28.04.1999. Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Vakar, 28. aprīlī, tūlīt pēc ierašanās Rīgā Valsts prezidents Guntis Ulmanis sarunā ar žurnālistiem izvērtēja savu vairāk nekā nedēļu ilgušo ārvalstu braucienu, kura laikā viņš valsts vizītē apmeklēja Islandi, kā arī piedalījās NATO dibināšanas 50. gadadienai veltītajā šīs organizācijas dalībvalstu un tās kandidātu vadītāju sanāksmē ASV galvaspilsētā Vašingtonā.

Kā atzina Valsts prezidents, valsts vizītē Islandē svarīgākais apspriestais jautājums bijušas abu valstu divpusējās attiecības, mazo valstu politika un savstarpējais atbalsts, integrējoties Eiropā. Tikšanos ar Islandes — NATO dalībvalsts — prezidentu par ļoti būtisku padarījusi arī gaidāmā NATO valstu vadītāju sanāksme Vašingtonā.

Pēc ierašanās ASV G.Ulmanis piedalījās Rietumu — Austrumu institūta Ņujorkā organizētajā konferencē, kas bija veltīta pēdējo desmit gadu notikumiem Eiropā. Pasākums, kur bija pulcējušies Ziemeļeiropas un Austrumeiropas valstu vadītāji, tika veltīts diskusijai par to, cik radikālas pārmaiņas notikušas Eiropā pēdējo desmit gadu laikā un kā pieaugusi to valstu loma, kas kādreiz uzskatītas par Eiropas nomali. Īpašu Eiropas desmitgades cilvēka balvu saņēma bijušais Vācijas kanclers Helmūts Kols.

G.Ulmanis bija arī viens no pieciem valstu vadītājiem, kas bija uzaicināti uz Sorosa fonda rīkoto tikšanos ar Ņujorkas biznesmeņiem. Šis pasākums ticis organizēts ar nolūku pārrunāt ASV un Baltijas valstu ekonomiskās attiecības.

Tomēr, kā atzina G.Ulmanis, centrālais šī ārvalstu brauciena notikums bijusi dalība NATO valstu un kandidātvalstu vadītāju sanāksmē.

Vēl pirms NATO samita triju Baltijas valstu vadītāji Vašingtonā tikušies ar ASV valsts sekretāri Madelaini Olbraitu un, kā uzsvēra G.Ulmanis: — Sarunas pamatjautājumi bija triju Baltijas valstu vienotība, sadarbība un nostāja šobrīd pasaulei principiālos jautājumos.

NATO valstu vadītāju sanāksmē Valsts prezidents guvis pārliecību par to, ka šī organizācija noteikti un stingri iestājas par cilvēktiesību ievērošanu, visaugstāk vērtējot humānos jautājumus. Kā atzina G.Ulmanis, tas apliecina NATO demokrātisko pieeju un stingro politisko gribu.

NATO sanāksme bijusi lietišķi un pat askētiski organizēta, bez pompozitātes, kas atgādinātu par šīs organizācijas dibināšanas 50. gadadienu. Gluži pretēji — kā secināja G.Ulmanis, sanāksmes laikā tikušas risinātas smagas pārdomas par to, kas būtu jādara, lai etniskie konflikti, neiecietība, reģionālie un reliģiskie konflikti nākamajā gadsimtā vairs netiktu pieļauti.

Par zīmīgu G.Ulmanis atzina faktu, ka NATO organizētajā sanāksmē piedalījušās visas uzaicinātās valstis, izņemot Krievijas Federāciju un Baltkrieviju. Par simbolisku uzskatāms tas, ka NATO apaļais galds pulcējis vienkopus ASV, Vācijas, Francijas, Kazahstānas, Ukrainas, Azerbaidžānas, Gruzijas, Kirgīzijas, Baltijas valstu, Ziemeļeiropas valstu pārstāvjus un, kā atzina G.Ulmanis, tie bijuši gatavi dialogam, ar kura palīdzību novērst šādu konfliktu iespējamību nākotnē.

Visas sanāksmes dalībvalstis atbalstījušas NATO darbību Dienvidslāvijā un deklarēto alianses paplašināšanās un attīstības plānu, kā arī izteikušas nožēlu par to, ka Krievija nav uzskatījusi par iespējamu piedalīties šajā dialogā un tā ietvaros risināt šobrīd visā pasaulē svarīgo Kosovas krīzes jautājumu.

Par ļoti konsekventu G.Ulmanis nodēvēja NATO dalībvalstu rīcību organizācijas paplašināšanas jautājumā: — Notikumi Dienvidslāvijā un Kosovas krīze nav ietekmējuši iecerēto NATO paplašināšanas gaitu. Kā bija paredzēts Madridē, Vašingtonā tika nosauktas valstis, kuras iepriekš bija izteikušas vēlēšanos darboties NATO struktūrās, tika pieņemts arī šī procesa rīcības plāns, kas tālāk tiks detalizēts sarunās ar katru valsti atsevišķi.