no 1.lpp.

Guntis ulmanis, Latvijas Republikas Valsts prezidents, trešdien, 28.aprīlī, Rīgas lidostā — Latvijas žurnālistiem

Summējot Vašingtonā gūtos iespaidus, G.Ulmanis secināja: — Pēc šīs sanāksmes Latvijai nevajadzētu krist nekādā eiforijā un arī ne pesimismā. Man rada pārdomas tas, ka pēc šīs Vašingtonas sanāksmes daži politiķi Latvijā ir izteikuši nepamatoti lielīgus un pašapzinīgus apgalvojumus, savukārt citi ieslīguši nepamatotā pesimismā. Es uzskatu, ka NATO samits bija nopietns darbs, kuram jāturpinās nākotnē.

Latvijas nākamo soli NATO virzienā — konkrētu uzaicinājumu iestāties šajā organizācijā — G.Ulmanis prognozēja aptuveni pēc pieciem gadiem, jo tad paredzama nākamā NATO dalībvalstu galotņu tikšanās. Tomēr, kā atzina Valsts prezidents, arī šim uzaicinājumam vēl sekos rūpīgs darbs, lai valsti sagatavotu uzņemšanas nosacījumiem. Par Vašingtonā pieņemto NATO lēmumu G. Ulmanis arī teica: — Latvijai šī iespēja jeb atzinība tika dota, pirmkārt, tādēļ, ka mūsu valsts sevi pēdējā laikā ir politiski pierādījusi kā demokrātisku un principiālu valsti, vispirms jau jautājumos, kas saistās ar cilvēktiesībām, kā arī reformu un demokratizācijas jomā. Otrkārt, pēdējā brīdī mēs demonstrējām šo labo žestu — palielinājām aizsardzības vajadzībām paredzētos līdzekļus. Šo labo žestu mums nākotnē vēl vajadzēs apliecināt arī ar darbiem un reāliem aizsardzības budžeta skaitļiem. Jau tuvākajā laikā mums būtu jārīko nopietnas pārrunas par to, kādas ir mūsu aizsardzības spējas. Tādēļ es esmu iecerējis mēneša laikā organizēt tikšanos ar Latvijas bruņoto spēku pārstāvju, iespējams, arī ar kādas augstas NATO amatpersonas līdzdalību.

Tiekoties ar ASV prezidentu, tikusi apspriesta Latvijas attīstība laikā kopš Bila Klintona vizītes Latvijā. Abu valstu prezidenti bijuši vienisprātis par Latvijas tuvākās nākotnes uzdevumu — radīt tādas valstiskās struktūras un iekārtu, kur par galveno principu un spēku kļūtu demokrātija.

Valsts prezidents atbildēja arī uz žurnālistu jautājumiem. Viens no tiem — vai Krievijas atteikšanās piedalīties Vašingtonas samitā nozīmē to, ka Krievija nav gatava dialogam par Kosovas krīzi? Uz to G.Ulmanis atbildēja: — Politiskā dialoga saturs, protams, tiek meklēts, gan no NATO, gan Krievijas puses. Ja šis saturs tiktu atrasts, dialogs būtu iespējams. Diemžēl pagaidām nav atrasta kopīga pieeja jautājumam, kā šo Dienvidslāvijas problēmu risināt tālāk. Ar savu neierašanos Krievija acīmredzot gribēja demonstrēt savu stāju un savus principus, ko, mūsuprāt, varēja izdarīt, arī pie viena galda sēžot. Tomēr, kaut arī Krievija savus principus demonstrēja šādā veidā, es ceru, ka dialogs turpināsies. Vienlaikus mums jāatceras arī tas, ka nedz ASV, nedz citas pasaules valstis nav pieradušas pēdējā laikā redzēt tādus cilvēku upurus, kādi pašlaik tiek nesti Dienvidslāvijā. Mēs pietiekami labi atceramies arī represijas, kuras Latvijas tauta izcieta gan pirms, gan pēc Otrā pasaules kara. Līdzīgus notikumus ir pārdzīvojušas arī daudzas citas valstis, un tas mūs vienoja.

Savukārt Krievijas Federācijas aizsardzības ministra izteikumu, ka NATO paplašināšanās austrumu virzienā apdraud šīs valsts drošību, G.Ulmanis komentēja šādi: — Tas ir šī brīža un viņa skatījuma raksturojums. Turklāt Krievijai nav veto tiesību NATO paplašināšanās jautājumā vai tiesību kaut kā ietekmēt šo procesu, it īpaši ņemot vērā to, ka Krievija vispār nepiedalījās šajā samitā. Bet laiks, kas ir mums vēl atvēlēts, šie 3 – 5 gadi, ir pietiekams, lai daudz kas mainītos atsevišķu valstu un politiķu uzskatos.

Mēs nekādā veidā neradām militārus draudus Krievijai. Turklāt man gribētos vaicāt: ko tādā gadījumā Krievijas politiķi domā par manis jau nosaukto valstu — Ukrainas, Kazahstānas un citu — līdzdalību šajā NATO samitā?

Par līdz šim Latvijas aizsardzības spēju nostiprināšanā svarīgāko veikumu G. Ulmanis atzina pašu Latvijas bruņoto spēku izveidi, to personālsastāva nodrošināšanu ar nacionāliem kadriem un aizsāktās armijas štāba un struktūru reformas.

Savukārt par svarīgāko un tuvāko uzdevumu, Latvijai gatavojoties iestājai NATO, G.Ulmanis atzina ar valsts aizsardzību un nacionālajiem bruņotajiem spēkiem saistītās likumdošanas sakārtošanu, kā arī bruņoto spēku personālsastāva apmācību. Valdības uzdevums būtu arī šo tuvāko piecu gadu periodā panākt, lai aizsardzībai atvēlēto līdzekļu apjoms sasniegtu vismaz divus procentus no valsts budžeta. Šāds valsts aizsardzībai paredzēto līdzekļu daudzums atbilstoši Eiropas valstīs pieņemtajiem standartiem ļauj apgalvot, ka valsts nenodrošina savas aizsardzības spējas uz kādas citas valsts rēķina. Tieši tas, kā atzina G. Ulmanis, Latvijai ir jāapliecina jau visdrīzākajā laikā. Tomēr par reāli nesasniedzamu mērķi G.Ulmanis nosauca Eiropas masu medijos izskanējušo ziņu par iespējamo Latvijas armijas palielināšanu līdz piecām brigādēm — vienas brigādes pilnīga nokomplektēšana būtu mūsu tuvākās nākotnes uzdevums, atzina G.Ulmanis.

Rezumējot Vašingtonas sanāksmes rezultātus, G.Ulmanis teica: — Tas, ka Latvija tika nosaukta NATO pieņemtajā dokumentā kā iespējamā šīs organizācijas dalībvalsts, ir likumsakarīgs mūsu darba rezultāts. Vienlaikus mēs tiekam aicināti uz vēl pamatīgāku un daudz smagāku darbu. Tie nav svētku paziņojumi, un tās nav slavas dziesmas — no militārā viedokļa mums ir piešķirts avanss, un šī uzticība mums tuvākajos gados ir jāapliecina.

Dina Gailīte,

"LV" Saeimas un valdības lietu

redaktore

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"