Informācijai, zināšanai. Ko raksta citi

Krievija un Baltija

Tas ir Krievijas Ārējās un aizsardzības politikas sabiedriskās padomes izstrādāto rekomendāciju saīsināts teksts, kas publicēts Krievijas “Neatkarīgajā Avīzē”(“Ņezavisimaja gazeta”, 28. 10. 1997.). Tas ir skatījums no Krievijas lielvalsts puses un, dabiski, neatbilst mūsu valsts kritērijiem un atvērumam uz Eiropu, taču to kā nopietnu viedokli, liekas, mums nekad nevarētu būt par sliktu zināt.

Ziņojuma tēžu tulkojums un publikācija veikta ar padomes un “Neatkarīgās Avīzes”redakcijas, ar padomes kolēģijas locekļa un laikraksta galvenā redaktora Vitālija Tretjakova atļauju. Īsinājumi, kas tekstā apzīmēti ar <...>, izdarīti tehnisku apsvērumu (garuma) dēļ pašā “Neatkarīgajā Avīzē”.

Dialogs valstu līmenī nedrīkst tikt pārtraukts

<...> Ņemot vērā NATO virzību uz Austrumiem, attiecības starp Baltijas valstīm un Krieviju kļūst īpaši aktuālas. Bet vēl svarīgāk ir tas, ka šīs attiecības skar tādas būtiskas Krievijas stratēģiskās intereses kā piekļūšanu Kaļiņingradai, naftas transportēšanu, tās rietumu robežu stabilitāti, attiecības ar daudzām Rietumvalstīm un pašas Krievijas pašidentifikācijas problēmu.

Kopš 1992. g. valstu attiecībām labākajā gadījumā ir lielākoties stagnātisks, bet reizēm nedraudzīgs raksturs. Tajā pašā laikā ekonomiskajā jomā pastāv objektīvs pozitīvais potenciāls. Bet vēsturiski nedrīkst aizmirst to izšķirošo lomu, kāda Baltijas valstu neatkarības iegūšanā bija jaunās Krievijas vadībai. <...>

Mēs uzskatām, ka pašreizējā brīdī ir izveidojušies objektīvi priekšnoteikumi, lai mūsu valstu attiecības attīstītos pozitīvā virzienā. Baltijas valstu vadītāji aizvien skaidrāk apjauš, ka sekmīgai integrācijai Rietumu struktūrās un minimāla ekonomiska uzplaukuma nodrošināšanai viņiem nepieciešamas stabilas attiecības ar Krieviju; tas ir viens no obligātajiem noteikumiem, ko formulējuši paši Rietumi. Baltijā mazinās bažas par savu valstiskumu un pieaug izpratne, ka tīši nedraudzīgas attiecības ar Krieviju dod aizvien mazāk dividenšu Rietumos, traucē savstarpēji izdevīgu sadarbību un aptumšo triju valstu labklājības perspektīvas. Parādījušās arī pozitīvas pārmaiņas (Rietumu un Krievijas spiediena ietekmē) politikā pret nacionālajām minoritātēm.

Arī tālredzīgākie Krievijas politiķi atzīst, ja nebūs dialoga ar Baltiju, tas beigu beigās radīs zaudējumus Krievijai, līdzīgi tam, kā tas notika Viduseiropā un Austrumeiropā.

1. Jaunā Krievija un Baltijas valstis

<...> 1.17. Krievijai nācies izdarīt nopietnas korekcijas savā politikā:

atbilstoši Krievijas Federācijas (KF) Ārlietu ministrijas (ĀM) 1997. gada februārī pasludinātajam “Ilglaicīgajam virzienam Krievijas attiecībās ar Baltiju” Krievija realizē diferencētu pieeju attiecībās ar Latviju, Lietuvu un Igauniju, cenšoties tās neuzskatīt par vienotu veselumu;

Krievija uzstāj, ka Igaunijā un Latvijā jāturpina krievu un krieviski runājošo integrācijas process, radot apstākļus, lai viņiem varētu piešķirt Baltijas valstu pilsonību, neatsakoties uzskatīt šos jautājumus par problēmu, kas skar “cilvēktiesību ievērošanu Baltijas valstīs”. No tā, kāds būs stāvoklis šajā jomā, atkarīgs citu jautājumu risinājums, arī ekonomisko attiecību attīstība un līgumu noslēgšana par robežu (ar Igauniju un Latviju);

ekonomikas nozarē Krievija līdz šim laikam Igaunijai nav piešķīrusi vislielākās labvēlības režīmu tirdzniecībā, attiecībās ar Latviju atturas noslēgt līgumus, kas ļautu izvairīties no dubultas aplikšanas ar nodokli un savstarpēji aizsargātu investīcijas. Periodiski, tomēr diezgan kūtri tiek apspriestas iespējas likt lietā pret Baltijas valstīm ekonomiskās sankcijas;

oficiālos paziņojumus, ka Krievijai kategoriski nav pieņemama Baltijas valstu iestāšanās NATO, pavada komentāri jautājumā par to, vai Krievijas interesēm atbilst to iestāšanās Eiropas Savienībā (ES). Tajā pašā laikā Krievija ir gatava kļūt par Baltijas valstu drošības garantu, kas vēsturisko apstākļu dēļ tiek uztverts skeptiski.

2. Baltijas valstu iekšpolitiskais stāvoklis

(netiek publicēts)

3. Baltijas valstu ekonomiskais stāvoklis

3.1. Bijušajā PSRS Baltijas republikas bija ekonomiski visvairāk attīstītas. Kooperatīvo sakaru saraušana rūpniecības nozarēs un agrorūpniecības kompleksā radīja ievērojamu ražošanas kritumu. <...>

3.3. Tomēr visā pēcpadomju laikā ekonomisko reformu gaita Baltijas valstīs radījusi vismazākos zaudējumus. Tā, laika posmā no 1991. līdz 1995. gadam Latvijā un Igaunijā bija vismazākie inflācijas indeksi, kas nepārsniedza divzīmju skaitļus (80–85 reizes), kad Krievijā patēriņa cenu pieaugums bija gandrīz 5 tūkst. reižu, bet citās valstīs inflācijas kāpumu raksturoja pieczīmju un sešzīmju skaitļi. Baltijas valstu zemos inflācijas tempus noteica to stingrā politika naudas, valūtas un finansu laukā. Aplūkojamo zemju valsts budžeta deficīts tika noturēts plus mīnus 1–2% robežās no iekšzemes kopprodukta (IKP).

3.4. Ja runājam par dzīves līmeni Baltijas valstīs un saražoto IKP uz vienu iedzīvotāju, tad Baltijas valstis īpaši neizceļas, salīdzinot ar NVS valstīm. <...>

3.6. Jau 1995. gadā Baltijas valstu ekonomika izkļuva no ražošanas krīzes radītā krituma. Pēdējos divos gados tur vērojams noturīgs ekonomiskais pieaugums.

Pēc Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) prognozēm, IKP pieauguma temps 1997. gadā Latvijā būs 3,4%, Lietuvā 3,8%, Igaunijā 4,9%. Pēc Eiropas Komisijas ekspertu vērtējuma, IKP apjoms Igaunijā šogad palielināsies par 4,5%. Ēnu ekonomikas apjoms, kas neatspoguļojas oficiālajā statistikā, Igaunijā ir 13–14 %. Pēc ERAB prognozēm, 1997. gadā vismazākā inflācija būs Latvijā — 10% gadā. Igaunijā tā būs 12%, Latvijā (tā “NG” tekstā — Tulk. ) 13%. Latvijas Finansu ministrija lēš, ka gada inflācijas tempi līdz 2002. gadam samazināsies līdz 5,7%. <...>

3.21. Pēdējos gados notiek atklāta Baltijas valstu tirdzniecības pārorientācija uz ES valstīm. Vienlaikus samazinās Krievijas kā šo valstu tirdzniecības partneres nozīme. Visplašākās saiknes ar ES tirgu ir Igaunijai (51,1% eksporta un 64,8% importa 1996.g.) Arī Latvijai ES īpatsvars ir liels — attiecīgi 44,7% un 49,3%. Lietuvai ES tirgus un NVS tirgus nozīme ir apmēram līdzvērtīga — attiecīgi 33,9 un 40,6%; 44,8 un 36,0%. Tajā pašā laikā citu valstu starpā Krievija vēl arvien ir galvenā Baltijas valstu tirdzniecības partnere.

3.22. Baltijas valstīm ekonomiskajās attiecībās ar Krieviju ir trīs svarīgākie aspekti:

pirmkārt, Krievija un NVS valstis (Baltkrievija) Baltijas valstīm ir svarīgākais kurināmā un citu energonesēju un derīgo izrakteņu avots. Piemēram, no Krievijas tiek ievesti 93% Latvijai nepieciešamā kurināmā, 50% elektroenerģijas, 90% krāsaino metālu, 80% izejvielu ķīmiskajai rūpniecībai;

otrkārt, Krievijas tranzīta apkalpošana ir viena no svarīgākajām jomām Baltijas valstu ienākumos. Tagad Krievijas tranzīta apjoms caur Igaunijas teritoriju ir līdz 9 milj. tonnu gadā, Latvijā - 36 milj. tonnu, Lietuvā 10,1 milj. Visas trīs republikas plāno palielināt tranzīta ienākumus;

treškārt, lauksaimniecības produkcijas realizācija Krievijā, ņemot vērā, ka saglabājas šīs nozares loma Baltijas valstu ekonomikā, kā arī to, ka izputējušie fermeri ir galvenais opozīcijas spēks pret reformām (Igaunija) un nacionālistu elektorāta bāze (Latvija).

4. Baltijas valstu ārpolitiskais stāvoklis

4.1. Tūdaļ pēc neatkarības iegūšanas Latvija, Lietuva un Igaunija enerģiski ķērās pie darba, lai straujāk integrētos galvenajās eiropeiskajās un atlantiskajās struktūrās. Baltija vispusīgi orientējas uz Rietumiem un visupirms uz ASV, Vāciju un Ziemeļeiropas valstīm. Galvenais motīvs ir “vēsturiski pamatotie” centieni pārvarēt atkarību no Krievijas, izkļūt no Krievijas ietekmes sfēras.

<...> 4.7. Pievērš uzmanību fakts, ka Baltijas valstu tuvināšanās Eiropas Savienībai “ieguva paātrinājumu”, piešķirot tām “asociēto partneru”statusu Rietumeiropas savienībā (RES), noslēdzot brīvās tirdzniecības līgumus un sākot izstrādāt “eiropeiskās vienošanās”, tai laikā, kad saasinājās Baltijas valstu attiecības ar Krieviju (karaspēka izvešanas problēmas no Latvijas un Igaunijas, pilsonības likuma pieņemšana Latvijā). <...>

4.11. Ziemeļeiropas valstis ir Igaunijas, Latvijas un Lietuvas galvenās ekonomiskās partneres Rietumos. 1991. g. beigās Ziemeļeiropas valstis izstrādāja speciālu “Baltijas investīciju programmu” ekonomiskajai līdzdalībai Baltijas valstīs, kas paredzēja izveidot 5 investīciju fondus, kur tiktu ieguldīti aptuveni 75 milj. dolāru, lai veicinātu mazo un vidējo privātuzņēmumu biznesu. <...>

4.16. Patlaban ievērojama loma Baltijas valstu ekonomikā ir Vācijai. Piemēram, Latvijai pēc tirdzniecības apjoma tā ir otrais tirdzniecības partneris (apmēram 13% eksporta un 15% importa), ieņem trešo vietu republikā pēc investīciju apjoma. Vācijai ir ievērojama loma arī Lietuvas ekonomikā, kur tā ir pirmā ārzemju investore.

<...> ASV sniedz Baltijas valstīm palīdzību projekta “Atbalsts Austrumeiropas demokrātijām” (AAD) ietvaros. Tā ir iepazīstināšana ar tehnisko pieredzi uz īstermiņa un ilgtermiņa pamatiem, semināru un apmaiņu rīkošana, kapitālieguldījumi un atbalsts privātuzņēmumu kreditēšanai.

4.19. Amerikāņu privāto investīciju korporācija ekonomisko reformu veicināšanai ārvalstīs Baltijas valstīm palīdzību kopš 1991. g. septembra sniegusi vairāk nekā 100 milj. dolāru apjomā. <...>

4.20. Pēc tam, kad Baltijas valstis NATO programmas ietvaros parakstīja dokumentu “Partnerattiecības mieram”, aktivizējās amerikāņu un baltiešu sadarbība šajā jomā.<...>

4.22. Baltijas valstu iespējas tikt iekļautām NATO Rietumos arvien ir vērtētas visai atturīgi. Atbalstu šai idejai pauž tikai Ziemeļeiropas valstis. Var teikt, ka 1996. gada pavasarī Rietumos pilnībā izveidojās uzskats, ka Baltijas valstis neiekļūs NATO iestāšanās pirmo kandidātu skaitā.

4.23. NATO nevar uzņemt savās rindās valstis, kas nav atrisinājušas minoritāšu un robežu problēmas. Gadījumā, ja Baltijas valstis tiek uzņemtas NATO, Kaļiņingradas apgabals pārvēršas par sava veida “ērkšķi” alianses iekšienē. 1996. g. septembrī, tiekoties ar Ziemeļeiropas un Baltijas valstu militāro resoru vadītājiem, ASV aizsardzības ministrs V. Perijs tieši paziņoja, ka Baltijas valstīm vēl nav bruņoto spēku, lai tās spētu izpildīt saistības, ko NATO dalībvalstīm uzliek Vašingtonas līguma 5. pants, un tāpēc tās neiekļūs Alianses paplašināšanas “pirmajā vilnī”.

4.24. Kopš 1996. gada pavasara Rietumos tiek meklēts Baltijas drošībai iespējamais alternatīvais modelis NATO vietā. Tā, Lielbritānijas ārlietu ministrs D. Hērds ierosināja izveidot “Baltijas drošības zonu”, kur ietilptu Zviedrija, Somija un Baltijas valstis. Šis plāns diezgan nopietni tika izvērtēts arī ASV. Tomēr tas netika attīstīts visupirms tāpēc, ka Zviedrija nebija gatava piedāvāt kaut kādas reālas garantijas Baltijas valstu drošībai. Tomēr nav izslēgts, ka, ņemot vērā šī plāna neapšaubāmo nerealitāti, jau no paša sākuma bija izrēķināts, ka tas tiks noraidīts un tādējādi palīdzēs radīt iespaidu, ka reģionā ir “drošības vakuums”, kas nākotnē varētu tikt “aizpildīts” ar NATO paplašināšanu.

4.25. Diskutējot par drošības modeli reģionā, tiek apspriests arī “Baltijas darbības plāns” (Baltic Action Plan), kas paredz nostiprināt un paplašināt Baltijas valstu un ASV sadarbību.

4.26. Līdz šim visi šie plāni Baltijas valstīs ir uztverti ar vienādu reakciju. Baltijas valstu oficiālās personas paziņoja, ka tie nevar tikt uzskatīti par alternatīvu iestājai NATO, bet tiem jākļūst par līdzekli, lai tuvinātu šim mērķim. Baltijas diplomātijas galvenie spēki virzīti uz to, lai novērstu stāvokli, ka Igaunija, Latvija un Lietuva paliktu ārpus alianses paplašināšanas. Aizbildinoties, ka šādā gadījumā reģionā veidojas drošības “pelēkā zona”, ka pieaug Maskavas spiediens, Baltijā tiek noraidīti visi mēģinājumi piedāvāt starpvariantus, kas nosargātu drošību Baltijā. Par minimāli pieņemamu variantu tiek uzskatīts paziņojums, ka NATO paliek atvērta arī Baltijas valstīm.

4.27. Kā zināms, trīs Baltijas valstis neiekļuva pirmajā ielūgto vilnī iestājai Ziemeļatlantijas Savienībā. Te lielā mērā sava loma bija arī tam, ka Rietumu politiķi nevēlējās sabojāt attiecības ar Krieviju, sarežģīt prezidenta B.Jeļcina stāvokli iekšpolitikā. <...>

4.28. Tajā pašā laikā ASV izvairās arī no atklātiem paziņojumiem, ka bijušās PSRS republikas (pirmām kārtām Baltijas valstis) nekad neiekļūs aliansē un joprojām apstiprina, ka NATO paliek atvērta visām demokrātijām.

4.29. Tomēr kļūst skaidrs, ka triju Baltijas valstu drošības sargāšanai tagad tiek īstenota tieši “starpstratēģija”. <...>

4.30. Šajos apstākļos Krievija iegūst zināmu manevrēšanas telpu dialogā ar NATO ap Baltijas problēmu. Bet vienlaikus iespēja pārnest diskusijas par NATO paplašināšanu Baltijas virzienā reālā plāksnē, ņemot vērā Krievijas reakciju, var radīt asu krīzes situāciju.

4.31. Tuvākajā perspektīvā, acīmredzot, savu lomu saglabās faktori, kas objektīvi sarežģī lēmuma pieņemšanu par Baltijas valstu iekļaušanu NATO. Turklāt parādās arī daži citi faktori, kas darbojas tajā pašā virzienā, piemēram, sāk izpausties atšķirības reformu tempu ziņā, kas pastiprina Baltijas valstu savstarpējo sāncensību pēc Rietumu uzmanības un sarežģī strīdīgos jautājumus to savstarpējās attiecībās. Cenšoties izvairīties no attiecību saasināšanas ar Krieviju, Rietumi aizvadītajos gados piekopa tās “izspiešanas” politiku, iekļaujot Baltijas valstis savā ietekmes zonā. Tajā pašā laikā Rietumi nav ieinteresēti, lai saasinātos Krievijas un Baltijas attiecības, un Rietumi, redzams, nav gatavi tieši atbalstīt Baltijas valstis to opozīcijā pret Krieviju. Krievijai nākas rēķināties ar Rietumu īpašo attieksmi pret Baltijas valstīm. Ir jāapzinās, ka stingra Krievijas interešu aizstāvēšana šajā reģionā sadursies ar slēptu, bet nav izslēgts, ka tiešas konfrontācijas gadījumā, arī ar atklātu Rietumvalstu pretdarbību.

4.32. Taču līdz ar valstiskuma nostiprināšanos Baltijas valstīs, to pielīdzināšanos Rietumiem un pietiekami augsto iekšējās stabilitātes pakāpi mazinās Rietumu ieinteresētība tās aktīvi un bez iebildēm atbalstīt. To vieta uz rietumu “politiskā radara” ekrāna samazinās.

4.33. Par jauno realitāšu apzinātu apjēgumu Baltijas valstīm liecināja septembra sākumā Viļņā sasauktā konference “Valstu līdzāspastāvēšana un labas kaimiņattiecības — drošības un stabilitātes pamats Eiropā”. Konferencē piedalījās 12 Viduseiropas un Austrumeiropas (VAE) valstu un valdību vadītāji no Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas, Somijas, Ukrainas, Bulgārijas, Baltkrievijas, Moldāvijas, Ungārijas, Rumānijas un Krievijas (V.Černomirdins).

Šo konferenci un Krievijas līdzdalību tajā, acīmredzot, var uzskatīt par sākumu jaunam dialogam VAE reģionā (bet varbūt arī plašākā mērogā), kas izvērties pēc NATO samita Madridē.

5. Krievijas un Baltijas attiecību problēmas

5.1. Krievijas un Baltijas attiecībās visasākais kļuvis jautājums par krievu un krieviski runājošo iedzīvotāju stāvokli. 1989. g. Igaunijā dzīvoja 475 tūkst. krievu (30,3% no visiem republikas iedzīvotājiem), Latvijā 906 tūkst. krievu un 1 milj. 122 tūkst. krieviski runājošo (34% iedzīvotāju), Lietuvā 344 tūkst. (9,4%).

5.2. Bez īpašām grūtībām krievu iedzīvotāju problēmas risinājums tika atrasts Lietuvā. Lietuvas pēckara attīstības īpatnību dēļ krievu skaits republikas iedzīvotāju vidū bija salīdzinoši neliels un netika izvirzīta problēma par krievu statusu kā tādu. Brīdī, kad tika parakstīts Krievijas un Lietuvas līgums par starptautisko attiecību pamatiem, šajā republikā jau bija pieņemts pilsonības likums, kas realizēja tā saukto “nulles variantu” — par republikas pilsoņiem varēja kļūt faktiski visi tās iedzīvotāji neatkarīgi no viņu etniskās izcelsmes. Līgumā par starpvalstu attiecībām ar Krieviju Lietuva uzņēmās saistības attiecībā pret krieviem pilsonības iegūšanai nenoteikt ne dzīvošanas vienā vietā cenzu, ne valodas zināšanas vai kādus citus noteikumus, kas būtu atšķirīgi no tiem, kas tiek izvirzīti visām citām personām (4. pants).

5.3. Igaunijā un Latvijā izveidojās pavisam citāds stāvoklis. Krievu un slāvu (krieviski runājošo) iedzīvotāju skaits šajās republikās pēckara gados pastāvīgi pieauga un 80. gadu beigās krietni pārsniedza pirmskara rādītājus. Ja 1937. gadā Igaunijā 88,2% iedzīvotāju bija igauņi, bet krievi — 8,2 %, tad 1989. g. — 61,5% un 30,3%, t. i., 1/3 iedzīvotāju nepiederēja pie pamatnācijas. Tāda pati tendence bija vērojama Latvijā. 1937. gadā latviešu un krievu īpatsvars republikas iedzīvotāju vidū bija 76% un 10,6%, bet 1989. g. republikā bija 52% latviešu un 34% krieviski runājošo. Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas un Igaunijas likumdošanā par pilsonību netika izraudzīts “nulles variants”, bet atjaunots pirmskara republiku pilsoņu kopums. Par juridisko pamatu tam kļuva paziņojums, ka 1991. gadā tikusi atjaunota neatkarība. Tā, Latvijas PSR Augstākās Padomes 1990. g. 4. maija Deklarācijā “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” tiek paziņots, ka de iure Latvija ir pastāvējusi kā starptautisko tiesību subjekts arī pēc 1940. g., jo tās iekļaušanu PSRS sastāvā neatzina vairāk nekā 50 valstis. 1991. g. 21. augustā Latvijas Augstākā Padome pieņēma aktu par 1920.–1940. g. Latvijas Republikas un mūsdienu Latvijas juridisko pēctecību un identitāti. Atbilstoši tam pēc Augstākās Padomes 1991. g. 15. oktobra lēmuma republikas pilsonību automātiski ieguva 1920.–1940. g. republikas pilsoņi un viņu pēcnācēji, kuru skaitā nokļuva tikai apmēram 280 tūkst. krievu. Saskaņā ar “atjaunotās neatkarības” koncepciju kārtību, kā pilsonību iegūst citi republikas iedzīvotāji, noteic atbilstoši 1922. g. Konstitūcijai, t. i., Latvijas pilsoņu ievēlētā Saeima (bet ne Augstākā Padome, kas atbilstoši 1990. g. 4. maija Deklarācijai realizē augstāko varu valstī tikai līdz Saeimas ievēlēšanai). Rezultātā Latvijas pilsonības likums tika pieņemts tikai 1994. g.

5.4. 1992. gada februārī atjaunotais Igaunijas 1938. gada pilsonības likums skāra tikai apmēram 120 tūkst. republikā dzīvojošo krievu. Pārējie, kas nebija Igaunijas pilsoņi pirms kara, saskaņā ar lēmumu varēja iesniegt naturalizācijas pieteikumu tikai divus gadus pēc ierašanās republikā (tika nolemts šo termiņu sākt skaitīt no 1990. g. marta) un viens gads tika paredzēts pieteikuma izskatīšanai.

5.5. Tādējādi vairums krievu un krieviski runājošo Latvijas un Igaunijas iedzīvotāju, kas bija ieradušies šajās republikās pēc kara, neiekļuva to personu kategorijā, kam pilsonība tika piešķirta automātiski, un veselā rindā pazīmju izrādījās nevienādā stāvoklī salīdzinājumā ar “titulnāciju”.

5.6. Visupirms, nekļuvuši par pilsoņiem, krievi izrādījās izslēgti no republiku politiskās dzīves. Igaunijā (1992) un Latvijā (1993) jauno parlamentu vēlēšanas, kā arī šo valstu konstitūciju atjaunināšana faktiski notika uz pirmskara vēlētāju korpusa pamata. Šīs vēlēšanas īpaši kontrastē ar 1990. g., kad Baltijas republiku Augstākās Padomes, kas pēc tam pasludināja arī neatkarību, ievēlēja visi šo republiku iedzīvotāji. Turklāt Latvijā nepilsoņiem tika atņemtas visas tiesības piedalīties arī vietējo varas institūciju vēlēšanās, bet Igaunijā — pasīvās vēlēšanu tiesības (tiesības tikt ievēlētiem).

5.7. Diskriminācija attiecībā pret krieviem tika pieļauta arī, pieņemot likumus un lēmumus, kas nosaka nepilsoņu juridisko statusu un pilsonības iegūšanas kārtību.

Tā, Igaunijā likuma par ārzemniekiem sākuma variantā (1993. g. jūnijs), kura mērķis bija noregulēt nepilsoņu statusu, visi nepilsoņi, kas dzīvoja republikā uz padomju laika pieraksta pamata, tika pasludināti par ārzemniekiem un viņiem divu gadu laikā vajadzēja iegūt uzturēšanās zīmi un atļauju strādāt, kas pēc tam bija ik pēc 5 gadiem jāatjauno.

Tā kā vairums krievu iedzīvotāju, no kuriem daudzi ievērojamu sava mūža daļu bija nodzīvojuši republikā, tolaik nebija saņēmuši ne Igaunijas, ne Krievijas, ne kādas citas valsts pilsonību, viņi saskaņā ar likumu tika pielīdzināti ārzemniekiem, kas tikko ieradušies. Starptautisko organizāciju un Krievijas spiediena rezultātā likuma galīgajā redakcijā šie nosacījumi tomēr tika izslēgti.

5.8. Latvijā naturalizācijas kārtību un nepilsoņu juridisko statusu galīgi noteica 1994.–1995. g., kad tika pieņemti likumi par pilsonību un par bijušo PSRS pilsoņu statusu. Līdz tam brīdim to personu tiesības, kas nebija kļuvuši par republikas pilsoņiem, regulēja liels skaits lēmumu un instrukciju, kas radīja pamatu daudzām ļaunprātībām.

Pilsonības likuma sākotnējā variantā (pirmais lasījums 1993. g. 23. novembrī) bija paredzēts princips par ikgadējām naturalizācijas kvotām, kas tiktu noteiktas, ņemot vērā konkrēto ekonomisko un demogrāfisko stāvokli republikā, kā arī nepieciešamību nodrošināt Latvijas kā vienkopienas nacionālas valsts attīstību. Otrajā lasījumā (1994. g. jūnijs) pieņemtais likums paredzēja naturalizācijas kvotas 0,1% no pilsoņu kopskaita vai apmēram 2000 cilv. gadā, turklāt vairāk nekā 300 tūkst. nepilsoņu varēja iesniegt lūgumu par pilsonības piešķiršanu ne agrāk kā 2000. g. Šie nosacījumi, kas lielākajai daļai krievu pilsonības iegūšanas perspektīvas atlika uz ilgāku laiku, kļuva par starptautisko organizāciju kritikas objektu un pēc tam, kad Valsts prezidents G. Ulmanis likumu atdeva atpakaļ, lai to izlabotu, galīgajā redakcijā (1994. g. jūlijā) tika svītroti. Tomēr likuma pieņemšana uzreiz pārvērta par nepilsoņiem aptuveni 700 tūkst. valsts iedzīvotāju.

5.9. Iekļuvuši nepilsoņu kategorijā, “Baltijas krievi” turklāt izrādījās nevienādā stāvoklī, salīdzinot ar citiem šo republiku iedzīvotājiem. Latvijā, piemēram, pilsoņiem bija priekšrocības privatizācijā, uzņēmumu akciju iegādē, pensiju un sociālo pabalstu saņemšanā, komunālo pakalpojumu maksāšanā utt.

5.10. Baltijas valstu krievu un krieviski runājošo stāvokli negatīvi ietekmēja arī citi likumi un lēmumi, kas tika pieņemti pēc neatkarības atjaunošanas, tai skaitā valodas likums. <...>

5.11. Krievijas vadība izrādījās pilnīgi nesagatavota šādai notikumu attīstībai. Līgumos, ko Krievija noslēdza ar Baltijas republikām 1991. g., puses apņēmās garantēt personām, kas parakstīšanas brīdī dzīvo šajās republikās un ir PSRS pilsoņi, tiesības saglabāt vai saņemt KPFSR vai Baltijas republiku pilsonību “atbilstoši viņu brīvajai gribai” (3. p.), kā arī, ņemot vērā vietējos apstākļus. Abu līgumu 4. p. tāpat paredzēja, ka konkrēti jautājumi, kas attiecas uz pilsonību, tiks saskaņoti ar īpašu divpusēju vienošanos.

Krievijas vadītāji tad domāja, ka šos jautājumus varēs atrisināt sarunu ceļā. Krievijas diplomātijai tā bija nepiedodama kļūda. Pēc pārsteidzīgas Baltijas republiku neatkarības atzīšanas 1991. g. augustā visi šie aprēķini sabruka — tādas vienošanās (“protokoli”) tā arī netika izstrādāti.

5.12. Baltijas valstu likumdošana par pilsonību, formāli atbilstot attiecīgajiem līgumu pantiem par starpvalstu attiecību pamatiem ar Krieviju (tiesības saņemt pilsonību atbilstoši viņu brīvajai gribai un iekšējai likumdošanai), realizējot “atjaunotās neatkarības” koncepciju, praksē izrādījās izdevīgs instruments, lai krieviski runājošajam mazākumam atņemtu politiskās tiesības. Turklāt Krievija pat i nelūkoja apstrīdēt šo koncepciju, lai gan tās piemērošanai ir acīmredzami politiski, nevis tiesiski motīvi — tas saskatāms kaut vai salīdzinājumā ar Lietuvu, kas tāpat 1940. g. tika pievienota PSRS, taču nekad nav paziņojusi (vismaz oficiāli ne) par pirmskara valsts atjaunošanu.

5.13. Baltijas valstu vadības politika attiecībā pret minoritātēm nopietni ietekmēja Krievijas sabiedrības politiski aktīvo slāņu attieksmi pret šīm valstīm. Liberāli demokrātiskā sabiedrība, kas iestājās par šo valstu neatkarību un “vēsturiskās netaisnības novēršanu”, jutās nodota un apkrāpta. Opozīcijas un nacionālistiskās aprindas aktīvi izmantoja “Baltijas jautājumu” cīņā pret liberāļiem valdībā un prezidentu B. Jeļcinu. Plašākās politiskajās aprindās radās gandrīz vai nicinoša attieksme pret Baltijas valstīm, kas attiecībās ar saviem iedzīvotājiem ignorē civilizācijas normas. Vienlaikus sāka veidoties zināšanu un izpratnes vakuums par stāvokli Baltijas valstīs. Šis vakuums ir saglabājies līdz šim laikam.

5.14. Krievija, ne vienu reizi vien deklarēja savu satraukumu par krievu un krieviski runājošo politisko, ekonomisko un sociālo diskrimināciju Igaunijā un Latvijā, ko radījusi šo valstu likumdošanas darbība pilsonības, valsts valodas un izglītības laukā. Tā pirmām kārtām izdarīja informatīvu spiedienu un centās pievērst attiecīgo starptautisko organizāciju un atsevišķu Rietumvalstu uzmanību, lai tās ietekmētu Baltijas valstis.

5.15. Pēc tam, kad Igaunijas Augstākā padome 1992. g. pieņēma lēmumu par šīs valsts 1938. g. pilsonības likuma darbības atjaunošanu, Maskava iedarbināja EDSO cilvēcisko dimensiju mehānismu. Atbilstoši 1991. g. Maskavas apspriedes nobeiguma dokumenta Konferences par cilvēcisko dimensiju nostādnēm Krievija lūdza piekrišanu, lai Igaunijā ierastos EDSO ekspertu misija un izskatītu cilvēktiesību ievērošanas problēmas republikā.

5.16. Krievija atbalstīja arī priekšlikumu, lai EDSO ietvaros tiktu izveidots Augstā komisāra institūts nacionālo minoritāšu jautājumos, kura funkcijās atbilstoši EDSO 1992. g. Helsinku samita lēmumiem ietilpst uzraudzība pār attiecīgajiem reģioniem ar mērķi pēc iespējas agrāk brīdināt no konfliktiem, kas varētu būt saistīti ar nacionālo minoritāšu stāvokli. Viens no pirmajiem 1992. g. decembrī ieceltā komisāra M. van der Stūla braucieniem bija uz Baltiju. Pēc tam Krievija izvirzīja priekšlikumu par Augstā komisāra institūta nostiprināšanu, tai skaitā ieviešot EDSO kontroli, kā recipienti– valstis pilda viņa norādījumus. Pēc Krievijas priekšlikuma nacionālo minoritāšu komisāra amats 1994. g. tika izveidots arī Baltijas jūras valstu padomes (BJVP) ietvaros.

5.17. Arī Eiropas Padomes uzmanība tika pievērsta krievu iedzīvotāju stāvoklim Latvijā un Igaunijā. Krievija iesniedza oficiālu pieteikumu iestājai šajā organizācijā 1992. g. maijā, turklāt Padomes ministru komitejas sēdē ārlietu ministrs paziņoja, ka Maskava cer uz Eiropas Padomes palīdzību Baltijas valstu krievu un krieviski runājošo iedzīvotāju problēmu risināšanā. Tad pat tika izplatīts “Memorands par cilvēktiesību pārkāpumiem Baltijas valstīs”, kurā atzīmēts, ka nav pieļaujama pilsoņu tiesību atņemšana krievu iedzīvotājiem Latvijā un Igaunijā, jo tas nozīmē viņu politisko un sociālo diskrimināciju.

5.18. Jautājumu par krievu stāvokli Baltijā Krievija izvirzīja arī ANO, tai skaitā ANO Cilvēktiesību komisijas sēdē Ženēvā. Pēc Krievijas iniciatīvas ANO Ģenerālā Asambleja 1993. un 1994. g. pieņēma rezolūcijas, kur bija atzīmēts, ka Latvijā un Igaunijā ir “problēmas, kas skar lielas dažādas etniskās izcelsmes iedzīvotāju grupas”.

5.19. Starptautisko standartu piemērošana cilvēka tiesību un nacionālo minoritāšu laukā tika izmantota cerībā, ka Krieviju atbalstīs Rietumi, tā kā tieši Rietumvalstis agrāk izvirzīja jautājumus par cilvēktiesībām attiecībā uz PSRS. A. Kozirevs rakstīja, ka nacionālo minoritāšu tiesību aizstāvībai jā-kļūst par vienu no Rietumu un Krievijas partnerattiecību prioritātēm. Tomēr šī Krievijas politika izrādījās neefektīva, un visupirms tāpēc, ka vairums Rietumvalstu nekad nebija atzinušas par likumīgu Baltijas valstu iekļaušanu PSRS, uz šī pamata atzīstot to tiesības izdot likumus, kas atņem pilsonību krievu iedzīvotājiem, kuri iebraukuši pēc 1940. g. EDSO un Eiropas Padomes ekspertīzes, kas pamatojās uz šādu pieeju, Igaunijas un Latvijas likumdošanā galvenokārt atklāja pārkāpumus, kas attiecās uz neskaidrībām likumu piemērošanā, atsevišķu normu pārmērīgā paaugstināšanā, neattaisnotā termiņu pagarināšanā utt., bet neapšaubīja pašu likumu koncepciju. Turklāt Rietumi, būdami ieinteresēti Baltijas valstu valstiskuma nostiprināšanā, uz laiku nepievērsa uzmanību acīmredzamiem cilvēktiesību pārkāpumiem šajās valstīs. Rezultātā zināmā mērā tika vājināts viens no EDSO stūrakmeņiem — “trešais grozs”, kā arī Krievijas uzticēšanās Rietumiem. <...>

5.21. Rezultātā tikai neliela daļa krievu un krieviski runājošo iedzīvotāju Igaunijā un Latvijā varēja iegūt šo valstu pilsonību (aptuveni 200 tūkst. Igaunijā, aptuveni 285 tūkst. Latvijā). Pašlaik Igaunijā dzīvo apmēram 300 tūkst., bet Latvijā — apmēram 400 tūkst. krievu un krieviski runājošo nepilsoņu. Lai gan to juridisko statusu starptautiskās organizācijas ir kopumā atzinušas, šajā jomā ir problēmas, kas var sarežģīt Krievijas un Baltijas attiecības.

5.22. Vienlaikus Krievija gandrīz neko nedarīja, lai Baltijas valstīs atbalstītu krievu kultūru un krievu valodas mācīšanu. Tas deva iespēju izteikt uzskatu, ka Krievijas politika ir divkosīga.

5.23. Jāapzinās, ka pašreizējā Krievijas politika ir “ierobežotā zaudējuma” stratēģijas variants un tam ir savas robežas.

Pasaules sabiedrības uzmanības pievēršana šādai jautājuma nostādnei līdz šim nav bijusi sevišķi efektīva. Pēdējais piemērs — 1996. gada beigās šis jautājums tika izslēgts no dienaskārtības ANO. Ģenerālajā Asamblejā un Eiropas Padomes noteiktais monitorings Igaunijā tika atcelts, kad netika ņemts vērā neviens no 20 Krievijas delegācijas labojumu priekšlikumiem. Turklāt ir diezgan spēcīgi argumenti, kas apstiprina Krievijas viedokli, ka krievu integrācija Baltijas valstīs jāvirza uz priekšu. Vispirms tā ir pašu Baltijas valstu ieinteresētība panākt stabilitāti šajā laukā sakarā ar to integrēšanos Rietumu virzienā. Rietumi savukārt pievērš uzmanību tieši krievu integrācijas, naturalizācijas gaitas un procesa atvieglošanas problēmām.

5.24. Lai novērstu konfliktus, Rietumvalstis reizēm pat gāja tālāk nekā Krievija, mēģinot atvieglot krievu integrāciju jaunajos apstākļos. Zviedrija, piemēram, deva ievērojamus līdzekļus, lai krieviski runājošajos Igaunijas rajonos mācītos valodu. ASV bija būtiska pozitīvā starpnieka loma, izlemjot jautājumu par pretgaisa aizsardzības bāzi Skrundā. N. Jugancovs, kas vada krievvalodīgo iedzīvotāju pārstāvju asambleju pie Igaunijas prezidenta, ne bez pamata paziņoja, ka Krievija nekādi neveicina krievu integrāciju jaunajos apstākļos un ar Rietumiem šajā jautājumā viņiem ir pat lielāka saprašanās. Tādas starptautiskās organizācijas kā EDSO un Eiropas Padome, kuru darbībā cilvēktiesības un nacionālās minoritātes ieņem svarīgu vietu, ne reizi vien ir paudušas pretenzijas pret Latvijas un Igaunijas likumdošanu, kas skar krievu un krieviski runājošo iedzīvotāju stāvokli. <...>

5.27. Eiropas Padomes eksperti, analizējot Igaunijas likumu par ārzemniekiem, atzīmēja neskaidrības un izplūdušus formulējumus, izsakot bažas, ka, realizējot likuma normas, iespējama to dažāda interpretācija. Eksperti ieteica pārskatīt dažas likuma normas, piemēram, paredzēt apelācijas iespēju, ja tiek atteikta uzturēšanās zīme un atļauja strādāt, izteica nožēlu, ka apelācijas iespēja ir paredzēta tikai tiem, kas legāli dzīvo Igaunijā. Eksperti arī ieteica likumā stingri fiksēt normu par uzturēšanās zīmes automātisku atjaunošanu, ja rezidenta stāvoklī nav izmaiņu, par pastāvīgas uzturēšanās zīmju saņemšanu pēc trim pagaidu periodā nodzīvotiem gadiem utt. Kopumā eksperti paziņoja, ka nav pieļaujama Igaunijā jau dzīvojošo faktiska pielīdzināšana tiem, kas valstī ieradušies no jauna. Likuma galīgajā redakcijā gandrīz visas šīs rekomendācijas tika ievērotas.

5.28. Latvijai bija vajadzīgi trīs gadi, lai kļūtu par Eiropas Padomes locekli. Latvija nosūtīja pieteikumu iestājai Padomē 1991. g septembrī. 1992. g. aprīlī un jūnijā uz valsti tika nosūtītas ekspertu misijas, lai izpētītu republikas atbilstību Eiropas Padomes locekļa kritērijiem, par brauciena rezultātiem tika sastādīts ziņojums. Referenti Ž. de Meiers un S. Rozakis izdarīja secinājumu, ka vienīgā nopietnā problēma, kas kavē Latvijas pievienošanos Padomei, ir tā, ka nav pilsonības likuma. Tas 1/3 iedzīvotāju liedz tiesības piedalīties parlamenta vēlēšanās. Viņi izteica arī viedokli, ka tie, kas likuma trūkuma dēļ zaudējuši politiskās un citas tiesības, varēs saprātīgos termiņos iegūt iespēju tās kompensēt. Tika izteikts vēlējumies, ka jāsamazina apatrīdu (cilvēku bez pilsonības) skaits, ka nav pieļaujama tiesību atņemšana atsevišķiem pilsoņiem un pilsoņu grupām un nedrīkst radīt viņiem tiesiskās neaizsargātības sajūtu un neskaidrību par viņu tiesībām.

5.29. Sakarā ar Latvijas pilsonības likuma pirmajiem variantiem (1993. g. novembris, pirmais lasījums, 1994. g. jūnijs — otrais un trešais) Eiropas Padomes eksperti atzīmēja, ka to normas ir pretrunā ar Eiropas cilvēktiesību Konvencijas 1. un 14. p. (dalībvalstis nodrošina katram cilvēkam, kas atrodas to jurisdikcijā, iespējas izmantot tiesības un brīvības bez diskriminācijas pēc kaut kādas pazīmes, tajā skaitā arī pēc valodas, reliģijas, nacionālās un sociālas izcelsmes, piederības pie nacionālajām minoritātēm, dzimšanas vai citiem apstākļiem). Tika atzīmēts, ka “tā kā likumi par pilsonību un naturalizāciju ir līdzekļi, lai grozītu dažādu etnisko grupu samēru, tiekšanās pēc tā, ko var nosaukt par latviešu nācijas izdzīvošanu, ir pretrunā ar tiekšanos pēc demokrātijas un cilvēka tiesībām tajā nozīmē, kādu Eiropas Padome ietver šajos jēdzienos”.

5.30. Eiropas Padomes eksperti atzīmēja pretrunas noteikumos, kas neatbilst Eiropas normām, par naturalizācijas ikgadējām kvotām, kas tika fiksētas likuma pirmajā lasījumā, lai garantētu Latvijas kā “vienas nācijas” vienkopienas valsts attīstību. Ņemot vērā vispārpieņemto nācijas jēdziena skaidrojumu Austrumeiropā (dominējošā etniskā grupa valstī), eksperti secināja, ka saskaņā ar likuma pirmo variantu Latvijā valsts pieder noteiktai etniskai grupai. Turpmākajos lasījumos Latvijas parlamentārieši bija spiesti šos noteikumus neizvirzīt.

5.31. Aizrādījumi tika izteikti arī par ikgadējo naturalizācijas kvotu realizācijas metodi. Pēc Eiropas Padomes ekspertu datiem, 1993. g. decembrī no 700 tūkst. nepilsoņu 90% domāja iesniegt lūgumu pilsonības saņemšanai. Taču likuma pirmajā lasījumā nebija fiksēti galējie termiņi šādu lūgumu izskatīšanai. Padomes ekspertus apmierināja tikai likuma galīgais variants (1994. g. 22. jūnijā), kur par pēdējo lūguma iesniegšanas termiņu tika noteikts 2003. g.

5.32. Bet arī šis likuma variants pēc Eiropas Padomes ekspertu uzskatiem ir jāpapildina ar veselu virkni normu. Jāizveido arī komisija, kas izstrādātu konkrētas normas un prasības valsts vēstures un valodas eksāmenu (ko prasa likuma noteikumi par naturalizāciju) kārtošanā un kontrolētu to izpildi. Ja tādu nav, lūguma iesniedzējs ir neaizsargāts administrācijas iespējamās patvaļas priekšā.

Rezultātā Latvija par Eiropas Padomes locekli varēja kļūt tikai 1995. g. februārī, kad valsts likumdošanā bija iedzīvinātas šīs organizācijas ekspertu pamatrekomendācijas.

5.33. Turklāt Baltijas valstis pārkāpa arī pašu Rietumvalstu rekomendācijas. Igaunija par Eiropas Padomes locekli oficiāli kļuva 1993. g. 14. maijā — jau pirms tam, kad tās likumi un prakse kaut vai minimāli sāka atbilst Eiropas Padomes prasībām. Lēmumu skaidri noteica politiski apsvērumi. Gandrīz tūlīt pēc tam — 1993. g. 19. maijā — Igaunijā tika pieņemts likums par vietējo varas institūciju vēlēšanām, kas nepilsoņiem atņēma pasīvās vēlēšanu tiesības, un tādējādi deva jaunu triecienu republikas krievu iedzīvotāju interesēm. Igauņu parlamentārieši šo soli spēra pretēji Eiropas Padomes viedoklim, kuras dokumentos vairākkārt ir atsauce uz to, ka pēc valsts Konstitūcijas nepilsoņiem vietējās varas institūciju vēlēšanās ir pilns tiesību komplekts (aktīvās un pasīvās), turklāt tā varētu tikt uzskatīta kā neliela kompensācija par krievu ierobežošanu citās jomās. Tomēr pretēji pašas paziņojumiem Eiropas Padome pozitīvi novērtēja vietējo varas institūciju 1993. g. oktobra vēlēšanas, kas notika uz minētā likuma pamata. Novērotāji, kas pārstāvēja Eiropas Padomes Pastāvīgo komisiju reģionālo varas institūciju lietās, atzina par “brīvām, atklātām un godīgām”.

5.34. Par asu problēmu Krievijas un Baltijas attiecībās 1992.–1994. g. kļuva arī karaspēka izvešana no Baltijas valstu teritorijas. Baltijas teritorija kopā ar Kaļiņingradas apgabalu ietilpa PSRS Baltijas kara apgabalā. Pēc neatkarības iegūšanas 1990. g. Baltijas republikas izvirzīja jautājumu par to teritorijā izvietotā karaspēka statusu. Igaunijas, Latvijas un Lietuvas vadītāji uzstājās par starpvalstu līguma noslēgšanu ar PSRS, kas noteiktu karaspēka statusu, ieskaitot militārpersonu, to ģimeņu un bērnu sociālo aprūpi. Pēc PSRS sabrukuma šo jautājumu “mantoja” Krievijas un Baltijas attiecības.

5.35. Karaspēka statusa problēmas iespējamais risinājums bija atkārtot PSRS un Baltijas valstu 1939. g. līguma noteikumus, uz kuru pamata Igaunijas, Latvijas un Lietuvas teritorijā tika izvietoti padomju bruņotie spēki, kara bāzes un flotes bāzes. Tādu iespēju atstāja arī baltiešu pieņemtie neatkarības dokumenti, kas pieprasīja savstarpējās attiecībās ar Padomju Savienību atjaunot stāvokli, kāds bija 1940. g. jūnijā, t. i., jau pēc 1939. g. līgumu parakstīšanas. Šo ideju izteica arī daži Rietumu eksperti. Acīmredzami, karaspēka saglabāšana Baltijā uz zināmu laika posmu ne tikai ļautu izvairīties no daudzām problēmām, kas saistītas ar tā izvietošanu Krievijā, svarīgu stratēģisko objektu un bāzēšanās punktu zaudējumu, bet arī ietekmētu pilsonības jautājuma risinājumu Baltijas valstīs un vispārējo Krievijas un Baltijas attiecību raksturu. Citā gaismā izskatītos arī Baltijas valstu un NATO savstarpējo attiecību problēma. Tomēr šo iespēju Krievijas diplomātija gandrīz vai tīši palaida garām, un notikumi attīstījās citādi.

5.36. 1992. g. janvāra beigās — februāra sākumā Krievijas speciālā delegācija ar S. Šahraju priekšgalā apmeklēja Baltijas valstu galvaspilsētas, lai izstrādātu atbilstošas vienošanās. Sarunu rezultātā tika nolemts sākt izstrādāt vienošanās par plānveidīgu karaspēka izvešanu, kur bija paredzēts noteikt izvešanas termiņus un kārtību, kā arī karaspēka tiesisko stāvokli laikā līdz izvešanas beigām. Tāpat tika panākta vienošanās, ka karaspēka izvešana no Lietuvas sāksies 1992. g. februārī, bet no Latvijas — martā.

5.37. 1992. g. maijā Krievija iesniedza karaspēka izvešanas plānu no Baltijas, kurā bija paredzēts to izvest pa posmiem. Bija paredzēts, ka galvenās grupas izvešana sāksies 1995. g. pēc tam, kad būs pabeigta karaspēka izvešana no Vācijas un izveidota attiecīga infrastruktūra Krievijā. Bija plānots karaspēka izvešanu pabeigt ne vēlāk kā 1999. g. Turklāt sākotnēji Krievija dzīrās saglabāt Baltijā virkni militāro objektu, arī PAO objektus Ventspilī un Skrundā un zemūdeņu bāzi Liepājā (Latvija).

5.38. Tomēr šos plānus neizdevās realizēt. Krievijas karaspēka klātbūtne Baltijā kļuva par pretargumentu Baltijas valstu propagandas karā ar Krieviju un par instrumentu, kas tām ļāva pievērst Rietumu uzmanību: atbildot uz Krievijas paziņojumiem, ka Baltijas valstīs tiek pārkāptas cilvēktiesības, šo valstu politiķi paziņoja, ka Krievija mēģina aizkavēt karaspēka izvešanu un tādējādi cenšas saglabāt militāro kontroli pār Baltiju. Tika izvirzītas arī prasības atlīdzināt zaudējumus par karaspēka uzturēšanos kopš 1940. g. Turklāt vairākkārt bija mēģinājumi sarīkot provokācijas pret Baltijā izvietotajām daļām. Tikai Latvijā vien no 1992. g. janvāra līdz septembrim notika vairāk nekā 30 prettiesiskas darbības pret tās teritorijā esošo karaspēku.

5.39. Tas viss ārkārtīgi sarežģīja karaspēka uzturēšanās apstākļus, attiecīgu dokumentu izstrādāšanu un piespieda izdarīt sākotnējo plānu korekcijas. <...>

5.40. Turpmāk Krievijas vadība karaspēka izvešanā izmantoja Baltijas valstu dalīšanas taktiku.

Par pirmo republiku, ko atstāja Krievijas karaspēks, kļuva Lietuva. Turklāt Krievija, izvedot no šīs valsts Krievijas karaspēku, zināmā mērā piekāpās. Karaspēka izvešanas grafiks tika saskaņots Maskavā 1992. g. septembrī V. Landsberģa vizītes laikā, taču pašas vienošanās parakstīšana vairāku tehnisku problēmu dēļ (starp citu, lietuvieši vienošanās tekstam pievienoja paziņojumu, ka nepieciešama kompensācija par zaudējumiem, kas Lietuvai nodarīti kopš padomju karaspēka ievešanas 1940. g.) tika atlikta uz vēlāku laiku. Vienošanās, kas noteica karaspēka statusu līdz izvešanas procesa beigām (1993. g. augusts), rezultātā tā arī netika parakstīta. Turklāt Krievija nāca pretī jautājumā par Lietuvā palikušo militāro pensionāru sociālajām garantijām, kas palika ārpus sarunu ietvariem: Krievijas un Lietuvas deklarācijā par karaspēka izvešanu bija klauzula, ka darbs pie vienošanās par militāro pensionāru sociālo aizsardzību tiks pabeigts vēlāk.

5.41. Vienošanos par karaspēka izvešanu no Latvijas turpināja izstrādāt līdz 1994. g. aprīlim. Lai noregulētu visas problēmas, kopumā bija vajadzīgi 13 sarunu raundi, turklāt īpaši sarežģīti bija jautājumi par sociālajām garantijām Krievijas militārajiem pensionāriem un militāro objektu likteni republikā. Vienošanās un dokumentu pakete, kura regulēja šīs un citas problēmas, kas saistītas ar karaspēka izvešanu, tika parakstīta Maskavā 1994. gada 30. aprīlī Latvijas prezidenta G. Ulmaņa vizītes laikā. Tā kā Līgums par Krievijas un Latvijas starpvalstu attiecību pamatiem no Krievijas puses netika ratificēts, šīs vienošanās līdz šim laikam ir pamatdokumenti, kas nosaka divpusējās attiecības.

5.42. Krievijai nācās atteikties no nodoma paturēt sev objektus Liepājā un Ventspilī, tomēr izdevās vienoties par Skrundas radiolokācijas stacijas nomu (līdz 1998. g. 31. augustam). Pēc vienošanās par karaspēka izvešanu, par Krievijas Federācijas militāro pensionāru un to ģimenes locekļu sociālo aizsardzību un Protokolu pie vienošanās — norādītās personas, kas dzīvoja Latvijā līdz 1992. g. 28. janvārim, saņem tiesības uz pastāvīgu dzīvi republikā. Visiem pārējiem vajadzēja atstāt Latviju līdz 1994. g. 31. augustam (pēc tam saskaņā ar savstarpēju vienošanos termiņš tika pagarināts). 1995. g. februārī Vīnē tika apstiprināts mandāts EDSO pārstāvim, kam jākontrolē noslēgto līgumu izpilde.

5.43. Igaunija ieņēma nesamierināmāko pozīciju to problēmu risināšanā, kas saistītas ar Krievijas karaspēka izvešanu. Tāpat kā Latvijā galvenās pretišķības bija jautājumā par militāro pensionāru tiesisko statusu. Domstarpības izdevās pārvarēt tikai dažas dienas pirms noteiktā izvešanas datuma (1994. g. 31. augusta) prezidentu B. Jeļcina un L. Meri personiskās tikšanās laikā Maskavā. Turklāt, kā atzīmē prese, puses pat nepaguva sagatavot vienošanās tekstu igauņu valodā.

5.44. Parakstītie dokumenti tomēr atstāja variantu iespējas. Saskaņā ar Krievijas Federācijas un Igaunijas Republikas vienošanās 2.p. jautājumā par garantijām Krievijas militārajiem pensionāriem viņi var saņemt uzturēšanās zīmi, “izņemot personas, kurām ar Igaunijas Republikas valdības lēmumu pamatoti atteikta uzturēšanās zīmes saņemšana, jo tās apdraud Igaunijas valsts nacionālo drošību”. Bet tajā pašā laikā pēc Igaunijas likumiem par ārzemniekiem (XII p.) ārvalstu militārajiem pensionāriem uzturēšanās zīmes netiek izsniegtas. Līguma noslēgšanas brīdī Igaunijā atradās apmēram 10 tūkst. militāro pensionāru (kopā ar ģimenes locekļiem vairāk nekā 40 tūkst.). Krievija ratificēja līgumus par karaspēka izvešanu un Krievijas pensionāru statusu tikai 1995. g. oktobrī, Igaunija — 1996. g. janvārī.

5.45. Karaspēka izvešanas jautājumos pēc piekāpšanās, kas bija saistīta ar termiņiem, Krievijai, acīmredzot, izdevās panākt maksimāli iespējamo. Tomēr, atgriežoties pie 1991.–1992. g. stāvokļa, jāatzīmē, ka daudzas problēmas varēja novērst jau tad, ja karaspēka statusa jautājums būtu noregulēts pirms vai vienlaikus ar Baltijas valstu neatkarības atzīšanu.

5.46. Dažādi tika risināti jautājumi, kas attiecas uz Krievijas robežām ar Baltijas valstīm. 1991. gadā attiecībā uz robežām starp abām pusēm vistālāk pavirzīts bija Krievijas un Lietuvas līgums par starpvalstu attiecību pamatiem. Kopā ar līgumu tika parakstīta arī īpaša vienošanās par sadarbību KPFSR Kaļiņingradas apgabala ekonomiskajā, sociālajā un kultūras attīstībā, kur 1. p. puses atzina “Krievijas Federācijas un Lietuvas Republikas pastāvošo robežu nesaraujamību visā to garumā” ( līgums par KF un Lietuvas Republikas valsts robežas delimitāciju parakstīts 24. 10. 97. — “NG” ).

5.47. Līgumos par Krievijas starpvalstu attiecībām ar Igauniju un Latviju bija fiksēts, ka puses ciena viena otras tiesības uz teritoriālo nedalāmību atbilstoši EDSA principiem. Tiek paskaidrots, ka valsts robežas režīms starp pusēm tiks noteikts ar īpašu divpusēju vienošanos.

5.48. Šie dažādie līgumu noteikumi izskaidrojami ne tikai ar Krievijas īpašo interesi par Kaļiņingradas apgabalu, bet arī vēsturisko dimensiju. Lietuvas teritorija pēc iekļaušanas PSRS sastāvā tika palielināta, pie 1939. g. Lietuvai pievienotās Viļņas tika piedota klāt arī daļa Baltkrievijas teritorijas. Turpretim dažas Igaunijas un Latvijas teritorijas, kas šīm valstīm piekrita pēc 1920. g. miera līgumiem ar Padomju Krieviju, pēc kara tika atdotas KPFSR.

5.49. Praktiski tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas 1991. g. 12. septembrī Igaunijas Republikas Augstākā Padome paziņoja par spēkā neesošu PSRS Augstākās Padomes lēmumu, ar kuru Krievijas Federācijai bija nodota daļa teritorijas Ļeņingradas un Pleskavas apgabalos (kopējā platība — apmēram 2,3 tūkst. kv. km.). 1992. g. 22. janvārī analoģisku lēmumu attiecībā uz Pleskavas apgabala Pitalovas un Palkinas rajoniem pieņēma Latvijas Augstākā Padome (1,6 tūkst. kv. km.).

5.50. Par pamatu šādiem lēmumiem bija tā pati pasludinātā mūsdienu Baltijas valstu un 1920.–1940. g. republiku tiesību pēctecība. Baltieši apgalvo, ka 1920. g. miera līgumi starp Maskavu un Tallinu un Rīgu palika spēkā arī pēc Igaunijas un Latvijas ieiešanas PSRS sastāvā, un tāpēc robežai starp šīm valstīm un Krieviju ir jāatbilst tieši šo līgumu noteikumiem.

5.51. Vistālāk aizgāja Igaunija, sākdama izdot Igaunijas pases šo rajonu iedzīvotājiem, pamatojoties uz to, ka viņi bija pirmskara republikas pilsoņi. Igauņi arī mēģināja par starpniekiem konflikta atrisināšanā iesaistīt EDSA un atsevišķas Rietumu valstis (starp citu, Somiju).

5.52. Krievija jautājumā par robežlīniju ieņēma nepārprotami stingru pozīciju. 1994. g. jūnijā ar prezidenta B. Jeļcina dekrētu tika pieņemts lēmums vienpusējā kārtā dabā iezīmēt robežu starp Igauniju un Krieviju. Tā paša gada novembrī B. Jeļcins, apmeklējot Krievijas un Igaunijas robežiecirkni, paziņoja, ka “nevienam netiks ne pēda krievu zemes”.

5.53. Zināmas pārmaiņas Igaunijas nostājā notika pēc tam, kad 1994. g. beigās atkāpās labēji liberālā valdība. 1995. g. maijā republikas prezidents L. Meri paziņoja, ka Igaunija ir gatava ar Krieviju parakstīt līgumu par robežu, kur šis jautājums tiktu galīgi atrisināts. Kārtējā Krievijas un Igaunijas sarunu raundā Pleskavā 1995. g. oktobrī tika saskaņota svarīga tēze, ka pusēm vienai pret otru nav teritoriālu pretenziju, bet 1995. g. novembrī Tallinā tika panākta principiāla vienošanās par atklātās robežlīnijas iezīmēšanu, turklāt par pamatu ņemot pašreizējo. Beidzot 1996. g. februārī sākās tiešais robežas iezīmēšanas darbs pēc tam, kad Igaunijas puse bija atsaukusi prasību fiksēt tēzi, kas apstiprinātu, ka Krievijas un Igaunijas attiecībās ir spēkā 1920. g. līgums. Šai prasībai tomēr ir principiāls raksturs. Kā tieši paziņoja Igaunijas Republikas vēstnieks Krievijā M. Helme, ja tiktu atzīts 1920. g. līgums, Krievijai nāktos atzīt 1940. g. Igaunijas okupācijas faktu ar visām no tā izrietošajām sekām. Krievijas oficiālā nostāja ir tāda, ka 1940. g. līdz ar Igaunijas ieiešanu PSRS sastāvā 1920. g. līgums zaudēja spēku un tam ir tikai vēsturiska nozīme.

5.54. Kas attiecas uz Latviju, tad Krievijas attiecībās ar šo republiku jautājumi par robežlīniju neieguva tādu asumu kā Igaunijā. Krievijas sarunas ar Latviju par robežas demarkāciju un delimitāciju sākās 1996. g. aprīlī, turklāt Latvijas puse piekrita vest sarunas nevis par robežas “atjaunošanu”, bet par “valsts robežu” starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju.

5.55. Pieskaroties robežu problēmai, daži eksperti tās noregulēšanai savulaik izvirzīja jautājumu par daudzpusējas konferences (ar Krievijas un visu triju Baltijas valstu līdzdalību) sasaukšanu. Krievijas interesēs šajā gadījumā “strādā” EDSO principi, kā arī Rietumu atturīgā attieksme pret Baltijas valstu robežu pretenzijām. Jebkurā gadījumā atbilstoši starpvalstu līgumi ir sagatavoti parakstīšanai.

6. Jaunā darba kārtība

6.1. Sākot formulēt šādu darba kārtību, ĀAPP pilnībā apzinās, ka savstarpējo attiecību vēsturiski uzkrājušos negatīvo potenciālu var pārvarēt tikai ar abu pušu saprātīgo spēku ilggadīgu piepūli. Tomēr pavērst šo savstarpējo attiecību vektoru pozitīvā plāksnē ir iespējams jau tagad.

6.2. No 1992. līdz 1997. g. Krievijas attiecībās ar Baltijas valstīm tika apgūtas jaunās realitātes, kas radušās pēc PSRS sabrukuma. No romantiskajiem priekšstatiem par “kopīgo cīņu pret totalitārismu” Krievijas diplomātija bija spiesta pāriet pie stingras retorikas, kas, jāatzīmē gan, ne vienmēr atbilda situācijai.

Ilgstoši meklējot risinājumu problēmām, no kurām daudzas varēja arī nebūt, aizkavējās nopietnu koncepciju izstrāde attiecībās ar Baltijas valstīm. Būtībā Krievijas diplomātijas darbībai šajā virzienā visus šos gadus ir bijis reaktīvs raksturs. Tāpēc arī problēmas risinājumam bieži vien paliatīvs paņēmiens. Atrastie risinājumi nebūt neatrisina asās tēmas Krievijas un Baltijas pēdējo gadu attiecībās.

6.3. KF Ārlietu ministrijas vadība, atbilstošas ministrijas apakšnodaļas un citu ārpolitikas resoru speciālisti izdarījuši lielu darbu mūsu valstu nākotnē risināmo problēmu apjēgšanā. Ievērojamu ieguldījumu attiecību stabilizācijā devusi gan ekonomisko sakaru attīstība, gan dažādas Krievijas ziemeļu un rietumu apgabalu varas struktūru un baltiešu reģionālās iniciatīvas.

6.4. Normālas un labas kaimiņattiecības starp Krieviju un Baltiju pilnīgi atbilst abu valstu (tā tekstā — Tulk. ) interesēm. Šo neapgāžamo faktu konstatē gan Krievijā, gan Baltijā. Bet aiz kadra paliek bieži vien instinktīvā Krievijas tieksme spēlēt galveno lomu pēcpadomju telpā un arī baltiešu instinktīvā vēlme pēc iespējas tālāk distancēties no Krievijas. Turklāt par Baltijas brīvības garantu tiek uzskatīti tikai Rietumi, bet Krievijas garantijas nešauboties tiek noraidītas. Psiholoģiski stāvoklis ir saprotams. Taču tas ir pretrunā ar īstenību. Reālas Baltijas drošības garantijas var sniegt tikai draudzīga Krievija. Ja būs sliktas attiecības ar Maskavu, Rietumu garantijas gandrīz noteikti nepalīdzēs.

6.5. Acīmredzot ilglaicīgā perspektīvā var rēķināties, ka Krievijas un Baltijas deklarētie ārpolitiskie mērķi par iespējami pilnīgu integrāciju Eiropai kopīgajās struktūrās atrisinās šo pretrunu. Tas nemazina rūpīgā darba jēgu par reālu labu kaimiņattiecību izveidošanu jau tagad.

6.6. Pirmām kārtām ir nepieciešams tiešs divpusējs dialogs ar pašiem baltiešiem par visiem politiskā spektra jautājumiem bez nevajadzīgas atskatīšanās uz starpniekiem atsevišķu valstu vai starptautisko organizāciju personā.

6.7. Pašām asākajām divpusējām problēmām ir pastāvīga tendence tikt noregulētām. Iepriekš tika pieminēts praktiski pabeigtais darbs robežu noteikšanā. Igaunija 1996. g. novembrī, bet pēc tam arī Latvija 1997. g. februārī oficiāli atsauca prasību par 1920. g. miera līgumu pieminēšanu, paverot ceļu atbilstošu starpvalstu vienošanos parakstīšanai. Tika pieminētas arī pozitīvas pārmaiņas krievu un krievvalodīgo kopienu stāvoklī, lai gan tālāk mēs aplūkosim pastāvošās problēmas.

6.8. Šādos apstākļos par Krievijas diplomātijas prioritāti varētu kļūt respektējams dialogs par reģiona drošības, cilvēktiesību un ekonomiskās sadarbības jautājumiem, aptverot visus variantus to nodrošinājumam, neraugoties uz baltiešu paziņojumiem par labu līdzdalībai NATO. Turklāt par izšķirošo jā-kļūst dialoga kompleksajam raksturam. Nedrīkst risināt dialogu tikai par drošības jautājumiem. B. Jeļcina paziņojums Helsinkos radīja rosīgu reakciju Baltijas valstīs, un, kā šķiet, to var izmantot. Krievijai vajadzētu piedāvāt savu variantu reģiona drošības nosargāšanai, kur varētu iekļaut jūras karaspēku ierobežošanu, uzticības pasākumus, to skaitā divpusējus utt. Kā piemēru var minēt ierosmi izveidot jūras karaspēka “Hanzas korpusu” ar Vācijas, Dānijas, Polijas un Baltijas valstu līdzdalību. Par korpusa tiešajiem uzdevumiem tika noteikta robežkontrole, navigācijas noteikumu ievērošanas kontrole, meklēšanas un glābšanas funkcijas ārkārtas situācijā utt. Vienlaikus tas kalpos Baltijas valstu attiecīgo struktūru nostiprināšanai, to iesaistīšanai RES un NATO procedūrās un praksē. Korpusa izveides rekomendācijās ir tēze, ka tā darbības turpmākajos posmos iespējams iesaistīt “citas valstis”. Tādējādi Krievija iegūst iespēju tieši piedalīties Baltijas reģiona valstu sadarbībā minētajā jomā, kas ir īpaši svarīgi, ņemot vērā, ka Baltijas valstis pilnīgi nepiekrīt idejai par tiešu militāru sadarbību ar Krieviju.

6.9. Vienlaikus mēs uzskatām, ka Krievija nedrīkst atteikties no mēģinājumiem veidot ar Baltijas valstīm militāru sadarbību, kas ņemtu vērā mūsu kaimiņu likumīgās intereses savas drošības nosargāšanā.

6.10. Meklējot savstarpēji pieņemamus reģiona drošības problēmas risinājumus, kopīgajās interesēs jāizmanto arī konsultācijas kopīgās Padomes Krievija — NATO ietvaros. Viens aspekts ir kategorisks “nē” Baltijas iestājai NATO, cits — savstarpēji meklējumi, lai neitralizētu mūsu kaimiņu — baltiešu — bailes un uztraukumu.

6.11. Kā jau tika atzīmēts, krievu un krieviski runājošo iedzīvotāju problēmas Baltijā līdz šim laikam bija galvenais saspīlējuma avots Krievijas un Baltijas attiecībās. Ne velti attiecības starp Krieviju un Lietuvu, kur šīs problēmas ir mazāk spilgtas, lai gan pastāv citā līmenī, ir izlīdzinātākas nekā ar Latviju un Igauniju. Turklāt Baltijas valstu krievu iedzīvotāji potenciāli spēj kļūt par varenu tuvināšanas pamatu gan kultūras, gan ekonomikas laukā. Jau tagad “krievu bizness” ieņem svarīgu vietu šo valstu ekonomikā. Tāpēc krievu integrācija atbilst abu pušu interesēm.

6.12. Par labu integrācijai liecina objektīvi apstākļi. Lielākā daļa krievu gribētu palikt šajās valstīs. Emigrācijas maksimums no Baltijas valstīm attiecas uz 1992.–1993. g. Kopš tā laika emigrantu skaits nemitīgi samazinās, lai gan pavisam nepazūd. Attiecības starp “pamatiedzīvotāju” un “nepamatiedzīvotāju” kopienām Igaunijā un Latvijā pagaidām nevar vērtēt kā optimālas, bet tām ir tendence uzlaboties. Lielum lielais nepilsoņu un Krievijas pavalstniecību pieņēmušo vairākums uzskata, ka viņu bērniem jāmācās vietējās valodas. Aptauju dati liecina, ka, ja mainītos spēkā esošās likumdošanas noteikumi, nepilsoņi, piemēram, Igaunijā, daudz labprātāk izvēlētos šīs republikas un nevis Krievijas pilsonību.

6.13. Krievija ir ieinteresēta integrācijā tāpēc, ka no 1992. līdz 1995. g. uz to no Baltijas valstīm jau bija pārcēlušies apmēram 200 tūkst. cilvēku. Šos cilvēkus neviens negaidīja, un uzņemšanas apstākļi jauniem pārceļotājiem tuvākajā laikā nemainīsies uz labo pusi. Turklāt Krievija ir spiesta izvietot daudz lielāku skaitu imigrantu un bēgļu no citām bijušās PSRS republikām.

6.14. “Krievu problēmu” tā vai citādi būs jārisina arī baltiešiem, jo krievi vienalga neaizbrauks. Segregācijas sabiedrības veidošanās, kuras pazīmes ir gan Latvijā, gan Igaunijā, neveicina šo valstu iekšējo stabilitāti. Turklāt baltieši ir ieinteresēti krievu iedzīvotāju problēmas risinājumā arī savu ārpolitisko prioritāšu dēļ, lai integrētos ES.

6.15. Taču krievvalodīgo stāvoklis pagaidām nav radikāli uzlabojies. No tā izriet nepieciešamība mums izstrādāt šajā jautājumā ilglaicīgu aktīvu stratēģiju, turpināt stingra spiediena politiku. Galu galā Baltijas valstis tiecas uz Eiropu, un tām var piemērot visaugstākās prasības. Tomēr vienlaikus nepieciešams krievu un krieviski runājošo stāvokli Baltijā salīdzināt ar situāciju objektīvi Kazahstānā, Vidusāzijā un Azerbaidžānā, kur krieviski runājošo minoritāšu stāvoklis ir nesalīdzināmi sliktāks.

6.16. Ekonomiskie aspekti Krievijas attiecībās ar Baltijas valstīm kļūst par varenu tuvināšanās faktoru. Tajā pašā laikā šis faktors nebūt netiek izmantots pilnīgi. Lielā mērā tas izskaidrojams ar to, ka mūsdienu ekonomisko attiecību attīstības līmenis ļauj Krievijai apmierināt savas intereses, neatkāpjoties no politiskajiem orientieriem. Neraugoties uz paziņojumiem par ekonomiskajām sankcijām pret Baltijas valstīm, par ko tika runāts iepriekš, Krievijas tirdzniecības apjoms ar tām, sākot no 1994. g., nepārtraukti palielinās ar pozitīvu saldo Krievijai. Zīmīgs ir Igaunijas piemērs. Neņemot vērā to, ka tirdzniecībā ar Krieviju izpaliek vislielākās labvēlības režīms, Krievijas un Igaunijas tirdzniecības apjoms palielinās. Lai gan bizness pagaidām nav kļuvis par izšķirošo spēku Krievijas un Baltijas attiecību normalizēšanā, savstarpējo ekonomisko interešu pastāvēšana ir garantija pret “sankciju” tipa darbības realizāciju. Tajā pašā laikā Krievijai pilnā mērā jāapzinās, ka baltieši ir atkarīgi no Krievijas tranzīta un lielā mērā, pat sistēmiski, tirdzniecības ar Krieviju.

6.17. Ekonomikas laukā ir svarīgi ņemt vērā Baltijas valstu kā starpposma ģeoekonomisko stāvokli, kas saista eksporta un importa plūsmas no Krievijas uz Rietumeiropu. Mums trīs Baltijas valstu ekonomiskajam potenciālam ir salīdzinoši mazāka nozīme. Tajā pašā laikā no ekonomiskās drošības viedokļa, ņemot vērā ekonomisko un politisko risku un tehnogēno katastrofu iespējas, Krievija ir ieinteresēta novirzīt savu eksportu uz Eiropas transporta ceļu.

6.18. Krievijai jāņem vērā arī gaidāmā Baltijas valstu iestāšanās Eiropas Savienībā 21. gadsimta sākumā. Turklāt šim solim var būt divējādas sekas. No vienas puses, Baltijas valstu centieni iekļūt ES demonstrē šo valstu vadītāju stratēģiskās prioritātes, kas attiecības ar Krieviju atstāj otrajā plānā.

6.19. No otras puses, Baltijas iestāšanās ES radīs kopīgu robežu starp Krieviju un ES, turklāt, pastāvot attīstītai infrastruktūrai, pavērs iespējas ciešākai sadarbībai ar Eiropas Savienību ekonomiskajā laukā. Arī tas jāņem vērā, jo šajā gadā stājas spēkā 1994. g. parakstītā vienošanās par partnerattiecību un sadarbību starp ES un KF. 1998. g. jāsākas sarunām par brīvās tirdzniecības līguma noslēgšanu starp Krieviju un Eiropas Savienību. Krievija kā Eiropas lielvalsts perspektīvā var apsvērt iespēju arī par vēl ciešāku sadarbību ar ES līdz pat kļūšanai par pilntiesīgu Savienības locekli. Turklāt pēc iestāšanās ES Igaunija un Latvija droši vien aktivizēs savu tranzīta politiku, jo tieši tur arī slēpsies to stratēģiskā loma ES ekonomikā. Kļūstot par Savienības loceklēm, Baltijas valstis varēs brīvāk veidot attiecības ar Krieviju. Par Krievijas biznesa politikas svarīgāko virzienu jākļūst maksimālai iekļūšanai Baltijas valstu tirgū un kopuzņēmumu tīkla izveidošana, kas turpmāk nodrošinātu netraucētu pieeju ES tirgum.

6.20. Ciešāki un aktīvāki Krievijas ekonomiskie sakari ar reģiona valstīm ļautu mūsu biznesam piedalīties perspektīvajos Eiropas mēroga projektos.

Tā Latvija 1995. g. 31. oktobrī noslēdza licencētu līgumu ar naftas konsorciju, kurā bija amerikāņu kompānija AMOKO un zviedru kompānijas “Svenska Petroleum Oljeprospektering AB” (Opab) filiāle. Visa projekta kopvērtība varētu būt 1 mljrd. ASV dolāru, ja šelfā tiks atrasta nafta. Starp citu, sakarā ar šo gadījumu lietuviešu konservatori ar Vītautu Landsberģi priekšgalā (tolaik būdami opozīcijā) 1996. g. aicināja sasaukt Baltijas akadēmijas (tā “NG” tekstā, iespējams, domāta “asambleja” — Tulk. ) ārkārtas sēdi, lai apspriestu Lietuvas un Latvijas krīzi sakarā ar jūras šelfa sadalīšanu. Ņemot vērā “Gazprom” un LUKOIL labās pozīcijas reģionā, šis projekts varētu nepaiet garām arī mums.

6.21. Īpašu uzmanību pelna Baltijas tranzīta problēma. Šajā sakarā ievērojot pareizu politiku, pragmatiskās intereses vienam pret otru var kompensēt daudzus citus kairinātājus. <...>

6.22. Pēdējos gados iezīmējas kravu apgrozījuma kāpums Baltijas ostās, kas pirmām kārtām apkalpo tranzīta tirdzniecību. Pieaug arī Krievijas ostu slodze, tomēr ar to jaudām pagaidām nepietiek, lai nodrošinātu visu Krievijas eksportu Baltijas virzienā.

6.23. 1996. gadā Latvijas ostas apstrādāja 44 milj. tonnu kravas. No 1992. g. līdz 1996. g. kravu plūsma caur Ventspils ostu palielinājās par 61%. Pēc kravu apgrozījuma Ventspils starp Eiropas ostām ieņem 12. vietu. Ventspils atšķirībā no Igaunijas ostām un Rīgas ir neaizsalstoša. 76% no kravu apgrozības Ventspilī veido naftas produkti, pirmām kārtām no Krievijas.

6.24. Tallinas četru ostu grupa, kas 1996. g. beigās tika apvienota vienā akciju sabiedrībā, koncentrē gandrīz 10% no Baltijas kravu tranzīta. Ar problēmām saduras Mūgas lielākais labības termināls (bijusī Jauntallina), kas tika celts, lai apstrādātu lielus importēto graudu sūtījumus (gada jauda 5 milj. tonnu). Krievija praktiski vairs neiepērk labību. Pēdējo divu gadu laikā tika izmantota labi ja trešā daļa no labības termināla jaudas. Rēķinoties ar Tallinas ostas daļēju pārorientāciju uz naftu, Mūgā sāka celt terminālu naftas tankkuģu apkalpošanai. Tranzītkravu tiesa ir 3/4. 1997. g. beigās Mūgu plāno pārvērst par ostu, kur nebūs jāmaksā muitas nodevas.

6.25. Lielākā Lietuvas osta Klaipēda 1996. g. palielināja apstrādāto kravu apjomu par 17%. No 14,8 milj. tonnu kravas tranzīts bija 71%. 1996. g. Klaipēdas ostā tika pārsūknēti 4,2 milj. tonnu naftas un naftas produktu. Tās caurlaides iespējas pieaugs pēc naftas termināla turpmākās rekonstrukcijas. 1996. gadā nodots jaunais termināls šķidro minerālmēslu transportēšanai. Osta apstrādā 3,5 milj. tonnu metāla. Lietuvas valdība atbalstīja ostas modernizācijas investīciju programmu 250 milj. dolāru apmērā. Ostas modernizācijai var tikt saņemti Pasaules bankas un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas kredīti. Ieplānotās modernizācijas rezultātā Klaipēdas ostas jaudas var palielināties līdz 20–27 milj. tonnu.

6.26. Tranzīta pārvadājumi Igaunijas ekonomikai ik gadus dod 20% līdz 25% no IKP. Ne mazāka nozīme tranzītam ir arī Latvijā. Par šīs jomas svarīgumu liecina arī tas, ka izveidota valdības tranzīta komisija, kuras priekšgalā ir premjerministrs. Valsts sapujlces apstiprinātajā sarakstā, Igaunijai vitāli svarīgāko uzņēmumu 2/3 ir infrastruktūras uzņēmumi, kam jānodrošina kravu plūsma.

6.27. Valsts eksporta stratēģija, ko izstrādājusi Igaunijas Ekonomikas ministrija, paredz likvidēt ārējās tirdzniecības bilances (1997. g. tā būs 1,2 mljrd. dolāru) deficītu. Tranzīta struktūras modernizācija ir svarīgākā sastāvdaļa šajā stratēģijā, jo valstī nav citu reālu alternatīvu eksporta ienākumu palielināšanai. Krievija var tikai iegūt, ja tā piekops saprātīgu savstarpējās atkarības politiku, kas līdzsvarota par labu Krievijai.

6.28. Krievijai pats tuvākais ceļš tranzītam uz Baltijas ostām ir Igaunija (210 km no robežas līdz terminālam). Jaunu naftas terminālu celtniecība ostās ļāva Igaunijai palielināt naftas un naftas produktu tranzītu par 50% 1995. g. un par 70% 1996. g. Naftu līdz ostām ved pa dzelzceļu.

6.29. Par tehnoloģiski šauro vietu tranzīta ķēdē Igaunijā tiek uzskatīta dzelzceļa maģistrāle. Atsevišķiem dzelzceļa stigas Tallina — Narva posmiem ir nepieciešama rekonstrukcija. 1997. g. tika organizēts konkurss par šī ceļa rekonstrukciju. Eiropas Investīciju banka šim nolūkam piešķīra 16 milj. ekiju aizdevumu. Pēc rekonstrukcijas pabeigšanas maģistrāles caurlaides spēja palielināsies par 40%. Bez investēšanas dzelzceļā, kas nodrošina 97% no tranzīta kravu plūsmas Igaunijā, valsts nevar rēķināties ar tranzīta ienākumu tālāku pieaugumu.

6.30. Uz galvenā tranzīta tilta lomu starp Krieviju un Eiropu pretendē Latvija, Igaunija un Somija. Pagaidām Latvija apsteidz savus konkurentus. Ventspils no Baltijas ostām attīstās visstraujāk. Turklāt Latvijas puses plāni palielināt tranzīta kravu plūsmu ir reālāki nekā Igaunijai. Tie ir balstīti uz kopumā stabilākām attiecībām ar Krieviju, uz krievu biznesa līdzdalību transporta objektu un ostas infrastruktūru investēšanā un privatizācijā. Piemēram, Krievijas naftas kompānija LUKOIL pērk 30% no Ventspils naftas ostas akcijām. Pēc aplēsēm sakarā ar sliktajām attiecībām ar Krieviju Igaunija ik gadus zaudē 500 milj. dolāru.

6.31. Lietuvas nozīme tranzītā ir nosacīti mazāka, pat ņemot vērā uzsākto Klaipēdas ostas modernizāciju. Nav attaisnojusies Lietuvas tarifu politika, jo transporta tarifu pieaugums kopš 1997. g. sākuma daļu tranzīta novirzīja uz citām Baltijas ostām. Vēl vairāk, Lietuvas diskriminējošās tarifu politikas dēļ Krievijas preču tranzīts uz Kaļiņingradu maksā divas reizes dārgāk nekā pārvadājumi līdz Klaipēdai. Daļēji arī tāpēc Kaļiņingradas apgabala transporta komunikācijas tagad ir noslogotas tikai par trešdaļu. Kaut gan Krievijas un Lietuvas attiecībās valda labvēlīgāks politiskais klimats nekā attiecībās ar Igauniju un Latviju, grūti cerēt uz vērā ņemamu Krievijas tranzītkravu pieaugumu līdz Lietuvas ostām. Pirmkārt, tas izrādās dārgāk. Bet otrkārt, Kaļiņingradas diskriminācija tarifu ziņā var prasīt arī adekvātus soļus no Krievijas puses.

6.32. Ņemot vērā transporta sakaru svarīgumu nacionālās ekonomikas attīstībā, Baltijas valstis aktīvi piedalās NVS valstu, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas Dzelzceļa transporta padomē, kas pelna vispusīgu atbalstu.

6.33. Konkurence Baltijas tranzītā saasināsies. Ja visi Baltijas un Krievijas ostu celtniecības un modernizācijas plāni tiks īstenoti, tad pēc 10 gadiem to kopējā jauda varētu būtiski pārsniegt kravu plūsmas apjomu. Objektīvi raugoties, konkurences pieaugums ir izdevīgs Krievijai.

6.34. Krievijai visādā ziņā jātiecas tālāk attīstīt reģionālo sadarbību Baltijas zonā.

Visplašākā reģionālās sadarbības organizāciju ziņā Baltijas valstīs ir Baltijas jūras valstu padome. Tā pēc Vācijas un Dānijas ierosinājuma 1992. gadā tika izveidota kā “vispārējs reģionālais forums, kas pievērš uzmanību Baltijas jūras valstu darbības un koordinācijas pastiprināšanai”. Tās sastāvā ietilpst Dānija, Igaunija, Somija, Vācija, Latvija, Lietuva, Norvēģija, Polija, Krievija, Zviedrija, kā arī EP pārstāvis.

6.35. Ar līdzdalību Baltijas jūras valstu padomē Krievija pievienojas politiskajam dialogam ar šī reģiona valstīm, veicina ekonomiskos pārveidojumus ziemeļrietumu apgabalos, piedāvā papildu iespējas ekonomisko problēmu risināšanā un cīņā pret organizēto noziedzību un palīdz nostiprināt saikni ar Eiropas Savienību. Turklāt, cieša sadarbība ar Padomi veicinātu arī Krievijas pozīciju nostiprināšanos tās attiecībās ar Baltijas valstīm. Krievija vēl nepilnīgi izmanto šīs organizācijas iespējas. To apliecina arī fakts, ka, lai veicinātu augstu amatpersonu piedalīšanos šīs organizācijas pasākumos, Ziemeļvalstu padomes sekretariāts regulāri izmanto savus personīgos kontaktus ĀAPP.

6.36. Turklāt jādibina kontakti arī ar Baltijas valstu politisko un zinātnisko eliti, piemēram, organizējot kopīgus seminārus, apaļā galda konferences u.c.

6.37. Un visbeidzot — svarīgākā loma Krievijas un Baltijas valstu tuvināšanās ziņā būs vietējiem uzņēmējiem. Pagaidām Krievija netiek pieskaitīta pie tām valstīm, kuras oficiāli ir veikušas lielas investīcijas Baltijā. Igaunijā starp ārvalstu investoriem Krievija ieņem trešo vietu investīciju apjoma ziņā (10% tiešās ārvalstu investīcijas), Lietuvā — piekto, bet Latvijā — sesto. Tomēr Krievijas līdzekļu ieguldījumu objektiem ir diezgan liela nozīme Baltijas ekonomikā.

6.38. Igaunijā firmai “Gazprom”, kurai ir monopols dabas gāzes piegādē republikai, pieder 30% uzņēmuma “Eesti Gaas” akciju. “Gazprom” meitas uzņēmums “Ļentransgaz” 1993. gadā uzvarēja konkursā par minerālmēslu ražošanas rūpnīcas privatizāciju Kohtlajervē (“Nitrofert”), un tagad tas ir pilntiesīgs uzņēmuma īpašnieks. 90% uzņēmuma produkcijas (karbamīda un amonjaka mēslojums) tiek eksportēti, nodrošinot republikai ikgadējo valūtas pieplūdumu 20-25 miljonu dolāru apmērā. Firma “Gazprom” jau ir ziņojusi par Latvijas uzņēmuma “Latvijas gāze” lielas akciju paketes (16,25%) iegādi. Paredzams, ka kopā ar citiem ārvalstu investoriem (“Ruhrgas”, kam arī pieder 16,25% akciju) “Gazprom” uzņēmuma “Latvijas gāze” attīstībā ieguldīs 50 milj. dolāru. Pēc neatkarības atgūšanas apjoma ziņā tas ir otrs lielākais investīciju projekts republikā. Tiek apspriesta iespēja Krievijas uzņēmumiem iesaistīties arī citās Baltijas valstīm svarīgās ekonomikas nozarēs. Tā, ļoti iespējams, ka LUKOIL piedalīsies uzņēmuma “Ventspils nafta” privatizācijā, kurš nodarbojas ar naftas pārsūknēšanu Latvijā, Ventspils ostā, kā arī ieguldīs naudu naftas termināla celtniecībā Būtiņģē (Lietuvā) utt.

6.39. Krievijas attiecībām ar Baltijas valstīm jākļūst par vissvarīgākajām Eiropas virzienā. No to rakstura daudzējādā ziņā būs atkarīgas Krievijas attiecības gan ar Eiropas valstīm, gan ar ASV.

6.40. Mēs vēlreiz vēlētos uzsvērt, ka galvenais attiecību sistēmā ar Latviju, Lietuvu un Igauniju ir tiešais dialogs visos līmeņos, tai skaitā augstākajā līmenī. Sliktākais attiecību attīstības variants — ar vidutāju starpniecību organizētais dialogs. Turklāt Krievijai ir jābūt gatavai uz pilnvērtīgu dialogu gan ar katru valsti atsevišķi, gan arī ar visām trijām Baltijas valstīm vienlaikus, ievērojot diezgan augsto politiskās mijiedarbības līmeni starp tām un nostāju koordināciju, vispirmām kārtām jau attiecībās ar Krieviju.

6.41. No Krievijas lielā mērā ir atkarīgs, kā Baltijā beigu beigās tiks uztverta Krievijas un Baltkrievijas integrācijas procesu turpmākā attīstība. Attiecības ar Baltijas valstīm ir temats, ko apspriež Krievijas un Baltkrievijas politiskā vadība.

6.42. Krievijai aktīvāk jāizmanto reģionā esošā sadarbības infrastruktūra, ko piedāvā Baltijas jūras valstu padome, Ziemeļu padome un “Baltica Forum” veida organizācijas. Ārējās un aizsardzības politikas padome varētu aktīvāk iesaistīt Krievijas augstākās politiskās un darījumu aprindas savos pasākumos, kas pieejami sabiedrībai.

6.43. Pašlaik savstarpējās attiecībās gan ar Baltiju kopumā, gan atsevišķi ar Igauniju, Latviju un Lietuvu daudz vairāk nepieciešama gan valsts, gan sabiedrisko struktūru pūliņu koordinēšana. Vajadzīgs pastāvīgi funkcionējošs mehānisms, kurš efektīvi apvienotu dažādu dialoga Krievijas puses dalībnieku intereses vienotai valstiskai nostājai. ĀAPP būtu gatava iesniegt priekšlikumus, kā pilnvērtīgi izmantot divpusējo komisiju institūtu, kas tiek veidots pie Krievijas valdības vicepremjera V. Serova, piesaistot gan sabiedriskās struktūras, gan masu informācijas līdzekļus.

6.44. Krievijas masu informācijas līdzekļi (MIL) spēj un tiem jāspēj spēlēt liela loma attiecību uzlabošanā ar Baltijas valstīm. Lielā mērā mums ir nepieciešams jauns Baltijas “informācijas atklājums”, kas spētu sagraut daudzus abās pusēs valdošos stereotipus un mītus. Līdzās tam mums ir tiesības uzskatīt, ka Igaunijas, Latvijas un Lietuvas MIL arī tiks izrādīta nosvērtāka un reālistiskāka pieeja.

Šai kontekstā uzskatām par nepieciešamu vēlreiz uzsvērt, ka Krievijas un Baltijas valstu attiecību kompleksu nedrīkst reducēt tikai uz jautājumu par to iespējamo uzņemšanu NATO. Mums ir plašāka un, pats svarīgākais, daudz produktīvāka starpvalstu attiecību darba kārtība, kura dabiski iezīmējas Eiropā valdošo attiecību jaunajā darba kārtībā.

6.45. Krievija nekādos apstākļos nedrīkst atstāt ārpus savas uzmanības loka krievu kopienas Lietuvā un jo īpaši Latvijā un Igaunijā. Mums ir tiesības atklāti paziņot, ka atbalsts tam, jo īpaši kultūras un valodas identitātes saglabāšanas ziņā, ir galvenais Krievijas valsts politikas elements. Turklāt šajā darbā jāpiesaista līdzekļi no valsts budžeta (lai arī tie būtu ļoti ierobežoti), gan arī sabiedrības, darījumu un banku aprindu līdzekļi. Tikai tad mēs spēsim apliecināt, ka Baltijas krievu iedzīvotāji nav nekāds “piektais ritenis”, bet gan ietekmīgs tautu politiskās un ekonomiskās tuvināšanās instruments, mums būs lielākas morālās tiesības aizsargāt viņu, kā arī citu minoritāšu tiesības.

6.46. Gan valsts, gan sabiedriskajā līmenī pastāvīgi jākontrolē, lai krievi Baltijas valstīs netiktu pakļauti diskriminācijai. Kopā ar starptautiskajām un Eiropas organizācijām ir jāizveido pastāvīgs monitorings, kas Igaunijā, Latvijā un Lietuvā valsts un vietējā līmenī kontrolētu, kā tiek pildīti likumi par nacionālajām minoritātēm, kas pieņemti šajās valstīs. Visbeidzot, tas atbilst arī pašu Baltijas valstu interesēm.

6.47. Mēs saprotam, ka dažreiz, organizējot dialogu valsts līmenī, rodas problēmas. Bet tas nedrīkst kļūt par iemeslu attiecību “iesaldēšanai” kopumā, kaut vai uz laiku. Tādēļ nepieciešams izveidot plašu zinātnisko un pētniecisko struktūru, finansu un darījumu aprindu tīklu, kas kopumā pat sarežģītos divpusējo attiecību brīžos kalpotu kā stabilizējošs pamats. Mēs aicinām uz kopīgu sadarbību šai virzienā visas ieinteresētās struktūras kā Krievijā, tā arī Igaunijā, Latvijā un Lietuvā.

Tēzes parakstījuši ĀAPP locekļi: Valsts Domes aizsardzības komitejas priekšsēdētāja vietnieks A.Arbatovs, Valsts Domes starptautisko lietu komitejas sekretārs V.Averčevs, Fonda par reālismu politikā prezidents A.Vladislavļevs, Krievijas Rūpnieku un uzņēmēju apvienības prezidents A.Voļskis, Krievijas Banku asociācijas prezidents S.Jegorovs, MOST grupas prezidents S.Zverevs, KZA Eiropas institūta direktora vietnieks, Prezidenta padomes loceklis, ĀAPP prezidija priekšsēdētājs S.Karaganovs, a/s “Mosekspo” direktoru padomes priekšsēdētājs, Prezidenta padomes loceklis O.Kiseļovs, Krievijas Stratēģisko pētījumu institūta direktors J.Kožokins, KF CB GP priekšnieka vietnieks V.Kolbajevs, AB MENATEP informācijas mijiedarbības centra priekšnieks A.Kondaurovs, Valsts Domes starptautisko lietu komitejas priekšsēdētājs V.Lukins, Politikas institūta direktors, Maskavas-Parīzes bankas prezidents V.Mironovs, Parlamentārisma attīstības Krievijā fonda ģenerāldirektors S.Midojancs, ĀAPP prezidija vicepriekšsēdētājs, (rezervē esošais) aviācijas ģenerālmajors A.Mordovins, fonda “Politika” prezidents V.Ņikonovs, korporācijas “Kompomaš” prezidents S.Polovņikovs, KTO starptautisko sakaru direktors, KTO valdes loceklis A.Puškovs, Krievijas sabiedriski–politiskā centra padomes priekšsēdētājs A.Salmins, ārējās tirdzniecības apvienības “Avtopromimport” ģenerāldirektors V.Samoilovs, “Neatkarīgās Avīzes” galvenais redaktors V.Tretjakovs, fonda “Politiskie pētījumi” direktors A.Fjodorovs, Valsts Domes deputāts I.Hakamada, komercbankas biznesa veicināšanai “Solbiznesbank” padomes priekšsēdētājs V.Horkins, no militārā dienesta atvaļināto sociālā atbalsta asociācijas “Tēvija” prezidents, (rezervē esošais) aviācijas ģenerālmajors A.Calko, grupas “Militārā apdrošināšanas kompānija” prezidents S.Cikaļuks, KF valsts komitejas aizsardzības jautājumos bijušais priekšsēdētāja vietnieks V.Šlikovs, Krievijas neatkarīgo arodbiedrību federācijas priekšsēdētājs V.Šmakovs, FRPR Uzraudzības padomes līdzpriekšsēdētājs I.Jurgens.

“Latvijas Vēstneša” (Andris Sproģis) tulkojums

...................................

* Šis ir saīsinātais ziņojuma variants. Pilnais teksts tiks publicēts brošūrā. Daži darba grupas dalībnieki vēlējušies palikt anonīmi.

Saskaņā ar ĀAPP tradīciju ziņojuma parakstītājiem obligāti nav jābūt vienisprātis ar visām tā tēzēm. Turklāt ĀAPP locekļi, kas strādā izpildinstitūcijās, neparaksta ĀAPP ziņojumus un paziņojumus, bet, ja viņi to tomēr dara, tad pauž savu personisko viedokli.