Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Balti 1. gadu tūkstotī pēc Kristus. Antropoloģiskās liecības. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 5.10.1995., Nr. 153 https://www.vestnesis.lv/ta/id/37119

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs - koka mantojuma glabātājs

Vēl šajā numurā

05.10.1995., Nr. 153

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

REFERĀTI. RAKSTI

Balti 1. gadu tūkstotī pēc Kristus

Antropoloģiskās liecības

Raisa Denisova, Dr.hab.hist.

Katrai tautai ir savs liktenis un sava veidošanās vēsture. To izprast un saskatīt tautas sastāvdaļu cilmi, kam integrējoties veidojies patstāvīgs etnoss, ir saskarzinātnes nozaru uzdevums. Dažas baltu ciltis var atpazīt pēc to etnonīmiem senajos rakstītajos avotos, kas dažkārt satur ziņas arī par šo cilšu lokalizāciju. Arī Livonijas Indriķa hronika ietver svarīgu informāciju par Latvijā dzīvojošām ciltīm 13.gs. un to teritoriālo izvietojumu. Bet kādi ir bijuši baltu cilšu likteņi un vēsturiskie no-tikumi, kas iespaidojuši šo cilšu izvie-tojumu telpā un laikā līdz 13.gs.?

Šos faktus var iegūt vienīgi no antropoloģiskajiem un arheoloģiskajiem avotiem. Tie papildina cits citu; tas palīdz pilnīgāk izvērtēt dažādas likum-sakarības. Antropoloģiskajiem datiem nereti pieder izšķiroša vieta kādreiz notikušo tautu pārvietošanās norišu atklāsmē, kamēr liecības par šiem procesiem arheoloģiskajā materiālā dažkārt mēdz būt dziļi “apslēptas” un tādēļ grūti saskatāmas. Arheoloģiskās liecības ir svarīgas konkrētu kultūru areālu ģeogrāfisko robežu iezīmēšanā, kas palīdz antropologiem saskatīt ģenētiski radniecīgu populāciju iz-platības teritoriju. Šo abu zinātņu saskare senvēstures izpētē, protams, ir stipri daudzveidīgāka un katras prob-lēmas skaidrošanā savādāka. Čpaši daudz informācijas var iegūt par seno sabied-rību vai konkrētu iedzīvotāju grupu, ja kapulauku pētniecībā tiek lietota kom-pleksā pieeja, kur tiek izvērtēta kapulau-kā iegūto arheoloģisko un antropo-loģisko datu savstarpējā sakarība.

Antropoloģisko informāciju par senām ciltīm, kas apdzīvoja Latviju dažādos laika posmos, satur kapulauku arheoloģiskajos izrakumos iegūtie seno cilšu pārstāvju galvaskausi. Šā materiāla uzkrāšana ir notikusi pēdējos 40 gados. Pašreiz Latvijas Vēstures institūtā ir uzkrāts bagāts seno cilšu galvaskausu un skeletu materiāls; tas aptver laiku no 8.g.t. pr.Kr. līdz pat 18.gs. Šīm ko-lekcijām ir patiesa nacionāla vērtība, jo tās veido svarīgu zinātnisku avotu par latviešu tautas izcelsmes vēsturi.

Šeit es mēģināšu skaidrot 1.g.t. pēc Kr. baltu cilšu senvēstures divus svarīgākos notikumus un to cēloņus, kam bijusi paliekoša nozīme latviešu etniskajā vēsturē. Pētot minēto laika posmu, es nevarēju aprobežoties tikai ar iegūtiem antropoloģiskajiem faktiem Latvijas robežās. Esmu pārliecinājusies, ka Lietuvas teritorijā iegūtais 1.g.t. pēc Kr. baltu cilšu galvaskausu materiāls veido savdabīgu “atslēgu” tiem etniskās vēstures procesiem, kas tolaik notikuši arī Latvijā. Tas tādēļ, ka visas iedzī-votāju plūsmas, kas sasniedza Latviju 1.g.t. pr.Kr., kā arī dažas no tām — Igauniju, virzījās caur Lietuvu. Šie iedzīvotāji vispirms apmetās uz dzīvi Lietuvā, kur parādās arī jauni ap-bedīšanas pieminekļi. Turklāt Lietuvā pēdējos 20—25 gados ir izpētīts Baltijā lielākais 1.g.t. kapulauku skaits ar labi saglabājušos antropoloģisko materiālu. Minētie fakti deva iespēju vispirms Lietuvā saskatīt hronoloģiskā secībā galvenās etniskās vēstures norises, kuras skāra arī Latviju.

Noskaidrots, ka 1.g.t. pr.Kr. baltu cilšu teritorija ir 6 reizes pārsniegusi mūsdienu Latviju un Lietuvu. Tolaik baltu ciltis ir apdzīvojušas Daugavas, Dņepras un Okas augšteci, visu Balt-krieviju, bet dienvidaustrumu virzienā to zemes iesniegušās līdz Dņepras vidustecei un Dienvidbugas augštecei. Šeit Herodots piemin neurus un budinus, kurus zinātnieki atzīst par baltu ciltīm. Tās robežojas ar Skitiju. Šīm baltu ciltīm ir bijušas ne tikai ciešas saiknes ar skitiem, bet arī tirdzniecības sakari ar Melnās jūras ziemeļu piekrastes grieķu kolonijām. Baltu cilšu teritorija rietumu virzienā ir sasniegusi Vartas upes augšteci un Oderas upi, par ko liecina šeit saglabājušies baltu hidronīmi (upju nosaukumi) un veiktie arheoloģiskie pētījumi.

Šajā rietumbaltu reģionā 1.g.t. pirmo gadsimtu vairāki senie rakstītie avoti satur ziņas par baltu ciltīm — aistiem (prūšiem), galindiem un sudaviem (jatvingiem). Tātad minētajā laika posmā mūsdienu Latvija un Lietuva ir ieņēmusi visvairāk uz ziemeļrietumiem izvirzītu baltu cilšu areālu.

Zinātnē valda uzskats, ka senā baltu cilšu teritorija ir samazinājusies slāvu cilšu ekspansijas dēļ. Tas tiešām tā arī ir bijis. Taču stipri agrāk baltu cilšu zemes ir sākušas postīt dažādas Melnās jūras stepju joslas nomadu ciltis, kuras te vairākkārt iebrukušas no austrumiem. Jau 6.–5.gs. pr.Kr neuru ciltis, glābjoties no kara briesmām, bija spiestas atstāt savas zemes Dienvidbugas augštecē un pārvietoties uz ziemeļiem — Pripetes baseinu. Baltu cilšu zemes vēl bīstamāk apdraudēja sarmatu sirojumi; viņi Austrumeiropā iebruka 3.gs. pr.Kr. Tieši sarmati Dņepras vidusteces kreisajā krastā posta budinu zemes un tur uzceltos nocietinātos pilskalnus. Sarmati ir atstājuši savas “pēdas” pat Pripetes baseinā. Tomēr vēl 2.gs. pēc Kr. slavenais ģeogrāfs Klaudijs Ptolomejs, kurš šajā laikā piemin arī baltu ciltis galindus un sudavus, nosauc Bodinu kalnus, kas veido kalnu grēdu starp Tanaisu (Donu) un Borisfēnu (Dņepru). Šajā nosaukumā nav grūti saskatīt budinu vārdā nosaukto Bodinu kalnus. Iespējams, ka vēl 2.gs pēc Kr. par spīti sarmatu sirojumiem šeit ir dzīvojusi kāda daļa no budinu pēctečiem, kurus te pirms septiņiem gadsimtiem ir pieminējis Herodots.

1.g.t. pēc Kr. pašā sākumā rie-tumbaltu teritorijā (uz dienvidiem no Lietuvas) iebrūk goti. Viņi apmetas uz dzīvi tieši rietumbaltu – aistu (prūšu), galindu un jatvingu zemēs. Te, Vislas lejtecē, gar Rietumbugu un Narovu jau ar 1.gs. sāk veidoties Velbarkas gotu kultūra. Tātad še goti apmetas uz ilgstošu dzīvi.

Šajos saspringtajos sociāli poli-tiskajos apstākļos daļa no rietumbaltu ciltīm atstāj savas zemes un ienāk Lietuvā un Latvijā. Te šīs ciltis ieņem Žemaitiju, Zemgali, daļēji — Lietuvas vidieni un tās ziemeļus, kā arī — Augšzemi un dienvidaustrumu Vidzemi. Visā šajā teritorijā šīs ciltis ir atstājušas uzkalniņu kapulauku kultūru. Šo cilšu austrumu nozarojumu, kas atbilst ziemeļaustrumu Lietuvai, Augšzemei un dienvidaustrumu Vidzemei, var iden-tificēt ar sēļu ciltīm. Taču tagad saskatīt uzkalniņu kapu kultūras rietumu no-zarojumā zemgaļus un žemaišus, liekas, nav pietiekama pamata.

Šo cilšu ienākšanai Baltijā bija, liekas, divējāds raksturs. Tās pakā-peniski infiltrējās Lietuvas teritorijā, jau sākot no 1.gs., bet 2.–3.gs. to ienākšana atkārtojās; tai bija jau izteikts migrācijas raksturs. Viens no šīs pārvietošanās viļņiem ir konstatēts Sēlijā, kur 3.gs. veidojās liels uzkalniņu kapulauku skaits.

No antropoloģiskā viedokļa šīs ciltis nav gluži vienveidīgas. Taču tām visām bija raksturīga šaura seja.

Lai izprastu turpmākās etnisko procesu norises Lietuvā un Latvijā, atgriezīšos pie skaidrojuma par gotiem. Šīs ģermāņu ciltis, izmantojot izdevīgus ūdensceļus, kuru tiešā tuvumā tās apmetās uz dzīvi, sāka iekarot Melnās jūras stepju zemes. Šeit, kur dzīvoja sarmati un slāvi, 2.–4.gs. goti nodibināja valstisku veidojumu, kura priekšgalā bija ģermāņu virsaiši. Viens no pēdējiem šā polietniskā valstiskā veidojuma va-doņiem bija gots Ermanarihs.

Sākot no 4.gs. pēdējā ceturkšņa, Melnās jūras stepju joslā no austrumiem iebruka kareivīgās nomadu ciltis huņņi; tās izpostīja gotu valstisko veidojumu, un 375.g. gāja bojā gotu karavadonis Ermanarihs. Eiropā tieši šie notikumi ievadīja tā dēvēto Lielo tautu staigāšanas laiku. Sākās nemitīgi kari, kuru dēļ savas apdzīvotās vietas atstāja daudzas Eiropas tautas un ciltis; tas kopumā stipri pārmainīja izveidojušos Eiropas etnisko karti. Protams, visi šie notikumi nevarēja neskart tās baltu cilšu teritorijas, kuras atradās vistuvāk Melnās jūras stepju zemēm.

Tieši šajā laikā — 4.gs. pēdējā ceturksnī (atgādināšu par Ermanariha bojā eju 375.g.) Lietuvas vidienē, Žemaitijā un Zemgalē parādījās jauns apbedīšanas veids — līdzenie skeletkapu kapulauki. Agrāk arheoloģiskajā li-teratūrā šā jaunā apbedīšanas veida ieviešanos Lietuvā un Latvijā skaidroja ar jaunas sociāli ekonomiskās situācijas veidošanos. Šāds uzskats no zinātniskā viedokļa varētu būt pieņemams. Taču pašreiz, pateicoties uzkrātajam lielajam 5.–10.gs. seno cilšu galvaskausu skaitam no daudzajiem līdzenajiem kapu-laukiem, kā arī no iepriekšējā (1.–4.gs.) perioda uzkalniņu kapiem, šī tēze vairs nerod apstiprinājumu. Tas tādēļ, ka 1.–4.gs. uzkalniņu kapulauku kultūras ciltis un 5.–10.gs. ciltis, kas savus piederīgos apglabāja līdzenajos kapulaukos, ir stipri atšķirīgas pēc fiziskā tipa. Tas liecina, ka starp šīm hronoloģiski secīgām (1.–4. un 5.–10.gs.) ciltīm nav pēctecības. Pamatojoties uz teikto, nonāku pie vienīgi pareizā secinājuma: jau no 4.gs. beigām Lietuvā un pēc tam Latvijā ienāk jaunas baltu ciltis. Nav šaubu, ka šo baltu cilšu ieceļošanas cēlonis Lietuvā un Latvijā bijis tiešā sakarā ar tiem karu notikumiem, kas Eiropā ievadīja Lielo tautu staigāšanas laiku. Šie notikumi acīmredzot ir skāruši vairākas baltu ciltis, kuras apdzīvoja baltu zemju dienvidperifēriju, no kurienes tās izceļoja ziemeļu virzienā un ienāca Baltijā.

Tādējādi Austrumbaltija dzelzs laikmetā nav bijusi dziļa Eiropas province, kur varēja mierīgi attīstīties vietējie iedzīvotāji. To tiešā veidā ir skāruši daudzi svarīgi notikumi Eiropā, sākot jau no 1.g.t. pēc Kr. Šie procesi ir atbalsojušies arī Igaunijā.

Šeit vidējā dzelzs laikmeta (5.–9.gs.) sākumā ir novērota liela baltu kultūras ietekme uz visa veida dzelzs priekšmetu (rotas lietas, ieroči, darbarīki) izga-tavošanas tradīciju. Te jauno dzelzs priekšmetu formas tika galvenokārt patapinātas no žemaišu un seno prūšu zemes. Baltu cilšu kultūras ietekme konstatēta arī keramikā, mājokļu celt-niecībā un apbedīšanas tradīcijās. Tādējādi Igaunijā, sākot no 5.gs., iedzīvotāju materiālā un garīgā kultūra ir baltu kultūras ietekmes caurstrāvota.

Skaidrot minētās parādības vei-došanās cēloņus tikai ar baltu kultūras strāvojumu bez šo cilšu pārvietošanās faktiski nav iespējams. Par to liecina arī antropoloģiskie dati. Igauņu antro-poloģiskais tips (matu un acu krāsa, galvas un sejas izmēri, augums) ir ļoti līdzīgs latviešiem un īpaši tiem, kuri apdzīvo seno zemgaļu teritoriju. Ja noliedz baltu cilšu ietekmi uz igauņu antropoloģiskā tipa veidošanos, tad nosauktajai līdzībai nav iespējams rast izskaidrojumu.

Tādējādi, balstoties uz antropo-loģiskajiem un 5.–8.gs. arheoloģiskajiem datiem, šo parādību var skaidrot vienīgi ar baltu cilšu ieplūšanu Lielajā tautu staigāšanas laikā arī Igaunijas teritorijā.

Lielā tautu staigāšanas laika no-tikumi ir skāruši arī baltu un somu cilšu teritorijas, kas atradās austrumos no Baltijas. Tādēļ, lai attīstītos baltu cilšu etniskās vēstures izpētē zinātniskā doma, 1.g.t. ir jāpētī nevis mūsdienu Latvijas vai Lietuvas robežās, bet visas prob-lēmas ir jārisina Eiropas kontekstā. No šā viedokļa raugoties, var secināt, ka 1.g.t. ir bijis svarīgākais laika posms latviešu tautas veidošanās vēsturē.

Ņoti svarīgais secinājums par jaunu baltu cilšu ienākšanu Lietuvā un Latvijā 4.—5.gs. mijā, kas izriet no antro-poloģiskā materiāla analīzes, rod apstiprinājumu arī arheoloģiskajos pētījumos Lietuvas teritorijā. Šie 1.g.t. pēc Kr. notikumi ir atspoguļoti ar-heologa Vitauta Ušinska pētījumos. Latvijas teritorijā arheoloģiskais materiāls šajā aspektā diemžēl vēl nav apkopots.

Šeit nosaukšu tikai dažus neap-šaubāmus piemērus tam, ka senatnē ciltis, kara briesmu spiestas, pārcēlās uz vairāk aizsargātām teritorijām. Kā klasisku piemēru tam var nosaukt jau pieminēto neuru pārcelšanos no viņu dienvidzemēm uz ziemeļiem — Pripetes lejteci un Augšdņepru; tas dokumentēts ar Herodota liecībām un arheolo-ģiskajiem pētījumiem. Neuru aiziešanu no Dienvidbugas augšteces zemēm Herodots skaidro ar šo cilšu atteikšanos piedalīties skitu un persiešu karā. Otrs piemērs attiecas uz 4.—5.gs. pēc Kr. Lietuvas vidienē divos Plinkaigaļu līdzenā kapulauka apbedījumos ir konstatēti ģindeņa kaulos iecirtušies bultu uzgaļi — vienā gadījumā augš-stilba kaulā, otrā — mugurkaula skrie-melī. Astoņi līdzīgi bultu uzgaļi atrasti Aukštadvaru pilskalnā Trāķu apvidū, kā arī dažos citos pilskalnos Lietuvas dienvidaustrumos. Tie visi tiek datēti ar 5.gs. Pēc formas šie bultu uzgaļi ir pilnīgi sveši baltu ciltīm, bet raksturīgi klejotāju ciltīm Melnās jūras stepju zonā. Šie fakti vedina domāt, ka klejotāju ciltis savos sirojumos ir sasniegušas Lietuvu, kur tās cietušas sakāvi. Taču šie notikumi sakrīt ar pirmo līdzeno kapulauku parādīšanos Baltijā, kas liecina par baltu cilšu ienākšanu šeit sakarā ar huņņu iebrukumu no aus-trumiem, kas ievadīja Lielo tautu staigāšanas laiku Eiropā.

Vērtējot šo notikumu kopumā, ir jāsecina, ka šis baltu cilšu ienākšanas vilnis Baltijā ir bijis visai spēcīgs. Līdzenie kapulauki, sākot no 4.gs. beigām, ieviešas visā Lietuvas vidienē un Žemaitijā. Līdz šim tiek uzskatīts, ka Latvijā šie līdzenie kapulauki vispirms parādījušies Zemgalē, bet 6.–7.gs. mijā — arī Vidzemē. Taču ir dažas arheoloģiskas liecības, ka arī Daugavas kreisajā krastā tie parādījušies jau 5.–6.gs. mijā. Iespējams, ka tieši minētās ienācēju ciltis Latvijā ir bijušas zemgaļi un latgaļi.

Latgales latgaļi no antropoloģiskā viedokļa ir nedaudz atšķīrušies no Vidzemes latgaļiem. Liekas, ka viņi te ienākuši nedaudz vēlāk un, iespējams, no Daugavas augšteces. Viņiem ir ļoti liela līdzība ar Daugavas augšteces krivičiem. Krievu hronikā “Pagājušo laiku stāsts” kriviči netiek minēti starp ciltīm, kas runājušas slāvu valodā. Tādēļ valodnieki uzskata: kriviči nav bijuši slāvi. Tās varēja būt baltu ciltis, kuras vēlāk asimilējuši slāvi. Kāda daļa no tām varēja ienākt arī Latgalē. Par to, ka latgaļi ir dzīvojuši arī uz austrumiem no mūsdienu Latgales, liecina daudzie atvasinātie no latgaļu etnonīma upju un dažādu vietu nosaukumi, kuri daudzkārt konstatēti Veļikajas upes baseinā un Daugavas krastos Baltkrievijā.

Vērtējot 1.g.t. pr.Kr. un 1.g.t. pēc Kr. baltu cilšu antropoloģiskās pazīmes, jākonstatē, ka balti ir pārstāvējuši samērā viendabīgu antropoloģisko kopu. Tās atšķirības, kas saskatāmas starp minētā perioda ciltīm, var vērtēt kā mor-foloģiskus paveidus Eiropas Ziemeļrases ietvaros. Atšķirīgas ir tikai sēļu un prūšu antropoloģiskās pazīmes. Iespējams, ka sēļiem ir bijusi kāda cita cilme; viņi jau sen varēja integrēties baltu cilšu vidē. Taču prūšu morfoloģiskās īpatnības, manuprāt, ir jāskaidro ar šo cilšu ģeogrāfisko lokalizāciju. Vislas lejtece jau no seniem laikiem veidoja ūdens-ceļu “krustceles”, un tādēļ prūšu sākotnējās antropoloģiskās pazīmes laulību sakaros ar dažādām ciltīm, t.sk. arī ar ģermāņiem, ir stipri pārveidojušās.

Antropoloģiskie pētījumi par 1.g.t. pēc Kr. baltu ciltīm tiek turpināti. Rakstā iztirzātās šā laika posma baltu cilšu problēmas nebūt neaptver visas 1.g.t. baltu etniskās vēstures sarež-ģītās norises Latvijā un Lietuvā. Tomēr te izvērtētajām baltu cilšu pārvietošanās norisēm ir bijusi ļoti svarīga nozīme latviešu tautas veido-šanās vēsturē. Šīs ciltis ir būtiski palielinājušas baltu etnisko vidi Latvijā, kas savukārt veicināja ieplū-šanu somiskajā vidē, nostiprinot te baltu valodu un kultūru.

"Latvijas Vēstneša" pārpublicējums no žurnāla “Latvijas Vēsture”, 1995., nr.3 (18)

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!