• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Tas apžēlošanas atbildības smagums (turpinājums). Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 4.03.1998., Nr. 57 https://www.vestnesis.lv/ta/id/31589

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Mēness upei" atpakaļ uz Latviju, uz Zemgali plūstot

Vēl šajā numurā

04.03.1998., Nr. 57

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Problēmas

Tas apžēlošanas atbildības smagums

Rita Aksenoka, Valsts prezidenta kancelejas Apžēlošanas dienesta vadītāja, — "Latvijas Vēstnesim"

— Kā jūs vērtējat pašreizējo kriminogēno situāciju valstī?

— Tagadējo kriminogēno situāciju valstī vērtēju kā ļoti smagu, saspringtu un arī satraucošu. Jo, manuprāt, daudzu smago noziegumu izmeklēšana notiek ļoti lēni. Daudzi smagie noziegumi netiek atklāti. Piemēram, katra ar spridzināšanas palīdzību veikta slepkavība ir ļoti bīstama. Diemžēl šādi noziegumi tiek izdarīti diezgan bieži, bet gandrīz neviens no tiem taču nav atklāts, neviena krimināllieta nav nosūtīta uz tiesu!

Mani satrauc vēl viena lieta. No mūsu statistikas it kā izzudis Kriminālkodeksa 72. pants — bandītisms. Apžēlošanas dienestā nokļūst lietas, kur figurē bruņotas bandas, grupas, kas veikušas uzbrukumus ar ieročiem. Un šo grupu rīcība tiek kvalificēta pēc 141. panta — laupīšana ar ieročiem. Bet tā taču ir banda, saliedēta grupa, kas veic uzbrukumu ar nolūku iegūt īpašumu! Šo noziedzīgo darbību laikā nereti tiek izdarītas arī slepkavības. Es domāju, ka šajā aspektā kriminogēnā situācija ir ļoti bīstama un kavē mūsu valsts attīstību.

— Kur, pēc jūsu domām, meklējami saspringtās kriminogēnās situācijas cēloņi?

— To es jums nevaru pateikt, bet jūtu, ka šie cēloņi sakņojas ekonomiskajās problēmās, izglītības problēmās. Ja pašlaik sabiedrība runā par to, ka tūkstošiem jauniešu un bērnu ir uz ielas, tad tie ir potenciālie noziedznieki. Nepilngadīgo noziedzība pieaug. Mums ir jādomā, ko darīt ar bērniem un jauniešiem. Ko darīt ar ģimenēm, kur abi vecāki ir bezdarbnieki un visi — trīs, četri — bērni eksistē tikai no bērnu pabalstiem? Mūsu sabiedrībā pašlaik veidojas neliels slānis, kura pārstāvji dzīvo ļoti labi. Bet ir ļoti daudz cilvēku, kas dzīvo lielā trūkumā. To var konstatēt, lasot daudzās sūdzības un iesniegumus, ko saņem Apžēlošanas dienests. Daudzām ģimenēm nav darba, no dzīvokļiem izliek ģimenes ar maziem bērniem, pensionāri savus bērnus uztur no jau tā trūcīgajām pensijām.

Manuprāt, Noziedzības novēršanas padomei vispirms būtu jādomā: ko darīt? Tai būtu rūpīgi jāizpēta šī situācija, noziedzības cēloņi.

— Vai varam samierināties, ja pagājušā gadā noziedzība kopumā nedaudz samazinājusies? Šķiet, ka liela ir arī latentā jeb apslēptā noziedzība.

— Manuprāt, apslēptā noziedzība arī ir lielā apjomā. Jo ļoti daudzi cilvēki par viņiem nodarītām pārestībām nemaz nezina. Prokuratūrai būtu rūpīgi jāpārbauda, kā tiek veikta noziegumu reģistrācija, kā prokuratūra veic uzraudzību pār izziņas veikšanu. Tie ilgie izmeklēšanas termiņi ir jālikvidē. Jo apcietinājuma termiņš atbilstoši likumam ir divi mēneši. Bet tiesa šo apcietinājuma termiņu var pagarināt līdz pusotram gadam. Gadās, ka krimināllieta tiesā nokļūst tikai pēc diviem gadiem. Mēs saņemam apžēlošanas lūgumu un skatāmies: tiesas spriedums šai lietā ir bijis 1997. gadā. Un lūgumu rakstījusī persona sēž cietumā trīs vai četrus gadus. Šis process ir jāpaātrina.

— Vai likumpārkāpumi sastopami arī tiesību sargāšanas institūcijās?

— Man ir ļoti lielas aizdomas, ka šajā jomā ir likumpārkāpumi. Likumpārkāpumi ir ieslodzījumu vietās. Viens no šiem pārkāpumiem, manuprāt, ir ļoti ilgie izmeklēšanas termiņi, kas sevi neattaisno. Tagad jaunajā Kriminālprocesa kodeksā (es arī strādāju tā sagatavošanas darba grupā) mēs piedāvājam mazliet saīsināt šos termiņus.

Bet es nevaru piekrist arī tam, ka tagad, arī tieslietu ministram Rasnača kungam, gribētos kriminālprocesu ļoti vienkāršot. To diemžēl nevar. Kriminālprocess ir likums, tā ir izmeklēšanas un tiesas procedūra. Un, ja likums nebūs ievērots, sākot ar krimināllietas ierosināšanu, notikuma vietas apskati, lietisko pierādījumu izņemšanu, izpēti, liecinieku liecību saņemšanu un tā tālāk, tad nevienu noziedznieku nenotiesās. Kāpēc es uzskatu, ka ir likumpārkāpumi šai jomā? Pēc presē publicētajiem prokuratūras datiem, liels ir tiesās attaisnoto personu skaits, arī papildizmeklēšanai nosūtīto lietu skaits. Papildizmeklēšanai tiek nosūtītas arī lietas, kurās var piespriest nāvessodu. Ja tādas lietas nevar izmeklēt atbilstoši visiem noteikumiem un prasībām un ir pārkāpumi, tad kaut kas nav kārtībā.

Es nevaru piekrist arī tam, ka Latvijā it kā samazinās slepkavību skaits. Jo es skaidri redzu no sprieduma, ka faktiski izdarīta slepkavība… Piemēram, cilvēks tiek piesiets pie koka un sists tik nežēlīgi, ka dažu minūšu laikā iestājas nāve. Bet prokurors, uzrādot apsūdzību, norāda: tie ir smagi miesas bojājumi, kuru rezultātā iestājās nāve. Un tiesa personai piespriež divus gadus brīvības atņemšanu… Diemžēl tādi spriedumi nav tikai daži, manuprāt, tādējādi tiek samazināts slepkavību skaits. Savukārt ir ļoti liels smago miesas bojājumu skaits, kuru rezultātā iestājusies nāve.

Esmu arī secinājusi, ka kriminālo statistiku vajadzētu pārskatīt. Lai mēs tiktu skaidrībā par to, kas notiek, sākot ar nozieguma reģistrāciju, kā tiek noziegums kvalificēts, izmeklēts, kā lieta izskatīta tiesā. Vai aizdomās turētā persona tiek notiesāta, attaisnota vai lieta tiek nosūtīta papildizmeklēšanai. Manuprāt, statistikā izmeklēšanas un tiesu praksē neparādās bandītisms, diversijas (tās parasti tiek kvalificētas pēc citu noziegumu pazīmēm).

— Ko vajadzētu darīt, lai uzlabotu situāciju šai jomā?

— Es domāju, ka ir jāpieņem jaunais Krimināllikums un arī jaunais Kriminālprocesa kodekss. Pēdējais pašlaik ir gatavs, bet rodas dažādas, manuprāt, nepamatotas vilcināšanās Tieslietu ministrijā, arī prokuratūrā. Šis process velkas jau ilgāk nekā gadu. Vajadzētu vienreiz visiem sanākt kopā un apkopot priekšlikumus. Jo Kriminālprocesā ir jābūt skaidri pateiktam: būs tā vai citādi. Un "ievilkt" mūsu Kriminālprocesā kaut kādu angļu vai amerikāņu procesu nebūtu vēlams. Ja mēs esam savu koncepciju pieņēmuši un tā ir izturējusi starptautisko ekspertīzi, tad lai šī koncepcija arī paliek.

— Ar ko izkaidrojama šī vilcināšanās?

— Domāju, ka tā izskaidrojama ar nekompetenci. Varbūt arī ar vēlēšanos Kriminālprocesa kodeksu tik ļoti vienkāršot, lai tas vairs nebūtu izmeklēšanas process. Jā, šo to var vienkāršot. Bet juristiem ir jānonāk pie viena noteikta slēdziena, ko iesniegt Saeimā deputātiem. Man liekas, ka šī sasaukuma Saeimā nav daudz tādu deputātu, kuri varētu nopietni izvērtēt Kriminālprocesu.

— Vai jūs veicat Valsts prezidentam adresēto sūdzību un iesniegumu analīzi?

— Jā, mēs izskatām ļoti daudz vēstuļu un sūdzību un analizējam tās. Pagājušajā gadā ir bijis apmēram 2000 iesniegumu. To saturs ir dažāds — piemēram, daudz ir par dzīvokļu jautājumiem, arī par dažādiem ar noziedzību saistītiem jautājumiem — apmēram 200. Daudz iesniegumu par problēmām, kas saistītas ar alkoholismu. Cilvēkus satrauc šīs problēmas. Daudz vēstuļu joprojām tiek saņemts par problēmām, kas saistītas ar naudas noguldījumiem. Lielākā daļa šo vēstuļu un iesniegumu attiecas uz noziedzības jomu. Par privatizāciju bijuši vairāk nekā 100 iesniegumu. Par tiesību sargājošo institūciju darbu arī saņemam diezgan daudz iesniegumu. Bet parasti tie skar šīs institūcijas kompleksi — policiju, prokuratūru, tiesu. Lielāko daļu sūdzību un iesniegumu nosūtām izlemšanai pēc piekritības, jo Valsts prezidenta kompetencē ir izskatīt tikai tos iesniegumus, kas saistīti ar viņam Satversmē noteiktajiem pienākumiem.

— Ko, pēc jūsu domām, vajadzētu pilnveidot Apžēlošanas dienesta darbā, lai jūsu smagais darbs ritētu vieglāk?

— Es domāju: tas ir humāns darbs, kas lielākajā daļā pasaules valstu ir uzticēts Valsts prezidentam. Mūsu Valsts prezidents to dara ar ārkārtīgi lielu apzinīgumu un atbildību. Jo Valsts prezidents aiz katra apžēlošanas lūguma saskata cilvēku. Personīgi man tas ļoti patīk. Un vienlaikus slodze, kas tiek uzlikta prezidentam šai jomā, ir milzīga. Bet, runājot par Valsts prezidenta un viņa kancelejas darbu, tomēr prezidentam vajadzētu piešķirt lielākas tiesības. Vismaz šādā jomā. Ja reiz cilvēks Valsts prezidentam ir rakstījis iesniegumu, tad vajadzētu likumā to skaidri noteikt. Valsts prezidentam ir tiesības aizsūtīt attiecīgajai institūcijai personas sūdzību, tomēr kontroles tiesībām vajadzētu būt lielākām. Tas nozīmē: saņemt no piekritīgās institūcijas noteiktu, konkrētu atbildi. Jo likums par sūdzību un iesniegumu izskatīšanas kārtību ir ļoti nepilnīgs. Tas neattiecas tieši uz Apžēlošanas dienesta darbu. Mums ir ļoti labs kontakts ar policiju, prokuratūru, tiesu. Bet man un maniem kolēģiem nākas izskatīt arī citus jautājumus. Jo Valsts prezidenta kancelejas darbinieku skaits nav liels. Bet šajā aspektā esam ierobežoti. Valsts prezidentam nevaram pateikt: mēs šī iesnieguma sakarībā varējām izdarīt vai prasīt to un to. Valsts prezidentam gan šajā, gan citās jomās vajadzētu piešķirt lielākas tiesības.

Viesturs Avots,

"LV" korespondents

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!