Vēsturiskajam lēmumam — 10 gadi

Pagājuši tieši 10 gadi, kopš tika pieņemts lēmums par iedzīvotāju migrācijas regulēšanu Latvijā. 1989. gada 14. februārī pēc ilgākas politisko spēku cīkstēšanās Latvijas PSR Ministru padome un Latvijas Republikāniskā arodbiedrību padome pieņēma lēmumu Nr. 46 "Par pasākumiem iedzīvotāju skaita nepamatota mehāniskā pieauguma pārtraukšanai un migrācijas procesa regulēšanai Latvijas PSR". Biju šī vēsturiskā lēmuma izstrādāšanas komisijas loceklis un labi atceros, cik gausi tas tapa. Jau 1988. gada vasarā bija sagatavots lēmuma projekts, taču spēcīga bija pretdarbība tā pieņemšanai. Tieši migrācijas ierobežošana, kā rakstīju dienasgrāmatā 1988. gada 17. septembrī, kļūst par vienu no izšķirošajām politiskās cīņas sfērām republikā. Latvija bija pieteikusi ceļu uz valstiskās neatkarības atgūšanu, tomēr šis process 1988. gadā vēl nebija pārskatāms.

Vēl 1987. gadā Latvijā reģistrēja vairāk nekā 59 tūkstošus iebraucēju, 1988. gadā — 54 tūkstošus. Kaut arī prāvs bija izbraucēju skaits, tomēr migrācijas pieaugums (attiecīgi 16 715 un 10 994 cilvēki) bija pat jūtami lielāks nekā vidēji iepriekšējos 5 vai 10 gados. Tātad joprojām pēc vissavienības resoru diktāta turpinājās forsēta industrializācija un urbanizācija, praktiski nekontrolēta, stihiska iedzīvotāju ieceļošana no citām padomju republikām, galvenokārt no Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas.

Lēmuma preambulā tika uzsvērts, ka "pēdējos gados lielus apjomus sasniedzis republikas iedzīvotāju skaita neattaisnots mehānisks pieaugums, kas 1971.–1988. gadā bija vairāk nekā 200 tūkstoši cilvēku un gandrīz 2 reizes pārsniedza iedzīvotāju dabisko pieaugumu. Mehāniskā pieauguma koeficients Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā ir visaugstākais salīdzinājumā ar citām savienotajām republikām". Tagad mēs varam piebilst, ka atsevišķos periodos tas bija pat viens no augstākajiem pasaulē.

Jau 1980. un 1987. gadā Latvijas toreizējā vadība bija pieņēmusi lēmumus par iedzīvotāju dabiskā pieauguma stimulēšanu un vispārējās demogrāfiskās situācijas uzlabošanu. Un tiešām, tā daļēji uzlabojās. Tomēr cittautiešu ieceļošanas dēļ nepārtraukti saruka pamattautības (latviešu) iedzīvotāju īpatsvars, sarežģījās jautājums par pamatiedzīvotāju nodrošināšanu ar dzīvokļiem, pārtiku u.tml. Tāpēc tautas atmodas laikā tautas pašnoteikšanās un latviešu nācijas tiesības ideja ieguva īpašu nozīmi. Pret forsētu darbaspēka ieplūšanu iestājās daudzi inteliģences un zinātnes pārstāvji, tai skaitā cittautieši. Arī lielākā daļa valdības locekļu, arodbiedrības līderu atbalstīja topošā lēmuma garu. Tomēr lēmumam bija arī daudz pretinieku, it īpaši no komunistu partijas vadības konservatīvā spārna, interfrontistiem, vissavienības organizāciju pārstāvjiem Latvijā. Pat speciālistu vidū nebija vienprātības par obligātu diferencētu iemaksu ieviešanu par katru no jauna pieņemtu darbinieku, kas ierodas no vietām ārpus republikas, un par katru viņa ģimenes locekli, bet Rīgā, Jūrmalā un Rīgas rajonā — arī par darbiniekiem, kas iestājās darbā no citiem rajoniem un pilsētām.

Raksturīgi, ka jau tūlīt pēc lēmuma pieņemšanas jūtami samazinājās iebraucēju un izbraucēju skaits, civiliedzīvotāju migrācijas saldo bilance kļuva negatīva. Tāda aina Latvijā padomju laikā nebija redzēta, izņemot īslaicīgu periodu sakarā ar deportācijām 1949. gadā. Tiesa, ievērojot arī tā saukto speckontingentu, kura lielāko daļu veidoja tie, kas atgriezās no dienesta armijā un atbrīvotie no ieslodzījuma, kā arī nelielu skaitu latviešu repatriantu, 1989. gada migrācijas kopējā bilance vēl bija pozitīva, lai gan šis saldo (1222 cilvēki) bija vairākkārtīgi mazāks par vēroto iepriekšējos gados. Pirmo reizi negatīvs migrācijas saldo visa gada ietvaros fiksēts 1990. gadā (– 516 cilvēki).

Pēc valstiskās neatkarības atgūšanas 1991. gada 8. oktobrī valdība pieņēma jaunu lēmumu "Par imigrantu pierakstīšanas pagaidu pārtraukšanu", kurš noteica, ka uz laiku līdz imigrācijas likuma pieņemšanai tiek pārtraukta jebkura no citu valstu teritorijām iebraukušo personu pierakstīšana Latvijā, izņemot īpašus gadījumus. Dabiski, Latviju vēl intensīvāk sāka pamest nesen ieceļojušie, tai skaitā Latvijā dislocētās PSRS karaspēka daļas un militārpersonu ģimenes locekļi. Rekordlielumu emigrantu skaits un migrācijas negatīvais saldo sasniedza 1992. gadā, taču emigrantu skaits arī pērn bija lielāks nekā imigrantu skaits (pēc iepriekšējiem datiem — par 3179 cilvēkiem). Tādējādi Latvija ir kļuvusi par savdabīgu valsti tajā nozīmē, ka migrācijas plūsmas vēsturiski īsā laikposmā kardināli mainījušās. Padomju laikā tā bija tipiska ieceļošanas zeme, bet tagad tieši otrādi — prevalē izceļošana. Kopš vēsturiskā 1989. gada lēmuma migrācijas dēļ Latvijas iedzīvotāju skaits samazinājās par vairāk nekā 140 000 cilvēku jeb vidēji ik gadus par 14 000 cilvēku. Turklāt vairāk nekā 85% no šī skaita attiecas uz Latvijas Republikas periodu. Jāatzīmē, ka latviešu skaits migrācijas rezultātā šajā laikposmā gan nedaudz palielinājies.

Nobeigumā jāpiebilst, ka pirmie nopietnie mēģinājumi ierobežot ieceļotāju plūsmas Latvijā attiecas uz 50. gadu otro pusi. Tomēr 1957. gadā pēc īpaša lēmuma pieņemšanas Rīgā tikai ļoti īslaicīgi izdevās apturēt migrantu pieplūdumu. Tad sekoja 1959. gada "salna pavasarī" ar represijām, par kurām sīki mūs informē bijušais valsts un partijas darbinieks Eduards Berklavs savā grāmatā "Zināt un neaizmirst" (Rīga, 1998.).

1989. gada 14. februāra lēmums bija M.Gorbačova "perestroikas" un latviešu atmodas produkts, kad konservatīvie spēki vairs nevarēja apturēt progresīvo virzību uz nacionālo suverenitāti un pašnoteikšanos.