ATCERES. ATGĀDNES

Šis daudzšķautnainais un bagātais ārsta mūžs

Svētdien, 31.augustā, bērnu ķirurgam un ortopēdam prof. Aleksandram Bieziņam apritēja 100 gadu

Šajā dienā Madonas rajona Biksēres pagasta Dilmaņu mājās (tur zemnieku Pētera un Annas Bieziņu ģimenē viņš piedzima) notika piemiņas brīdis, kas pulcēja profesora tuviniekus, skolniekus un līdzgaitniekus. Bet tie, kas uz Bieziņu dzimtas mājām aizbraukt nevarēja, devās uz profesora atdusas vietu Meža kapos, Rīgā. (Skumji gan, ka nesen šī vieta tika ļaunu roku apgānīta.) Daudzi Aleksandru Bieziņu pieminēja savās domās. Gan tie, kuru veselību un dzīvību viņš savulaik glābis, gan tie, kas no viņa mācījušies amata prasmi.

...Ir ārstu profesijas, kuras pat mediķu acīs nezaudē savu īpašo, cieņas pilno oreolu. Tie ir ķirurgi, kas pacientiem atdod veselību un reizumis arī dzīvību. Tie ir arī bērnu ārsti, kurus satiekot pat veci ļaudis godbijībā paceļ cepuri. Mēdz teikt, ka šīs specialitātes pārstāvjiem nepieciešama sevišķi harmoniska viņu spēju un rakstura saskaņotība. Citādi nemaz nevar būt, jo slims bērns taču ir bezpalīdzīgs, viņa vecāki izmisuši. Tādās reizēs nepietiek ar prasmīga diagnostiķa zināšanām vien, nepietiek ar labu medicīnisko izglītību. Vajadzīga vēl intuīcija un pašaizliedzība, silta sirds un žēlsirdība. Vajadzīgs prāta un sirds talants.

Profesoram Aleksandram Bieziņam visa mūža darbu noteica šis prāta un sirds talants, kas izpaudās uzticībā bērnu ķirurģijai un ortopēdijai — tolaik vēl samērā jaunai medicīnas nozarei. Viņš palīdzēja to organizēt, attīstīt un nostiprināt. Visu mūžu... Bet kāds tad ir ķirurga mūžs? Ne tikai sarežģītas operācijas, veiksmes un atzinība, bet arī mokošas pārdomas, smagi brīži pie pacienta gultas, kad varbūt nav vairs nekādu cerību; garas bezmiega naktis, kad vēl un vēlreiz ārsts apcerē veikto operāciju; tur ir tikšanās ar nāvi, no kuras izvairīties neizdodas nevienam ārstam. Bet slimnieka bojāeja — tā ir ārsta traģēdija. Pie traģēdijām nevar pierast. Dabā nav atkārtošanās, un vispieredzējušākais ķirurgs var sastapties ar negaidītu, vēl nepieredzētu situāciju. Tad var palīdzēt vienīgi pētnieka drosme, domas plašums. Un — prasme strādāt.

Sācis medicīnas studijas Tērbatā Aleksandrs Bieziņš tās pabeidza Latvijā. Republikas (tolaik Rīgas pilsētas) bērnu klīniskajā slimnīcā viņš izstaigājis visu garo ceļu no ierindas ārsta ordinatora līdz bērnu ķirurģiskās klīnikas vadītājam, zinātniekam un atzītai autoritātei. Savā bagātajā darba mūžā Aleksandrs Bieziņš paveicis bezgala daudz. Kā ārsts viņš ir ārstējis mazos pacientus un vēlāk jau šo pacientu bērnus. Kā skolotājs viņš ir izaudzinājis vairāku paaudžu ārstus, sava darba turpinātājus. Profesors Aleksandrs Bieziņš ir bijis klāt pie visa, kas saistīts ar bērnu veselību. Pateicoties viņa neatlaidībai, kopš 1932.gada Rīgas skolās obligātas kļuva (tā gan sen jau ir pagātne) koriģējošās vingrošanas grupas, tika izveidots fizkultūras un sporta medicīnas ārstnieciskās kontroles kabinets (vēlākos gados — Republikāniskais ārstnieciskās fizkultūras dispansers). Praksē tika ieviestas jaunas bērnu ķirurģiskās ārstēšanas metodes. Tika uzsākta agrīna iedzimtu “dabas defektu” atklāšana un savlaicīga ārstēšana. Profesora Aleksandra Bieziņa ikdiena ritēja gan Republikas bērnu klīniskajā slimnīcā, gan arī Latvijas Traumatoloģijas un ortopēdijas zinatniskās pētniecības institūtā (tagad — Valsts traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca). Šīs abas bija viņa otrās (bet varbūt pirmās, īstās?) mājas. Taču gan pacientu vecākiem, gan profesora kolēģiem un skolniekiem viņa mājas durvis Altonavas ielā bija atvērtas jebkurā diennakts stundā.Viņam varēja lūgt padomu kaut pašā nakts vidū. Bet katra jaunā gada pirmajā dienā, pēc seniedibinātas tradīcijas, kolēģi ieradās labu vēlēt savam skolotājam.

Piecdesmito gadu vidū, kad Latvijā plosījās bērnu trieka, Aleksandrs Bieziņš bija šīs slimības apkarošanas komisijas priekšsēdētājs. Un viņš uzņēmās medicīnisko atbildību par visai drosmīgu rīcību — pirmo reizi pasaulē uzsākt obligāti potēt visus bērnus un jauniešus pret bērnu trieku (vakcīnu tolaik bija atklājuši amerikāņu zinātnieki Solks un Sebins). Bez tam Bērnu slimnīcā tika atvērta nodaļa smagi saslimušajiem bērniem, bet slimības seku ārstēšanai — sanatorijas Baldonē un Ķemeros. Vēlāk atvēra īpašu sanatorijas skolu Raiskumā, kur bērni vienlaikus ar ārstēšanu saņēma arī izglītību un apguva arodu. Komisijas veiktā darba rezultātā kopš 1960.gada Latvijā vairs netika reģistrēts neviens saslimšanas gadījums ar poliomielītu jeb bērnu trieku. Profesora Bieziņa nopelns bija arī tas, ka katram Latvijas rajonam tika “piestiprināts” kāds no viņa skolniekiem, kas rūpējās par bērnu ortopēdisko saslimšanu agrīnu atklāšanu un ārstēšanu. Bērnu ķirurģija visplašākajā nozīmē. Tāpat — ortopēdija un traumatoloģija. Sporta medicīna. Grūti nosaukt medicīnas nozari, kurā profesors nebūtu aktīvi līdzdarbojies. Turklāt daudzās jomās viņš ir bijis jaunu ceļu gājējs. Celmlauzis. Bijušajā PSRS pirmie, kas turēja “sirdi uz delnas”, bija slavenie profesori B.Petrovskis un A.Bakuļevs, bet starp medicīnas institūtiem profesora Aleksandra Bieziņa vadītā Bērnu ķirurģijas klīnika bija pirmā, kur sāka šādas operācijas. Tagad tā jau ir tāla pagātne, un sirds operācijas ir kardioķirurgu ikdienas darbs.

Profesors Aleksandrs Bieziņš veicis pētījumus par bērnu ķermeņa deformāciju ķirurģisku ārstēšanu, aukslēju šķeltnes un barības vada plastiskām operācijām, krūšu un vēdera dobuma ķirurģisko slimību diagnostiku bērniem, par ārstnieciskās fizkultūras jautājumiem.

Savulaik Aleksandrs Bieziņš sacīja, ka viņa paaudze strādājot ar savu skolnieku rokām. Profesoram ir daudz skolnieku un viņa darba turpinātāju. Viņu skolnieki savukārt jau ir Aleksandra Bieziņa skolas mazbērni un mazmazbērni. Taču līdzīga profesoram Bieziņam nav (to atzīst arī viņa skolnieki). Ārēji viņš varbūt atgādināja cēlu patriarhu. Bet savā būtībā bija bezgala vienkāršs un atsaucīgs. Ierodoties klīnikā, viņš aprunājās arī ar ikvienu sanitāri vai citu “vienkārša” darba veicēju. Ar bērniem vienmēr prata pajokot un guva viņu mīlestību.

Profesoru pazina nevien Latvijā, bet arī Lietuvā, Igaunijā un citviet pasaulē, kur bija viņa kolēģi un skolnieki. Latvijā Aleksandra Bieziņa darbu turpina daudzi. Un ne vienā vien skolniekā ir kaut kas no skolotāja. Varbūt spilgtāk tas izpaužas bērnu ķirurga profesora Jāņa Gaujēna attieksmē pret pacientiem un viņa roku meistarībā. Arī bērnu ortopēde medicīnas doktore Terēza Segliņa no sava skolotāja mantojusi daudz. “Pateicoties profesoram, es kļuvu par bērnu ortopēdi,” viņa saka. Un ne tikai. Arī ārsta cilvēcības mērs ir skolotāja pūrā dots. Tāpat kā profesoram Jānim Gaujēnam un vēl citiem.

1973.gadā Latvijas ārsti pasniedza profesoram Aleksandram Bieziņam Zelta skalpeli — apliecinot kolēģu visdziļāko cieņu un augstu vērtējot viņa izcilos nopelnus ķirurģijas (it īpaši bērnu ķirurģijas), traumatoloģijas un ortopēdijas attīstībā Latvijā. Zelta skalpelis ir neoficiāla balva, ko kolēģi pasniedz izcilākajiem sava amata, zinātnes un mākslas meistariem. Droši var sacīt, ka ķirurgam Zelta skalpelis ir augstākās atzinības zīme. To ir saņēmuši tikai daži pasaules ievērojamākie ķirurgi.

Daudzšķautnains un bagāts bijis izcilā bērnu ķirurga un ortopēda profesora Aleksandra Bieziņa mūžs. Bagāti var justies viņa kolēģi, līdzgaitnieki un skolnieki. Visi, kam bijusi laime profesoru pazīt. Arī man bija šī laime.

Armīda Priedīte,

“LV” nozares redaktore

Foto: Jānis Gleizds