Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Atveram durvis, laižam namā sauli un pasauli. Koka kultūras mantojuma uzskaite un aizsardzība Latvijā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 5.10.1995., Nr. 153 https://www.vestnesis.lv/ta/id/37118

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Balti 1. gadu tūkstotī pēc Kristus. Antropoloģiskās liecības

Vēl šajā numurā

05.10.1995., Nr. 153

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

RR2.GIF (29899 BYTES) REFERĀTI. RAKSTI

Atveram durvis, laižam namā sauli un pasauli

Koka kultūras mantojuma uzskaite un aizsardzība Latvijā

Dr.arh. Jānis LEJNIEKS, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītāja vietnieks, Latvijas Arhitektūras muzeja direktors, — priekšlasījums seminārā “Koka mantojums Latvijā”
Koka mantojums ir daļa no mūsu kopējā kultūras mantojuma. Latvijā tradicionāli koks asociējas ar lauku sētu. Mūrētās sienas gan akmens, gan ķieģeļu izpildījumā sāka izplatīties tikai pagājušā gadsimta otrajā pusē, kad latviešu zemnieki kļuva turīgāki. Trīsdesmitajos gados parādījās modernie un racionālie sienu būvmateriāli — vieglbetona bloki “Sipo-rekss”, sausais apmetums “Ri-gipss”. Guļbūvju vietā izplatās koka karkasa konstrukciju ēkas. Citi materiāli un apdares veidi, kā stikls lielos lau-kumos, šīferis un metāls loksnēs jau ir mūsdienu produkts.

Lauku sētas vislabāk ir pārstāvētas muzejos: Rīgā, Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, tā filiālē “Vēveros”, rajonu muzejos Ventspilī, Jēkabpilī u.c. Dzīvajā lauku sētā, kur kultūras pieminekļi atrodas ikdienas darba vidē, saglabāšana nav nošķirama no lietošanas. Etnogrā-fiskās sētas modelis nav piemērots modernai lauksaimniecības tehnoloģijai. Savukārt, ja ēkas ietvertas kultūras pieminekļu sarakstā, pieminekļu aiz-sardzības prasības neļauj brīvi mainīt to formu, izvietojumu un materiālus. Vienmēr nepieciešama Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas atļauja, arhitektu izstrādāts projekts.

Muižu koka celtnes lielākoties nav saglabājušās, it īpaši gājušas bojā daudzas stilu arhitektūras mazās formas muižu parkos — paviljoni, lapenes u.c. Tas ir lielā mērā arī Latvijas Republikas divdesmito gadu valsts politikas rezultāts, jo muižu kultūra agrārās reformas gaitā tika pakļauta iznīcībai. Pēckara okupāci-jas gadu režīms nebija daudz saudzīgāks. Tikai tagad speciālistiem iespējams objektīvi novērtēt muižu mākslinieciskās vērtības, precīzāk, to atliekas. Acīm-redzot, pašreizējās sociāli politiskās pārmaiņas galīgi iznīcinās tās muižu ēkas, kuras ar nelielu līdzekļu ieguldījumu nevar pielāgot citai funkcijai un kuras ir neizdevīgi ģeogrāfiski situētas.

Pilsētu un pagastu sabiedriskās ēkas: baznīcas, skolas, tautas nami ir celti arī no koka. Arī ražošanas ēkas, it īpaši dzirnavas un to iekārtas, kuras ir tehnikas pieminekļi. Ir vietas, kur dzirnavās iekārtotas gan muzeju, gan saviesīgas dzīves telpas svētkiem, ir vietas, kur tās pat darbojas, bet liela daļa dzirnavu iekārtu pamazām iet bojā. Ideāls būtu kāds fonds, varbūt pat īpašs dzirnavu fonds, kas rūpētos par šo tehnikas pieminekļu tīklu visā Latvijā.

Divdesmitā gadsimta koka arhitektūras īpašs atzars ir kūrortu ēkas, respektīvi, vasarnīcas, sākot ar gadsimtu mijas eklektismu, tam sekojošo jūgendstilu, līdz pat funkcionālismam. Daudzas “baltās kastes”, divdesmito gadu funkcionālisma stila pieminekļi, ir koka ēkas, tikai klātas ar apmetumu. Labākās no tām, kā arhitekta Haralda Kundziņa projektētā savrupmāja Rīgā, Mežaparkā, Poruka ielā 14, apvieno moderno un tradicionālo.

Savrupa koka mantojuma grupa ir mākslas pieminekļi. Lielākoties tie ir baznīcu iekārtu priekšmeti, starp kuriem visaugstāk tiek vērtēti Kurzemes baroka mazo baznīcu ansambļi Apriķos, Zlēkās un Ugālē. Latvijas valsts nedrīkstētu taupīt līdzekļus šo Eiropas nozīmes kultūras pieminekļu aizsardzībai, jo retās vietās saglabājušies tik maz pārveidoti baznīcu interjeri.

Čpaši nozīmīgi ir atjaunotie kultūr-vēsturiskie objekti, darbs eksperi-mentālās arheoloģijas laukā. Spilgtākais piemērs ir arheologa Jāņa Apala un arhitekta Dzintara Dribas darbs Āraišu ezerpils atjaunošanā. Nav tik būtiski, vai šīs koka ēkas tiks ietvertas kā objekti arhitektūras pieminekļu sarakstā, vai vieta saglabās arheoloģijas pieminekļa statusu. Galvenais, ka pieaug sabiedrības interese par Latvijas senāko kultūrvēsturisko mantojumu.

Vēstures pieminekļi kā koka man-tojuma sastāvdaļa. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija uzsākusi darbu pie kapu reģistra, kura mērķis ir apzināt visus Latvijas kapus. Maz, tomēr dažviet vēl saglabājušies mūsu tradicionālie kapu zvanu torņi un kapsētas vārti. Latviskās kapu zīmes saglabājušās attēlos, kurus divdesmitajos gados publicēja prof. Rihards Zariņš savā “Latvijas Rakstu” izdevumā. Šodien, pat atjaunojot kapsētu elementus, grūti iedomāties, ka tiks pilnībā kopēti kādreizējie paraugi. Cilvēki un publiskā gaume mainās līdz ar laiku. Labi, ja mēs paspēsim dokumentēt visu Latvijas ainavai raksturīgo, pirms tas pazūd, laika zoba sagrauzts. Nākamās paaudzes šos materiālās kultūras objektu aprakstus, fotofiksācijas un uzmērījumu materiālus varēs izmantot jaunradīšanas darbā.

Kultūras pieminekļu apzināšana un uzskaite ir cieši saistīta ar to aizsardzību. Ēkai iegūstot kultūras pieminekļa statusu, mainās tās vērtība. Saskaņā ar likum-došanas aktiem īpašnieks, ja viņš ievēro kultūras pieminekļa aizsardzības prasības, tiek atbrīvots no īpašuma nodokļa (LR Likums “Par īpašuma nodokli”). Nav reti gadījumi, kad notiek cīņa par iekļaušanu kultūras pieminekļu sarakstā. Kā rāda Rietumvalstu pieredze, tas kļūst par politisku jautājumu, jo katrai politiskajai partijai var būt savi “favorīti” šajā laukā. Saņemot likumīgu apstiprinājumu objekta kā kultūras pieminekļa mākslinieciskajām vērtībām, vienlaikus tiek iedarbināts pabalstu mehānisms. Zemēs, kur arī valsts budžets ir likums, pieminekļu uztu-rēšanai, restaurācijai un remontam paredzētās summas saņem tā īpašnieki.

Latvijā bez minētajiem strīdiem par objekta iekļaušanu vai neiekļaušanu kultūras pieminekļu sarakstā pastāv mantinieku domstarpības par objektu un to teritoriju sadalījumu. “Cīņā par zemi” mēģina iesaistīt Valsts kultūras pie-minekļu aizsardzības inspekciju, lai gan īpašuma tiesības nav tās kompetencē un Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas speciālisti nepiedalīsies mantisko attiecību jautājumu risināšanā.

Arhitektūras piemineklis un tā te-ritorija ir viens veselums, jo ēkas aizsardzība nav domājama bez atbilstoši sakoptas apkārtnes. To vieglāk realizēt Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, kur visa teritorija ir viena saimnieka rokās. Lauku sētā nozīmīgi ir visi tās elementi — gan ēkas, gan žogi, gan aka, gan taciņa uz ābeli. Traktora riteņu nospiedumus jūs labā muzeja ceļā neatradīsit. Daudz grūtāk saglabāt tradicionālo ainavu lauku saimniecībā, kas attīstās atbilstoši mūsdienu tirgus saimniecības likumiem. It īpaši, ja daļa ēku ir tautas celtniecības pieminekļi, etnogrāfiski interesanti un vērtīgi, bet bez praktiskas nozīmes. Jautājums — vai vispār ir iespējamas mūsu novadu etnogrāfisko īpatnību saglabāšana, ņemot vērā, ka Latvijas iekšējās migrācijas rezultātā bieži vien vidzemnieki dzīvo Kurzemē, kurzemnieki — Zemgalē un latgalieši — visā Latvijā.

Vienam veselumam būtu jābūt arī ēkai un tās iekārtas priekšmetam. Tomēr visas kataklizmas, kas piemeklējušas mūzu zemi, ļoti smagi ir skārušas ēkas un it īpaši to interjerus, to iekārtas priekšmetus: kāpņu margas, durvis, krāsnis, vitrāžas un skulptūras, nemaz jau nerunājot par mēbelēm. Mākslas pie-minekļu sarakstā varam sastapt tādas aizsargājamo objektu adreses kā balkona margas Iļģu muižas dzīvojamā mājā. Ēkai pašai var arī nebūt liela māksli-nieciska nozīme, līdz ar to sliktākajā gadījumā pat pieļaujama tās nojaukšana. Tā ir neizbēgama gadījumos, kad īpaš-nieks nemaz nevēlas ēku glābt un, pielietojot arī rietumzemēs pieminekļu aizsardzības speciālistiem labi zināmo t.s. pūdēšanas taktiku, noved ēku līdz situācijai, kad tās sabrukums ir neiz-bēgams un atļauja nojaukšanai ir ga-rantēta — no būvju drošības viedokļa.

Šādās šķietami bezcerīgās situācijās labākais risinājums ir ēkas vērtīgo elementu demontāža un nodošana gla-bāšanā. Jautājums tikai — kur, kam un kas to apmaksās? Labs paraugs ir Rundāles pils muzeja darbība. Arī okupācijas gados no likteņa varā pa-mestajām baznīcām un muižām muzejā tika savākti un uzglabāti dažādi iekārtu priekšmeti. Tagad ir iespējams tos nodot draudzēm, kas atsākušas savu darbību. Ēkās iebūvējamās detaļas, kā akmens un metāla kāpnes, margas, nemaz jau nerunājot par krāsnīm u.c. iekārtu priekšmetiem, var izmantot vēsturisko ēku restaurācijā, kā arī jaunbūvēs vēsturisko pilsētu centros. Pozitīva ir Rīgas pieredze, kad pilsētas kultūras pieminekļu aizsardzības inspek-cija iespēju robežās rūpējas par vēsturis-ko būvdetaļu fondu. Nesen nodibinātais Latvijas Arhitektūras muzejs paredz veidot šāda rakstura ekspozīciju, kas galvenokārt būtu domāta speciālistiem, bet pieejama arī interesentiem.

Modernās arhitektūras vēsture pazīst daudzas ēkas, kuru arhitekti ir gan iedvesmojušies, gan tieši izmantojuši iepriekšējo gadsimtu tautas celtniecības pieredzi un stilu arhitektūras paraugus. Tas viss ir iespējams zemēs, kur vēs-turiskajām ēkām pievērš pienācīgu uzmanību. Latvijai tas ir tuvākās nākotnes uzdevums.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!