Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Jānis Endzelīns kā latviešu valodas kopējs". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 8.10.1997., Nr. 258/259 (973/974) https://www.vestnesis.lv/ta/id/45178

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Latvijas Vēstnesis. Dokumenti" - pie Jums ceļā 22.burtnīca

Vēl šajā numurā

08.10.1997., Nr. 258/259 (973/974)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Daina Nītiņa,

Latvijas ZA korespondētājlocekle:

“Jānis Endzelīns

kā latviešu valodas kopējs”

Tik daudz rakstu, publicētu grāmatu, tādas popularitātes savā tautā un pasaulē kā Jānim Endzelīnam nav nevienam citam latviešu valodniekam. Lai cik intensīvs ir bijis zinātnieka darbs salīdzināmi vēsturiskās valodniecības novadā, dialektoloģijas un vietvārdu pētīšanā, viņš nekad nav aizbildinājies ar nevaļu vai norobežojies no jautājumiem, kas saistās ar latviešu valodas praksi. Šī intereses noturība un atbildība par latviešu valodas kopšanu visa zinātnieka mūža garumā ir īpašs Jāņa Endzelīna fenomens.

Vēl būdams tālu no dzimtenes, studēdams un strādādams Tērbatas (1893 — 1908) vai vēlāk Harkovas universitātē (1909 — 1920), J.Endzelīns allaž iesaistās Latvijas kultūras dzīvē. Viņš recenzē vārdnīcas un mācību grāmatas, lasa lekcijas skolotāju biedrības kursos, vasaras sanāksmēs. Grāmatu recenzijās Endzelīns pievērš lielu uzmanību valodas pareizībai, izteiksmes precizitātei un skaidrībai, piemēram, izsaka savu vērtējumu un ieteikumus par vietu nosaukumu un citu īpašvārdu rakstību latviešu valodā.

Gan sarakstoties, gan tieši piedaloties sēdēs, Endzelīns iesaistās Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas darbā, īpaši kopš 1904.gada, kad tika nodibināta Valodniecības nodaļa un par tās uzdevumu izvirzītas rūpes par latviešu valodas pareizību un izpētīšanu. Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna vārds ir saistīts ar Ortogrāfijas komisiju, kuras 18 sēdēs tika izstrādāti jaunie pareizrakstības noteikumi, kas tika pieņemti Zinību komisijas vasaras sapulcēs 1908.gada jūnijā. Pēc Mīlenbaha nāves 1916.gadā Endzelīns kļuva par Valodniecības nodaļas priekšsēdētāju; šās nodaļas sēdēs tika pārrunāti avīžniecībā un daiļdarbos sastopamie vārdi, apspriestas latviešu valodas kļūdas.

Pēc Endzelīna atgriešanās Latvijā 1920.gadā viņa valodas kopēja darbība vēršas plašumā. Zinātnieks ir rakstījis par vārdu izvēli, jaunu uzvārdu izraudzīšanos, par jaunu vārdu darināšanu un leksikas kuplināšanu. Vairākkārt viņš ir izteicis savu sarūgtinājumu par Latvijas valdības un valsts iestāžu nevērību un paviršību valodas prakses jautājumos.

Valodas lietās J.Endzelīns ir jūtīgs pret visu, ko viņš dzird vai redz. 1920.gadā viņš raksta: “Man, piemēram, te Rīgā ir gadījies redzēt kādas ārvalsts konsulāta izkārtni ar krievu un vācu, bet tikai ne ar latviešu uzrakstu; būs taču laikam šā konsulāta durvis virinājuši arī mūsu valdības centrālo iestāžu darbinieki, un vai šai gadījumā ir kāds aizstājis latviešu valodas tiesības?” Kā uzskata J.Endzelīns, “ne pagātne lai rūp mums, bet tagadne un nākotne! Romanova ielas vārds mūs par Romanovu kalpiem nedara, bet gan atrodamies atkarībā no vāciem un krieviem”, ja kropļojam mūsu valodu ar ģermānismiem un slāvismiem.

Citā situācijā Endzelīns raksta: “Kādā grāmatu veikalā man gadījās acis uzmest Latvijas kartei..” Viņs pamana vietu vārdu kropļojumus, piem., Ludzas vietā Ludze, Ļaudonas — Ļaudone u.tml., un nespēj klusēt. Rodas piezīmes avīzē “Izglītības ministrijas vērībai” ar jautājumu “kas tad tur īsti ir tie kungi, kas Latvijas skolām izdod šādas kartes?” un prasību: “.. mūsu Izglītības ministrijai derētu aizliegt tādu Latvijas karti skolās lietot, jo tā tur var būt ļoti kaitīga”. Pārmetums par prāvo drukas kļūdu skaitu un aplamu vietu vārdu rakstījumu: Viestiene (= Vestiena), Lubane (= Lubāna), Rezekne (= Rēzekne) u.c. J.Endzelīnam nākas izteikt, recenzējot mācību grāmatas, piem., J.Lapiņa “Latvijas ģeogrāfijas kursu”.

Līdzi dzīvošana visām aktualitātēm, kas saistījās ar latviešu valodas lietošanu un pārmaiņām, bija raksturīga Endzelīnam. Tā, kad Saeima bija nolēmusi, ka pagastiem ar nelatviskiem nosaukumiem ir jāpārdēvējas latviskāk, un prese ziņoja, ka daži pagasti ir jau sev izdomājuši jaunus vārdus, Endzelīns nāk klajā ar rakstu “Par dažu pagastu pārdēvēšanu”, jo viņam daži no šiem jauninājumiem šķiet neizdevušies un nevēlami. Pēc viņa uzskata, piemēram, “jaundarināti pagastu vārdi vīriešu kārtas vienskaitlī nepiekļaujas mūsu valodas sajūtai, bet izliekas svešādi”. J.Endzelīns norāda, ka tāpēc nebūtu ieteicami pagastu nosaukumu: Auseklis (= Ungurpils), Viesturs (= Vārenbroka), Lāčplēsis (= Linde), Avots (= Borna), Sils (= Borovka) u.c.

Jāņa Endzelīna mīlestību pret latviešu valodu un valodniecību apliecina viņa prieks un atzinība par labiem ieteikumiem. Avīzes rakstā “Arī jubileja” (1931) Endzelīns norāda, “ka mūsu tautiskās atmodas sākumā latvieši vēl nav, piem., “studējuši”, bet “študierējuši”. “Studēt” ir sākuši 1881.gadā, tātad taisni priekš 50 gadiem, kad iznāca Pārstrauta Jāņa “Domas pār tautiskās dsejas nodibinaschanu””, jo autors pareizi ieteic — ierēt vietā ieviest tagadējo — ēt.

Visu mūžu Endzelīnam nācies runāt un rakstīt par latviešu ortogrāfijas problēmām, jo, kā viņš norāda jau 1902.gadā, “Nenokārtota un grūti nokārtojama lieta ir mūsu pareizrakstība”. Taču, lai kā viņa nostāju mēģinājuši vienkāršot gan zinātnieka pretinieki, gan arī dedzīgi viņa piekritēji, Endzelīns ir piedalījies diskusijās un uzklausījis visas ieinteresētās puses. Tāpat kā savlaik jaunās ortografijas pieņemšana, tā arī tās ieviešanas un precizēšanas jautājumi ir tikuši risināti koleģiāli.

Par to rodamas ziņas, piem., Endzelīna rakstā “Zinātņu komitejas lēmumi par ortografiju” (1920), kur viņš stāsta: “Kad nu latviešu valoda ir kļuvusi par valsts valodu, tad tai ir nepieciešami vajadzīga stingri noteikta ortografija. Tāds ortografijas trūkums sevišķis sāpīgi sajūtams mūsu skolām. Izglītības ministra uzaicināta, Latvijas zinātņu komiteja nu papriekšu apspriedās savā starpā par ortografijas jautājumu, tad noklausījās latviešu skolotāju, rakstnieku un grāmatizdevēju pārstāvju domas par šo lietu, pie kam katra no minētām grupām bija sūtījusi pa 2 delegātiem, un beigās vēlreiz savā vidū pārrunāja ortografijas pamatjautājumus”.

Jānis Endzelīns iestājas par latgaliešu rakstības normēšanu, jo šā jautājuma nenokārtošana rada atsvešināšanos, nāk par sliktu latviešu nācijas vienotībai. Viņs raksta: “Latgalieši mums nav nekāda sveša tauta, bet tikai mūsu pašu tautas cilts, un tāpēc mūsu Izglītības ministrijai ir ne vien morāliska tiesība, bet arī pienākums pareizi nokārtot arī latgaliešu ortografiju”.

Uzskatu dažādība un pretrunas, pieeju mainīgums ilgu gadu garumā raksturīgs valodnieku un sabiedrības attieksmē pret svešvārdiem un īpaši to rakstību latviešu valodā. Tā 1902.gadā Endzelīns atzīst: “Varu tikai pieslieties autoram, kad tas māca rakstīt svešvārdus tā, kā tos izrunā, lai tie būtu ņemti no kādas valodas”. Savukārt 1921.gadā viņš kopā ar Pēteri Šmitu norāda, ka “svešvārdos garums pagaidām nav nekur jāapzīmē, kamēr nav nodibinājusies šiem vārdiem gluži vienāda izruna.”

Vēl 1942.gadā Endzelīns konstatē, ka “svešvārdu rakstība ir ļoti grūti nokārtojama”, jo “šos vārdus rakstot mums nav iespējams visnotaļ turēties pie kāda noteikta principa, un subjektīvā izjūta, kā kuŗš svešvārds rakstāms, nav mums visiem vienāda. Te nu tad citam pret citu jāpiekāpjas, ja gribam panākt arī šai ziņā kādu vienošanos.” Turklāt “visu svešvārdu izrunu pieskaņot oriģīnālam nav vairs iespējams”, jo, piemēram, “piespiest aktieŗus ne vairs “deklamēt”, bet pēc latīņu parauga “dēklāmēt” varētu laikam tikai ilggadējs terrors..”

Jānis Endzelīns ir piedalījies mācību grāmatu un latviešu valodas programmu izveidošanā ģimnāzijām, pievērsis lielu uzmanību ne vien baltu filologu sagatavošanai Latvijas Universitātē, bet arī skolas un izglītības attīstībai vispār. Joprojām aktuāls ir zinātnieka vērtējums: “Bet, ja nu nepietiekoši sagatavoti skolnieki nokļūst augstskolā, tad tur tie palaikam vairs nespēj visu ko pienācīgi piesavināties un, augstskolu beidzot, stājas darbā, neprazdami visu, kas jāprot. Un tā tautas izglītības līmenis pamazām slīd uz leju. Bet sacensties ar citām tautām mēs varam taču tikai zinātnē un mākslā!”

Kādi ir bijuši Jāņa Endzelīna uzskati par latviešu valodas mācību grāmatām un mācīšanu? Piemēram, 1918.gadā viņš raksta par to, “ka latviešu valodas stundās laiku pavada pavisam nederīgi. Gramatikas stundās piegriež vērību, cik man gadījies novērot, vienīgi gramatikas terminoloģijai, t.i., liek bērniem mācīties, kas ir teikums, teikuma priekšmets utt. Bet, zinot un protot šo terminoloģiju, neviens no tam nemācās labāki un pareizāki runāt un rakstīti. .. Pēc manām domām, latviešu valodas stundās vērība jāpiegriež vienīgi pareizai rakstībai, pareizai izrunai un valodas tīrībai”. Starp citu, jau 1902.gadā viņš norāda: “Nav arī tādu gramatiku, no kuŗām varētu daudz vairāk mācīties nekā galotnes, kuŗas pa lielākai daļai paši zinām.”

Vēlāk, veidojot “Latviešu valodas mācību”, Jānis Endzelīns kopā ar Kārli Mīlenbahu atzīst: “Devām labāki vairāk neka maz, lai arī pēc skolas beigšanas šī grāmata noderētu vajadzības brīžos pašķirt”. Turklāt grāmatas devītajā izdevumā, “kas arī citādi papildināts un labots, saskaņā ar 1935.gadā publicēto latviešu valodas programmu ģimnāzijām ir ieviesti arī leišu valodas elementi”. J.Endzelīna nostāju atklāj viņa pieņēmums: “Ceru, ka mani bijušie klausītāji, stājušies skolas darbā, pratīs izšķirt, kas ir iemācāms un ko pietiek reiz izlasīt, lai zinātu vajadzības gadījumā to uzšķirt”.

Viens no galvenajiem skolas uzdevumiem, pēc J.Endzelīna domām, ir latviešu valodas kvalitātes nodrošināšana. Taču vēl 20.gadu beigās situācija viņu neapmierina, jo “cieš dažkārt latviešu valoda skolās arī no tam, ka citu priekšmetu skolotāji dažreiz ne vien neveicina latviešu valodas skolotāju darbību, bet pat tieši vai netieši strādā tam pretī. Savā laikā jau J.Velme tika aizrādījis, ka arī citu priekšmetu skolotājiem būtu jāiztur pārbaudījums latviešu valodā, jo, ja citu priekšmetu skolotāji klasē runā nepareizi latviski, tad ar to taču viņi ārda latviešu valodas skolotāja darbu, kam pat nav labi iespējams teikt savai klasei, ka citu priekšmetu skolotājiem ir kļūdaina valoda, kas nevar noderēt paraugam”.

Svarīga ir Jāņa Endzelīna populārzinātniskā darbība, kuras galvenais mērķis — uzturēt tautā dzīvu interesi par valodniecības jautājumiem, ne tikai par valodas kultūru, bet arī citām aktualitātēm, piemēram, popularizēt valodniecības pētījumus, pastāstīt par valodniekiem, viņu darbiem. Jānis Endzelīns ir rakstījis par Krišjāni Baronu, Kārli Mīlenbahu un Pēteri Šmitu, leišu valodnieku Kazimieru Būgu u.c. Viņš ir informējis sabiedrību par Latvijas Universitātes vieslektoriem: somu prof. Mikolu un franču valodnieku Meijē, norādot, ka “uz šīm lekcijām var nākt arī personas, kas nepieder pie augstskolas”. 1923.gadā zinātnieks “Izglītības ministrijas mēnešrakstā” pastāsta par to, ka Heidelbergā atrasts Langija vārdnīcas rokraksts.

Atšķirībā no zinātniskajām publikācijām Jāņa Endzelīna populārzinātniskajiem rakstiem un piezīmēm par valodas prakses jautājumiem parasti piemīt vienkārša un reizē emocionāli ekspresīva izteiksme. Dažkārt viņš atļaujas arī kādu joku, sev nepieņemamas lietas skaidro humoristiskā stilā. Piemēram, 1908.gadā: “Pēc tam kad Latvijā viesmīlīgi — neraugoties uz cepuri — uzņemti visādi ortografi, iedrošinājos arī es ierasties”. Vai arī: pat lielajam Lessingam jāpacieš, ka daži latviešu patrioti viņu pārlatvisko par “Lesiņu”.

Vēlāk, jau 20.gadu beigās, Endzelīna sašutumu ir izraisījis valdības likumprojekts par vārdu un uzvārdu rakstību. Jau sava kritiskā raksta sākumā viņš ironizē: “Projekta pirmajā punktā teikts, ka “vārds un uzvārds rakstāmi valsts valodā”. Par valsts “valodu” te laikam nosaukta valsts valodas ortografija, jo citādi iznāktu, ka, piem., kādam Viktoram Lindem būtu Latvijā jārakstās valsts dokumentos — Uzvarētājs Liepa.”

Dažādi ir jautājumi, kādos interesenti, laikrakstu un žurnālu redakcijas ir griezušās pie prof. Jāņa Endzelīna uzzināt viņa viedokli. Tā, 1920.gadā radās problēma, jo “jau ilgāku laiku dažādas valsts iestādes un privātpersonas saņem vēstules no Latvijas tirgotāju savienības, kuŗas adresētas kungam ministrim, kungam direktoram, kungam Gailītim, kungam Miezītim... Latvijas tirgotāju savienībai šis jautājums bijis tik svarīgs, ka viņi tam veltījuši veselu sēdi, kurā nolemts rakstīt kungs priekšnieks, kungs Gailītis, kungs Miezītis utt., jo visu kungu kungs varot būt vienīgi dievs un tāpēc adresēt Gailīša kungam, Miezīša kungam, direktora kungam utt. nozīmējot rakstīt pašam dievam”.

Par pareizāku Endzelīns, protams, uzskata savienojumu Gailīša kungs, taču par pieļaujamu atzīst arī “kungs Gailītis”. Viņš raksta: “Lai mani nepārprot! Es negribu teikt, ka vajaga Gailīša kungu pārdēvēt par kungu Gailīti. Es te runāju tikai par to, kas varētu būt. Ja minēto tirgotāju lēmumu ievērotu, tad no tam rastos mazākais tas labums, ka latviešu valodu mazāk kropļotu nekā līdz šim. Tagad daži, nezin kāpēc kautrēdamies uzvārdus locīt, raksta, piemēram, ne Kurmja kungs.., bet gluži nelatviski Kurmis kungs; tad jau labāk skan kungs Kurmis”. Nedaudz citāds ir Endzelīna viedoklis 1942.gadā, kad viņš ironizē par to, ka “nesen iztapīgi gari sāka latvisko Kalniņa kungu dēvēt par kungu Kalniņu. Lokana mums ir mugura, kad kas smags tai var uzgumt”.

Lai arī Endzelīns savos uzskatos bija stingrs un nepiekāpīgs, diezgan daudz ir liecību par to, ka zinātnieks nav bijis tāds diktators, kādu viņu reizēm rādīja kritiķi, pretinieki vai par kādu viņu iztēlojās, pat kanonizēja sekotāji. Jānis Endzelīns ir pieļāvis diskusijas un izvēles iespējas. Piemēram, viņš norāda, “ka Pārstrauts līdzīgi Lautenbacham neprecētas dāmas sauc par kundzenēm un ne par jaunkundzēm. Un beidzamais vārds jau arī tiešām neder vecākām neprecētām dāmām. Lai tāpēc atdzīvojas kundzenes, ja negrib visas — precētas un neprecētas — dāmas dēvēt par kundzēm. To derētu izšķirt pašām dāmām”.

Jāņa Endzelīna publikācijām par valodas praksi piemīt pieejas mainīgums, polemika ar citu ieteikumiem un arī sevi. Piemēram, 1914.gadā pretstatā Apsīšu Jēkabam Jānis Endzelīns atzīst: “.. reibināmi dzērieni man šķiet tādi dzērieni, ar kuŗiem var citus vai pats sevi apreibināt jeb kuŗus lieto apreibināšanai. Ir zināmi gadījumi, kad ar alkoholu rauga citus vai pats sevi apreibināt; bet pa lielākai daļai taču laikam gan dzeŗ tādus dzērienus ne ar nolūku apreibt, bet baudījuma dēļ — neraugoties uz sagaidāmo reibuli. Un tāpēc tādus dzērienu gan laikam nevarēs pareizi saukt par reibināmiem.”

Kā norāda Endzelīns, “Apsīšu Jēkabs atrod par iespējamu runāt arī par reibstamiem dzērieniem”. Taču, pēc Endzelīna domām, “nelaime tikai tā, ka reibstami dzērieni varētu būt ir tas pats, kas reibstoši, jo, piem., nākamā nedēļa ir tas pats, kas nākošā n.; un bez tam tādi izteicieni kā “delamā kaite” ir pārāk reti un gandrīz jau novecojušies, tā ka jauninājums “reibstami dzērieni” valodas apziņā tiem vairs nevar viegli pieslieties.” Līdz beidzot viņš secina: “Bet ja kam nepatīk reibstami dzērieni, tam gan būs jāapmierinās ar reibinošiem dzērieniem.” Savukārt 20.gados zinātnieks iesaka lietot: reibi jeb reibīgi dzērieni.

Jāatzīst, ka lielāka elastība, dinamika Endzelīna uzskatiem piemita viņa darbības pirmajā pusē, īpaši mūsu gadsimta sākumā. Recenzijā par Kārļa Mīlenbaha darbiem viņš raksta: “Nopietns valodnieks pats no sevis nediktē nekādus likumus; tas tikai novēro, kā tauta runā, izraugās to, kas ieder rakstu valodā, un pasniedz to citiem”.

Kur ir pārdomas, diskusijas, tur ir interese. Tā, recenzijā par Pētera Šmita rakstiem Jānis Endzelīns atzīst: “Un visas manas kritiskās piezīmes ne grib, ne var pārrunāto rakstu nozīmi kaut kā mazināt; tās rāda tikai, ar kādu interesi es tos esmu lasījis”.

Jānim Endzelīnam nav bijusi sveša kritiska attieksme pret savu veikumu. Tā, par 20. gadu Zinātniskās terminoloģijas vārdnīcu un terminoloģijas komisijas darbu viņš pastāsta: “..kad nu augstskola, konservatorija un mākslas akadēmija jau bija atvērta, kur daudzos arodos latviskā terminolģija bija tūliņ vajadzīga, tad bija arī tūliņ jāsāk gar šo terminoloģiju strādāt. Un, tā kā vajadzīgi bija jaunvārdi ne tikai simtiem, bet tūkstošiem, un, tā kā mēs saviem amata darbiem varējām atraut tikai nedaudzas stundas nedēļā, tad, zināms, mēs paši nemaz nedomājam, ka visi mūsu termini būtu labi izdevušies. Lai nāk kritika, lai rāda kļūdas un lai dod labākus vārdus. Katras tautas terminoloģiju ar laiku taču arvienu izlabo un papildina.” Arī minētās vārdnīcas priekšvārdā norādīts, ka termini nav visi ideāli un ka “lietošanā vienam otram vārdam gŗūti būs atrast plašākas simpatijas”.

Vairākkārt Endzelīns ir rakstījis par citvalodu postošo ietekmi uz latviešu valodu. “Jo gŗūti klājas šai valodai!” viņš atzīst 1918.gadā. “Latvieši ir skolā, ir dzīvē lielā mērā padoti svešu valodu iespaidiem .. un sekas ir tās, ka ļoti daudzi no mums domā krieviski vai vāciski — arī tad, kad tiem jārunā vai jāraksta latviski. Tāda valoda tad iznāk ļoti nelatviska. Tīru latviešu valodu tagad dabūjam dzirdēt vairs tikai Baltijā uz laukiem — vecu ļaužu starpā, kas nav bijuši ne vācu, ne krievu skolās, nelasa ne avīzes, ne grāmatas, neprot nekādu citu valodu. Šie veclatvieši dažkārt pat nevar saprast jaunās paaudzes žargonu.”

Pārmetums ir Jāņa Endzelīna vārdos: “.. mums, latviešiem, vēl lielā mērā trūkst cienības pret savu valodu; mēs gan rūpējamies vāciski un krieviski pareizi runāt un rakstīt, bet pašu valodu neprast pie mums nav kauna lieta.”

Visās laikmetu un politiskajās peripetijās šī latviešu attieksme palikusi nemainīga. Cik ilgi vēl? Mūsu valoda, mūsu skola, zinātne un izglītība ir pelnījusi, lai mēs to cienītu, ar to lepotos un tādējādi reizē celtu augšup.

Referāts Latvijas ZA “Letonikas” sēdē Valmierā 1997.gada 4.oktobrī

Valmieras rajona valsts kultūras inspektore Anita Apine

Kauguru pagasta Mičkēns

Mičkēna pagalms ar piemiņas akmeni Jānim Endzelīnam un Jānim Asaram

Vēl — arī 8.lpp. LZA korespondētājlocekle Daina Nītiņa

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!