"Arī darba lauku Jūs man atrodat pareizo"

Dipl. philol. Velta Knospe — "Latvijas Vēstnesim"

Pērnruden — 1997.gada oktobrī un novembrī — "Latvijas Vēstnesis" vairākos turpinājumos publicēja visai apjomīgu un interesantu materiālu: Raiņa saraksti ar viņa senu paziņu, domubiedru un nesavtīgu atbalstītāju, vēlāko Latvijas diplomātisko darbinieku Kārli Varkali. Vairākus desmitus dzejnieka vēstuļu pazīstamā literatūras zinātnieka Jāņa Andrupa arhīvā Londonā bija atradusi literatūrzinātniece Anita Rožkalne. Savukārt Kārļa Varkaļa vēstules Rainim bija ilgus gadus gulējušas muzeja fondos — lāga nesaprastas un neizmantotas. Protams, īsto skanējumu un vērtību sarakste varēja iegūt tikai nesen, apvienojoties abām vēstuļu kopām. Šādas publikācijas vairākos preses izdevumos (vispilnīgāko — "Latvijas Vēstnesī") sagatavoja Raiņa literatūras un mākslas vēstures muzeja Raiņa izpētes nodaļas vadītāja Gundega Grīnuma.

Tas taču patiešām ir apbrīnojami un neticami — gadu desmitiem Raiņa biogrāfiju pētījuši un daiļradi vērtējuši tik daudzi zinātnieki, pat speciālistu kolektīvi, izdoti Raiņa Kopoti raksti 30 sējumos, un tomēr... daudz kas palicis neatrasts, nenoskaidrots, šis tas pārprasts, neprecīzi, pat kļūdaini komentēts.

Neatrasts... Bet vai pa īstam meklēts? Izrādās, nemaz nav jādodas uz ārzemēm, jo tepat Rīgas arhīvos atrodama ne viena vien ar dzejnieka roku rakstīta rindiņa, ne viena vien vairāk vai mazāk dzejnieka liktenī ieinteresētu cilvēku vēstule vai telegramma.

Jaunie atradumi no tā paša laika posma, kas saistīts ar pēdējos gados publicēto Raiņa un K.Varkaļa saraksti, ne tikai papildina jau zināmo, bet dod arī iespēju to papildināt, precizēt atsevišķus faktus, novērst kļūdas un dažu labu aplamību, kas bija iezagusies pat Raiņa Kopoto rakstu 23.sējumā, kā arī publikācijās par dzejnieka un K.Varkaļa saraksti.

Šoreiz ar Latvijas Valsts vēstures arhīva fondos jaunatrastu dokumentu pirmpublicējumu starpniecību lasītājiem iespējams uzzināt par kādu būtisku epizodi abu trimdinieku — Raiņa un Aspazijas — dzīvē: oficiālu aicinājumu atgriezties brīvajā Latvijā jau 1919.gada rudenī. Tiesa gan, tas toreiz vēl neīstenojās, gluži tāpat, kā neizdevās arī 1917.gadā.

Aicinājumu atgriezties dzimtenē, uzņemties Mākslas departamenta vadību trimdas dzejniekam bija sūtījis nevis toreizējais izglītības ministrs K.Kasparsons no Rīgas, bet gan diplomāts J.Seskis no Parīzes. Un darījis to ne tiešā K.Kasparsona, bet gan ārlietu ministra Z.A.Meierovica uzdevumā. (Telegrāfistiem gan misējies uzvārda pirmā burta rakstībā, ministrs nodēvēts par Geierovicu...)

J.Seskis nav kavējies. Viņš tajā pašā dienā — 16.augustā — gan telegrafējis dzejniekam uz Kastaņolu, gan rakstījis ministram: "... Šodien saņēmu telegrammu Rainim Nr.1812, kuru tūliņš viņam nosūtīju." (Abu telegrammu kopijas skat. apakšā pa labi)

Operatīvs bijis arī Rainis, gan ne atbildēdams J.Seskim, bet jau 17.augustā par priecīgo vēsti paziņodams K.Varkalim. Pie tam ar būtisku piebildi: "...Bez partijas ziņas es negribu rīkoties." Kāda te nu "partija", ja padoms lūgts tikai diviem senajiem uzticamajiem draugiem, emigrācijas biedriem K.Varkalim un J.Kļavam. Un kad ātri vien saņemta uzmundrinoša atbilde, tajā pašā dienā — 19.augustā — dzejnieks ar telegrammu uz Parīzi nosūta piekrītošu atbildi, savukārt K.Varkalim raksta, ka no Parīzes saņēmis vēl vienu telegrammu, ar kuru valdība abus ne tikai aicina atgriezties Latvijā, bet uzņemas arī segt ceļa izdevumus.

Kā un kāpēc tapusi šī otrā telegramma? Kā redzams no Meierovica sūtītās telegrammas (nr.1812) pirmpublicējuma, par mājupceļa izdevumu segšanu nekas minēts nebija. Ļoti iespējams, ka J.Seskis atcerējies 14.aprīli, kad uz sēdi sanākusi Latvijas delegācija Miera konferencē. Sēdes gaitu viņš ar savu roku bija protokolējis. Toreiz delegācija vēl darbojās gandrīz pilnīgi sākotnējā sastāvā, Parīzē vēl bija gan pats Valsts prezidents J.Čakste, gan arī Z.A.Meierovics, M.Skujenieks, J.Grišāns un citi. Tikko no Šveices komandējuma bija atgriezies M.Skujenieks. Kā lasāms J.Čakstes vadītās un J.Seska protokolētās sēdes protokolā Nr.44: "... M.Skujenieks tālāk ziņo par mūsu dzejnieku pāri Raini un Aspaziju, kas šimbrīžam atrodoties kā pamesti un trūcīgos apstākļos". Un mazliet tālāk vēl arī šādi vārdi: "... Tā kā delegācijas uzdevums ir: veicināt latvju, kā kultūras tautas, literatūru un izplatīt pareizu ieskatu par mūsu rakstniecību cittautiešos, kā arī — pabalstīt nopelnu pilno dzejnieku, tad Meierovics liek priekšā drīzumā izsūtīt Raiņam 3000 franku kā avansu par "Uguns un nakts" manuskriptu..." (Pasvītrojums izdarīts ar J.Seska roku Delegācijas protokolā. Aut.piez. )

Minētais honorārs nupat gan bija uz Kastaņolu nosūtīts, taču, atcerēdamies sēdē dzirdēto un zinādams ārlietu ministra vēlīgo ieinteresētību par Šveices trimdiniekiem (tāpat arī par daudzu citu latviešu kultūras un zinātnes darbinieku likteni), J.Seskis, kopš 2.jūlija kļuvis par Delegācijas prezidentu ad interim , nosūtīja 18.augustā Rainim otru telegrammu.

Kaut arī dzejnieks aicinājumu ar pateicību bija pieņēmis un telegrammā solījis rakstīt vēstuli ( details a lettre ), pārdomas par šādu likteņa pavērsienu ilgušas krietnu laika sprīdi, un tikai 31.augustā tapis dzejnieka atbildes vēstules uzmetums. Nākamajā dienā — 1919.gada 1.septembrī — melnraksts izrediģēts, vietām īsināts, citur papildināts un tad vēstule nosūtīta uz Parīzi.

Tagad, līdzās ievietojot J.Raiņa Kopoto rakstu 23.sējumā atrodamo vēstules uzmetumu (tas lasītājiem vairāk pieejams un pazīstams) un LVVA fondos atrastā oriģināla tekstu (skat. apakšā pa kreisi) , katram interesentam dota iespēja salīdzināt vārdu pa vārdam, teikumu pa teikumam. Nenoliedzami, rediģēšana, īsināšana, papildināšana nākusi par labu. Šis piemērs var arī liecināt, cik rūpīgi dzejnieks veidojis savu plašo korespondenci.

Lasītāju uzmanību gribētos pievērst dažām šīs vēstules detaļām. Protams, tas ir kuriozs, ka Kopotajos rakstos par adresātu nez kāpēc minēts nevis Jānis Seskis, bet kāds mistisks Gerka kungs. Vēlāk rainisti gan šo kļūdu atklājuši un muzeja fondos tā neatkārtojas. Bet nu — par būtisko. Atšķirībā no uzmetuma, vēstuli Rainis vairs neraksta tikai savā vārdā (es, man, mani), bet gan — mēs, es un Aspazija. Otrā detaļa — nav vairs abstraktie "ministru korpusa kungi", bet gan "ministrs Kasparsona kungs, mans draugs".

Kā redzams no atzīmēm uz Raiņa 1919.gada 1.septembra vēstules oriģināla, Parīzē tā saņemta 5.septembrī, tomēr atbilde kavējusies pāris nedēļu. J.Seskis to skaidro ar aizņemtību un vēlmi dot noteiktas atbildes (arhīvā saglabājies šī sūtījuma kopijas mašīnraksts).

Protams, varēja būt un bija arī šie iemesli. Bet, zinot diplomāta ierasto lietišķo rakstības stilu un salīdzinot to ar Rainim adresētās vēstules pirmo daļu, jāsecina, ka viņam ne mazums pūļu un laika prasījusi cenšanās izteikties citādāk nekā oficiālā sarakstē, pēc viņa domām atbilstošāk korespondencei ar ievērojamu dzejnieku.

Daudz raitāk veicies nobeiguma daļā, kur minēti lietišķi padomi, apsolīts "sniegt mājbraucienā palīdzīgu roku", kā arī paziņots par diviem tūkstošiem franku Šveices naudā, kas uz Kastaņolu nosūtīti ceļa izdevumiem.

1919.gadā Rainim diegan daudzas reizes nācās apmainīties vēstulēm un telegrammām ar Latvijas diplomātiem Parīzē, jo Šveicē vēl tādas iespējas nebija. Tas bija notikumiem bagāts strauju pārmaiņu laiks. Nereti mainījās diplomātisko darbinieku amati, daži vienlaikus veica vairākus pienākumus. Kļūdījās Rainis, piemēram, adresēdams vēstuli delegācijas sekretāram O.Grosvaldam, kaut gan tas tobrīd jau bija Latvijas pagaidu pilnvarotais lietvedis ( charge d’affaires ) Francijā, viņa uzdevumi un pilnvaras atšķīrās no tām, kas bija Miera konferences delegācijā. Delegācija un legācija (t.i., vēstniecība) — divas atšķirīgas institūcijas, kaut gan to darbinieki nereti bija vieni un tie paši un pienākumus strikti nenodalīja, toreiz tas arī nebūtu iespējams.

Par diplomātu darbu tajā laikā ir pamaz publikāciju, un ne jau katrā iespējams sīki atainot katru detaļu, katru izmaiņu. Tāpēc izskaidrojams, ka pat tāda pieredzējusi Raiņa dokumentu komentētāja kā Gundega Grīnuma pieļāvusi dažu neprecizitāti un kļūdu, komentējot dzejnieka saraksti ar K.Varkali. Lai šīs neprecizitātes neviļus nepārietu citās publikācijās, vietā būs īss pārskats par delegācijas un legācijas darbību Parīzē 1919.gadā.

Latvijas delegācija Parīzes Miera konferencē darbojās no 1919.gada janvāra līdz 14.decembrim. Tieši 14.decembrī J.Seskis ziņo ārlietu ministram par sešiem delegācijas darbiniekiem, kas nu pāriet legācijas (vēstniecības) dienestā. Bet 1919.gada 2.jūlijā arī bija diezgan būtiskas pārmaiņas. Tad, tāpat kā pirms tam prezidents J.Čakste, uz Rīgu devās Z.A.Meierovics. Delegācijas kārtējās sēdes protokolā teikts, ka "J.Seskis, kā vienīgais valdības pilnvarotais delegācijas loceklis, parakstīs delegācijas notas kā delegācijas prezidents ad interim . Parīzē paliek Latvijas legācija, kurā arī uz priekšu darbosies O.Grosvalds kā charge d’affaires ad interim un starp citu parakstīs izdodamās pases".

Tātad ne jau Miera konferences delegācija izdeva pases Rainim un Aspazijai un ne jau šī delegācija liedza iebraukšanu Latvijā J.Kļavam. Un dēvēt O.Grosvaldu par Latvijas pagaidu diplomātiskās pārstāvniecības sekretāru, nozīmē viņa diplomātiskā ranga pazemināšanu, viņš bija pagaidu pilnvarotais lietvedis.

Un vēl par pasēm. Pirms došanās uz Latviju, K.Varkalis 1919.gada septembrī ziņo O.Grosvaldam: "Līdz šim esmu saņēmis no Parīzes Latvijas sūtniecības 25 pases (..) Rainis Nr.516, Aspazija Nr.517."

Vēstules uzmetums, kāds tas publicēts

Raiņa Kopoto rakstu 23.sējumā:

Kastaņolā 1919.gada 31.augustā

31.8.19.

Ļoti cienīts Gerka kungs. Jūsu abas telegrammas no 16. un 18.augusta valdības uzdevumā ar tik laipniem un godinošiem priekšlikumiem pieņemt Mākslas <Nodaļas> aroda direktora vietu un atgriezties dzimtenē, tagad brīvajā Latvijā, mani priecīgi pārsteidza, dziļi aizkustināja: vecais gandrīz mūža trimdinieks redzēs atkal savu dzimto zemi. Garie gadi nav zuduši velti, jo jūs mani aicinat uz darbu dzimtenē, ne uz dusu. To es skaitu par sevišķu laimi, ka es tiešām varu vēl strādāt un ka man mans mājbraukums nāk tik agri, ka sastop mani vēl darba spējīgu. Kamēr manas domas kustēsies, es gribu strādāt priekš Brīvās Latvijas. Arī darba lauku Jūs man atrodat pareizo: mākslas arodu, es turu mākslu par tautas spēku vadošo, un tātad visas kultūras pamatu, un brīvā Latvija var uzvarēt un dzīvot tikai ar augstāko kultūru. <Visi citi ceļi neved uz priekšu.> Es esmu laimīgs, redzēdams šo uzskatu Latvijas valdībā. Uz Jūsu telegrammu es atbildēju tūliņ apstiprinošā kārtā un ar lielu pateicību, visu sīkāko atstādams uz personālām pārrunām, jo sarakste ir tik gausa un nedroša, ka uz viņu nevar paļauties.

Protmams, ja ministru korpusa kungi varētu man vēl atrakstīt par direktora uzdevumu un pilnvaru apmēru, jo labāk. Mājbraukumu ceļu nu noteikt ir diezgan grūti, tādēļ arī vēstule nokavējas, beigās nolēmām braukt caur Kopenhāgenu un tad ar kuģi. Ceļa izdevumus apskatīt mums vēl grūtāk, jo nevar apsvērt ne ceļa ilgumu, ne dārgumu, nedz arī varam izzināt, cik mantu varam ņemt līdzi. Mēs būtu ļoti pateicīgi, ja jūs paši noteiktu summu, jo Jums būs vairāk piedzīvojumu. Vēl otru padomu ļoti lūdzam: kā lai darām ar savu literāro darbību rokrakstiem? Ja viņus cenzē vienā vai otrā valstī, tad viņi var gadiem tur nogulēt, un mēs nevaram strādāt. Vai nevar tos pārvest diplomātiskā ceļā? Un jo vairāk šinī brīdī, kur Latvija ir vislielākās briesmās un cīnās uz nāvi par savu dzīvību un kur katra latvieša pienākums ir ziedot visus savus spēkus, lai dzīvotu Latvija. Un viņa dzīvos, to es zinu.

Ar sirsnīgu latvieša sveicienu.

Tā pati vēstule pēc Raiņa labojumiem,

kāda tā tikusi nosūtīta. Pirmpublicējums

Ļoti cienīts Seska kungs!

Jūsu abas telegrammas no 16. un 18. augusta valdības uzdevumā ar tik laipniem un godinošiem priekšlikumiem pieņemt mākslas aroda direktora vietu un atgriezties dzimtenē, tagad brīvajā Latvijā, mūs dziļi aizkustināja: vecie, gandrīz mūža trimdenieki redzēs atkal savu dzimto zemi. Garie gadi nav zuduši, jo Jūs mani aicinat dzimtenē uz darbu, ne uz dusu. To mēs skaitam par sevišķu laimi, ka Aspazijas un mans mājbraukums nāk samērā tik agri, ka sastop mūs vēl darba spējīgus, un tiešām, kamēr vēl domas kustēsies, mēs gribam strādāt priekš brīvās Latvijas, — un jo vairāk šinī brīdī, kad Latvija ir vislielākās briesmās un cīnās uz nāvi par savu dzīvību un kad katra latvieša pienākums ziedot viņai savus spēkus, lai Latvija dzīvotu brīvi. Un viņa dzīvos.

Arī darba lauku Jūs man atrodat pareizo: mākslas arodu, — es turu mākslu par tautas vadošo spēku un tā tad visas kultūras pamatu, un brīvā Latvija var uzvarēt un dzīvot tikai ar augstāko moderno kultūru.

Uz Jūsu telegrammām es atbildēju tūdaļ apstiprinošā kārtā un ar siltu pateicību, visu sīkāko atlikdams uz personiskām sarunām, jo sarakste ir tik nedroša un gausa, ka uz viņu nevar paļauties. Protams, ja ministrs Kasparsona kgs, mans draugs, varētu man atrakstīt par direktora uzdevumu un pilnvaru apmēru u.t.t., jo labāk.

Mājbraukuma ceļu noteikt mums ir diezgan grūti, tādēļ arī vēstule nokavējās, — beigās nolēmām braukt caur Kopenhāgenu un tad ar kuģi. Ceļa izdevumu apskaitīt gandrīz vēl grūtāk, jo nevar še apsvērt ne ceļa ilgumu ne dārgumu. Mēs būtu ļoti pateicīgi, ja Jūs paši par to noteiktu, jo Jums būs vairāk ziņu un piedzīvojumu.

Vēl otru padomu ļoti lūdzam. Kā lai daram ar savu literarisko darbu rokrakstiem? Ja viņus cenzē vienā vai otrā valstī, tad viņi var tur nogulēt gadiem un mēs nevaram strādāt. Vai nebūtu iespējams tos pārvest diplomātiskā ceļā?

Vēl reiz pateicoties paliekam gaidot uz laipnu atbildi. Ar sirsnīgu latvieša sveicienu.

Castagnola 1.9.19.

Jāņa Seska atbildes vēstule Rainim. Pirmpublicējums

23. zeptembrī

Ļoti godātais Raiņa kungs,

Man ļoti žēl, ka nespēju Jums drīzāk atbildēt uz Jūsu laipno vēstuli, bet es biju stipri aizņemts un gribēju dot noteiktas atbildes.

Man šķiet, ka es saprotu Jūsu un Aspazijas lielo prieku — pēc tik ilgiem trimdas gadiem redzēt dzimto zemi, latvju tautu brīvu. Varbūt tikai svešumā var sajust tās nesaraujamās saites, kas saista tautu ar viņas dzimto zemi, kuras elpa piepilda tautas mākslu un izveido viņas dvēseli. Bet ne man Jums par to jāatgādina. Jūs abi ar Aspaziju, kā latvju tautas dvēseles dzīves paudēji, klusos trimdas gados, tāļu no dzimtenes acem un latvju skaņām, kā vientuļie kalnā kāpēji, mūžīgā klusumā un nošķirtībā, jo dziļāki nogremdējāties tautas dvēseles iekšējā dzīvē, viņas izpratnē un pamatos. No viņas dziļumiem Jūs esat smēluši idejas un tēlus, kas kā dzīvi spēki darbojas un darbosies latvju tautā un dos viņas dzīvei vispārcilvēcīgo nozīmi. Varbūt grūtāk Jums būs sajust, ar kādu nepacietību uz jūsu atgriešanos Latvijā gaida pati tauta. Viņa gaida Jūs kā dzejnieku, kā socialas taisnības paudēju, tautas brīvības kareivi, kā tagadējās paaudzes lielo mācītāju. Cīņa vēl nav beigta un grūts organizēšanas darbs prasa daudz drosmes un neatlaidības; Jūsu klātbūtnei vien tad Latvijā liels morals iespaids.

Latvju tautas pastarīte daile, kurai līdz šim nebij vietas Latvijas oficialās iestādēs, kuru savā nabadzīgā pajumtē mitināja tikai dzejnieki–sapņotāji, tagad reiz ieguvusi savas svētas tiesības. Jūs viņu lolojāt cīņā un trimdā, tagad pienācis laiks, kur varēsiet nodoties netraucēti viņas kultam brīvas Latvijas valsts paspārnē. Esmu pārliecināts, ka visus jautājumus par Jūsu stāvokli, pilnvarām etc nokārtosiet uz vietas Latvijā un tādēļ nebūs jāuzsāk sarakstīšanās.

Ja Jums daudz maz iemesls baidīties par Jūsu rokrakstu drošību mājbraukumā, tad atstājat viņus Bazelē pie A.Liepiņa ( Ahornstrasse No 7) un ņemat līdzi tikai to, par kuru drošību nebaidaties. Jūsu atstātās mantas pārvedīsim uz Latviju diplomatiskā somā pie pirmās izdevības.

Vēl šodien nosūtīsim Jums rakstu, kurā lūdzam attiecīgas iestādes Jums sniegt mājbraucienā palīdzīgu roku un lūdzam laj Jūsu rokrakstu krājumus atsvabina no cenzuras un kratīšanas. Bet vaj tādai apliecībai un lūgumam būs vajadzīgais iespaids pie prūšu iestādēm, par to stipri šaubos.

Ceļa izdevumiem mēs vakar Jums nosūtījām fr. 2000.00 Šveices naudā un ceram, ka ar to pilnīgi pietiks. Grūtāk ieteikt, caur kurieni visizdevīgāki braukt uz Latviju. Kopenhagenas ceļš pagaidām īsākais un drošākais. Pēc kādām desmit dienām atbrauks no Latvijas kurjers caur Kurzemes okupēto daļu un Prūsiju un tad dabūsim ziņas arī par mājbrauciena izredzēm caur Vāciju.

Ar sirsnīgiem sveicieniem J.S.

Latvijas Delegācijas

Prezidents ad interim

 

Attēlā pa kreisi: Latvijas Valsts vēstures arhīvā atrastais Raiņa vēstules oriģināls. Fragments. Attēlos pa labi: Z.A.Meierovica uz Parīzi nosūtītā telegramma ar aicinājumu Rainim (augšā) un Raiņa un Aspazijas atbildes telegramma, kas izsūtīta 22. augustā (apakšā)