Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Valodas svētki Lielvārdē. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 8.10.1997., Nr. 258/259 (973/974) https://www.vestnesis.lv/ta/id/45189

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Jānis Endzelīns kā latviešu valodas kopējs"

Vēl šajā numurā

08.10.1997., Nr. 258/259 (973/974)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

LATVIEŠU VALODA — MŪSU UN VALSTS VALODA

Valodas svētki Lielvārdē

Nu jau gandrīz pilnu trešo gadu desmitu 22. septembrī — dzejnieka Andreja Pumpura dzimšanas dienā — Lielvārdes muzejs rīkoja plašu literāru sarīkojumu un zinātnisku konferenci. Šoreiz konference tika nosaukta par Latviešu valodas svētkiem, atgādinot, ka Atmodas sākumā — 1989. un 1990. gadā — šādi svētki notika, taču vēlāk skaistais pasākums ar zinātnieku, skolu un rakstnieku piedalīšanos diemžēl tika aizmirsts, kaut gan problēmas, kas saistās ar latviešu valodas attīstību, labskanību un precizitāti, nebūt nav atrisinātas. Jāsaka, ka konferences organizētāji paši bija pārsteigti par publikas atsaucību un ieinteresētību. Sabrauca klausītāji ne tikai no Rīgas, bet arī no visai tālām vietām — no Valmieras, Jelgavas, Madonas — un galvenokārt jaunieši. No konferencei paredzētajām telpām Andreja Pumpura muzejā nācās pārcelties uz kādreizējo kolhoza “Lāčplēsis” klubu, kas savulaik pieredzējis daudzus izcilus literārus sarīkojumus. Pašlaik tas diemžēl palicis tikpat kā bez saimnieka, tāpēc vakara pēdējo daļu — rakstnieku uzstāšanos un kora “Absolventi” koncertu — nācās noskatīties viena vienīga starmeša gaismā.

Konferencē piedalījās izcili latviešu valodas un kultūras zinātāji. Latviešu un lībiešu kultūras sakaru pētnieks un veicinātājs Tenu Karma stāstīja par nesen Aizsaulē aizgājušās valodnieces, profesores Martas Rudzītes dzīvi un darbu. Akadēmiķe Aina Blinkena stāstīja par valodnieku darbību un atbildēja uz klausītāju jautājumiem. Emocionālu spriegumu un pacēlumu konferencē ienesa Monreālas universitātes profesore akadēmiķe Vaira Vīķe–Freiberga, nelielā vēstījumā atgādinādama vārda “valodas” un “nevalodas” pielietojumu dainās un turpat uz vietas iemācīdama konferences dalībniekiem tautasdziesmu virkni savdabīgā melodijā.

Konferences dalībnieki nolēma nosūtīt vēstuli par valodas problēmām tām iestādēm, kas šobrīd visvairāk grēko pret labskanīgu un gramatiski pareizu runu.

Konferences vadītāja

Saulcerīte Viese

Rūta Koluža, mācību grāmatu autore,

laikraksta “Lielvārdes Ziņas” redaktore:

“Nespersim savai valodai ar kāju!”

Kad 1953.gadā beidzu vidusskolu, vācu valodas skolotāja, redzēdama Staļina laika represijas, attieksmi pret latviešu valodu, teica: “Neej, meit', studēt latviešu valodu! Pēc 20 gadiem latviešu valodas vairs nebūs!”

Piecdesmit gadus esam atremontējuši belorusus , ģērbuši plašķus un kurtkas , braukuši kuzovos , latviešu valoda zākāta par sobačij jazik , — un tomēr valoda izdzīvojusi. Patiesībā mūsu valoda, viena no senākajām indoeiropiešu valodām, jau daudzus simtus gadu ir gan nīdēta, gan ierobežota un pat aizliegta, tomēr tā ir izturējusi. Tas nozīmē — tā dzīvos arī turpmāk.

Bet mūsējā, kā ikviena mazas tautas valoda, kaut arī kļuvusi par valsts valodu, atkal tiek pakļauta daudziem pārbaudījumiem. Minēšu trīs:

• citvalodu ietekmi,

• valsts vadošo institūciju attieksmi,

• pašu latviešu valodas runātāju attieksmi pret savu valodu.

Citvalodu attieksme var būt pozitīva, mūsu valoda var bagātināties, ja līdz ar jauniem priekšmetiem, norisēm, attiecībām tiek pārņemts arī svešais vārds. Taču vēlams, lai tam blakus rastos jauns latviešu valodas vārds. Tā mūsu valodā labi sadzīvo telefons un tālrunis , televīzija un tālrāde, ienāk tādi vārdi kā pica , hamburgers, aids, kuriem vēl nav blakus latviskā vārda, bet, cerams, ka drīzumā radīsies. Te nu bez rakstnieku, žurnālistu, valodnieku palīdzības neiztikt.

Sāpīgi tad, ja valodā ir jau pazīstams vārds, taču inerces, varbūt modes pēc, varbūt sarežģītības vai neprecizitātes dēļ vairums runātāju labprātāk lieto svešo vārdu. Tā norādām uz podjezdu , bet aizmirstam kāpņu telpu. Plašķis vieglāk un ātrāk izsakāms nekā putekļu mētelis. Kurtkai īsti atbilstoša vārda nav, jo vējjaka pēckara gados bija citāda, bet vējene vārdnīcās skaidrota kā vējdzirnavas. Mārketings gandrīz vai tas pats tirgus vien ir, taču prese spiestin uzspiež angļu valodas vārdu...

Negatīvi vērtējama parādība, kad citvaloda ienāk mūsējā ar savu frazeoloģiju vai gramatisko formu. Tā radies direktors ir pie sevis, vārdu savienojums neskatoties uz, par cik — tā kā vietā. Ieraudzījusi draudzeni nākam no veikala, kaimiņiene jautā: “Kā dzīvojas, kā strādājas?” Vai veikalā pārdodas Lazdonas jogurts?”

Ir aizmirsies — ja jogurts pats sevi nevar pārdot, tad darbības vārda atgriezeniskā forma šajā gadījumā nav iespējama.

Vērojot valsts vadošo institūciju attieksmi pret valsts valodu, vispirms runāšu par sāpīgāko — Izglītības un zinātnes ministrijas attieksmi.

Pamatskolas 9.klasi jau var beigt arī ar testu. Sakarīgu savas domas izpausmi var arī neprasīt. Vidusskolas izlaiduma eksāmenā vēl rakstāms sacerējums, bet mūsu 18 augstskolās ir tikai filoloģiska rakstura fakultātēs iestājeksāmenos latviešu valodas zināšanas un prasmes pārbaude ar sacerējumu. Augstskolā valsts valodas zināšanas netiek papildinātas. Gribu teikt vairāk — augstskolu var beigt, arī neprotot latviešu valodu... Ja jau tagad mūsu “simts gudrās galvas” runā un raksta stipri kļūdaini, kāda tad būs nākamā viņu maiņa?

Apsveicami, ka nodibināts Valsts valodas centrs. Taču tā darbinieki vairāk rūpējas par latviešu valodas mācīšanu cittautiešiem, jā, interesējas arī par dažādu uzrakstu un nosaukumu pareizību. Latviešu valodas runātāji pagaidām praktiski tā darbību maz jūt. Ir gan nodibināta Latviešu valodas komisija, kas pieņēmusi tikai vienu (varbūt maldos?) normatīvu lēmumu par lielo sākumburtu lietošanu organizatorisko veidojumu nosaukumos. Tās ir ļoti nepieciešamas normas, jo presē salikto nosaukumu sākumburtus raksta, kā pagadās. Taču kur var iepazīties ar šo lēmumu? Latviešu valodas komisijas darbība tikai tad būs efektīva, ja ar tās veikumu varēs operatīvi iepazīties visi valodas lietotāji. Ne katrs taču lasa “Latvijas Vēstnesi”. Nepieciešams izdot nelielas brošūras par aktuāliem valodas jautājumiem. Tur varētu publicēt kompetentu valodnieku atbildes uz valodas lietotāju jautājumiem. Latviešu valodas institūta darbinieku konsultācijas pa tālruni ne visiem ir pieejamas, arī jauna zinātniskās gramatikas grāmata vēl tikai top.

Paldies jāsaka LU pasniedzējiem Dzintrai Paeglei un Jānim Kušķim. Labs palīgs pareizas un labskanīgas valodas mācīšanā ir viņu grāmata “Kā latvietis runā” un radioraidījums “Mūsu valoda”.

Taču ar to nepietiek. Trūkst preses un TV žurnālistu valodas analīzes un vērtējuma (radio žurnālistu valoda ir krietni pareizāka). Nav semināru un praktisku nodarbību valodā žurnālistiem un apgādu redaktoriem. Pazudušas valodas prakses nedēļas.

Bet kāda ir pašu latviešu valodas runātāju attieksme pret savu valodu?

1989.gadā pirmajos Valodas svētkos (bija vēl otrie, bet vairāk tādu nav!) rakstnieks Zigmunds Skujiņš sacīja, ka daudz ko esam paraduši darīt ar kāju: durvis atveram ar kāju, pat grīdu mazgājam ar kāju. Taču briesmīgākais — esam paraduši arī paši savai valodai spert ar kāju! Un kā citādi nekā par kājas spērienu valodai lai sauc TV seriālu tulkotāju nākat ! nāciet! vietā. Mēs viens otram pazvanām , nevis piezvanām, pat tiesneši un skolotāji saka sēžaties ! sēdieties! vietā.

Vai tas nav kājas spēriens valodai, ja mums vēl aizvien ir gruščiki, basanoškas, vot un ģelas ?

Arī liekvārdība un parazītvārdiņi mūs moca ik uz soļa.

Ļoti bīstams fakts — valodas nebadzība mūsu svētku runās un ikdienā. Dzirdu divas meitenes čalojam:

— Čau, baigā!

— Čau, čau!

— Disenē biji? Nu kā?

— Baigi forši.

— Foršie čaļi?

— Nu, baigie!

— Un kā Intai?

— Forši!

Vai daudz jautātāja uzzināja par diskotēku?

Gunārs Priede lugā “Zilā” rakstījis par šādiem valodā un izteiksmē nabadzīgiem jauniešiem. Tā Linda par Juri saka: “Mēs, skuķi, tevi aiz muguras saucām par Murkšķi, jo sabiedrībā tu, viens no diviem, vai nu klusēji kā ūdeni mutē ieņēmis, vai grūdi laukā kādas dzīvnieciskas skaņas, vārdu sakot, murkšķēji... Kad tu juties labi, tu rukšķēji un, kad tu ieraudzīji pudeli, tu sāki klakšķināt...”

Taču netrūkst mūsu dzīvē un literatūrā lielisku labas valodas paraugu. Klausoties Jāņa Stradiņa runu Kārļa Ulmaņa 120. dzimšanas dienas svinībās Nacionālajā teātrī, baudu sagādāja bagātais faktu materiāls, atklātība un pareizā, labskanīgā un ļoti trāpīgā valoda. Mēs sakām — augstas kultūras cilvēks.

Kā tikt pie labas, daiļskanīgas, bagātas valodas?

Mācoties — no ģimenes, no skolas, no grāmatām, no labiem paraugiem dzīvē. Bet visam pāri stāv paša cilvēka vēlēšanās mācīties.

Regīna Ezera, dzimusi Šamreto, kuras dzīslās rit poļu asinis un kuras bērnības valoda nebija latviešu, ir kļuvusi par vienu no lielākajām latviskā vārda māksliniecēm.

Cik grāmatu, vārdnīcu un dzīvās valodas paraugu nav izstudējis Jānis Liepiņš, lai atrastu savu tik savdabīgo rakstnieka valodu!

Vizma Belševica glezno ar vārdu. Viņas grāmatas par Billi ir literatūras klasika jau šobrīd.

Nobeigumā gribu uzsvērt — mācīsim un mācīsimies valodu — tas ir mūža darbs. Nespersim paši savai valodai ar kāju!

Referāts Latviešu valodas svētkos

Lielvārdē 1997.gada 22.septembrī

Izglītība, zinātne un kultūra valodas spogulī

Valentīna Skujiņa, LZA korespondētājlocekle — “Latvijas Vēstnesim”

Mūsdienu valoda ir spilgts mūsdienu likumsakarību atspulgs. Ko redzam šajā atspulgā?

Vispirms — kā valodā atspoguļojas izglītība ? Tie, kurus ik dienas dzirdam runājam vai kuru darbus lasām, ir beiguši kādu skolu un droši vien saņēmuši diplomu, kas apliecina, ka arī valodas pamati apgūti. Ir dažādas situācijas un tām atbilstošs vai neatbilstošs valodas lietojums. Tie ir dabiski valodas fakti. Bet visplašāk sabiedrību ietekmē tie procesi un arī tas valodas lietojums, ko vērojam augstākajās valsts varas un pārvaldes institūcijās. Pāris piemēru no prakses.

Pirmais piemērs — no valodas lietojuma enerģētikas jomā. Enerģētikas terminoloģijas komisija ir sagatavojusi skaidrojošu enerģētikas terminu vārdnīcu, kur kādā no skaidrojumiem minētas ierosas un ir lietota konstrukcija “ierosu izraisītas parādības”. Ekspertu vērtējumā par šo vārdnīcu vienā no aizrādījumiem teikts, ka forma “ierosu” minētajā konstrukcijā ir nepareiza, esot jābūt “ierošu”. (Izziņai: vārds ierosu , tāpat kā krāsa , lapsa , māsa , tiesa u.d.c., ir IV deklinācijas lietvārds, un tā daudzskaitļa ģenitīva forma ir ierosu , tāpat kā krāsu , lapsu , māsu , tiesu .)

Otrs piemērs.

Vides aizsardzības ministrijas speciālists, vērtējot kādu starptautiskas vienošanās dokumenta tulkojumu latviešu valodām, norāda, ka konstrukcija “alternatīvo transporta līdzekļu lietošana” esot pārprotama, jo “alternatīvo” varot saistīt ar vārdu “transporta”, bet tas jāsaista ar vārdu “līdzekļu”! Vērtētājs acīmredzot spriedis tikai pēc vārdu blakusnovietojuma. To, ka īpašības vārda forma “alternatīvo” ir daudzskaitļa forma un tāpēc var saistīties tikai ar lietvārdu “līdzekļu”, ar kuru tā ir saskaņota, to cienījamais kritiķis nepamana un neizjūt. Konstrukcijas ar citas valodas ietekmētu vārdu secību tik lielā mērā iedarbojušās uz latviešiem, kropļojot viņu dzimtās valodas izjūtu, ka pareizas konstrukcijas daudziem jau sāk likties pārprotamas. Salīdzināsim: angliski alternative means of transport , bet latviski alternatīvie transporta līdzekļi , nevis “transporta alternatīvie līdzekļi” vai “alternatīvie līdzekļi transporta”.

Gramatiskās kļūdas lietvārdu locījumu, skaitļu un dzimtes formās, darbības vārdos, vārdu saistījumā, secībā u.c. būtiski deformē latviešu valodas satvaru — gramatisko sistēmu. Tas var būt nopietns drauds valodas pastāvēšanai nākotnē.

Spēcīga angļu valodas ietekme jūtama pieturzīmju lietošanā: tāpat kā angļu valodā arī latviešu valodā komatu sāk likt pirms un (piem., Izglītības klasifikatora projektā: “Klasifikācija ir obligāta visām valsts pārvaldes institūcijām, pašvaldībām, un citiem tiesību subjektiem”), bet neliek teikumos ar palīgteikumiem, divdabja teicieniem u.c.

Varbūt visai simptomātiski ir tas, ka mācīšanās , mācību procesa , mācību programmas , mācību valodas , teorētisko un praktisko mācību vietā Latvijas izglītības sistēmā ienākusi “apmācība”, reizē ar aptuvenības izteicēju priedēkli ap- līdzi sev nesot aptuvenību ar zinībās un valodas prasmē.

Lai arī cik daudz derīga skolas dod bērnu un jaunatnes izglītībā dažādās jomās, tomēr latviešu valodas mācīšana, valodas spogulī raugoties, pārsvarā nešķiet apmierinoša.

Bet kā ir ar zinātni , kas ir prāta darbības augstākais līmenis? Laikam ritot, dažādās zinātnes nozarēs arvien precizēti iepriekš fiksēti jēdzieni, attīstot pētījumus dziļumā un plašumā. Mums ir daudz zinātnieku, kuru darbs augsti novērtēts ne tikai Latvijā, bet arī plašāk pasaulē. 80.gadu beigās varējām pārliecināties, cik spēcīgi ir Latvijas juristi. Cerējām, ka Latvijai kļūt par tiesisku valsti nemaz nebūs grūti. Vērojot nozaru speciālistu terminoloģisko darbību, šķita, ka lielāko negatīvo iespaidu padomju laiks atstājis uz ekonomistiem. Varbūt tieši tāpēc ekonomikas jomā tik daudz skatāmies uz Rietumvalstu paraugiem, diemžēl aizmirstot, ka katrā valstī ir noteiktu apstākļu nosacītas īpatnības, kuru ignorēšana agri vai vēlu sāpīgi atkodīsies.

Kā šo nozaru speciālistu darbība atspoguļojas valodā? Tā kā likumu tekstos ir terminoloģiskas pretrunas un tā kā vienu un to pašu tekstu dažādi advokāti un tiesneši traktē dažādi, jāsecina, ka tekstu gatavotāju un apstiprinātāju terminoloģiskā un valodas prasme nav pietiekamā līmenī. Var būt arī otra iespēja: valodas prasme ir tik perfekta, ka virtuozi tiek izveidoti pretēji izprotami teksti, kurus apstiprina Saeima, bet pēc tam juridiski izglītoti ierēdņi uz to bāzes nodrošina sev pārticību.

Lai sakārtotu Latvijas likumus, juristiem katrā ziņā nepieciešams sistemātisks darbs terminoloģijas jomā, lai novērstu aplamības jau izplatītajā terminoloģijā (nepareizi tiek lietots, piem., termins “likumdošana”, maināmi termini izņemšana , “termiņa notecēšana”) un prasmīgi izvēlētos vai veidotu terminus jaunajiem jēdzieniem.

Visai greizs ir ekonomikas atspulgs valodas spogulī. Virsroku ņem automātiska citvalodu tekstu pārtulkošana, virknējot latviešu vārdus nesakarīgā tekstā. Tā diemžēl visai nekvalitatīvi tiek tulkoti, piem., ISO standarti. Kad, gatavojot ELDO (Ekonomikas, lietvedības un darba organizācijas) terminu vārdnīcu, speciālistiem tika lūgts iesnsiegt jaunākos terminus, tie visi bija tikai aizguvumi, pārsvarā anglismi (“brokerāža”, “forfeitings”, “franšīze”, “ofšors”, “reimbursements”). Protams, sava vieta ir aizguvumiem, diemžēl, kā rāda sarunas ar speciālistiem un arī šo anglismu skaidrojumi dažādās vārdnīcās, to izpratne ir pretrunīga. Tie rada neskaidrības arī latviešu valodas praksē. Bez tam, aizgūstot pamatvārdu (tādu kā “līzings”, “franšīze”), esam spiesti lietot latviešu valodā arī visu citas valodas attiecīgo atvasinājumu grupu (arī “līzēt”, “līze”, “franšizēt”, “franšizēšana” vai “māsterfranšizēšana” u.tml.). Izvēloties latvisku izteiksmi (noma, izpirkuma noma, pirkumnoma, noma, nomāt, nomāšana; komercpilnvarojums, pilnvarot, pārpilnvarot) gan tiek bagātināta latviešu valodas leksikas sistēma, gan arī jēdziens tiek izteikts nepārprotamāk.

Angliskie vārdi tiek pārņemti ne tikai reizē ar jaunu jēdzienu, piem., vairākās tehnikas nozarēs plaši pazīstamais fizikas termins atgriezeniskā saite nu jau tiek izstumts ar anglisko “fīdbeku”. Angļu vārdi pielīp zinātniekiem gluži tāpat kā nesenā pagātnē “saļņiki”, “štuceri”, “šlifi”, “kuzovi” profesionāļiem.

Latvijā aktīvi attīstās politoloģija. Valsts darbības politizācija sasniegusi tādu pakāpi, ka, noraidot tautības jēdzienu (precīzāk — atzīstot to par novecojušu), kā mūsdienīgs tiek izvirzīts politiskās nācijas termins un jēdziens. Šāda pieeja atgādina padomju laiku, kad dažādo tautību vietā sāka runāt par vienotu “padomju tautu”, protams, uz krievu valodas bāzes. Atbilstoši definīcijai nācija ir `vēsturiski izveidojusies stabila cilvēku kopība, kam raksturīga kopīga valoda, teritorija, ekonomiskā dzīve un psihiskā struktūra, kas izpaužas kultūras kopībā'. Ja tas ir tā, tad kā saprotama politiskā nācija ? Uz kuras valodas bāzes Latvijā, un kā teorētiski iedomājas šīs nācijas kultūras, psihiskās struktūras kopību? Šķiet, ka politiskā nācija tomēr ir tikai senā “padomju tautas” dziesma jaunās skaņās, t.i., jaunā terminā.

Ja mums ir augstas klases politologi (un tādi mums ir), tad kāpēc tik viegli mulstam demagoģisku apgalvojumu priekšā, kad mums piedēvē cilvēktiesību pārkāpumus?

Kultūra. Kā jau noskaidrojām, kultūras jēdziens ietver materiālo un garīgo vērtību kopumu. Bez tam vārda kultūra pamatnozīme latīņu valodā ietver arī `sakoptību' (latīņu cultūra — `apstrādāšana, kopšana').

Latvieši ir kultūras tauta. Par kultūru runājam visdažādākajos aspektos. Darba kultūra. Mājas un sadzīves kultūra. Galda kultūra. Saskarsmes kultūra. Valodas kultūra. Kultūras universitāte. Nacionālā kultūra. Latvijas kultūra. Latviešiem kultūra nav jānes no ārienes. Ir cilvēki — arī ierēdņi, funkcionāri un vadoši darbinieki — kas prot godā turēt kultūru. Vārmes pagasta vecākais Pilenieka kungs Vārmē sāk saimniekot ar kultūrvietas izbūvi, tātad izprot kultūras nozīmi sekmīgā saimniekošanā. Mums ir augstas kultūras paraugi mākslā, teātrī, kino, literatūrā... Tomēr spilgta ir arī otra līnija ar zemu kultūras līmeni — gan radio un televīzijas raidījumos, gan literatūrā, īpaši tulkotajā. Un atkal simptomātiski, ka patlaban valdošo cilvēku saskarsmes vidi — radio, TV, publicistiku — dēvē par “mēdijiem”. Žurnālistu izglītībā tiek propagandēts “mēdiju kults”. Latviskā valodā “mēdiju” vietā vairāk piemērots būtu termins plašsaziņas līdzekļi . Diemžēl šis zemais līmenis vēl joprojām valdzina lielu daļu mūsu sabiedrības. Runājot literatūrzinātnieka Viestura Vecgrāvja vārdiem, šī otrā līnija kultūras ziņā atsviež mūs gadus 20 — 30 atpakaļ. Līdzsvaram trūkst garīguma. Tas tieši atspoguļojas valodā un uzvedībā. Piemēri te, iespējams, lieki, jo to katrs redzam ik uz soļa.

Kultūra ir Eiropas bagātība. Mēs esam Eiropas valsts. Attieksme pret valodu rāda kultūras līmeni, tā ir kultūras sfēra. Latvijas iedzīvotāji, kuri nelieto valsts valodu, demonstrē savu kultūras līmeni. Arī tie latvieši, kuri pārmērīgi aizrāvušies ar angļu vārdiem. Arī tie latvieši, kuri ar iespaidīgo saukli “pret krievisko” faktiski palīdz graut vienota latviskuma pamatu. Arī tie latvieši, kuri ar putām uz lūpām apkaro citādi domājošu latvieti.

Tādi esam.

Valsts sistēmai jābūt tādai, lai kultūrai ierādītu pienācīgu vietu un nodrošinātu valsts valodas lietošanu Latvijā. Paverot ceļu tikai biznesmeņiem un iedzīvošanās kārei, zeļ atriebības, slepkavības, korupcija. Ir jāattopas, un par to atbildīga valdība, varas institūcijas.

Nobeigumā mēģināsim paraudzīties uz izglītības, zinātnes, kultūras un valodas sakaru vēl vienā griezumā: valodas izglītība, valodas zinātne, valodas kultūra. Iespējams, ka arī šādā skatījumā aina var izrādīties visai draudīga.

Valodas izglītība. Sadrumstalota. Dažādās skolas nesniedz vienādu valodas prasmes līmeni. Vēl vairāk. Nereti netiek sniegtas pat minimālās zināšanas latviešu gramatikā un netiek panākta stilistikas dabiskā daudzveidīguma izpratne.

Jau vismaz gadus 20 pat valodas skolotājiem ir robi valodas zināšanās: kāda ir latviešu valodas lietvārdu pareizrakstība un locīšanas sistēma (Juris Stankus Jurim Stankum vai “Stankusam”), kādas ir darbības vārdu īstenības un pavēles izteiksmes formas u.c.

Valodas zinātne. Atbilstoša un tieši izrietoša no valodas izglītības. Kaut arī tiek mācīta stilistika, tomēr praksē pat augstākās kvalifikācijas valodas zinātnieku darbībā var vērot tieksmi neiedziļināties stilu atšķirībās. Nekoptas sarunvalodas vārdi un pat vulgārismi tiek pacelti līdzās literārās, koptās valodas vārdiem. Pret to, ka tiem ir jābūt vārdnīcās, nav iebildumu, taču tiem tomēr jādod attiecīga stilistiska norāde, lai vārdnīcas lietotājs, kurš latviešu valodā un vārdu lietošanā pietiekami neorientējas, neizmantotu kādu vulgārismu stilistiski un situatīvi tam pavisam neiederīgā brīdī.

Dažkārt dzird uzdodam jautājumus: kādos virzienos notiek valodas pētniecība? Vai tiek pētīti jautājumi, kas ir kardināli svarīgi latviešu valodas funkcijām šajā brīdī, XX gadsimta beigās, integrējoties Eiropas valstu vidē? Cik liela ir pašreizējo valodas zinātnieku vaina pieļautajās atkāpēs no vienotās pareizrakstības Latvijā? Vai zinātne pārāk neatraujas no prakses? Iespējams, ka šiem jautājumiem ir savs pamats.

Valodas kultūra. Jautājums, kas latviskā kultūrvidē allaž bijis godā turēts. Turklāt ne tikai valodniekos, bet vispār inteliģencē un arī plašāk tautā. Turpretī patlaban, ārzemju popkultūras un vietējās visatļautības eiforijā “mutes varoņi” iet savu uzvaras gaitu daudzos radio un TV raidījumos, presē u.c. Pat daļa valodas zinātnieku rūpi par valodas kultūru mēdz traktēt kā mūsu tautas slimīgu tradīciju.

Valodas kultūra ir kopējās kultūras sastāvdaļa. Un tieksme pēc kultūras, sakoptības arī valodā katrā ziņā atbalstāma. Tieši kultūra palīdz noturēties pret barbariskajiem citkultūras uzplūdiem. Senās un viduslaiku Indijas literārā valoda, kas daļēji pastāv arī tagad, — sanskrits — savā nosaukumā saistīts ar jēdzienu `smalks, līdz pilnībai izkopts'. Valodai jābūt izkoptai un bagātai. Tikai tad tā var pildīt savas pamatfunkcijas kultūras tautā.

Secinājumi. Lai arī cik nabadzīgi esam, verdziska padevība sveša maka priekšā valstij, tautai un valodai var izrādīties liktenīga. Jau tagad valsts līdzekļi saprātīgā samērā jāpiešķir kultūrai, izglītībai, zinātnei. Daudz atbildīgāk jāvirza valodas politika. Valodniekiem jāatrod sevī pietiekami spēka, lai, saskatot savstarpējo pretišķību objektīvo pamatu, izstrādātu kopīgu pieeju un sekmētu vienotas latviešu kopvalodas izmantošanu Latvijā. Apzinoties, ka svešvārdu lavīna nesekmē jēgas skaidrību, jācenšas virzīt valodas attīstību uz tautai saprotamas izteiksmes izplatīšanu un bagātināšanu, lai Latvijas zinātnes un tautsaimniecības attīstība palīdzētu iesaistīties plašiem Latvijas iedzīvotāju slāņiem. Tikai stiprinot mūsu valsts, tautas un valodas mugurkaulu, celsim Latvijas prestižu pasaulē.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!