Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs - koka mantojuma glabātājs. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 5.10.1995., Nr. 153 https://www.vestnesis.lv/ta/id/37120

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Rīgas reģiona saskaņota plānošana

Vēl šajā numurā

05.10.1995., Nr. 153

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

REFERĀTI. RAKSTI

Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs — koka mantojuma glabātājs

Juris Indāns, vēsturnieks, Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktors, — priekšlasījums seminārā “Koka mantojums Latvijā”

19. gs. vidū sāka nostiprināties latviešu tautas materiālie pamati. Tas notika laukos, zemnieku vidē. Pakā-peniski bijušie dzimtcilvēki atpirka no muižniecības un kroņa muižām zemi. Laika gars un zināmā patstāvība rosināja latviešu nacionālismu, centienus kopt savu kultūru, pievērsties valodai un nezaudēt tradīcijas. Tas viss notika, neaizskarot muižniecības (vācbaltu) un carisma tiesības un intereses, tāpēc šim nacionālismam nav pretinieku — kamēr tas ir etniskās pašapziņas robežās.

Tieši šinī laikā pirmoreiz sāka lietot Latvijas vārdu, ar to apzīmējot latviešu apdzīvotos apgabalus — Kurzemi, Vid-zemi, Zemgali, Latgali. Netieši latviešu sevis apzināšanās kustību sekmēja vāc-baltu inteliģence, piem., mācītājs A. Bīlenšteins, kas nodarbojās ar latviešu valodas un vēstures jautājumiem.

Gadsimta otrā pusē latviešu svars zemes saimnieciskā dzīvē kļūst nozī-mīgāks. Nāk jauna paaudze un, loģiski, pieaug tās pašapziņa. Biklo kultūras kopšanu sāk aizstāt ekonomiskais un politiskais nacionālisms — latvieši prasa pielīdzināt sevi tiesībās Baltijas muiž-niecībai. Tikai pielīdzināt — valsts kā nacionālās pašapziņas augstākās iz-pausmes izveidošana vēl netika prasīta. Taču latviešu sabiedriskajā dzīvē notiek nāciju apstiprinošu institūtu meklējumi. Par tādu institūtu var uzskatīt Latviešu etnogrāfisko izstādi 1896. g. Rīgā, kuras apmeklētāji 2 mēnešu laikā varēja iepazīties ar Latvijas zemi, saimniecību un latviešu kultūru. Mūs var interesēt fakts, ka izstādes ietvaros bija brīvdabas ekspozīcija — latviešu zemnieku senās celtnes un viena latviešu dzīvi un centienus raksturojoša ēka.

Šī laika latviešu un vācbaltu attie-cības ilustrēšu ar divu luterāņu mācītāju saskarsmes epizodi: “Bīlenšteins man bija pazīstams un cienīts savu uzskatu dēļ... Man gribējās ar viņu izrunāties un saprasties par vācu un latviešu attie-cībām, lai tās paliktu draudzīgākas un zaudētu savus aizspriedumus. Te nu gadījās redzēt, kā Bīlenšteins, teorijā viens no visliberālākajiem, praktikā bija saistīts pagātnes valgiem. Tam grūti nācās iedomāties, ka reiz varētu mums (lat-viešiem) rasties latviešu sabiedrība, līdzīgi vācu tā saucamajai Gesellschaft.” Šīs rindas savās atmiņās raksta mācītājs Kārlis Kundziņš. Pēc 50 gadiem — 1924. gadā — viņa dēls Pauls Kundziņš un viņa domubiedri dibinās Brīvdabas muzeju. Šim faktam Brīvdabas muzeja priekš-vēsturē gan ir nejaušs raksturs, tomēr tas manuprāt simbolizē nacionālisma evo-lūciju Latvijā un tā sakarības ar Brīvdabas muzeju.

1918. gada 18. novembrī nodibinājās neatkarīga un demokrātiska Latvijas valsts. Dažu gadu laikā Latviju atzina gan Padomju Krievija, gan Tautu savienības valstis. Kā nācijai latviešiem tagad visu nācās lemt un darīt pašiem. Izvēlētais dzīves modelis paredzēja vienlīdzīgas tiesības visām Latvijas tautām.

Atskatoties uz šo laiku, mēs bieži uzdodam sev jautājumu — Kur mek-lējama atbilde muzeja ātrai izveidei un sekmīgai darbībai? Manuprāt 1924. g. lēmumu var izskaidrot ar valsts un pilsoņu interešu sakritību. Iecerētā muzeja saturs paredzēja saglabāt nācijas vēsturei pašus būtiskākos — zemnieku dzīves pieminekļus. Jaunās valsts eko-nomika arī balstījās uz lauksaimniecību. Sava nozīme bija ārpolitiskiem orien-tieriem — ziemeļvalstīm, kur brīvdabas muzeji jau darbojās. To apstiprina fakts, ka Pauls Kundziņš muzeja programmu publicēja kopā ar ceļojuma atskaiti par redzēto Zviedrijas, Dānijas, Norvēģijas un Somijas muzejos.

Muzeja izveidošanu un darbību ievē-rojami sekmēja sabiedrība un atsevišķas personas. Apmēram 50% no muzeja iekārtošanas izdevumiem sedza ziedojumi un brīvprātīgs darbs. Rezultātā līdz 1940. gada vasarai muzejā bija uzstādītas 38 celtnes, kas savas nozīmības ziņā nosaka muzeja seju arī šodien.

Pēc II pasaules kara Latvijā uzradās spēki, kas muzeja darbību neatkarības gados gribēja nodēvēt par nacionālis-tisku. Pēc padomju ideoloģijas notei-kumiem ar šādu raksturojumu muzeju vajadzētu slēgt. Tas nenotika. Taču ne bez nodevām padomju sistēmai un ideoloģijai, kurai nacionālisms bija un ir drauds numur viens. Četrdesmitajos un piecdesmitajos gados muzeja vadībai bija jātaisnojās un jāpierāda muzeja zinātniskā un kultūrvēsturiskā vērtība, jānosoda muzeja buržuāziskais raksturs Latvijas valsts laikā. Tā teikt “Kā maizi ēd, tā dziesmu dziedi”. Vēsturiskais princips bija dzīvs, lai gan katrā saprātīgā cilvēkā dzīvoja iekšēja opozīcija pret sistēmu.

Zināmu ilustrāciju muzeja situācijai t.s. padomju laikā sniedz iespieddarbi par muzeju. Tā, 1948. gada kataloga ievadā lasām, ka muzejam jāparāda “niknā šķiru cīņa latviešu sētās, vācu baronu, na-cionālās (latviešu) buržuāzijas un cara patvaldības trīskāršais slogs”. Pieminekļu aprakstos sāka dominēt sociāli procesi, piemēram, “Mācītāju barons nozīmēja no nodzērušos vācu muižnieku un pilsoņu vidus” vai — “pirts spilgti liecina par neierobežoto ekspluatāciju” utt.

Rakstītam vārdam sekoja mēģinā-jumi arī darbos izmainīt muzeja būtību — uzstādīt objektus, kam vairāk bija politiskā, ne arhitektoniskā vai kultūr-vēsturiskā vērtība. Motivējot, ka Latvijas laikā zemnieku dzīves pieminekļi muzejā tikuši izskaistināti, no kalpu istabām izplēsa grīdas.

Šodien vēl ir grūti izvērtēt, vai duālisms, kurā muzejs dzīvoja pēckara gados, sekmēja muzeja attīstību vai tikai nodrošināja tā saglabāšanos. Tāpat var dažādi vērtēt daudzo 60., 70. un 80. gados uzstādīto un iekārtoto ēku vērtību. Šodien muzejā ir jau 92 senceltnes un 25 tūkstoši etnogrāfisko priekšmetu. Pēckara gados gan neviena celtne uz muzeju nav pārvesta pēc privātiniciatīvas vai par privātiem līdzekļiem. Taču fakts, ka tautā muzejs vienmēr ticis cienīts un mīlēts un, tā esamība sekmējusi tautas atmiņas saglabāšanos un nacionālās neatkarības centienus, ir neapstrīdams.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!