Par gaidītu un greznu grāmatu

Pagājušajā naktī, 20.–21.05, sāka iespiest enciklopēdiju "Latvijas pilsētas"

77 dažādas pilsētas, 77 krāsaini stāsti ir enciklopēdijā "Latvijas pilsētas". Šie stāsti ir pavadonis, kas caur 77 ģerboņiem atsedz dažādu laikmetu zīmes, faktos un skaitļos rādot katras pilsētas vakardienu un šodienu. Tās lappuses cita pēc citas atklāj cienījamus un katrai vietai mīļus cilvēkus, stāstot lasītājam par viņu paveikto savā pusē.

Šī enciklopēdija sasaista kopā ciešām saitēm visu Latviju.

Lai ikviens no Jums rod šai grāmatā aizraujošu ceļojumu!

Guntis Ulmanis,

Latvijas Valsts prezidents

Ar nepacietību un, cerams, gandarījumu Latvijas sabiedrība sagaida pirmo Latvijas pilsētu enciklopēdiju. Pilsētas no laika gala ir bijušas izcili nozīmīgs mūsu teritorijas elements, identitātes un multikulturālisma apliecinājums šajā zemē, ko saucam par Latviju.

Ievadījumam — dažas pārdomas par pilsētu raksturu, lomu un sūtību Latvijā, par pilsētu, ja tā drīkstētu izteikties, duālistisko sūtību.

Vārds "pilsēta", "pilsāts" latviešu valodā ir ienācis itin kā saistībā ar pili, nocietinātu vietu, taču tā nav seno Latvijas cilšu pils, pilskalns, pie kuras būtu pastāvējusi šī pils sēta (kaut arī jau pirms krustnešu invāzijas senajā Latvijā bijušas pilsētveida apmetnes, piemēram, Jersikā, Daugmalē, Talsos, varbūt pat Rīgā). Jēdziens "pilsēta" Latvijā tapis kā viduslaiku Rietumeiropas kategorija, tas veidojās līdz ar vācu ienākšanu, ar tirgotājiem, amatniekiem, krustnešiem, garīdzniekiem, ar viduslaiku pilsētu tiesību aktiem (piemēram, Magdeburgas tiesībām). Tā 13.gs. tapusi Rīga, Cēsis, Kuldīga, Piltene, Aizpute, vēlāk — Valmiera, Ventspils, Limbaži, Bauska, Jelgava. Poļu virskundzības laikā daudzas apdzīvotas vietas Kurzemes hercogvalstī un Latgalē guvušas miesta statusu, no kuriem vēlāk arī veidojušās pilsētas (Jēkabpils, Sloka u.c.).

Varētu pamatot tēzi, ka pilsētas Latvijā ir introducēts svešzemju stāds, ka pie mums izsenis veidojies pretstats starp latviskajiem laukiem un pārsvarā nelatviskajām pilsētām. Taču šāds apgalvojums būtu vienpusīgs, patiess tikai daļēji. No sākta gala pilsētās ieplūda arī latvieši, kas rada te patvērumu no kara, nedrošības, bargu kungu klaušām. Arī Latvijā darbojās un tika izmantots princips: "Pilsētas gaiss dara brīvu". Daudzas Latvijas pilsētas (īpaši mazpilsētas) tas darīja vismaz daļēji un ar laiku pat pārsvarā latviskas.

Taču tāpat nav noliedzams arī tas, ka Latvijas pilsētās līdzās ir mituši daudzu un dažādu tautību cilvēki — vācieši, latvieši, krievi, poļi, ebreji; tas varbūt zīmīgi atainots Krāslavas ģerbonī, kur attēlota laiva ar pieciem irkļiem. Pilsētas ir bijušas multikulturālisma nesējas Latvijā, un tādas tās ir joprojām. Piecās lielākajās Latvijas pilsētās — Rīgā, Daugavpilī, Liepājā, Jelgavā, Rēzeknē — latvieši joprojām neveido iedzīvotāju vairākumu, ļoti dažādas, atšķirīgas, pat pretrunīgas ir pilsētu tradīcijas. Un šajā daudzveidībā ietiecas gan pozitīvi, gan negatīvi aspekti. Protams, pārspīlējums ir tēze par mūžseno Rīgas un Latvijas pretstatu, par nesamērīgi lielo "galvu" uz mazā "ķermenīša", par to, ka "Rīga noēd Latviju". Labāk šīs vērtības skatīt vairāk vienotībā, nevis pretstatos.

Kā veidosies pilsētas nākotnes Latvijā, vai tās latviskosies, vai vēl vairāk kosmopolitizēsies — to rādīs laiks. Daudz kas ir arī mūsu pašu rokās, ietekmējot notikumu virzību. Taču nav šaubu, ka Latvijai diez vai draud pārāk strauja urbanizācija tuvākajā nākotnē, ka mūsu zemē veidosies kāds līdzsvars starp pilsētām un laukiem, cerams, harmonisks līdzsvars, kurā tomēr dominēs galvenokārt pilsētas. Tēze par pilsētām kā "nācijas kapu" man liekas stipri pārspīlēta, gribētos drīzāk cerēt, ka 21.gs. Latvijā pārsvaru gūs dārzu pilsētas tips ar plašām nomalēm un piepilsētām, kas izlīdzinās vienu otru vēsturiski izveidojušos pilsētu un lauku pretmetu. Gribētos cerēt, ka dabiski un loģiski veidosies mīlīgas mazpilsētas, katra ar savu individualitāti apveltīta, kā "novadu", reģionu centri, kur darbotos mazie un vidējie uzņēmumi, zinātņietilpīgas ražotnes, būtu koncentrētas sadzīves, tirdzniecības un pakalpojumu, komunikācijas, atpūtas iespējas. Gribētos tāpat cerēt, ka Latvijas pilsētas kļūs arvien pievilcīgākas pašmāju tūristiem un tūristiem no tuvām un tālām zemēm, ka atdzīvosies mūsu tradicionālās kūrortpilsētas, kā Baldone, Jūrmala.

Tās ir tikai dažas nespeciālista pārdomas un nākotnes vīzijas, pamatojot šā enciklopēdiskā izdevuma nepieciešamību — tam jākļūst par mūsu pilsētu inventarizācijas grāmatu. Jau kopš gadsimta sākuma tiek izdotas vērtīgas grāmatas par pilsētām — Konstantīna Metiga "Baltische Städte" (1901.g., 2.izdevums 1905.g.), K.Apiņa "Latvijas pilsētu vēsture" (1931.g.), lielformāta izdevums "Latvijas pilsētas valsts 20 gados" (1938.g.), taču īstas enciklopēdijas šajā ziņā nav bijis, ja atskaita enciklopēdiju "Rīga" (1988.g.). Gribētos ticēt, ka rakstu autori (viņu skaitā ir arī pašvaldību vadītāji) savu darbu veikuši godam, katrs savu pilsētu rādot kā dzīvu organismu uz bagāta pagātnes un kultūrvēstures tradīciju fona. Un gribētos arī cerēt, ka enciklopēdijā maz būs "dežūrkļūdu", neprecīzu faktu, kas nereti klīst kā rēgi no viena ceļveža nākamajā (saprotams, gluži izskaužamas šīs kļūdas nebūs, kamēr netiks veikti plaši, arhīvu studijās balstīti pilsētu vēstures pētījumi, kas joprojām ir nākotnes uzdevums).

Sirsnīgi sveicu enciklopēdijas veidotājus un izdevējus un novēlu šim izdevumam vērīgus, zinātkārus lasītājus, "savu" pilsētu patriotus un "svešu" pilsētu līdzjutējus, kurus saistītu dažādu Latvijas pilsētu izpēte. Lai arī turpmāk tiktu uzturētas un veidotas pilsētu tradīcijas, kopīgiem spēkiem ceļot Latvijas pilsētas un Latviju pašu.

Prof. Jānis Stradiņš,

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents

Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa un Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta Jāņa Stradiņa ievadvārdi enciklopēdijā "Latvijas pilsētas"