Dr. ekon. Raita Karnīte:

Turpinājums

no 1.lpp.

Par tautas kultūru un reģionu attīstību

Tautas kultūras elementi ir neatņemama sastāvdaļa tautas saietos, gadatirgos, uz tautas kultūras bāzes notiek grandiozie dziesmu svētki. Šie pasākumi rosina cilvēkus ne tikai atpūsties, bet arī veikt neikdienišķus izdevumus. Tautas kultūras pasākumus vienmēr pavada uzņēmējdarbības aktivitātes transportā, viesnīcu pakalpojumos, pārtikas rūpniecībā un sabiedriskā ēdināšanā.

Esam aprēķinājuši, ka tautas kultūra ierosina apgrozībai vismaz 11 miljonus latu gadā, no tiem 8,2 miljoni ir apmeklētāju ārkārtas izdevumi. Tas nozīmē, ka katrs tautas kultūras pastāvēšanā ieguldītais lats ir inducējis tautsaimnieciskai apritei 2,14 latus. Vidēji kultūras nozarē šis skaitlis ir 1,4.

Tieši tautas kultūrai ir vislielākā nozīme reģionālās attīstības izlīdzināšanā vairāku iemeslu dēļ:

• tā veido patīkamu un labvēlīgu dzīves vidi,

• tā ievērojami uzlabo iedzīvotāju kvalitāti, atrisina lietderīgas brīvā laika izmantošanas problēmu,

• tā unikālā veidā informē un rada interesi par vietu, kas savukārt nozīmē labvēlīgus apstākļus ekonomiskās attīstības faktoru (investīciju, papildus darba spēka) aktivizēšanai,

• tā veicina sabiedrības integrāciju un mazina sociālo spriedzi, kas rodas sociālās nevienlīdzības, atpalicības ietekmē,

• tā veido uzņēmēju — radošu, iniciatīvas bagātu, uzņēmīgu cilvēku, kas ir pats galvenais teritorijas attīstības veicinātājs.

Droši vien var nosaukt vēl citas tautas kultūras labvēlīgās ietekmes izpausmes. Taču tās nevar rasties pašas no sevis. Lai varētu izmantot tautas kultūras sniegtos ieguvumus, ir jākopj pati tautas kultūra. Attīstīto valstu pieredze liecina, ka no visām kultūras izpausmes formām tieši tautas kultūra ir visvairāk apdraudēta. Galvenais iemesls ir tas, ka tautas kultūra parasti darbojas uz sabiedriskā darba un entuziasma pamata. Lai veiktu sabiedrisko darbu (tas ir, darbu bez atlīdzības), ir jābūt interesei par veicamo darbu (kultūras jomā tas nozīmē pietiekoši augstu personas intelektuālo līmeni), brīvam laikam un citiem iztikas līdzekļiem. Citiem vārdiem sakot, sabiedriskais bezatlīdzības darbs kultūras jomā patiesībā ir izglītotu, motivētu, materiāli nodrošinātu cilvēku kompetence. Nav lieki jāpaskaidro, ka šādu resursu tirgus ekonomikas apstākļos, kur visu nosaka mērķis gūt peļņu, nav daudz. Tieši entuziastu trūkums ir iemesls tam, ka tautas kultūra draud iznīkt pat attīstītajās Rietumu valstīs. Par tautas kultūras iznīkšanas draudiem un saglabāšanas nepieciešamību izteikušies arī Eiropas Padomes speciālisti, kas 1998. gadā izvērtēja Latvijas kultūrpolitiku, priecājās un apbrīnoja mūsu dziesmu svētku masveidību un augsto kvalitāti.

Bez šī galvenā pastāv arī citi tautas kultūras apdraudējumi: dārga infrastruktūra, atkarība no pašvaldību labvēlības, vienpusīga finansēšana un naudas trūkums.

Viss teiktais liecina, ka nepieciešams pamatīgi izvērtēt tautas kultūras attīstības iespējas, un tas jādara reģionālās attīstības atšķirību izlīdzināšanas un tautas attīstības aspektā.

Pirmais un galvenais uzdevums ir nosargāt tautas kultūras kvalitāti un patiesumu, jo tikai kvalitatīva un patiesa tautas kultūra var īstenot tās daudzos humanitāros uzdevumus. Kvalitātes un patiesuma aizsardzība būs īpaši svarīga, pastiprinoties tautas kultūras izmantošanai komerciāliem mērķiem, kas tirgus apstākļos ir nepieciešams tautas kultūras pastāvēšanas nosacījums.

Otrkārt, ir jāatrod veids, kādā pasniegt tautas kultūru — kā preci vai kā "pievilinātāju", lai ierosinātu ekonomisko aktivitāti vispār, bet visvairāk tieši atpalikušajās vietās. Latvijā šeit ir daudz līdz šim neizmantotu iespēju. Piemēram, lībiešu motīvs var tikt efektīvi izmantots piekrastes atpalikušo teritoriju un citu lībiešu apdzīvoto teritoriju attīstības veicināšanai un lībiešu tautas atjaunošanas mērķu īstenošanai. Domāju, ka tad, kad Latvijā būs izsīkušas vieglas peļņas iespējas, uzņēmīgi ļaudis ātri sapratīs lībiešu (arī latgaliešu) motīva lielo tirgietilpību — ne tik bieži var atrast mazu valsti, kurā dzīvo atšķirīgas kopienas, kuru savstarpējās attiecības ir radījušas emocionāli bagātu vēstures materiālu.

Treškārt, lai iesaistītu tautas kultūru ekonomiskajā apritē ir nepieciešams efektīvs un profesionāls tradicionālās kultūras tirgus veidošanas darbs, ieskaitot sakaru dibināšanu, reklāmu, izvērstu informācijas sistēmu veidošanu un citus pasākumus.

Ceturtkārt, tautas kultūras attīstībai ir nepieciešami finansu līdzekļi. Neapšaubāmi, jāveido daudzkanālu tautas kultūras finansēšanas modelis, racionālas proporcijas starp apmaksāto un neapmaksāto darbu (lai nezaudētu pašu tautas kultūras ideju), valsts, pašvaldību un nevalstisko struktūru ieguldījumu tautas kultūras pastāvēšanas nodrošināšanā. Tautas kultūra nav lēta. Pat pieļaujot, ka tautas kultūra arī turpmāk lielā mērā darbosies uz neapmaksātas līdzdalības pamata, ir dažas pastāvīgās izmaksas, bez kurām tā nevar iztikt, un, ņemot vērā tautas kultūras masveidību, tās nav mazas:

• kolektīvu vadītāju un kultūras un tautas namu vadītāju darba algas (vidēja lieluma alga un algas nodokļi: apmēram 13 milj. latu kolektīvu vadītājiem plus apmēram 2 milj. latu kultūras un tautas namu vadītājiem, kopā apmēram 15 milj. latu),

• tērpi, dekorācijas un citas materiālas lietas,

• infrastruktūra — telpas, kurās tautas mākslas kolektīvi var darboties (apmēram 1500 latu mēnesī x 12 mēneši x 607 kultūras un tautas nami, kopā apmēram 11 milj. latu),

• transports, kas nodrošina koncertdzīvi (apmēram 100 latu mēnesī x 12 mēneši x 607 kultūras un tautas nami = 728 tūkst. latu),

• izglītība, kas ievirza personu kultūras dzīvē un citas (vietējo mūzikas un mākslas skolu uzturēšanas izmaksas ir apmēram 2 milj. latu).

Pēc šī vienkāršā aprēķina, tradicionālai kultūrai būtu vajadzīgi aptuveni 28 miljoni latu gadā — nereāls apmērs, ja ņem vērā, ka pašlaik viss kultūras finansējums no valsts un pašvaldību budžetiem ir nedaudz vairāk par 35 milj. latu.

Piektkārt, valsts interesēs ir atrast atbildīgo par tautas kultūras attīstību. Ņemot vērā tautas kultūras nozīmi reģionālajā attīstībā, visvairāk tautas kultūras attīstībā būtu ieinteresētas pašvaldības. Diemžēl ne visas pašvaldības saprot un māk izmantot kultūras pienesumu teritorijas attīstībā.

Daudzkanālu finansēšanas kārtība automātiski palielina programmu un projektu finansēšanas veida īpatsvaru finansēšanā un darbībā, bet tas savukārt rada tautas kultūras attīstības fragmentēšanas draudus. Tāpēc jādomā par tautas kultūras valsts pārvaldības sistēmas pielāgošanu jaunajiem apstākļiem.

Sestkārt, var paredzēt, ka jau tuvākajā laikā nāksies pārskatīt un pārveidot formu, kādā darbojas tautas kultūras institūcijas.

Tātad, kur ņemt 28 miljonus latu, kas nepieciešami tautas kultūras pilnvērtīgai attīstībai?

1. Valsts budžets. Tautas kultūra nav tieši valsts atbildības sfēra, tāpēc tās finansējums no valsts budžeta ir neliels — tikai 2,8% no nozares finansu resursiem, un puse no tiem (93,4 tūkstoši latu) tiek izlietota Emiļa Melngaiļa Tautas mākslas centra finansēšanai. Ņemot vērā, ka kultūras finansējuma īpatsvars valsts budžetā nav mazāks kā kultūras finansējuma īpatsvars citās valstīs, un citu kultūras nozaru vajadzības nav mazākas, maz ticams, ka varētu notikt būtisks pavērsiens tautas kultūras finansēšanā no valsts budžeta.

2. Pašvaldību budžets — dod 78% no nepieciešamajiem līdzekļiem, kā jau teicu — 5,1 milj. latu. Pašvaldību finansu iespējas ar katru gadu pasliktinās, pašvaldību budžeta faktiskais (nodokļu ieņēmumu) īpatsvars valsts konsolidētā kopbudžetā 1998. gadā bija tikai 16%.

3. Kultūrkapitāla fonds — valsts budžeta līdzekļi, kas paredzēti radošā procesa finansēšanai.

Valsts un pašvaldību iespējas finansēt kultūru ir atkarīgas no to budžetu lieluma, bet tas ir atkarīgs no iekšzemes kopprodukta (IKP) lieluma. Diemžēl ekonomiskās atpalicības dēļ IKP ir pārāk mazs. Pēc LZA Ekonomikas institūta profesora Pētera Guļāna pētījumiem, 1996. gadā Latvijas IKP uz vienu Latvijas iedzīvotāju bija 11,2 reizes mazāks par Eiropas Savienības dalībvalstu vidējo rādītāju pēc valūtas maiņas kursa un 5,5 reizes mazāks, rēķinot pēc valūtas pirktspējas paritātes. No visvājāk attīstīto Eiropas Savienības dalībvalstu (Portugāles, Grieķijas) līmeņa Latvija atpaliek (rēķinot pēc šīm divām metodēm) attiecīgi 5,3 un 3,6 reizes, bet no visaugstākā līmeņa (Luksemburga) — 20,8 un 9,4 reizes. Lai pietuvotos Eiropas Savienības pašreizējam attīstības līmenim, vērtējot pēc IKP uz vienu iedzīvotāju, Latvijai būs nepieciešami vismaz 14 — 18 gadi.

Kā pierāda profesora Guļāna pētījumi, arī sakārtojot ES kandidātvalstis pēc IKP uz vienu iedzīvotāju, Latvija izrādās pēdējā vietā. Latviju apsteidz pat kaimiņvalstis — Igaunija un Lietuva.

Ja vēl piebildīsim, ka arī bagātajās valstīs kultūra cieš līdzekļu trūkumu, kļūst skaidrs, ka, paļaujoties tikai uz valsts un pašvaldību budžeta iespējām, tautas kultūrai naudas nepietiks. Lielākais sagaidāmais pieaugums ir 5– 6% — atbilstoši IKP pieaugumam.

Ko darīt?

Pirmkārt. Arī tautas kultūrā, vismaz domās, nepieciešamais finansējums jāsadala divās daļās:

• pasīvā — nemainīgais galvenais finansējums no valsts un pašvaldību budžeta, kas iegūts kultūras budžeta sadales kārtībā,

• aktīvā — finanses, kas iegūtas no citiem avotiem un ar citiem līdzekļiem.

Otrkārt. Aktīvā finansējuma veidošanā jāizmanto ienākumu avoti un metodes, kas līdz šim nav bijuši pārāk populāri:

• izmantojot fondu piedāvātās iespējas — Sorosa fonds, citi fondi atsevišķu pasākumu un programmu finansēšanai, mecenātu līdzekļi, ziedojumi, speciāli izveidoti attīstības fondi,

• integrējot kultūras nozari tautsaimniecībā, tas ir, ar pašvaldību starpniecību iesaistot kultūru plašākās (vietējās un starptautiskās) tautsaimniecības attīstības programmās, reģionālās attīstības projektos, transporta attīstības programmās, pārrobežu sadarbības programmās un projektos utt.

Treškārt. Ir jāuzlabo tautas kultūras infrastruktūras (kultūras un tautas namu) izmantošana.

Kultūras sabiedrība parasti jūtas stipri aizvainota, ja kāds saka, ka kultūrai ir jāpelna nauda. Ir liela vēlēšanās nodalīt kultūras garīgo un materiālo statusu, norobežoties no materiālām lietām, runājot par kultūras darba rezultātiem, bet neaizmirst, ka sabiedrībai jārūpējas par kultūras uzturēšanu. Tāpēc visus uztrauc, ka kultūrai nav naudas, bet neviens neuztraucas, ka liela daļa ar grūtībām iegūtās naudas tiek izlietota nevis kultūras attīstības mērķiem, bet jumtu un sienu uzturēšanai un to nesaudzīgi aprij kultūras iestāžu krāšņu mutes.

Es nesaredzu citu efektīvāku ceļu tautas kultūras finansu stāvokļa uzlabošanai, kā uzlabojot tās infrastruktūras izmantošanu. Kultūras infrastruktūrai būtu sevi pašai jāatpelna, bet kultūras mērķiem paredzētie līdzekļi jālieto kultūras darbinieku darba apmaksai, apmācībai, izglītībai, kultūras pasākumu finansēšanai.

Kas jādara, lai tā notiktu?

Vienkārši — jāpiepilda kultūras un tautas nami ar maksātspējīgiem klientiem, bet tādiem, kas nedara kaunu kultūrai. Šī uzdevuma sakarā izvirzās trīs jautājumi:

1. Vai kultūras un tautas nami darbojas pareizā formā — tas ir, vai valsts un pašvaldību iestādes statuss ļauj tiem racionāli strādāt un izmantot darba rezultātus.

Atbilde ir — nē. Ievērojot nepieciešamību piesaistīt papildu līdzekļus, kultūras un tautas namu piemērotāka darbības forma ir uzņēmējsabiedrības (ne vienmēr privātas), kas izveidotas ar noteiktu mērķi. Lai pārveidojumi dotu labumu, jaunā darbības forma jāievieš profesionāli. Nekādā ziņā nav pieļaujams, ka jaunās darbības formas ieviešana noved pie pašreizējā budžeta finansējuma samazināšanās.

2. Vai kultūras nama vadītājam jābūt vairāk ekonomistam vai kultūras darbiniekam?

Droši vien — kā vienam, tā otram. Katrā ziņā ir nepieciešama profesionālāka pieeja kultūras un tautas namu pārvaldīšanā, to izmantošanas saimniecisko jautājumu risināšanā un telpu kā resursu izmantošanas nodrošināšanā.

3. Vai kultūras un tautas namam jākalpo tikai kultūras mērķim?

Nē, jo, kalpojot tikai kultūras mērķim, kultūras un tautas nami sevi neatpelna. Lai kalpotu citiem mērķiem, kultūras un tautas namus jāizmanto plašāk nekā tikai savas teritorijas robežās, jo vietējiem iedzīvotājiem, it īpaši atpalikušās pašvaldībās, nepietiek naudas, lai pilnībā apmaksātu kultūras namu uzturēšanu.

To parasti nevar izdarīt paši kultūras un tautas namu vadītāji. Tāpēc ir ieteicams izveidot augstāka līmeņa struktūru, kas rūpējas par lielākas teritorijas kultūras namu izmantošanu dažādiem attaisnotiem mērķiem (kultūras, izglītības, reklāmas, informācijas un citiem pasākumiem). Šādas struktūras pienākumos ietilpst:

• atrast un piedāvāt kultūras un tautas namiem papildu izmantošanas iespējas,

• informēt ieinteresētos (pasākumu organizētājus u.c.) par kultūras un tautas namiem,

• nodrošināt ar informāciju kultūras un tautas namus,

• popularizēt vietas,

• rūpēties par vienmērīgu kultūras un tautas namu izmantošanu,

• iniciēt un organizēt kultūras un tautas namos pasākumus, kas pārsniedz vienas pašvaldības robežas.

Šīs struktūras darbinieku atalgojumam jābūt tieši atkarīgam no padarītā darba – jo vairāk pasākumu, jo labāka samaksa par darbu.

Šādas struktūras izveidošanas priekšrocības:

• darbu dara speciālisti, tāpēc tas tiek paveikts lētāk un profesionālāk, reģionālais aptvērums nodrošina pietiekošu pakalpojumu apjomu, kas ļauj uzturēt modernu pakalpojumu iestādi,

• modernas tehnoloģijas, sakari un informācija,

• labāka izmantošanas iespēju pārredzamība gan horizontāli (sadarbojoties ar citām līdzīgām struktūrām), gan vertikāli,

• kompleksa pieeja.

Kā redzams, tautas kultūras attīstības problēmas nav vienkāršas un to atrisināšana prasīs jaunas idejas un daudz darba. Par to, ka šis darbs nebūs veltīgs, liecina to valstu pieredze, kas tagad cenšas atjaunot nevērības dēļ zaudētās tautas kultūras vērtības.