"Mēness upei" atpakaļ uz Latviju, uz Zemgali plūstot

Veronika Strēlerte:

"Man pieder, lai kur esmu šķirts,
Lai kurp, Tu Dievs, mani sūti,
Manas tautas asins un sirds."

Stokholmā 1988. gadā. Foto: Fricis Forstmanis (Fricis Dziesma)

Jelgavā ap 1930. gadu. Foto: J.Kalcenavs

Kad Veronika Strēlerte ar vienu no piecām pēdējām bēgļu laivām 1945.gada 9.maija rītā izkāpa Gotlandes krastā, viņas ceļasomā bija arī gandrīz pabeigts dzejas krājuma manuskripts. Maijā un jūnijā daži dzejoļi tika uzrakstīti Katamarsvīkā un Vikingshillā, kur pārbraucējiem bija pirmā apmešanās vieta un kur joprojām klintīs urdz Bēgļu avotiņš, septembrī un oktobrī vēl daži dzejoļi tapa Stokholmā un tās priekšpilsētās, kur dzejniece tolaik mazgāja glāzes un gludināja veļu lepnās zviedru viesnīcās. Grāmatizdevējs Miķelis Gopers, kas Zviedrijā bija ieradies reizē ar dzejnieci un atradis melnstrādnieka vietu kādā tipogrāfijā, drīz vien atjaunoja Latvijā veiksmīgi aizsākto apgādu "Zelta ābele" un sāka izlaist "Universālās bibliotēkas" sēriju. Pirmā šajā sērijā iznāca Raiņa drāma "Uguns un nakts". Ar otro kārtas numuru jau 1945.gada novembrī tika izdota Veronikas Strēlertes dzejas grāmata "Mēnes upe".

Kā savu otro lolojumu "Mēness upes" faksimilizdevumu pēc 52 gadiem laidis klajā Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja apgāds "Pils", kas savu darbību pērn sāka ar Jaņa Rozentāla sarakstes izdošanu grāmatā "Dzīves palete". "Mēness upes" jaunā izdevuma atvēršanas svētki, kas notika piektdien, 27. februārī, izskanēja kā sveiciens dzejniecei Aizsaules dārzos viņas 85.dzimšanas dienā. Veronika Strēlerte dzimusi 1912.gada 10.oktobrī Dobelē, mirusi 1995.gada 6.maijā Stokholmā, bet tā paša gada 17.jūnijā urna ar dzejnieces pīšļiem pārvesta uz Latviju. Mājup sāk atgriezties arī viņas dzeja. 1992.gadā Rīgā iznāca Veronikas Strēlertes dzejas izlase "Mans laiks". Tagad lasītāju rokās — krājuma "Mēness upe" faksimilizdevums, kurā saglabāta 1945.gada transkripcija ar visām kļūdām un nepilnībām (sakarā ar to, ka zviedru tipogrāfijā nebija latviešu burtu transkripcijas zīmju, garumzīmes apzīmētas ar jumtiņu un mīkstinājuma zīmju vispār nav) un izvēlēts tāds pats formāts un papīra tonis.

Sarīkojuma vadītājas literātūras zinātnieces Annas Eglienas stāstījumu papildina videofilma un vairāki skaņu ieraksti. Skatuves māksliniece Dina Kuple runā dzeju no tikko atvērtā krājuma. Par 1944.—1945.gada notikumiem no kinoekrāna stāsta pati dzejniece. Viņas dzejoļi skan radiofona ierakstos autores lasījumā. Kā dāvana pirmajiem grāmatas lasītājiem tiek atskaņota dzejnieka Pāvila Johansona komponētā dziesma "Brāļu kapos" ar Veronikas Strēlertes dzeju autora izpildījumā. Veronikas Strēlertes un Andreja Johansona dēls devis muzejam atļauju pārpublicēt "Mēness upi" un nodevis tam vairāku mātei adresēto tēva vēstuļu kopijas, kā arī solījies pats kādreiz Latvijā padziedāt savas dziesmas ar vecāku dzeju. Viņam to esot daudz.

No sev atvēlētajiem 82 mūža gadiem Veronika Strēlerte tikai 32 gadus nodzīvoja Latvijā. Te pirms kara iznāca pirmie divi krājumi — "Vienkārši vārdi" (1937) un "Lietus lāse" (1940) — un pēc neatkarības atgūšanas — jau minētā izlase "Mans laiks". Zviedrijā pēc "Mēness upes" tika izdotas vēl trīs dzejas grāmatas: "Gaismas tuksneši" (1951), "Žēlastības gadi" (1961) un "Pusvārdiem" (1982), izlases "Sudraba ūdeņi" (1949) un zviedru valodā "Under hogo trad" ("Zem augstiem kokiem", 1981) un atsevišķā grāmatiņā balāde "Bruņu kalps" (1953). Dzejniece rakstījusi arī recenzijas, kultūrfilozofiskus apcerējumus un esejas, sastādījusi latviešu mīlas lirikas antoloģiju "Paradīzes meklētāji" (1964).

Boļševiku pirmās okupācijas laikā 1940. un 1941.gadā Veronika Strēlerte nepublicēja ne rindu, vācu okupācijas gados viņas dzejoļi parādījās periodikā un arī pašas sastādītajā latvju jaunākās dzejas antoloģijā "Likteņi" (1942). Sarīkojumā 1944.gada radioierakstā autores lasījumā skan dzejoļi no topošā krājuma "Mēness upe": "Ļaudīs", "Daugava, "Manai zemei", "Vecs karavīrs jaunajiem".

Krājumā ietverti arī dzejoļi, kas tapuši Liepājā un Irlavā 1945.gada martā un aprīlī. Par šo sarežģīto laiku dzejniece stāsta intervijā televīzijas žurnālistam Andrejam Feldmanim. Saruna notikusi Stokholmā 1989.gadā. Kara beigu dienās 1944.gada oktobrī dzejniece kopā ar Veltu Tomu un Andreju Johansonu reģistrējusies darbā laikraksta "Daugavas Vanagi" redakcijā un nokļuvusi Vācijā. Berlīne 3.februārī piedzīvojusi ļoti smagu amerikāņu uzlidojumu, kurā gājuši bojā ap 16 tūkstoši cilvēku, arī trīs redakcijas darbinieki. Stāvoklis bijis šausmīgs. Atmiņas par Berlīnes ielās redzētajām ainām vajājušas vēl ilgi. Martā Veronika Strēlerte un Andrejs Johansons saņēmuši atļauju braukt uz Latviju komandējumā līdzi Latviešu leģiona ģenerālinspektoram Bangerskim, kas bija ievēlēts par Latvijas Nacionālās komitejas prezidentu. Ceļš bijis briesmu pilns, taču abi dzejnieki nokļuvuši Liepājā un izlēmuši Berlīnē vairs neatgriezties, kaut komandējums bijis izrakstīts tikai uz mēnesi. Veronika Strēlerte par katru cenu gribējusi tikt pie saviem vecākiem, jo radiofonā bija dzirdējusi sevi nosaucam par tautas ienaidnieci, tāpēc baidījusies par tuvinieku likteni. Viņa formāli iesaistījusies darbā kādā štāba kancelejā un beidzot nokļuvusi Irlavas doktorātā, kur strādāja māsas Olgas meita. Pie meitas dzīvoja arī Olga un tēvs ar māti. Te dzejniece dažas dienas pavadījusi tuvinieku vidū, un tā bijusi viņu pēdējā tikšanās. Te tapis dzejolis "Zemgales klajumā" ar rītausmas cerību uz dzīves turpināšanos:

(..) Un Dieva mīlestības apglāstīts

Man likās klajums šis, no kura dvēsle šķīrās,

Un savam liktenim ko ļaudis pamest dzīrās.

Vai Tevi brīvu redzēšu, mans lauks,

Pār kuru rēgains posta ērglis trauks,

Vai redzēšu, pirms nāves sniegs būs biris?

Lauks bija kluss un izlikās kā miris,

Bet šajā klusumā, kas kļuva smags un svēts,

Man nodrebēja sirds: lūk, saule, saule lēc!

Šajos pēdējos Latvijā pavadītajos mēnešos uzrakstīts arī himniskais dzejolis "Zemnieks", kas pauž dziļu godbijību pret sējēju un arāju, kas uz šīs "Sāpju zemes, ko mums piešķīris Dievs", paliks pats pēdējais:

Pats pēdējais nāves pļaujā,

Kas paliks un pastāvēs,

Slēgs dēli kad acis kaujā,

Uz Latvijas lauka viņš saujā

Bērs graudus un dzīvību sēs.

Par Veronikas Strēlertes dziļi izjusto saistību ar Latvijas zemi, ar tās ļaudīm un aizgājušām paaudzēm spilgtas lappuses uzrakstījusi literatūras kritiķe un tulkotāja Ofelija Sproģere, kas kopā ar dzejnieci 30.gados Latvijas Universitātē studēja romāņu filoloģoju. Viņa uzsver, ka Veronika Strēlerte tāpat kā Edvarts Virza un Elza Stērste bija ieaugusi Eiropas kultūrā un sevišķi interesējās par franču kultūru, taču savā dzejā allaž bija dziļi nacionāla. Kad dzimtā zeme zuda, palika tomēr saknes, kas pie tās sien, jo "Dievs augstu loku vijis (..) No tā, kas kādreiz bijis, Uz to, kas nākdams nāks". Pēc Ofelijas Sproģeres vārdiem, Veronikas Strēlertes garīgums un laicīgums, nopietnība un rotaļība, miers un nosvērtība un visa viņas dzīves ziņa droši vien nāk no Zemgales līdzenuma, kurā viņa bērnudienās raudzījusies:

No tava plašuma lai prāts man mācās

Un mana sirds no debess vizmainās,

Kur satek mākoņi, bet atkal izmainās,

Ka visas puses reizē neapmācas.

Anna Egliena lasa arī kādu Berlīnē kara laikā rakstītu Veronikas Strēlertes vēstuli jaunības draudzenei Ofelijai, kur viņa raksta: "Briesmīgi ēdas, ka nepaņēmu līdzi "Straumēnus". Vēstules gan vācu līdzi kā kaķis peli". Ar Edvartu Virzu dzejniece jutusi lielu garīgu tuvību un viņa "Straumēnus" ar dāvinājuma ierakstu atstājusi Latvijā, kur grāmata arī saglabājusies. Vēstules viņa pārrakstījusi uz mašīnas un šos norakstus atstājusi Latvijā, bet oriģinālus nav laidusi no rokām ārā. Kad dēls Pāvils saskaņā ar testamentu pēc dzejnieces aiziešanas atvēris viņas seifu kādā Stokholmas bankā, tur bijušas arī šīs vēstules.

Velta Toma savā romānā "Aldaune", tēlojot kara laiku Berlīnē, Veroniku Strēlerti nosaukusi par tulkotāju ar krāsotiem vaigiem. "To es tiešām darīju, jo bija apnicis, ka visi brīnās par manu bālumu" — intervijā komentē dzejniece. Vēstulēs draugiem Veronika Strēlerte pauž savu izmisumu par dzejas bezspēcību un cilvēku notrulinšanos kara laika apstākļos. Pēc kāda dzejas sarīkojuma viņa raksta: "Zālē bija tāda vienaldzība, ka likās, es runāju tukšā gaisā. Viss kļuvis mehānisks, bezjēdzīgs." Savukārt Tornā karavīriem bijuši tik nožēlojami apstākļi, ka viņa jutusies neērti: "Mēs maizes vietā viņus barojam ar dzeju." Dzejoļu grāmatā "Mēness upe" ir visas šīs izjūtas, tā ir kā robeža un reizē tilts starp mierlaika dzīvi Latvijā un trimdas dzīvi Zviedrijā. Bet te ir arī brīnumaina mīlas lirika, jo pēc nelaimīgās laulības ar Arvedu Švābi ir dzimusi mūža saskaņa ar Andreju Johansonu. Daudz ko pārdomāt likušas arī lielās pārmaiņas tautas dzīvē, pasaulē. Veronikas Strēlertes dzeja šķiet plūstam no pašas dzejnieces gara dziļumiem, to apstaro kāda iekšēja gaisma. Tā ir ļoti smalka, neuzmācīga, pārlaicīga un arī skumja dzeja. Spožums, kas spīd pār mīlētājiem, dara viņu sirdis stipras un mirdzošas. Pilns mīlestības nojautu un noslēpumainības ir dzejolis par meiteni, kas par sevi teic: "Pa zemi ejot, brienu mākoņos. (..) No maniem pirkstiem zelta gaisma līst (..) Viss, ko es uzlūkoju, top par dzeju".

Daudz kas atstāts uzminams, nojaušams gan nodaļā "Burvība", kurā ir arī šis dzejolis "Meitene pavasarī", gan nodaļā "Mēness upe", kas devusi nosaukumu arī visam krājumam. Kā varam lasīt Marisa Vētras grāmatā "Karaļa viesi", Veronikas Strēlertes dzejai piemitis suģestējošs spēks, tā valdzinājusi ar savu ritmu, noskaņu. Šāda atmiņu aina no grāmatas tiek lasīta arī sarīkojumā:

"Uz galda deg svece. Tai iepretim — dzejniece. Viņai uz pleciem viegla, balta blūze, rokās — melna somiņa. Tā pilna iedzelteni baltiem nelieliem papīriem. Viņa toreiz kārtoja un sijāja savu "Mēness upi". Ir dzīvē sīkumi, kas neaizmirstas. Viņa šķirstīja savas dzejas. Lasīja. Vēl tagad skaidri dzirdu viņas balsi:

Vai tas nebij dienvidu vējš?

Mežs sagrīļojās aiz sāpēm

Kā pāršķelts ar degošu staru.

Pār kādu zaru

Pārliecās putns un modrām

Acīm, melnām un spodrām,

Lūkojās tumsā.

...

Vai tas nebij dienvidu vējš?

Tad viņa no savu papīru gubiņas izņēma sīkā, trauslā rokrakstā aprakstītu strēmelīti.

— Man pašai liekas izdevies šis te. Ko tu domā?

Lasīju:

Dzirdu, mūžīgai upei plūstot,

Viļņi šalkdami gaužas un vaid:

Vienus paņem, Tu, pilsētām grūstot,

Citiem pastāvēt laid.

Man ļoti patika dzejoļa asais, tērauda smagais pantmērs. Kad beidzu:

... Ļauj, lai eļļā vēl iedegas dakts,

Pirms Tu bardzībā paņem man visu,

Pirms iestājas nakts ,—

Viņa mani uzslavēja.

— Aktieri dzejoļos izceļ teikumus un domu. Man patīk, ka tu skaldi ritmu.

Šīs ir rindas no dzejoļa "Dieva kalpa vakars". Bet krājuma ievadā dzejniece likusi dzejoli "Latviešiem", ar ko arī Dina Kuple noslēdza savu brīnišķi veidoto un garīgi piesātināto dzejas priekšnesumu:

Latviešiem

Mēs visi vienos dubļos vārtījušies esam

Un lūpās nobālušās, kurām vārdu nava,

Mēs sava gļēvuma un melu smaidu nesam.

Aiz mums dim aizgājušu soļu slava,

Pūš bargi viesuļi, kas visas pelus vētī,

Un nokrīt putekļi no sveša un no sava.

Bet Dieva klusumā, kas dziļi, dziļi pētī,

Kad mokās kūpam mēs kā zeme, kad ir lijis,

Skan kāda balss, kas biedina un svētī:

Cik gaišs tu pats tai tumsas naktī bijis?

Apgāds "Zelta ābele", 1945.gada rudenī laižot klajā Veronikas Strēlertes "Mēness upi", uzrunāja savus lasītājus: "Mums nav vairs šai smagajā laikā ne Raiņa, ne Skalbes, nedz arī Virzas, bet ir vēl dzejnieki starp mums, kas stāv nomodā par savu tautu, un to apliecina arī katra lapas puse šai grāmatā. "Mēness upe" ir Strēlertes trešā grāmata, un par dzejnieci nav vairs jāsaka lieki vārdi. Līdz pēdējai stundai viņa ir stāvējusi savas zemes pēdējā krastā, un grāmatu ir svaidījis lielais ciešanu Dievs. Kaut, atšķīruši "Mēness upi", mēs mācētu saklausīt, ko runā mūsu tautas asins un sirds, un kļūtu tīrāki savās domās, lielāki savā ticībā."

To pašu varam novēlēt atkārtotā izdevuma lasītājiem.

Aina Rozeniece

"LV" nozares redaktore

Ceļa vārdi pirmizdevumam

(..)Mēs esam pārāk maz un mūsu spēks ir daudz par vāju, lai spētu pašreiz izcīnīt savas tautas neatkarību, bet par sava gara brīvību un nemirstību mēs varam un mums ir jābūt nomodā katru stundu, kamēr elpojam. Ja mūsu tautas dziesmas, teikas un pasakas cauri septiņi simti visgrūtākiem verdzības gadiem spēja saglabāt latviešu valodas spožumu un latviskās dvēseles skaidrību, tad arī tagad, kad mūsu liktenis ir vēl smagāks, vienīgi tēvu valoda un rakstītais vārds ir tie, kas ļauj sasaukties latvietim ar latvieti pāri jūrām un kontinentiem un apliecina tautas īpatnēji nacionālo eksistenci.

Visvieglāk un biežāk lasītāja rokās nonāk laikraksti un dažādi periodiski izdevumi, kas kalpo ātrai informācijai un paviršam laika kavēklim, bieži vien aizmirstot, ka jādomā ne tikai par to, ko raksta, bet arī kā, jo svešos ļaudīs mums dārgs un svēts ir katrs vārds, ko dzirdam savā valodā. Lai neaizmirstam bērnus, kam jāsāk lauzīties pirmajās burtu zīmēs, bet tiem nav citas lasāmvielas kā kaili un stilistiski neveikli teikumi, kādus sastopam laikrakstu slejās. Un kur lai meklē drosmi kurš katrs no mums ticēt savas tautas nemirstībai, ja nav spēkpilna latviska rakstīta vārda, kas ļautu ieklausīties latviskas dzēseles dziļajos, nemaldīgajos čukstos. Tādēļ, lai spētu dzīvot, tik pat kā dienišķas maizes mums vajaga atrast spēka avotu garam, un kur gan lai citur to meklētu kā mūsu rakstnieku un dzejnieku darbos, kas neļauj iesnausties mūsu dveselēm un apsūbēt mūsu valodas spožumam. Šai ziņā līdz šim visplašākiem tautas slāņiem ir kalpojuši prozas darbi, — romāni, stāsti un noveles, bet dzeju lielākā daļa aizvien ir uzskatījusi it kā par greznuma lietu, kas nav domāta nopietnai lasīšanai, bet ir gandrīz vai niekošanās, bez kuras tīri labi varētu iztikt. Bet būtu pienācis laiks saprast, ka mūsu modernā dzeja, līdzīgi dainām senos laikos, ir visu valodas un gara vērtību kvintesence, smalkākais un daiļākais, ko spējis uzburt latviskais radošais gars. Īstais brīdis to atzīt ir tagad, kad esam piedzīvojuši, kāds burvju spēks piemīt vienai vienīgai dzejas rindai, kas tālus un grūtus ceļus veikusi, uz saburzītas laikraksta slejas vai neaprakstāmu rūpību glabātas grāmatas lapas sasniedz karavīru ierakumos, bēgli nezināmos ceļos, tālu tautieti svešā kontinentā.

(..) Lai tie, kas līdz šim savas nevērības vai kūtruma dēļ nav iemācījušies saprast dzejas burvību, un svešumā, kur mums nav vairs ne greznu drēbju, ne varenu namu, ar ko lepoties, mēģina tagad savā visklusākajā stundā ieklausīties dzejas vareno un skaidro ritmu valodā. Bet — ja lasītājs drīkst no dzejnieka prasīt vienu — labu un īstu dzeju, tad dzejnieks savukārt drīkst lūgt lasītājam, lai tas papūlas ar bijību un burvībai pavērtu dvēseli atšķirt viņa grāmatu, un nelasīt dzeju tā, kā lasa ievadrakstu vai piedzīvojumu romānu. Jo dzejā jāmāk saklausīt ne tikai tas, ko skaļi pasaka burtu zīmes, bet arī tās klusās un dažkārt baigās šalkas, kas starp rindām ļauj samanīt kādas citas pasaules klātbūtni.

Stokholmā 1945 gada novembrī.

1991. gada vasara dzimtenē. Ceļā uz Kārļa Ulmaņa mājām "Pikšām"

Svētbrīdis Dobeles baznīcā Foto: Gunārs Janaitis

Foto no Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja krājumiem