Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par preses brīvību, pret cenzūru. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 12.02.1999., Nr. 41/42 https://www.vestnesis.lv/ta/id/21748

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Vilhelms Mihailovskis: manas 1999. gada 365 dienas

Vēl šajā numurā

12.02.1999., Nr. 41/42

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par preses brīvību, pret cenzūru

Prof. Rihards Treijs — "Latvijas Vēstnesim"

Latvijas pirmajam Preses likumam — 75 gadi

Sākās tā

Cik ilgi pastāv prese, tik ilgi izdevēji un redaktori, žurnālisti un lasītāji ir iestājušies par iespiestā vārda brīvību un uzstājušies pret cenzūru. Sākumā cenzūra atradās baznīcas rokās. Pakāpeniski tā pārgāja laicīgās varas ziņā un tika ieviesta visā Rietumeiropā.

Krievijā cenzūru iedibināja XVI gadsimtā un sākotnēji tā arī atradās baznīcas pārziņā. 1783. gadā noteica iepriekšēju (preventīvu) cenzūru. Baidoties no Lielās franču revolūcijas ideju ietekmes, preses uzraudzība tika pastiprināta. 1796. gadā Maskavā, Pēterburgā, Odesā un Rīgā izveidoja cenzūras komitejas. XIX gadsimtā izstrādāja speciālus cenzūras nolikumus.

Latvijā to žņaugus praksē pirmais izjuta nevainīgais nedēļraksts "Tas Latviešu Ļaužu Draugs", kuru 1832. gadā Rīgā sāka izdot Jāņa draudzes mācītājs Hermanis Treijs (nav rada šo rindu autoram!). Valdībai un baznīcai visnotaļ lojālais izdevums 1846. gadā divos numuros publicēja stāstu "Tas vecs uzticams mācītājs Leišu zemē un viņa audzēknis Jānis", kas zemtekstā vērsās pret latviešu pāriešanu valsts oficiālajā konfesijā — pareizticībā. Tā rezultātā avīzi slēdza, bet redaktoru izsūtīja uz Kauņu, kur viņš bija spiests pavadīt piecus gadus. Sak, tik labi prati rakstīt par leišu zemi, tad māki tur arī dzīvot.

No 1865. gada cenzūru realizēja cariskās Krievijas Iekšlietu ministrijas Preses lietu galvenā pārvalde, bet no 1882. gada preses izdevumus varēja aizliegt iekšlietu, tieslietu, tautas izglītības ministra un Sinodes virsprokurora apspriede. 90. gados cenzūras skrūves joprojām tika piegrieztas.

Latvijā pirmais tajā nokļuva jaunstrāvnieku ikdienas laikraksts "Dienas Lapa", kura demokrātiski sociālistiskais saturs nebija pieņemams valdošajai elitei. Izdevuma redaktoru Jāni Pliekšānu–Raini jau 1895. gadā sodīja ar... divām dienām aresta vai 10 rbļ. par cenzūras aizliegtu rakstu iespiešanu. Taču tas bija tikai sākums. 1897. gada 21. jūnijā iekšlietu ministrs laikrakstu apturēja uz 8 mēnešiem, un tas neiznāca līdz 1898. gada 25. februārim. Jau pirms tam arestēja abus "Dienas Lapas" redaktorus — Raini un Pēteri Stučku, 1899. gada 31. martā sodot viņus ar piecu gadu izsūtīšanu uz Vjatkas guberņu policijas uzraudzībā.

Piektā gada revolūcija tomēr piespieda carismu piekāpties un 17. oktobra manifestā citu brīvību vidū deklarēt arī preses brīvību. Koncesiju sistēmas vietā žurnālistikā ieviesa preses izdevumu reģistrācijas sistēmu un iepriekšējās cenzūras vietā — pēccenzūru. Krievijā, Latviju ieskaitot, cits pēc cita dzima jauni laikraksti un žurnāli. "Dienas Lapa" Jaņa Jansona–Brauna redakcijā no 1905. gada 27. oktobra līdz tās slēgšanai 21. decembrī bija sociāldemokrātiskās partijas izdevums.

Sākoties revolūcijas atplūdiem, reakcija pārgāja uzbrukumā arī presei — vienam no saviem nopietnākajiem pretiniekiem, protams, pirmām kārtām demokrātiskajiem un revolucionārajiem izdevumiem. Desmitiem laikrakstu un žurnālu tika slēgti, to redaktori, izdevēji un līdzstrādnieki ieslodzīti cietumos vai izsūtīti trimdā uz Sibīriju.

Gandrīz pilnīga preses brīvība Latvijā pastāvēja kādu laiku pēc Februāra revolūcijas, bet jau 1917. gada beigās un 1918. gada sākumā to, var sacīt, kopējiem spēkiem likvidēja latviešu lielinieki un vācu iekarotāji.

Bez preses likuma

Neatkarīgās Latvijas pirmais iekšlietu ministrs Dr. Miķelis Valters jau 1918. gada decembra sākumā uzaicināja žurnālistu Konstantīnu Vildi uzņemties preses, informācijas un ziņu biroja izveidošanu. Pēc lielinieku padzīšanas no Rīgas 1919. gada maijā darbu K.Vildes vadībā uzsāka Iekšlietu ministrijas preses un biedrību nodaļa, kura sākumā bija administratīvā departamenta sastāvdaļa, bet 1920. gadā kļuva patstāvīga.

Noteicošais vārds preses jautājumu kārtošanā, protams, piederēja Satversmes sapulcei (1920–1922) un pēc tam Saeimai. It īpaši kas attiecas uz cenzūru un ar to saistītiem pieprasījumiem parlamentā.

1920. gada 29. jūnijā Satversmes sapulce apsprieda interpelāciju par cenzūras rīcību attiecībā uz ebreju laikrakstu "Des Volk!" Kara cenzors bija nosvītrojis rakstu, kurā bija apskatīti ebreju grautiņi Rēzeknē. Apspriežot šo jautājumu, Fricis Menders atzīmēja, ka "Sociāldemokrātā" bieži tiek svītroti pat Dr. Orientācija (Valda Grēviņa) feļetoni. Redaktoru terorizē katru dienu. Bieži atdod atpakaļ materiālus ar atzīmi "atlikt". Runātājs norādīja, ka cenzūrai jāatņem politiskas funkcijas. Līdzīgās domās bija Ansis Rudevics — kara cenzūra jāatceļ, bet melu ziņām pastāv tiesa.

Augstais nams, noklausījies iekšlietu ministra Arveda Berga atbildi šajā jautājumā, aprobežojās ar pārejas formulu: "Satversmes sapulce, noraidīdama katru preses brīvības aprobežošanu, uzsver, ka kara cenzūrai jāaprobežojas vienīgi ar kara interesēm, ka preses pārkāpumi ir sodāmi tiesas ceļā un pāriet uz dienas kārtību."

Taču represijas turpinājās. Iekšlietu ministrs 1920. gada 16. oktobrī, pamatojoties uz likumu par kara stāvokli, aizliedza "Jaunākās Ziņas" uz sešām dienām par ievadrakstu "Mēs atrodamies revīzijas sākumā..." un 11. decembrī — "Strādnieku Avīzi" uz septiņām dienām par rakstu "Demokrātisms — tukša frāze". Turklāt ministrs sodīja ar 5 tūkstošiem Latvijas rubļu "Strādnieku Avīzes" izdevēju, LSDSP Liepājas organizāciju.

Pēc četrām dienām grupa sociāldemokrātisko deputātu iesniedza kārtējo interpelāciju Satversmes sapulcei. Tā nolēma izskatīt pieprasījumu steidzamā kārtā. Pieprasījumu komisija atzina valdības rīcību par pareizu, jo Ulmaņa valdība rakstā nosaukta par politisku kliķi, bet vienlaikus atzina par vēlamu un nepieciešamu, lai uz priekšu presi sodītu nevis administratīvi, bet tiesas ceļā. Deputātu lēmums bija tradicionāls: "Satversmes sapulce, noklausījusies iekšlietu ministra atbildi uz iesniegto interpelāciju, nolēma pāriet uz tālāko dienas kārtību."

Toties netradicionāla bija Kārļa Skalbes (demokrātu savienība) runa, diskutējot par šo jautājumu. Populārais rakstnieks sacīja: "Brīva prese — tas ir demokrātijas ieguvums. Preses brīvība ir ieguvums, kas jānosargā taisni pilsoniskai demokrātijai, jo tikai zemēs, kur valda pilsoniskā demokrātija, ir patiesi nopietna preses brīvība (..) Šo demokrātisko ieguvumu mēs esam nodevuši mūsu demokrātiskās valdības rokās." K.Skalbe norādīja, ka preses izdevumu ir ļoti grūti uzturēt un, ja to slēdz kaut vai uz vienu nedēļu, tas materiālā ziņā ļoti cieš. Tāpēc šāda administratīva rīcība nedrīkst atkārtoties. Valdību asi kritizēja pat labējo uzskatu žurnālists Ernests Blanks.

"Latvijas Sarga" 1921. gada 23. novembra numurā publicētajā rakstā "Preses vajāšana" E.Blanks atzīmēja, ka pieaug preses administratīva vajāšana un sodi par "noziegumiem" tiesas ceļā. Nepilna gada laikā bija apturētas "Jaunākās Ziņas" un "Strādnieku Avīze", ar naudas sodu vai redaktora arestu sodīta "Liepājas Avīze", "Sociāldemokrāts" (bet tā redaktoru Kristapu Eliasu aizsargā Satversmes sapulces deputāta neaizskaramība), "Brīvā Zeme", Jelgavas vācu avīze u.c. Arī pats E.Blanks, kas šajā laikā strādāja "Latvijas Sargā", bija "nopelnījis" divas nedēļas aresta un 5 tūkstošus rubļu lielu naudas sodu.

Komentējot preses vajāšanu, E.Blanks rakstīja: "Mums jāuzstāda kategoriska prasība par preses administratīvās vajāšanas pārtraukšanu. (..) Prese ir cīņas ierocis, un kā tādam tai vajag būt arī asai. (..) Rupji pātagas cirtieni latviešu presei un viņas darbiniekiem var sasniegt tikai negatīvu iespaidu."

Publikācijas autors norādīja, ka neatkarīgās Latvijas redaktorus soda vecās krievu tiesas audzēkņi uz bijušo Krievijas likumu pamata.

Lai šādu stāvokli izbeigtu, vajadzēja izstrādāt un pieņemt Latvijas preses likumu. Šā dokumenta projektu sagatavoja Ministru kabinets un iesniedza 1. Saeimai (1922–1925). Parlaments 1923. gada 16. novembrī, 50 deputātiem balsojot par, nevienam pret un 36 atturoties, nolēma uzdot publisko tiesību komisijai triju nedēļu laikā izskatīt un iesniegt Augstajam namam likumprojektu par presi.

Saeimas diskusiju krustugunīs sēdē 1923. gada 12. decembrī par preses likumu referēja sociāldemokrātiskās frakcijas deputāts Bruno Kalniņš. Viņa ziņojums sākās ar vārdiem: "Augstā sapulce! Latvijā patlaban ir spēkā 1890. gada likums par presi un cenzūru ar papildinājumiem, kādi tika izdoti 1906. gadā, ar vēlākiem grozījumiem 1912. gadā. Šiem likumiem un viņu papildinājumiem nāca vēl klāt Krievijas pagaidu valdības lēmumi par presi, kas pieņemti 1917. gada 27. aprīlī un 12. jūlijā. Turklāt preses darbību reglamentē vēl nosacījumi, kādi ietilpst noteikumos par pastiprināto apsardzību (šie noteikumi Latvijā bija spēkā līdz 1924. gada maijam. — R.T .)."

B.Kalniņš informēja deputātus, ka preses likumprojektu vispirms izskatīja Saeimas publisko tiesību komisijas apakškomisija. Pēc tam to galvenos vilcienos pieņēma komisijas plenārsēdē. "Šīs komisijas vairākums, teica referents, "atzina par vajadzīgu turēties pie tiem principiem, kurus ir pieņēmušas Vakareiropas modernās demokrātijas."

"Komisija," turpināja B.Kalniņš, "noteikti atmeta koncesiju sistēmu, t.i., to sistēmu, pēc kuras periodiskus izdevumus varētu izdot vienīgi ar attiecīgu administratīvu iestāžu piekrišanu." Tās vietā vajadzēja likt pieteikšanas sistēmu.

Otrs vadošs princips, kuru saturēja likumprojekts, atzīmēja runātājs, ir tas, ka preses izdevumu vajāšana un sodīšana tiek atņemta administratīvām iestādēm un nodota tikai tiesu pārziņā.

Var tikai apbrīnot, cik aktīvi un prasīgi Latvijas parlamentārieši apsprieda B.Kalniņa ziņojumu. Tam bija veltīti trīs lasījumi (atsevišķiem likumprojektiem Saeima paredzēja tikai divus lasījumus). Vispārējās debatēs gan runāja tikai divi deputāti: Arveds Bergs (bezpartijiskais nacionālais centrs) un Pauls Šīmenis (vācu–baltiešu partija).

Labējais politiķis A.Bergs uzskatīja, ka likumprojektā ir paredzēta "pilnīga preses patvaļība, neaprobežota preses brīvība," kura varot "palikt stipri bīstama valstij", ka likums "nekādus līdzekļus pret preses brīvības nelietderīgu izmantošanu nedod." Tāpēc par to nekādi nevar balsot.

Pretējās domās bija P.Šīmanis. Pēc viņa ieskata, visiem soļiem, kurus sper pret presi, jābalstās uz sodu likumiem. Tas jādara nevis Iekšlietu ministrijas ierēdņiem, kuriem nav juridiskās izglītības un kuri ļoti bieži nespēj kādu likuma noteikumu korekti tulkot, bet tiesu iestādēm. Vācu deputāts uzsvēra, ka demokrātiskas valsts drošība dibinās uz likumību, bet ne uz varas patvaļu. Viņš secināja, ka "apspriežamais likumprojekts ir pieņemts (diskusijai — R.T.), lai tālāk attīstītu tiesiskuma garu un taisni caur to ķertu kārtības ienaidniekus jūtamāk nekā to spētu jebkādi administratīvi līdzekļi".

Atbildot abiem oratoriem, B.Kalniņš vēl un vēlreiz akcentēja domu, ka prese ir padota kontrolei, tai kontrolei, kurai faktiski padoti visi Latvijas pilsoņi — tiesu iestāžu kontrolei, ka presē nebūs pilnīga patvaļa, kā domā A.Bergs. "Es gribu atgādināt," teica B.Kalniņš, "ka Vakareiropā, tāpat arī dažās jaunās valstīs, mazākais tādās, kuras atrodas līdzīgos apstākļos ar mums, ka arī tur ir pieņemti analoģiski likumi un šinīs valstīs presē patvaļa nav iestājusies."

Apspriežot preses likumu otrajā lasījumā 1923.gada 14.decembrī un trešajā lasījumā 1924.gada 29.janvārī, diskusijā piedalījās vairāki nekā 30 visu frakciju deputāti. Sava veida rekordu uzstādīja sociāldemokrāts Fēlikss Cielēns, lūdzot vārdu 13(!) reizes. Sociāldemokrātam maziniekam Andrejam Petrevicam bija ko teikt pa deviņi lāgi. Ne vienam vien projekta pantam bija līdz pat četriem variantiem, tāpēc debates bija spraigas, bet, kā liecina Saeimas sēžu stenogrammas, korektas.

Par ko lauza šķēpus deputāti? Galvenokārt par četriem jautājumiem: kādam jābūt iznākšanas biežumam, lai laikrakstu, žurnālu vai biļetenu uzskatītu par periodisku izdevumu; vai par izdevēju jeb redaktoru var kļūt 21 vai 35 gadu vecumā; vai Saeimas deputātiem ir tiesības rediģēt laikrakstu vai žurnālu un, ja izdevumu aptur vai slēdz, vai tas pats izdevējs var laist klajā jaunu preses izdevumu.

Latvijas Republikas pirmo preses likumu, 64 parlamentāriešiem balsojot par, nevienam pret un 20 atturoties, 1.Saeima pieņēma 1924.gada 1.februārī. Valsts prezidents šo aktu izsludināja 12.februārī.

Pēc apjoma likums ("Valdības Vēstnesis" — 1924. — 12.febr.) bija neliels — pavisam 20 panti. Pirmais no tiem skanēja: "Latvijā pastāv preses brīvība šī likuma robežās." Par periodiska izdevuma redaktoru varēja būt ikviens Latvijas pilsonis neatkarīgi no dzimuma, ne jaunāks par 25 gadiem (tātad 21 gads izpalika), ja viņa tiesības neierobežoja tiesas spriedums. Ar iekšlietu ministra atļauju par izdevēju un redaktoru varēja kļūt arī ārvalsts pilsonis, taču par redaktoru nevarēja būt Ministru kabineta loceklis.

Kādus ierobežojumus paredzēja likums? To nebija daudz. Prese nebija tiesīga, pirmkārt, informēt par Saeimas slēgtām sēdēm, kā arī prāvām, kuras iztiesā aiz slēgtām durvīm, bez parlamenta un attiecīgi tiesas priekšsēdētāja atļaujas. Otrkārt, bija aizliegts publicēt ziņas, kas ņemtas no izziņas vai iepriekšējas izmeklēšanas materiāliem, kā arī apsūdzības satura pirms tiesas sēdes vai pirms tiesas lietas izbeigšanas. Treškārt, iekšlietu ministram saziņā ar kara ministru bija tiesības kara vai kara draudu laikā uz nenoteiktu laiku aizliegt sniegt presē ziņas par Latvijas kara un jūras spēku, kā arī par valsts ārējās apsardzības līdzekļiem un ierīkojumiem. Nepamatoti aizskartas personas vai iestādes atspēkojums vai labojums bija jāiespiež nepārgrozītā veidā — dienas laikrakstiem trīs dienu laikā pēc to saņemšanas, bet pārējiem izdevumiem tuvākajā vēl nepabeigtajā numurā.

Par likuma neievērošanu periodiskos izdevumus varēja apķīlāt, konfiscēt, apturēt un vainīgos saukt pie atbildības kriminālprocesa likumā paredzētajā kārtībā: instrukcijas preses likuma ietvaros izdeva iekšlietu ministrs.

Var rasties jautājums, kā parlamentārajā valstī bija ar cenzūru, par ko likumā nebija ne vārda. Iepriekšēja cenzūra Latvijā tiešām nepastāvēja, taču patiesības labad jāteic, ka pēc iznākšanas laikrakstus un žurnālus rūpīgi lasīja Iekšlietu ministrijas Preses un biedrību departamenta ierēdņi, viņuprāt, likuma pārkāpšanas gadījumā izmantojot iepriekš minētās sankcijas. Visbiežāk represijas, protams, skāra kreisos izdevumus, bet sveikā neizgāja arī pilsoniskā žurnālistika.

Tātad likums, kā mūsdienās mīl sacīt, "darbojās". Taču sacītais nebūt nelieciena par sliktu šī dokumenta demokrātiskajam raksturam. Neviens likums, saprotams, nav ideāls un absolūti visiem pieņemams, taču nav apšaubāms, ka tikai parlamentārajā Latvijā tauta ieguva preses brīvību.

Latvijas pirmais preses likums vairākkārt tika pārgrozīts un papildināts. Pašu būtiskāko pārgrozījumu Saeima pieņēma 1929.gada 17.maijā. Ar to Augstā nama deputātam bija liegta tiesība būt par periodiska izdevuma redaktoru.

Sava veida komentārs šim lēmumam bija Raiņa dzejolis "Deputāts — redaktieris", kas bija ievietots avīzē "Preses Balss":

Priekš runāšanas deputāts,

Bet, lūk, tam rakstīt nesas prāts!

Viņš visur pret mums teic brīvu vārdu,

Un neērti to stiept uz zārdu: —

Tam jāliedz būt par redaktieri,

Tad reiz būs mums mājās mieri!

Tad korupcija varēs plaukt,

Kad deputāts to nespēs jaukt.

Pag, redaktieris — deputāts,

Man tevi ierobežot prāts.

Lai gan 1924. gada likumu sāka kritizēt drīz vien pēc tā pieņemšanas, nevar neatzīt, ka tas bija liels solis uz priekšu brīvas žurnālistikas attīstībā Latvijā, valsts un preses attiecību noregulēšanā, izdevēju un redaktoru statusa noteikšanā. Diemžēl likumā nekas nebija teikts par žurnālista tiesībām un pienākumiem, kā arī cenzūru. Tas, protams, ir viens no lielākajiem šā visnotaļ svarīgā akta trūkumiem.

Antilikums

Pēc Kārļa Ulmaņa antikonstitucionālā 1934. gada 15. maija apvērsuma jaunais režīms tūdaļ pārgāja uzbrukumā pilsoņu politiskajām tiesībām, preses brīvību ieskaitot. Pamatojoties uz notikumiem par kara stāvokli, ar iekšlietu ministra rīkojumu tūdaļ pēc puča Rīgā slēdza 28 laikrakstus, Rīgas apriņķī — 3, Liepājā — 7, Jelgavā — 13 (tajā skaitā ietilpa arī Auces, Dobeles un Bauskas avīzes, kuras iespieda Jelgavā), Valmieras apriņķī — 2 un Tukuma – Talsu apriņķī — 1. Tātad pavisam 54 izdevumus. To skaitā bija daudz minoritāšu laikrakstu. Tika slēgti 14 žurnāli.

Lai nerastos periodiski izdevumi, kuri paustu ulmanisku viedokli, demokrātisko 1924. gada preses likumu vajadzēja mainīt. 1938. gadā tas tika izdarīts, atšķirībā no pirmā likuma, kas sastāvēja no 20 pantiem, jaunais likums, kuru apstiprināja K.Ulmaņa valdība ("Valdības Vēstnesis" — 1938.g. 14. febr.) bija daudz apjomīgāks — tas saturēja 45 pantus. Taču galvenā atšķirība bija tā nedemokrātiskais raksturs, lai gan sākums bija daudzsološs:

"1. Latvijas garīgās un materiālās kultūras veicināšana un izkopšana ir Latvijas preses galvenais mērķis.

2. Latvijā pastāv preses brīvība šī likuma robežās."

Šādi formulējumi, saprotams, iebildumus neizraisa, taču tos "konkretizēja" 12. pants, kurā bija noteikts, ka ikviena periodiska izdevuma uzdevums ir "sekmēt tautas tieksmes pēc vienības un vienprātības, veicināt 15. maija ideju iesakņošanos tautā, atbalstīt valdības darbu valsts un tautas politiskās, saimnieciskās un kultūras dzīves izkopšanā".

1924. gada likums paredzēja, ka ikvienam, kas vēlas izdot periodisku izdevumu, jāiesniedz pieteikums, bet pēc jaunā likuma bija nepieciešama atļauja. Redaktorus apstiprināja Sabiedrisko lietu ministrija (SLM), bet latviešu valodā izdodamam laikrakstam vai žurnālam par redaktoru vai izdevēju varēja būt tikai latvietis. Par redaktoru nevarēja apstiprināt personu, "kas nav piemēroti arodnieciski izglītota". Tā kā šī prasība nebija atšifrēta un Latvijā nevarēja iegūt izglītību žurnālistikā, ar to pēc vēlēšanas varēja manipulēt, cik vien gribēja.

Likumā bija noteikts, ka periodiskā izdevumā nav atļauts ievietot materiālus, kuros nicinoši izsakās par valsti, tautu, valsts iekārtu, valsts galvu, tiesu, karaspēku, aizsargiem, policiju utt. Kas jāsaprot ar vārdu "nicinoši", likumā nebija paskaidrots, bet katram žurnālistam bija skaidrs, ka kritizēt vairs varēja tikai sētnieku vai pārmijnieku. Tas pats sakāms par aizliegumu publicēt materiālus "ar nicinošu vai ļaunu polemiku pret citiem periodiskiem izdevumiem". Presē nedrīkstēja ievietot "ziņojumus par Latvijas armijas un flotes spēkiem, par valsts iekšējās un ārējās apsardzības līdzekļiem un ierīkojumiem, izņemot ziņas, kuras izsniedz Kara ministrija.

Šodien pat grūti izskaidrojamu iemeslu dēļ seši (!) likuma panti bija veltīti skaņu platēm. Tie noteica, ka personīgām vajadzībām no ārzemēm ievestas plates pārbauda SLM darbinieks vai tās pilnvarota persona muitnīcā, plates atskaņojot.

Par preses likuma pārkāpšanu sabiedrisko lietu ministrs varēja sodīt redaktoru vai izdevēju, kā arī abus kopā ar naudas sodu līdz tūkstoš latiem vai arestu līdz trim mēnešiem, pieprasīt redaktora maiņu vai anulēt izdošanas atļauju (ja sodu likumā nebija paredzēts augstāks sods).

1990. gada preses likums

Krievu un vācu okupantiem nebija vajadzīgi nekādi preses likumi. Ko drīkst "Cīņā" un "Tēvijā", vispirms noteica Maskavā un Berlīnē. Turienes norādījumus konkretizēja vietējie kompartijas bosi un gebīts — komisāri.

Situācija kardināli mainījās 80. gadu otrajā pusē, kad sākās latviešu tautas trešā atmoda, kuras ievadītāja lielā mērā bija prese. Saprotams, ka tas radīja vajadzību pēc preses likuma, kas regulētu masu saziņas līdzekļu un žurnālistu attiecības ar valsti.

Lai sagatavotu likumprojektu, Latvijas Augstākās padomes Prezidijs 1990. gada februārī izveidoja darba grupu, kuras loceklim bija gods būt arī šā raksta sacerētājam. Augstākā padome preses likumu pieņēma 1990. gada 20. decembrī.

Ko tur slēpt, likumā ir ne viena vien vāja vieta. Taču uzdrošinos sacīt, ka var atrast šajā dokumentā arī daudz kā laba. Kopumā tas ir liels solis uz priekšu salīdzinājumā ar 1924. gada likumu. Bet ir taču 90. gadi, var teikt lasītājs, un viņam būs taisnība. Tieši tāpēc atšķirībā no 1924. gada likuma 1990. gada likumā:

— skaidri un nepārprotami pateikts, ka "preses un citu masu informācijas līdzekļu cenzūra nav atļauta";

— nav atļauta nekāda masu informācijas līdzekļu monopolizācija, t.i., to nokļūšana vienas partijas, cilvēku grupas u.tml. rokās;

— nav pieļaujama iejaukšanās masu informācijas līdzekļu darbībā;

— masu informācijas līdzekļiem ir tiesības saņemt informāciju no valsts un sabiedriskajām organizācijām;

— definēts jēdziens "žurnālists";

— izveidota īpaša nodaļa "Žurnālists, tā tiesības un pienākumi".

Tiktāl par pozitīvo, taču žurnālisti praktiķi, ārzemju kolēģi un žurnālistikas studenti, ar kuriem es strādāju ilgus gadus, izvirza arī ne vienu vien vairāk vai mazāk pamatotu iebildumu pret preses likumu.

Galvenie no tiem:

— reģistrējot nav jānorāda masu informācijas līdzekļa "saturiskā ievirze un uzdevumi" (ir arī tādi, kas apšauba pašu reģistrācijas nepieciešamību);

— nav atšifrēts jēdziens "valsts noslēpums" (tas nav izdarīts arī citos normatīvajos aktos);

— tiesa nevar pieņemt nolēmumu par masu informācijas līdzekļa darbības izbeigšanu tikai tāpēc, ka tas publicējis aicinājumu nepakļauties Latvijas Republikas likumiem (cita lieta, ja tas aicina uz pastāvošās iekārtas vardarbīgu gāšanu);

— ko darīt, ja valsts un sabiedrisko organizāciju amatpersonas atsakās sniegt informāciju žurnālistiem.

Droši vien ir vēl cita rakstura kritika. Dzirdēts, ka radikālžurnālisti uzskata visu likumu par vienu lielu kļūdu un domā, ka tas jāmet papīrgrozā (varbūt es maldos, bet man tā vien šķiet, ka daudzi žurnālisti vispār nav šo likumu lasījuši).

Vai likums jāraksta no jauna, vai pietiek ar labojumiem un papildinājumiem, to izlemt ir tiesīga tikai Saeima. Ja nu izlemj izstrādāt jaunu likumu, tad priekšdarbi var sākties kaut vai tūlīt.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!