastu alkatību, trulumu, bagātības visatļautību. Tas literatūrā nebūt nav jauns sižets, tādu it bieži atrodam arī latviešu literatūrā.

Šajā brīdī Rakstnieku savienībai būtiskāka ir cita problēma — pastāvēšanas problēma, vai tā kļūs par rakstnieku arodbiedrību, par inteliģences pulcēšanās vietu, vai par ko citu, vai tā joprojām vēl ir nozīmīga Latvijai un rakstniekiem?

Rakstnieks rada vienatnē, sev, saviem domubiedriem. Kā vecmodīgs cilvēks es iedomājos, ka rakstnieks raksta arī tautai, sabiedrībai, cilvēcei, nākamajām paaudzēm, ka viņš ir kaut kas vairāk nekā asociāciju virknētājs un interprets — viņš ir sabiedriskās domas veidotājs, ja ne ceļarādītājs sabiedrībai, tad vismaz iedrošinātājs un mierinātājs gan. Bet vai šodien tas tā ir, un vai šodien rakstnieki, dzejnieki Latvijai ir vajadzīgi?

Šķiroties no šī nama, lai rakstnieki neskumst par to — ne jau mītne, bet iedvesma, pienākuma apziņa ir tās īstās vērtības. Jāraud tikai tad, ja tās zūd un ja zaudēta sabiedrības uzticība.

Daļa no rakstnieku iedvesmas lai paliek arī šim namam, lai tas nekļūst garā nabadzīgs, pliekans un nolādēts, neraugoties uz ārējo spožumu. Ar šādām izlīdzinātājām domām lai šķiramies saulgriežu svētkos, jo ne jau nicinājums, naids, skaudība, aizvainojums, bet gan mīlestība stāv pāri visam, tā mīlestība, ko savos Ziemassvētku darbos pauduši Dikenss, Lāgerlēva, Bārda, Poruks, pat Veidenbaums un Rainis. Tā pastāv pāri laikiem, un tā dod mums cerību un ticību.

Foto: Juris Krieviņš

Runa ceremonijā, noņemot Latvijas Rakstnieku savienības plāksni no nama K.Barona ielā 12.

Runā Jānis Stradiņš

Plāksni noņem rakstnieki Viktors Avotiņš un Valdis Rūmnieks

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!