• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Dievs lai Latviju sargā, Dievs lai Latviju redz, Lai dāgo Latvijas zemi Debesu laipnība sedz!" "Būtvainebūtgaitu izšķirs tāds, kas tic, ka šo zemi labāk nespēs veidot cits". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 19.11.1997., Nr. 300/301 https://www.vestnesis.lv/ta/id/30998

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Krievija un Baltija

Vēl šajā numurā

19.11.1997., Nr. 300/301

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

“Dievs lai Latviju sargā, Dievs lai Latviju redz, Lai dārgo Latvijas zemi Debesu laipnība sedz!”

— Elza Ķezbere


Svētku debesis Rīgā 1997.gada 18.novembrī

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”


Latvijas valsts vadītāji pie Brīvības pieminekļa

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”


Atjaunotās Latvijas gods un cieņa Latvijas pamatu licējiem

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”


“Būtvainebūtgaitu izšķirs tāds, kas tic, ka šo zemi labāk nespēs veidot cits”

— Jānis Peters

Pirmdien, 17. novembrī, valsts proklamēšanas 79. svētku priekšvakarā Valsts prezidents Guntis Ulmanis Rīgas pils Valsts svētku zālē pasniedza augsto apbalvojumu 38 ievērojamiem politiskajiem, sabiedriskajiem un kultūras darbiniekiem. Svinīgā pasākuma ieskaņā klātesošos uzrunāja Valsts prezidents. Guntis Ulmanis pateicās cilvēkiem, kuru mūžs veltīts Latvijai, kuri bijuši neatlaidīgi un vienmēr gribējuši ko sasniegt. No sirds sveicot ordeņa kavalierus, Valsts prezidents vēlēja visiem spēku un veselību, nezaudēt uzņēmību un spēju uz jautājumu, vai Latvijā ir svētki, atbildēt tā, kā to izjūt jaunā paaudze un varbūt arī tie, kas ne vienmēr pratuši atrast savu vietu šajā mainīgajā, brīvajā pasaulē. Valsts prezidents runāja par cilvēkiem, kuri vienmēr pratuši svinēt svētkus, kuriem ir svētki, redzot apkārt Latvijas karoga sarkanbaltsarkanās krāsas, izjūtot savas valsts un tautas brīvību, kopēju nākotni. Viņš atzīmēja, ka tieši tagad mēs sākam īsti likt nākamības metus Latvijas valstij, uzsverot, ka nākotnē valstis tiks vērtētas pēc tā, cik stipras tās spējušas būt praktiskajā darbā. Nobeigumā Valsts prezidents veltīja atzinīgus vārdus apbalvoto profesiju pārstāvjiem, vēlreiz pateicoties par darbu Latvijas labā.

Par notikumu vēl — 4. un 5. lpp. Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis Saeimas sēdē 1997.gada 18.novembrī:

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs,

godājamais Ministru prezidenta kungs,

godājamie deputāti, ekselences, dāmas un kungi!

Šodien latvieši Rīgā un Karakasā, Ņujorkā un Preiļos, Tomskā un Sidnejā, Singapūrā un Piebalgā — visur, kur vien likteņi ir izkaisījuši mūsu tautu, — svin Latvijas Republikas proklamēšanas dienu. Šī diena ir nozīmīga arī tik daudziem Latvijas Republikai lojāliem cittautiešiem.

1918. gada 18. novembrī astoņas politiskās partijas un Latgales zemes padomes pārstāvji tepat, netālu no Saeimas nama — Nacionālajā teātrī — pasludināja neatkarīgu Latvijas valsti. Varbūt mēs kādreiz nenovērtējam šo mūsu pirmo politiķu spēku un uzdrīkstēšanos pirmoreiz pieteikt pasaulei jaunu valsti. Jo nebija jau nekā. Nebija ne politiskās pieredzes, ne diplomātisko manieru, nebija ne politologu, ne konsultantu.

Mums ir vieglāk — mums ir apziņa, ka valsts ir pastāvējusi un ka tā var pastāvēt. Mums ir apziņa, ka tauta jau reiz spējusi apbrīnojami ātri valsti nostiprināt. Tautas centieni pēc savas neatkarīgas valsts ir deklarēti jau pirms 79 gadiem. Mums ir valsts pamati, kaut gan ēka noārdīta līdz pašiem pamatiem. Ar spēku tika uzspiestas svešas idejas, kļūdains attīstības ceļš, tika slāpēta mūsu nacionālā pašapziņa un cilvēciskā pašcieņa. Un mūsu intelektuāļiem vēl ir liels darbs darāms, lai izpētītu, kas mūsu tautas mentalitātē ir izpostīts un atjaunojams.

Šodien — valsts pasludināšanas gadadienā — mums bez kautrēšanās vajadzētu būt lepniem par to, ka esam izturējuši nomāktības gadus, ka esam saglabājuši nacionālo stāju, ka neesam aizmirsuši mūsu vēsturi, ka mēs Rīgā un Karakasā, Ņujorkā un Preiļos, Tomskā un Sidnejā domājam un runājam savā valodā. Mēs varam būt lepni par to, ka esam spējīgi atjaunoties, esam spējīgi atgriezties kā līdzvērtīgi pasaules valstu saimē.

Taču, izrādās, ka brīvība nav rožains mākonis Latvijas debesīs. Neatkarība atnāca ar jauniem, smagiem darbiem, jaunām ķibelēm, kuras skar katru ģimeni.

Vecmāmiņa, kurai ir tik maza pensija, tomēr atlicina naudu, lai nopirktu mazbērniem mācību grāmatas, māmiņa, kura grib labi apģērbties un aiziet uz teātri, bet nevar to atļauties, bērni, kuri tik ātri izaug no drēbēm un prasa pēc jaunām, un tētis, kurš no rīta līdz vakaram divos darbos strādādams, tomēr nevar savilkt galus kopā. Tā dzīvo un cīnās gandrīz katra ģimene Latvijā.

Valsts prezidents Guntis Ulmanis Nacionālajā teātrī 1997.gada 18.novembrī:

Latvijas tauta!

Tālajā 1918.gada novembra dienā šajā namā valdīja īpaši svinīga gaisotne, kaut arī vīriem, kas toreiz te pulcējās kā Tautas padome un valdība, piederēja tikai morāla vara.

Kārlis Skalbe par šo dienu rakstīja:

“Savstarpējie uzticības pavedieni bija savijušies tik stipri, šai vakarā dotie kopējie solījumi tika turēti tik svēti, ka cilvēki, kas še bija sadevušies rokās, varētu atrast viens otru vai elles tumsībā...”

Jau piekto reizi 18.novembra svētku svinīgākajā brīdī nāku pie jums uz vēsturiskās Nacionālā teātra skatuves.

Laiks — labie gadi un ciešanu gadi — mūs šķir no tā brīža, kad šeit pasludināja Latvijas valsti. Laiks steidzas, krāj vēsturisku pieredzi, nomainās politiķu paaudzes, ikdienas noskaņojumi, valdības un runasvīri, bet paliek tautai un valstij nezūdošas vērtības un idejas, paliek paaudzēs pārbaudītais un mūžīgais.

Tā ir ideja par Latvijas valsti, par neatkarību un brīvību, par dzimto valodu, par drošu nākotni katram un valstij, tās mūs vieno un met tiltu no pagātnes uz rītdienu.

Ticība sev un citiem ir un paliek Atmodas centrālā ideja. Tā ir laikmetīga arī tagad, taču tā kļuvusi daudz grūtāk īstenojama: pēc dziesmotās revolūcijas iestājies pašapliecināšanās posms katram pašam un valstij kopumā.

Nesen pazīstama latviešu dzejniece pauda izmisumam līdzīgu secinājumu, ka vairs neesot lielu ideju. Teiktais mani dziļi satrauca.

Vai tiešām lielu ideju vairs nav?

Vai laiks ir vainīgs, ja tas netiek izprasts? Negatīvie vērtējumi bieži vien rodas tāpēc, ka nevēlamies meklēt laikmetīgus risinājumus.

Atmodas laikā, runājot par visu nacionālo, bijām vairāk emocionāli un mums šķita, ka ar to pietiek un pietiks ilgākam laikam. Nacionālais ir tikpat nozīmīgs arī šodien.

Nacionāla valsts ikvienai Eiropas tautai ir un būs vērtība.

Arī Latvijā šobrīd nacionālās vērtības ir cieši saistītas ar valsts un tautas attīstību, un tās būs tik stipras, cik stipras Latvijā būs liberālās demokrātijas vērtības. Brīva personība ar saviem uzskatiem un pārliecību — tā taču ir vērtība. Šo vērtību pirms desmit gadiem tik ļoti vēlējāmies atgūt. Tā tagad ir jānostiprina, pat ja dažiem ar to grūti aprast.

Valsts prezidents Guntis Ulmanis Bruņoto spēku parādē 1997.gada 18.novembrī:

Karavīri!

Visi, kas šajā svinīgajā brīdī esat kopā šeit, pie mūsu Brīvības simbola, visos novados, pilsētās un lauku sētās, lai domās vienotos Latvijai!

Ar dziļu saviļņojumu sveicu visus, kam svēta Latvija un šī diena Latvijas gājumā!

Novembrim Latvijā ir īpašs mirdzums un īpaša noskaņa. To veido gan rudenīgā daba, gan atceres brīži tautas svētvietās, gan kavēšanās atmiņās par brīvības cīņām. Pati daba it kā vēlējusies, lai tautas pašaizliedzības un varonības svētki — Lāčplēša un Latvijas Republikas proklamēšanas diena — būtu tieši novembrī.

Mūsu vectēvi un vecvectēvi, viņu dēli un brāļi devās kaujas laukā, ziedojot augstāko vērtību — cilvēka dzīvību — savas valsts nākamības vārdā. Doties cīņu gaitās viņus mudināja tautas brīvības un neatkarības alkas, nerimstošā vēlēšanās pašiem savā valstī lemt savu likteni.

Uzrunājot Latviju šajā svētajā dienā un šajā svētajā vietā, es ticu mūsu karavīram un mūžam nezūdošajām tautas alkām — būt īsteniem saimniekiem savā zemē.

Eiropas valstu vidū Latvija vēl ir jauna valsts. Šodien mūsu valsts vēsture sāk skaitīt astotā desmita noslēgumu. Pāri Latvijai šajā gadsimtā gājuši divi pasaules kari, aizraujot nebūtībā simtiem tūkstošu cilvēku. Pirmajā pasaules karā pusmiljons latviešu aizklīda bēgļu ceļos uz Krievzemi, Latvijas dēli sagūla Brāļu kapos, Augustovas silos, pie Ložmetējkalna un Tīrelī, pie Orlas un Ukrainas stepēsÉ

Šajā karā sevi pieteica latviešu strēlnieki — pirmo reizi apvienoti pēc nacionālā principa. Viņi kļuva par varenu spēku.

Izcilais poļu tautas valstsvīrs Piļsudskis pirms 75 gadiem ārlietu ministram Zigfrīdam Meierovicam sacījis: “Mēs te Varšavā ar jums nestāvētu, ja latviešu strēlnieki pie Orlas nebūtu sakāvuši cariskās armijas virsnieku pulkusÉ”

Strēlnieki bija arī Latvijas armijas kodols, un viņu virsnieki, kas bija rūdījušies cīņās Pirmā pasaules kara frontēs, Brīvības cīņu laikā stāvēja zem Latvijas karoga un, palīdzot igauņu, latviešu un poļu karavīriem, nosargāja 1918. gada 18. novembrī dzimušo valsti.

Latvijas varonīgie karavīri un tauta, kas ar savu darba tikumu pārvērta karā postīto zemi par vienu no attīstītākajām valstīm Eiropā, arī šodien rada pārliecību, ka Latvija ir un vienmēr būs Eiropai piederīga valsts ar gaišu nākotni.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!