Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Saeima
Oficiālajā izdevumā publicē:
  • Saeimas pieņemtos un Valsts prezidenta izsludinātos likumus. Likumi stājas spēkā četrpadsmitajā dienā pēc izsludināšanas, ja likumā nav noteikts cits spēkā stāšanās termiņš;
  • Saeimas pieņemtos vispārējas nozīmes lēmumus. Lēmumi stājas spēkā to pieņemšanas brīdī;
  • Saeimas sēžu stenogrammas un rakstveidā sniegtās atbildes uz deputātu jautājumiem;
  • Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisiju galaziņojumus;
  • vispārējas nozīmes informāciju.

SKATĪT TIESĪBU AKTUS, KAS PAREDZ OFICIĀLO PUBLIKĀCIJU

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
1999. gada 18. marta Patērētāju tiesību aizsardzības likums. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 1.04.1999., Nr. 104/105 (1564/1565) https://www.vestnesis.lv/ta/id/23309

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Parlamentāro izmeklēšanas komisiju likums

Vēl šajā numurā

01.04.1999., Nr. 104/105 (1564/1565)

PAR DOKUMENTU

Izdevējs: Saeima

Veids: likums

Pieņemts: 18.03.1999.

Stājas spēkā: 15.04.1999.

Statuss: Spēkā esošs

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Saeima ir pieņēmusi un Valsts

prezidents izsludina šādu likumu:

Patērētāju tiesību aizsardzības likums

I nodaļa. Vispārīgie noteikumi

 

1.pants. Likumā lietotie termini

Likumā ir lietoti šādi termini:

1) lietošanas noteikumi — ražotāja vai pakalpojuma sniedzēja norādījumi, kurus ievērojot prece vai pakalpojums saglabā lietošanas (izmantošanas) īpašības un pienācīgu kvalitāti, kā arī nerada apdraudējumu patērētāja mantai, veselībai, dzīvībai vai videi;

2) pakalpojums — fiziskās vai juridiskās personas uzņēmējdarbības vai profesionālās darbības ietvaros par atlīdzību vai bez tās izpildīts patērētāja pasūtījums, kā rezultātā tiek izgatavota jauna lieta, uzlabota vai pārveidota esoša lieta vai tās īpašības vai patērētāja uzdevumā veikts darbs vai gūts nematerializēts darba rezultāts;

3) patērētājs — fiziskā vai juridiskā persona, kas izsaka vēlēšanos iegādāties, iegādājas vai varētu iegādāties preci vai izmantot pakalpojumu nolūkam, kurš nav tieši saistīts ar tās uzņēmējdarbību;

4) pakalpojuma sniedzējs — fiziskā vai juridiskā persona, kas sniedz pakalpojumu patērētājam;

5) pārdevējs — fiziskā vai juridiskā persona, kas uzņēmējdarbības veidā piedāvā vai pārdod preci patērētājam, kā arī persona, kas darbojas pārdevēja vārdā vai viņa uzdevumā;

6) prece — jebkura lieta, ko piedāvā vai pārdod patērētājam;

7) ražotājs — fiziskā vai juridiskā persona, kas izgatavo vai atjauno preci pārdošanai vai uzrāda sevi kā ražotāju, norādot (marķējot) uz preces vai tās iesaiņojuma vai preces tehniskajā pasē savu nosaukumu (firmu), vārdu, uzvārdu, preču zīmi vai citu atšķirības zīmi.

 

2.pants. Likuma mērķis

Likuma mērķis ir nodrošināt patērētājam iespēju īstenot un aizsargāt savas likumīgās tiesības, slēdzot līgumu ar ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju.

 

3.pants. Patērētāja tiesību pārkāpums

Patērētāja tiesības ir pārkāptas, ja:

1) iegādājoties preci vai saņemot pakalpojumu, nav ievērota patērētāja izvēles brīvība un viņa izteiktā griba;

2) nav ievērots līgumslēdzēju pušu vienlīdzības princips un līguma noteikumi ir netaisnīgi;

3) nav nodrošināta iespēja saņemt vispusīgu un pilnīgu informāciju par preci vai pakalpojumu;

4) patērētājam pārdota nepienācīgas kvalitātes vai nedroša prece vai sniegts nepienācīgas kvalitātes pakalpojums;

5) samaksa par pirkumu un svars vai mērs nav noteikti pareizi, kā arī nav nodrošināta iespēja pārliecināties par to;

6) līgumsaistības nav pienācīgi izpildītas;

7) patērētājam nav dota iespēja realizēt atteikuma tiesības, noslēgta līguma atcelšanas, noslēgta līguma nosacījumu grozīšanas vai citas likumīgās vai līgumiskās tiesības.

 

4.pants. Patērētāja izvēles brīvība un griba

(1) Stājoties līgumattiecībās ar ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju, patērētājam jādod iespēja pilnībā realizēt savu izvēli un gribu, iegādājoties tieši tādu preci vai saņemot tieši tādu pakalpojumu, kādu patērētājs vēlas, izņemot likumā noteiktos ierobežojumus. Ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja pienākums ir respektēt šo gribu. Izvēle un griba paužama līguma noteikumos, vai arī tai jābūt redzamai pēc lietas apstākļiem.

(2) Pirms patērētājs iegādājas preci vai saņem pakalpojumu, tam jādod iespēja novērtēt attiecīgās preces vai pakalpojuma derīgumu un atbilstību. Patērētājam jāsaņem pilnīga informācija par preci vai pakalpojumu, norēķināšanās veidu, līguma izpildījumu un atbildību, ja līgumsaistības tiek pārkāptas.

(3) Patērētājam nav pienākums pieņemt preci vai pakalpojumu un samaksāt cenu par preci vai pakalpojumu, ja prece ir piegādāta vai pakalpojums sniegts, patērētājam neizdarot pasūtījumu.

II nodaļa. Līgumi

 

5.pants. Līgumslēdzēju pušu tiesiskā vienlīdzība

(1) Līgumos, ko patērētājs slēdz ar ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju, līgumslēdzējām pusēm ir vienlīdzīgas tiesības.

(2) Līguma noteikumi ir pretrunā ar līgumslēdzēju pušu tiesiskās vienlīdzības principu, ja tie:

1) samazina ar likumu noteikto pušu atbildību;

2) ierobežo patērētāja tiesības slēgt līgumus ar trešajām personām;

3) nosaka priekšrocības ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam un ierobežojumus patērētājam;

4) noteic, ka patērētājs atsakās no savām likumīgajām tiesībām;

5) patērētāju nostāda neizdevīgā stāvoklī un ir pretrunā ar labticīguma prasībām.

 

6.pants. Netaisnīgi līguma noteikumi

(1) Ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs nedrīkst piedāvāt tādus līguma noteikumus, kas ir pretrunā ar līgumslēdzēju pušu tiesiskās vienlīdzības principu, šo likumu un citiem normatīvajiem aktiem.

(2) Līguma noteikumi formulējami vienkāršā un saprotamā valodā. Neskaidri un neprecīzi rakstveida līguma noteikumi tiek tulkoti par labu patērētājam.

(3) Līguma noteikums, kuru līgumslēdzējas puses savstarpēji nav apspriedušas, ir netaisnīgs, ja tas pretēji labticīguma prasībām rada būtisku neatbilstību līgumā noteiktajās līgumslēdzēju pušu tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam. Par netaisnīgiem līguma noteikumiem uzskatāmi noteikumi, kas:

1) ir pretrunā ar šā likuma 5.pantu;

2) samazina ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja atbildību vai atbrīvo tos no atbildības gadījumos, kad patērētājs guvis veselības bojājumu, vai patērētāja nāves gadījumā, kuram par cēloni bijusi ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja darbība vai bezdarbība;

3) ierobežo vai izslēdz iespēju patērētājam izmantot savas likumīgās prasījuma tiesības gadījumā, kad ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs nav izpildījis līgumsaistības vai ir tās izpildījis daļēji;

4) uzliek patērētājam, kurš neizpilda līgumsaistības, neproporcionāli lielu līgumsodu;

5) paredz preces vai pakalpojuma cenas noteikšanu piegādes brīdī vai atļauj ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam palielināt cenu un nedod patērētājam tiesības atcelt līgumu, ja galīgā cena ir pārmērīgi augsta salīdzinājumā ar cenu, par kuru līgumslēdzējas puses vienojās, slēdzot līgumu;

6) ierobežo ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja pienākumu pildīt saistības, ko uzņēmies viņa pārstāvis, vai pakārto šīs saistības kādai formalitātei;

7) izslēdz vai kavē patērētāja tiesības vērsties patērētāju tiesību aizsardzības iestādēs vai tiesā, paredz strīdu izskatīšanu tikai šķīrējtiesā.

(4) Novērtējot līguma noteikumus, ņem vērā pārdotās preces vai sniegtā pakalpojuma raksturu, visus apstākļus, kādos līgums noslēgts, kā arī noslēgtā līguma un ar to saistītā līguma noteikumus.

(5) Līguma noteikums vienmēr ir uzskatāms par savstarpēji neapspriestu, ja līgums sastādīts iepriekš un patērētājam nav bijis iespējams ietekmēt attiecīgā līguma noteikumus.

(6) Ja ir apspriesti līguma atsevišķi noteikumi vai atsevišķu noteikumu attiecīgi aspekti, tad nevar uzskatīt, ka savstarpēji apspriesti ir arī pārējie līguma noteikumi.

(7) Ja ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs apgalvo, ka līguma noteikumi ir savstarpēji apspriesti ar patērētāju, viņa pienākums ir to pierādīt.

(8) Ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja un patērētāja noslēgtajā līgumā ietvertie netaisnīgie noteikumi pēc patērētāja prasības atzīstami par spēkā neesošiem, bet līgums paliek spēkā, ja tas var pastāvēt arī turpmāk, kad izslēgti netaisnīgie noteikumi.

(9) Šā panta noteikumi neattiecas uz tādiem līgumiem, kuri noslēgti saskaņā ar Latvijas Republikas noslēgtu starptautisko līgumu vai ievērojot cita normatīvā akta prasības.

 

7.pants. Līgumi, kuros patērētājs ir trešā persona

(1) Līgumos, kuros ražotājs vai pārdevējs apsola piegādāt preces vai pakalpojuma sniedzējs apsola sniegt pakalpojumus par labu patērētājam kā trešajai personai, tai līgumslēdzējai pusei, kam šāds apsolījums dots, ir pienākums iepazīstināt patērētāju ar noslēgto līgumu un dot iespēju noteiktā termiņā pievienoties tam, lai patērētājs iegūtu patstāvīgas tiesības prasīt no ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja šāda līguma izpildījumu un zaudējumu atlīdzību par nepienācīgu izpildījumu vai kavējumu.

(2) Ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs nedrīkst atteikties noslēgt līgumu vai atteikties pildīt noslēgtu līgumu par preces piegādi vai pakalpojuma sniegšanu patērētājam kā trešajai personai tikai tāpēc, ka ar personu, kam apsolījums dots, nav nokārtotas citas iepriekšējas saistības.

 

8.pants. Patērētāja kreditēšana

(1) Saskaņā ar patērētāja kreditēšanas līgumu persona, kas nodarbojas ar patērētāja kreditēšanu, piešķir vai apsola piešķirt patērētājam kredītu. Kredīts noformējams kā atlikts maksājums, aizdevums vai cita finansiāla vienošanās.

(2) Patērētāja kreditēšanas līgums slēdzams rakstveidā, un patērētājam izsniedzams viens šā līguma eksemplārs. Samaksa par preci vai pakalpojumu nosakāma naudā. Patērētāja kreditēšanas līgumā aizliegts noteikt vērtspapīrus par norēķināšanās līdzekli.

(3) Patērētājam ir tiesības izpildīt savas saistības pirms patērētāja kreditēšanas līgumā noteiktā termiņa. Šajā gadījumā viņam ir tiesības uz kopējo kredīta izmaksu taisnīgu samazināšanu.

(4) Patērētāja kreditēšanas līgumā ietveramo informāciju, gada procentu likmes aprēķināšanas metodi un kopējo kredīta izmaksu taisnīgu samazināšanu reglamentē Ministru kabineta noteikumi.

 

9.pants. Līgums, kas noslēgts ārpus uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) pastāvīgās tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas vietas

(1) Saskaņā ar līgumu, kas noslēgts ārpus uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) pastāvīgās tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas vietas, pārdevējs piegādā preces vai pakalpojuma sniedzējs sniedz pakalpojumus patērētājam, pēc savas iniciatīvas vai pēc patērētāja nepārprotami izteikta lūguma apmeklējot patērētāju mājās, darbavietā vai citā viņa atrašanās vietā.

(2) Līgumā, kas noslēgts ārpus uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) pastāvīgās tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas vietas, ietveramo informāciju, kā arī šā likuma 12.pantā paredzēto atteikuma tiesību realizēšanas termiņu un kārtību reglamentē Ministru kabineta noteikumi.

 

10.pants. Distances līgums

(1) Distances līgums ir vienošanās starp patērētāju un pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju, pamatojoties uz pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja piedāvājumu ar adresēta vai neadresēta iespieddarba, tipveida vēstules, kataloga, presē publicētas reklāmas, kurai pievienots pasūtījuma kupons, telefona, faksimila, Interneta, elektroniskā pasta, televīzijas, radio un citu informācijas nosūtīšanas vai pārraidīšanas līdzekļu starpniecību.

(2) Faksimilu, automātisko atbildētāju un distances saziņas līdzekļus, kurus izmantojot iespējams individuāls kontakts ar patērētāju, ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs var izmantot tikai tādā gadījumā, ja saņemta patērētāja nepārprotama piekrišana.

(3) Distances līgums izpildāms ne vēlāk kā 30 dienu laikā no dienas, kad ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs saņēmis pasūtījumu no patērētāja, ja vien līgumslēdzējas puses nav vienojušās citādi.

(4) Distances līgumā ietveramo informāciju, kā arī šā likuma 12.pantā paredzēto atteikuma tiesību realizēšanas termiņu un kārtību reglamentē Ministru kabineta noteikumi.

 

11.pants. Līgums par dzīvošanai paredzētas ēkas vai ēkas daļas lietošanas tiesību iegūšanu uz laiku

(1) Līgums par dzīvošanai paredzētas ēkas vai ēkas daļas lietošanas tiesību iegūšanu uz laiku ir līgums, kurš noslēgts vismaz uz trim gadiem un saskaņā ar kuru lietošanas tiesības iegūtas uz laiku, kas nav mazāks par vienu nedēļu noteiktā vai nosakāmā kalendārā gada posmā.

(2) Līgums par dzīvošanai paredzētas ēkas vai ēkas daļas lietošanas tiesību iegūšanu uz laiku slēdzams rakstveidā, un patērētājam izsniedzams viens šā līguma eksemplārs.

(3) Slēdzot līgumu par dzīvošanai paredzētas ēkas vai ēkas daļas lietošanas tiesību iegūšanu uz laiku, ir aizliegts pieprasīt no patērētāja priekšapmaksu vai avansa maksājumus, pirms izbeidzies termiņš, kura laikā patērētājs var izmantot atteikuma tiesības.

(4) Līgumā par dzīvošanai paredzētas ēkas vai ēkas daļas lietošanas tiesību iegūšanu ietveramo informāciju, kā arī šā likuma 12.pantā paredzēto atteikuma tiesību realizēšanas termiņu un kārtību reglamentē Ministru kabineta noteikumi.

(5) Slēdzot līgumu par dzīvošanai paredzētas Latvijā esošas ēkas vai ēkas daļas lietošanas tiesību iegūšanu, jautājumos, kurus neregulē šis likums, piemēro Civillikumu un citus normatīvos aktus.

(6) Slēdzot līgumu par dzīvošanai paredzētas ārvalstīs esošas ēkas vai ēkas daļas lietošanas tiesību iegūšanu uz laiku, piemērojami attiecīgajā valstī spēkā esošie likumi, ciktāl tas nodrošina šajā likumā noteikto.

 

12.pants. Atteikuma tiesības

(1) Atteikuma tiesības ir patērētāja tiesības noteiktā termiņā vienpusēji atkāpties no līguma (atteikt pasūtījumu), nemaksājot līgumsoda procentus vai zaudējuma atlīdzību.

(2) Patērētājs var izmantot atteikuma tiesības, lai atkāptos no:

1) līguma, kas noslēgts ārpus uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) pastāvīgās tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas vietas;

2) distances līguma;

3) līguma par dzīvošanai paredzētas ēkas vai ēkas daļas lietošanas tiesību iegūšanu uz laiku.

(3) Ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs šā panta otrajā daļā minēto līgumu noslēgšanas brīdī vai preces pārdošanas vai pasūtījuma nodošanas brīdī iesniedz patērētājam rakstveida atteikuma veidlapu, kurā minēts ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja nosaukums (firma), vārds, uzvārds un adrese, kā arī sniegts atteikuma tiesību apraksts.

(4) Patērētājs rakstveida atteikumu adresē personai, kuras nosaukums (firma), vārds, uzvārds un adrese norādīta atteikuma veidlapā. Atteikuma nosūtīšana noteiktā termiņā izbeidz līgumu un atbrīvo patērētāju no jebkurām līgumsaistībām, izņemot izmaksas, kas saistītas ar preču atdošanu atpakaļ ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam.

(5) Patērētāja pienākums ir septiņu dienu laikā no rakstveida atteikuma nosūtīšanas dienas atdot preci ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam. Ja patērētājs izmanto atteikuma tiesības, pamatojot to ar preces nepienācīgu kvalitāti, un preces atdošanu veic par saviem līdzekļiem, tad ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam jākompensē patērētājam ar preces atdošanu saistītās izmaksas septiņu dienu laikā no izmaksas apstiprinošu dokumentu saņemšanas dienas.

(6) Patērētājs ir atbildīgs par preces kvalitātes un drošuma saglabāšanu atteikuma tiesību realizēšanas termiņā.

III nodaļa. Preču un pakalpojumu kvalitāte un atbilstība

 

13.pants. Pienācīga kvalitāte

Ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja pienākums ir nodrošināt preces vai pakalpojuma pienācīgu kvalitāti. Ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs ir atbildīgs par nepienācīgas kvalitātes preces pārdošanu vai pakalpojuma sniegšanu, kaut arī līgumā tas nav tieši norādīts. Precei un pakalpojumam jāatbilst arī ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja informācijai par šo preci vai pakalpojumu.

 

14.pants. Nepienācīgas kvalitātes prece vai pakalpojums

(1) Prece uzskatāma par nepienācīgas kvalitātes preci, ja:

1) tā neatbilst normatīvo aktu vai normatīvtehnisko dokumentu prasībām un līguma noteikumiem, bet, ja tādu nav, — parasti izvirzāmām prasībām;

2) tā nav derīga mērķiem, kādi paredzēti normatīvtehniskajos dokumentos vai tehniskajā pasē, bet, ja tādu nav, — mērķiem, kādiem tāda paša nosaukuma un apraksta preces parasti tiek izmantotas;

3) tā nav derīga mērķiem, kuriem patērētājs izvēlējies preci un par kuriem tas tieši vai netieši paziņojis pārdevējam, slēdzot līgumu, izņemot gadījumus, kad pārdevējs pārdošanas laikā nevarēja saprast šādus speciālus mērķus un patērētājam nebija pamatota iemesla paļauties uz pārdevēja kompetenci un spriedumu;

4) tā neatbilst īpašībām vai tās komplektācija neatbilst tai komplektācijai, kādas līguma slēgšanas vai piedāvājuma izteikšanas laikā pārdevējs uzrādījis ar preču paraugiem vai modeļiem;

5) tā nav iesaiņota, bet iesaiņojums ir nepieciešams, lai pasargātu preci no bojājumiem vai bojāšanās;

6) par to sniegta maldinoša, nepatiesa, nepilnīga vai neskaidra (nesalasāma) informācija vai tā nav sniegta vispār un tāpēc preci nav iespējams lietot paredzētajam nolūkam vai arī tā rada vai var radīt apdraudējumu patērētāja mantai, veselībai, dzīvībai vai videi;

7) tā ir viltota.

(2) Pakalpojums uzskatāms par nepienācīgas kvalitātes pakalpojumu, ja:

1) to sniedzot, nav ievērotas normatīvo aktu vai normatīvtehnisko dokumentu prasības, nav ievēroti līguma noteikumi vai tam ir citi būtiski trūkumi;

2) par to sniegta maldinoša, nepatiesa, nepilnīga vai neskaidra (nesalasāma) informācija vai tā nav sniegta vispār un tāpēc pakalpojumu nav iespējams izmantot paredzētajam nolūkam vai arī tas rada vai var radīt apdraudējumu patērētāja mantai, veselībai, dzīvībai vai videi.

 

15.pants. Izņēmums attiecībā uz nepienācīgas kvalitātes preces piedāvāšanu un pārdošanu vai pakalpojuma sniegšanu

(1) Ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs ir tiesīgs piedāvāt un pārdot nepienācīgas kvalitātes preci vai sniegt šādu pakalpojumu tikai gadījumos, kad tas ir nodrošinājis preces vai pakalpojuma drošumu un nekaitīgumu, kā arī pirms līguma slēgšanas informējis patērētāju par nepienācīgu kvalitāti, norādot uz trūkumiem, un patērētājs ir piekritis iegādāties šādu preci vai saņemt šādu pakalpojumu.

(2) Uzskatāms, ka patērētājs ir piekritis iegādāties nepienācīgas kvalitātes preci vai saņemt šādu pakalpojumu, ja uz pirkumu vai pakalpojumu apliecinoša dokumenta ir pārdevēja izdarīta atzīme par nepienācīgu kvalitāti.

(3) Nepienācīgas kvalitātes preces pārdošanai jābūt norobežotai no pārējo (kvalitatīvo) preču pārdošanas, un tās pārdošanas vietā jābūt informācijai par nepienācīgu kvalitāti. Preces cenas pazemināšana (nocenošana, atlaides) vai preču izpārdošanas izsludināšana nav pielīdzināma informācijai par nepienācīgu kvalitāti.

 

16.pants. Garantija

(1) Garantija ir ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja apliecinājums, ka prece vai pakalpojums saglabās pienācīgu kvalitāti, drošumu un lietošanas īpašības noteiktu laiku un ka ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs uzņemas papildu saistības, kas nav paredzētas šajā likumā un citos normatīvajos aktos.

(2) Garantija dodama rakstveidā, tai jābūt brīvi pieejamai, pirms patērētājs iegādājas preci vai saņem pakalpojumu, un tajā skaidri norādāmi nosacījumi prasījuma pieteikšanai attiecībā uz garantiju, kā arī garantijas termiņš — laika posms, uz kuru attiecināta garantija, garantijas devēja nosaukums (firma), vārds, uzvārds un adrese.

(3) Jebkura ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja dotā garantija ir saistoša tās devējam atbilstoši garantijas dokumenta nosacījumiem un attiecīgās preces vai pakalpojuma reklāmai.

(4) Pārdevējs nav tiesīgs samazināt ražotāja dotās garantijas apjomu, tai skaitā garantijas termiņu.

(5) Vārda "garantija" vai cita līdzīgas nozīmes vārda lietošana reklāmā ir aizliegta, ja tas neatbilst šā panta pirmās daļas nosacījumiem.

IV nodaļa. Informācija par precēm un pakalpojumiem

 

17.pants. Informācijas nodrošināšana

(1) Ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja pienākums ir iepazīstināt patērētāju ar patiesu un pilnīgu informāciju par piedāvātās preces vai pakalpojuma kvalitāti, drošumu, cenu, garantiju un garantijas remonta iespējām, lietošanas noteikumiem, ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja nosaukumu (firmu), vārdu, uzvārdu un adresi, norādot to marķējumā, pievienotajā lietošanas pamācībā, tehniskajā pasē vai citādā rakstveida informācijā.

(2) Patērētājam ir tiesības pieprasīt, lai papildu informācija tiek sniegta arī mutvārdos.

(3) Kārtību, kādā norādāma pārdošanas cena un mērvienības cena precēm, kas tiek piedāvātas patērētājam, kā arī kārtību, kādā norādāmas cenas pakalpojumiem, reglamentē Ministru kabineta noteikumi.

 

18.pants. Informācija par ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju

(1) Lai varētu identificēt ražotāju, marķējumā uz preces, iesaiņojuma vai pievienotās etiķetes norādāms ražotājvalsts nosaukums un ražotāja nosaukums (firma). Ja tas nav iespējams, ražotājvalsts nosaukumu un ražotāja nosaukumu (firmu) norāda uz ārējā iepakojuma, pavaddokumentos vai tirdzniecības vietā.

(2) Pārdevējam aizliegts piedāvāt vai pārdot preci, kuras ražotāju nav iespējams identificēt. Šis noteikums neattiecas uz lietotas preces pārdošanu.

(3) Pie pastāvīgām tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas vietām ir jābūt izkārtnei, uz kuras norādīts pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja nosaukums (firma) un darba laiks.

 

19.pants. Informācija par sevišķām preču īpašībām

Tehniski sarežģītas preces, kā arī preces, kuras satur bīstamas vielas vai kuru lietošanai nepieciešamas īpašas iemaņas, ražotājam jāapgādā ar lietošanas noteikumiem, brīdinājuma zīmēm vai simboliem. Ja lietošanas noteikumos ietvertā informācija ir svešvalodā, jāpievieno informācijas tulkojums valsts valodā.

 

20.pants. Preču marķējumam izvirzāmās vispārīgās prasības

(1) Marķējumā sniegtajai informācijai jābūt labi redzamai un saprotamai, tai objektīvi jāatspoguļo preces drošums vai nekaitīgums un kvalitāte. Marķējumā sniegtā informācija nedrīkst piedēvēt precei īpašības, kādas tai nepiemīt, kā arī maldināt pircēju, ka precei piemīt kādas specifiskas īpašības, ja tādas īpašības piemīt visām attiecīgā veida precēm.

(2) Marķējumam jābūt neizdzēšamam. Marķējumā sniegtajai informācijai jābūt skaidrai, to nedrīkst aizsegt ar citu rakstveida informāciju, attēlu vai uzlīmi.

(3) Ražotājam vai pārdevējam jānodrošina, lai preču marķējumā ietvertā informācija tiktu sniegta patērētājam, ievērojot normatīvos aktus, kas reglamentē valsts valodas lietošanu.

(4) Pārdevējam aizliegts piedāvāt un pārdot preces, kuru marķējumā sniegtā informācija vai marķējuma izpildījums neatbilst šā likuma un citu normatīvo aktu prasībām.

(5) Preču marķējuma vispārīgās prasības neattiecas uz lietotu preču pārdošanu.

 

21.pants. Sevišķais preču marķējums

Preces un preču grupas, kurām nepieciešams sevišķs marķējums, kā arī minēto preču un preču grupu marķēšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

V nodaļa. Patērētāju tiesību aizsardzības sabiedriskās organizācijas

 

22.pants. Patērētāju tiesību aizsardzības sabiedrisko organizāciju izveidošana

Patērētāji ir tiesīgi brīvprātīgi apvienoties sabiedriskajās organizācijās (klubos, biedrībās vai apvienībās), kuru darbības mērķis ir aizsargāt patērētāju tiesības un kuras darbojas saskaņā ar normatīvajiem aktiem un attiecīgās patērētāju tiesību aizsardzības sabiedriskās organizācijas statūtiem.

 

23.pants. Patērētāju tiesību aizsardzības sabiedrisko organizāciju tiesības

Patērētāju tiesību aizsardzības sabiedriskajām organizācijām ir tiesības:

1) kopā ar patērētāju tiesību aizsardzības uzraudzības un kontroles iestādēm piedalīties pārbaudēs, kas saistītas ar ražojamo un realizējamo preču un sniedzamo pakalpojumu kvalitātes prasību ievērošanu;

2) izskatīt patērētāju sūdzības un priekšlikumus, sniegt nepieciešamo palīdzību patērētājiem gadījumos, kad pārkāptas viņu tiesības;

3) iesniegt tiesā prasības pieteikumus patērētāju tiesību un interešu aizsardzībai un pārstāvēt patērētāju intereses tiesā.

VI nodaļa. Patērētāju tiesību aizsardzības uzraudzība un kontrole

 

24.pants. Uzraudzības un kontroles iestādes

Šajā likumā un citos normatīvajos aktos noteikto patērētāju tiesību aizsardzības uzraudzību un kontroli īsteno Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, citas kompetentas un pilnvarotas valsts iestādes sadarbībā ar pašvaldībām un patērētāju tiesību aizsardzības sabiedriskajām organizācijām.

 

25.pants. Patērētāju tiesību aizsardzības centrs

(1) Patērētāju tiesību aizsardzības centrs ir Ekonomikas ministrijas pārraudzībā esoša valsts pārvaldes iestāde, kas darbojas saskaņā ar Ministru kabineta apstiprinātu nolikumu.

(2) Patērētāju tiesību aizsardzības centra direktoru pēc ekonomikas ministra ieteikuma ieceļ amatā un atbrīvo no amata Ministru kabinets.

(3) Patērētāju tiesību aizsardzības centra galvenais uzdevums ir īstenot patērētāju tiesību un interešu aizsardzību.

(4) Patērētāju tiesību aizsardzības centra galvenās funkcijas:

1) veikt kontroli nepārtikas preču (izņemot medicīnas preces, zāles, veterinārās zāles, farmaceitiskos produktus, kosmētiskos līdzekļus, veterinārfarmaceitiskos produktus, dzīvnieku kopšanas līdzekļus, sadzīvē lietojamās ķīmiskās vielas un ķīmiskos produktus) tirdzniecībā un pakalpojumu sniegšanas jomā;

2) veikt kontroli pārtikas un nepārtikas preču svara un mēra pareizā noteikšanā, kā arī pirkuma samaksas pareizā aprēķināšanā;

3) organizēt un koordinēt patērētāju tiesību aizsardzības valsts politikas īstenošanā iesaistīto uzraudzības un kontroles iestāžu un patērētāju tiesību aizsardzības sabiedrisko organizāciju sadarbību;

4) izskatīt patērētāju iesniegumus un sūdzības par patērētāju tiesību pārkāpumiem, kā arī palīdzēt patērētājiem atrisināt konfliktus, kuri viņiem radušies ar ražotājiem, pārdevējiem vai pakalpojumu sniedzējiem, un prasīt patērētāju likumīgo prasību izpildi;

5) organizēt patērētāju iegādāto preču vai izmantoto pakalpojumu kvalitātes pārbaudi;

6) prasīt, lai ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs groza līguma projektu vai pārtrauc pildīt līguma noteikumus, ja konstatēti netaisnīgi vai neskaidri līguma noteikumi ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja piedāvātajā līguma projektā vai noslēgtajā līgumā;

7) sniegt patērētājiem un patērētāju tiesību aizsardzības sabiedriskajām organizācijām juridisku palīdzību patērētāju tiesību aizsardzības jautājumos;

8) raudzīties, lai tiktu ievērotas patērētāju tiesības līgumos, ko patērētāji slēdz ar ražotājiem, pārdevējiem vai pakalpojumu sniedzējiem;

9) aizstāvēt tiesā patērētāju tiesības un ar likumu aizsargātās intereses;

10) veikt citus uzdevumus, kas tam uzticēti saskaņā ar likumiem un citiem normatīvajiem aktiem.

(5) Patērētāju tiesību aizsardzības centrs nesniedz juridisku palīdzību patērētājiem — juridiskajām personām.

(6) Aizstāvot patērētāju tiesības un ar likumu aizsargātās intereses, Patērētāju tiesību aizsardzības centram ir tiesības iesniegt tiesā prasības pieteikumu vai dot atzinumu lietā.

(7) Patērētāju tiesību aizsardzības centra amatpersonu izvirzītās prasības un dotie norādījumi likumos un citos normatīvajos aktos noteiktās kompetences ietvaros katrā konkrētajā gadījumā ir saistoši ražotājam, pārdevējam un pakalpojuma sniedzējam.

 

26.pants. Patērētāju sūdzību izskatīšana uzraudzības un kontroles iestādēs

(1) Patērētāji ir tiesīgi iesniegt sūdzības par šā likuma un citu patērētāju tiesību aizsardzības normatīvo aktu prasību pārkāpumiem Patērētāju tiesību aizsardzības centram un citām uzraudzības un kontroles iestādēm, kuru kompetencē ir patērētāju tiesību aizsardzība attiecīgajā jomā.

(2) Uzraudzības un kontroles iestāde, kuras kompetencē ir patērētāju tiesību aizsardzība attiecīgajā jomā, ir tiesīga noteikt ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam termiņu, kurā jāsniedz rakstveida atbilde par patērētāja sūdzībā minētajiem pārkāpumiem.

VII nodaļa. Patērētāja tiesību pārkāpuma novēršana

 

27.pants. Patērētāja prasījums attiecībā uz preces un pakalpojuma trūkumiem

(1) Patērētājs ir tiesīgs pieteikt prasījumu ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam attiecībā uz konstatētajiem preces vai pakalpojuma trūkumiem tūlīt pēc to atklāšanas, bet ne vēlāk kā gada laikā no preces iegādes vai pakalpojuma saņemšanas dienas.

(2) Ja precei ražotājs vai pārdevējs vai pakalpojumam tā sniedzējs devis garantiju, patērētājs ir tiesīgs pieteikt prasījumu attiecībā uz preces vai pakalpojuma trūkumiem visā garantijas termiņa laikā.

(3) Patērētājs nevar pieteikt prasījumu attiecībā uz konstatētajiem preces vai pakalpojuma trūkumiem, ja:

1) pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs preci pārdevis vai pakalpojumu sniedzis, ievērojot šā likuma 15.panta noteikumus;

2) iegādāta lietota mazvērtīga prece, izņemot gadījumu, kad dota garantija;

3) prece ir nolietota.

(4) Kārtību, kādā piesakāms patērētāja prasījums par nepienācīgas kvalitātes preci vai pakalpojumu, un preces vai izgatavotās lietas ekspertīzi nosaka Ministru kabinets.

 

28.pants. Patērētāja tiesības, ja viņam pārdota vai nodota lietošanā nepienācīgas kvalitātes prece

(1) Patērētājs, kam pārdota vai nodota lietošanā nepienācīgas kvalitātes prece, ir tiesīgs pieprasīt, lai ražotājs vai pārdevējs veiktu vienu no šādām darbībām:

1) attiecīgi samazinātu preces cenu;

2) bez atlīdzības novērstu preces trūkumus vai atlīdzinātu patērētājam izdevumus par trūkumu novēršanu;

3) apmainītu preci pret pienācīgas kvalitātes tādu pašu vai ekvivalentu preci;

4) atceltu līgumu un atmaksātu patērētājam par preci samaksāto naudas summu.

(2) Ja preces trūkums ir maznozīmīgs un tas nevar būtiski ietekmēt patērētāja iespējas izmantot preci, patērētājs nevar prasīt, lai ražotājs vai pārdevējs:

1) atceļ līgumu un atmaksā par preci samaksāto naudas summu;

2) apmaina preci pret pienācīgas kvalitātes tādu pašu vai ekvivalentu preci, izņemot gadījumu, kad prece nav bijusi lietošanā.

(3) Ja nepareizas vai nekvalitatīvas uzstādīšanas rezultātā prece ir kļuvusi par nepienācīgas kvalitātes preci, bet preces uzstādīšanu veicis pārdevējs vai trešā persona saskaņā ar līgumu, kas noslēgts ar pārdevēju, tad patērētājs ir tiesīgs pieprasīt no pārdevēja šā panta pirmajā daļā paredzēto prasību izpildi.

(4) Šā panta pirmajā daļā minēto tiesību izmantošana neizslēdz patērētāja tiesības pieprasīt zaudējuma atlīdzību vai līgumsoda samaksu.

(5) Lielgabarīta preces un par 10 kilogramiem smagākas preces remontam, ekspertīzei, nocenošanai vai apmaiņai nogādā ražotājs vai pārdevējs uz sava rēķina. Ja ražotājs vai pārdevējs atsakās nogādāt preci, patērētājs ir tiesīgs nogādāt preci ar saviem vai trešās personas spēkiem, bet uz ražotāja vai pārdevēja rēķina.

(6) Ja preci nogādā patērētājs, ražotājam vai pārdevējam triju dienu laikā no izdevumus apstiprinoša dokumenta iesniegšanas dienas jāatlīdzina izdevumi, kas patērētājam radušies sakarā ar preces nogādāšanu.

 

29.pants. Patērētāja tiesības, ja sniegts nepienācīgas kvalitātes pakalpojums

(1) Ja sniegts nepienācīgas kvalitātes pakalpojums, patērētājs ir tiesīgs pieprasīt, lai pakalpojuma sniedzējs veiktu vienu no šādām darbībām:

1) attiecīgi samazinātu pakalpojuma cenu;

2) bez atlīdzības novērstu sniegtā pakalpojuma trūkumus;

3) izgatavotu citu lietu no tāda paša vai tādas pašas kvalitātes materiāla vai sniegtu pienācīgas kvalitātes pakalpojumu;

4) atceltu līgumu un atmaksātu patērētājam par pakalpojumu samaksāto naudas summu.

(2) Ja pakalpojuma sniedzējs pazaudē vai sabojā patērētāja materiālu vai izstrādājumu, patērētājs ir tiesīgs pēc savas izvēles pieprasīt:

1) pasūtījuma izpildi no tāda paša vai līdzvērtīga materiāla;

2) materiāla vai izstrādājuma vērtības samaksu pēc tirgus cenām pieprasījuma dienā.

(3) Patērētājs nevar prasīt, lai pakalpojuma sniedzējs atceļ līgumu un atmaksā par pakalpojumu samaksāto naudas summu vai lai izgatavo citu lietu, ja:

1) trūkums ir maznozīmīgs un nevar būtiski ietekmēt patērētāja iespējas izmantot lietu;

2) lieta ir nolietota.

(4) Ja pakalpojuma sniedzējs atsakās novērst trūkumus, patērētājs ir tiesīgs novērst pakalpojuma trūkumus ar saviem vai trešās personas spēkiem, bet uz pakalpojuma sniedzēja rēķina.

(5) Šā panta pirmajā un otrajā daļā minēto tiesību izmantošana neizslēdz patērētāja tiesības pieprasīt zaudējuma atlīdzību vai līgumsoda samaksu.

 

30.pants. Patērētāja tiesības, ja preci nepiegādā vai pakalpojumu nesniedz noteiktā termiņā

Ja patērētājs nesaņem preci līgumā noteiktajā termiņā vai ja pakalpojums no patērētāja neatkarīgu apstākļu dēļ nav izpildīts līgumā noteiktajā termiņā un patērētājs vairs nav ieinteresēts līguma izpildīšanā, patērētājam ir tiesības vienpusēji atkāpties no līguma, saņemt samaksāto priekšapmaksu un pieprasīt radīto zaudējumu atlīdzību, izņemot gadījumu, kad pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs ir rakstveidā vienojies ar patērētāju par termiņa nokavējumu.

 

31.pants. Patērētāja prasījumi saistībā ar patērētāja kreditēšanu

(1) Patērētājs ir tiesīgs vienpusēji atkāpties no attiecīgā patērētāja kreditēšanas līguma, ja viņš izmanto šā likuma 12.pantā paredzētās atteikuma tiesības un samaksa par preci vai pakalpojumu daļēji vai pilnībā veicama, izmantojot patērētāja kreditēšanas līgumu, kas noslēgts starp patērētāju un pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju, vai izmantojot patērētāja kredītu, ko patērētājam piešķīrusi trešā persona (kredīta devējs) saskaņā ar līgumu starp kredīta devēju un pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju, vai izmantojot sadarbību starp kredīta devēju un pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju patērētāja kreditēšanā. Šādā gadījumā nevar prasīt, lai patērētājs maksā līgumsodu vai zaudējuma atlīdzību sakarā ar patērētāja kreditēšanas līguma atcelšanu.

(2) Patērētājs ir tiesīgs prasīt patērētāja kreditēšanas līguma atcelšanu, ja viņš izmanto šā likuma 28.panta pirmās daļas 4.punktā vai 29.panta pirmās daļas 4.punktā paredzētās tiesības un samaksa par preci vai pakalpojumu daļēji vai pilnībā veicama, izmantojot patērētāja kreditēšanas līgumu, kas noslēgts starp patērētāju un pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju, vai izmantojot patērētāja kredītu, ko patērētājam piešķīrusi trešā persona (kredīta devējs) saskaņā ar līgumu starp kredīta devēju un pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju, vai izmantojot sadarbību starp kredīta devēju un pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju patērētāja kreditēšanā.

(3) Šā panta otrajā daļā minētajā gadījumā pārdevēja, pakalpojuma sniedzēja vai kredīta devēja pienākums ir atmaksāt patērētājam to naudas summu līdz ar procentiem, kura par preci vai pakalpojumu samaksāta līdz līguma atcelšanas brīdim. Patērētāja pienākums ir atdot preci pārdevējam vai sniegtā pakalpojuma rezultātā izgatavoto lietu — pakalpojuma sniedzējam. Pārdevējs, pakalpojuma sniedzējs vai kredīta devējs nevar prasīt, lai patērētājs maksā līgumsodu vai zaudējuma atlīdzību sakarā ar patērētāja kreditēšanas līguma atcelšanu.

 

32.pants. Zaudējuma atlīdzības noteikšana

Zaudējuma atlīdzība tiek noteikta saskaņā ar Civillikumu, ņemot vērā to, ka:

1) patērētājam nav speciālu zināšanu par iegādātās preces vai saņemtā pakalpojuma īpašībām un raksturojumu;

2) pārdevēja atsaukšanās uz to, ka ražotāja sniegtā informācija par preci neatbilst patiesībai, neatbrīvo pārdevēju no atbildības.

 

33.pants. Ražotāja, pārdevēja un pakalpojuma sniedzēja atbildība

(1) Par šajā likumā un citos patērētāju tiesību aizsardzības normatīvajos aktos noteikto patērētāju tiesību pārkāpumiem iestājas civiltiesiskā, administratīvā vai kriminālā atbildība.

(2) Pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam, kas atlīdzinājis patērētājam nodarīto zaudējumu vai atmaksājis par preci vai pakalpojumu samaksāto naudas summu, ir regresa prasījuma tiesības pret personu, no kuras iegādāta prece vai materiāli.

(3) Ja ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs vienojas ar trešo personu par preces vai pakalpojuma trūkumu novēršanu, tad šāda vienošanās neatbrīvo ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju no tiešās atbildības pret patērētāju.

 

34.pants. Ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja atbrīvošana no garantijas saistību izpildes un zaudējumu atlīdzināšanas

Šā likuma 28. un 29.pantā minētie patērētāja prasījumi nav apmierināmi un ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs nav atbildīgs par patērētājam nodarīto zaudējumu, ja viņš pierāda, ka:

1) patērētājs pārkāpis preces vai pakalpojuma lietošanas noteikumus, nav ievērojis parastu piesardzību vai nav izmantojis preci atbilstoši paredzētajiem mērķiem;

2) sasniegtais zinātnes un tehnikas līmenis pārdošanas vai pakalpojuma sniegšanas brīdī nav ļāvis konstatēt preces nepienācīgo kvalitāti;

3) zaudējums un morālais kaitējums radies nepārvaramas varas dēļ.

 

35.pants. Atbildība par preces vai pakalpojuma trūkumu nenovēršanu termiņā

Ja ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs 30 dienu laikā no dienas, kad patērētājs pieteicis prasījumu par preces vai pakalpojuma trūkumiem, vai attiecīgi pilnvarotu uzraudzības un kontroles iestāžu noteiktajā termiņā nav novērsis preces vai pakalpojuma trūkumu, viņa pienākums ir atlīdzināt visus zaudējumus, kas patērētājam radušies sakarā ar kavējumu.

VIII nodaļa. Uzraudzības un kontroles iestāžu atbildība

 

36.pants. Zaudējumu atlīdzināšana sakarā ar nepamatotu uzraudzības un kontroles iestāžu rīcību

(1) Ja noskaidrots, ka prece nepamatoti konfiscēta, nepamatoti apturēta tās ražošana, piedāvāšana vai pārdošana, nepamatoti noteikts preces ražošanas, piedāvāšanas un pārdošanas vai pakalpojuma sniegšanas aizliegums vai konstatēti citi uzraudzības un kontroles iestāžu pilnvaru pārkāpumi, kuru rezultātā ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam radušies zaudējumi, ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam ir tiesības likumā noteiktajā kārtībā celt tiesā prasību par zaudējumu un negūtās peļņas atlīdzināšanu.

(2) Šā panta pirmajā daļā minētie zaudējumi jāatlīdzina tai iestādei, kura nepamatoti konfiscējusi preci, nepamatoti apturējusi tās ražošanu, piedāvāšanu vai pārdošanu, nepamatoti noteikusi preces vai pakalpojuma ražošanas, piedāvāšanas vai pārdošanas aizliegumu vai nepamatoti aizliegusi ražot, piedāvāt vai pārdot preci vai sniegt pakalpojumu, vai, pārkāpjot pilnvaras, radījusi zaudējumus ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam.

Pārejas noteikumi

 

1. Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē likums "Par patērētāju tiesību aizsardzību" (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992, 46./47./48.nr.; Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1998, 5.nr.).

2. Ministru kabinets triju mēnešu laikā pēc šā likuma spēkā stāšanās apstiprina Patērētāju tiesību aizsardzības centra nolikumu.

3. Ministru kabinets triju mēnešu laikā pēc šā likuma spēkā stāšanās izdod noteikumus, kas reglamentē:

1) šā likuma 8.pantā minētā patērētāja kreditēšanas līguma nosacījumus;

2) šā likuma 9.pantā minētā līguma, kas noslēgts ārpus uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) pastāvīgās tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas vietas, nosacījumus;

3) šā likuma 10.pantā minētā distances līguma nosacījumus;

4) šā likuma 11.pantā minētā līguma par dzīvošanai paredzētas ēkas vai ēkas daļas lietošanas tiesību iegūšanu uz laiku nosacījumus.

4. Tiesības, kuras regulē šā likuma 31.pants, piemērojamas tikai pēc tam, kad stājušies spēkā Ministru kabineta noteikumi par patērētāja kreditēšanas līgumu.

5. Atteikuma tiesības, kuras regulē šā likuma 9.pants, piemērojamas tikai pēc tam, kad stājušies spēkā Ministru kabineta noteikumi par līgumu, kas noslēgts ārpus uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) pastāvīgās tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas vietas.

6. Atteikuma tiesības, kuras regulē šā likuma 10.pants, piemērojamas tikai pēc tam, kad stājušies spēkā Ministru kabineta noteikumi par distances līgumu.

7. Atteikuma tiesības, kuras regulē šā likuma 11.pants, piemērojamas tikai pēc tam, kad stājušies spēkā Ministru kabineta noteikumi par līgumu, kas reglamentē dzīvošanai paredzētas ēkas vai ēkas daļas lietošanas tiesību iegūšanu uz laiku.

Likums Saeimā pieņemts 1999.gada 18.martā.

 

Valsts prezidents G.Ulmanis

Rīgā 1999.gada 1.aprīlī

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!