PROBLĒMAS

Par jauno Civilprocesa likumu

Gunārs Aigars, Augstākās tiesas

Civillietu tiesu palātas priekšsēdētājs, — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

Likuma C daļas saucas "Tiesas spriedumu un lēmumu pārsūdzēšana". Šīs daļas astotā sadaļa regulē apelācijas tiesvedību, devītā sadaļa — pirmās instances tiesas un apelācijas instances tiesas lēmumu pārsūdzēšanu, desmitā sadaļa — kasācijas tiesvedību, vienpadsmitā sadaļa — lietu, kurā spriedums vai lēmums stājies likumīgā spēkā, jaunu izskatīšanu.

Astotajā sadaļā "Apelācijas tiesvedība" atšķirībā no spēkā esošā CPK detalizēti ir regulēta apelācijas instances tiesas tiesneša rīcība, pārbaudot, vai ievērota apelācijas sūdzības iesniegšanas kārtība. 420. pantā paredzēti gadījumi, kad pirmās instances tiesas tiesnesis pieņem lēmumu par apelācijas sūdzības atstāšanu bez virzības un nosaka iesniedzējam termiņu trūkumu novēršanai. Tas ir gadījumos, kad:

1) iesniegta apelācijas sūdzība, kura neatbilst 416. panta pirmās vai otrās daļas prasībām;

2) apelācijas sūdzībai nav pievienoti visi nepieciešamie noraksti;

3) iesniegta apelācijas sūdzība, par kuru nav samaksāta valsts nodeva.

416. panta 1. daļas astoņos punktos ir paredzēts, kas jānorāda apelācijas sūdzībā, bet 2. daļā paredzēts, ka sūdzību paraksta iesniedzējs vai viņa pilnvarots pārstāvis.

Likuma 425. pants paredz, ka arī apelācijas instances tiesas tiesneša pienākums ir pārbaudīt, vai ir ievērota apelācijas sūdzības iesniegšanas kārtība, t.i., vai ievērotas 416. panta prasības.

Pārliecinājies, ka ir ievērota apelācijas sūdzības iesniegšanas kārtība, apelācijas instances tiesnesis pēc paskaidrojuma saņemšanas vai pēc tā iesniegšanai noteiktā termiņa notecēšanas pieņem lēmumu par apelācijas tiesvedības ierosināšanu un noliek lietu izskatīšanai apelācijas instances tiesas sēdē.

425. panta otrajā daļā ir regulēta apelācijas instances tiesas tiesneša rīcība gadījumos, kad viņš konstatē, ka apelācijas sūdzība nosūtīta apelācijas instances tiesai, pārkāpjot šajā likumā noteikto apelācijas sūdzības iesniegšanas kārtību. Šajos gadījumos tiesnesis pieņem vienu no šādiem lēmumiem: 1) par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību, ja nokavēts apelācijas sūdzības iesniegšanai noteiktais termiņš vai ja apelācijas sūdzību iesniegusi persona, kas nav lietas dalībnieks vai viņa pilnvarots pārstāvis; šajā gadījumā sūdzību kopā ar lietu nosūta pirmās instances tiesai, kura sūdzību atdod iesniedzējam; 2) par lietas nosūtīšanu pirmās instances tiesai likumā noteikto darbību izpildei, ja, iesniedzot apelācijas sūdzību, pieļauti šā likuma 416. panta pirmajā daļā norādītie trūkumi vai nav samaksāta valsts nodeva.

Ja šā panta otrās daļas 1. punktā norādītie apstākļi konstatēti apelācijas instances tiesas sēdē, tiesa pieņem lēmumu par apelācijas sūdzības atstāšanu bez izskatīšanas (425.p. 3.d.).

Jaunums ir 431. panta 3. daļā paredzētā apelācijas instances tiesas tiesība izbeigt apelācijas tiesvedību, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs bez attaisnojoša iemesla divas reizes neierodas tiesas sēdē un nav lūdzis lietu izskatīt viņa prombūtnē.

Iepazīstoties ar 55. nodaļu "Blakussūdzības iesniegšana un izskatīšana", jāpievērš uzmanība divām novitātēm .

Šobrīd spēkā esošā CPK 314.1. pants nosaka: blakussūdzība iesniedzama tiesai, kas šo lēmumu pieņēmusi, un adresējama: 1) par pirmās instances tiesas lēmumiem — attiecīgajai apelācijas instances tiesai; 2) par apelācijas instances tiesas lēmumiem — Augstākās tiesas Senātam kasācijas kārtībā.

Jaunā likuma 443. panta 1. daļā paredzēts, ka blakussūdzība par pirmās instances tiesas lēmumu adresējama attiecīgajai apelācijas instances tiesai, bet blakussūdzība par apgabaltiesas kā apelācijas instances lēmumu adresējama Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātai.

Blakussūdzība par Tiesu palātas kā apelācijas instances lēmumu adresējama Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamentam.

Spēkā esošais CPK (320.1.p.) paredz, ka par blakussūdzību pieņemtais lēmums nav pārsūdzams. Jaunā likuma 449. pants saglabājis šo noteikumu, bet noteicis no tā izņēmumus divos gadījumos, kas paredzēti 449. panta 2. daļā. Šajā normā paredzēts, ka apgabaltiesas vai Tiesu palātas lēmums, ar kuru noraidīta blakussūdzība par lēmumu atteiktos pieņemt prasību, pamatojoties uz šā likuma 132.p. 1. daļas 1. un 2. punktu, vai par tiesvedības izbeigšanu, pamatojoties uz šā likuma 223. panta 1. un 2. punktu, ir pārsūdzams Senātā desmit dienu laikā no lēmuma pieņemšanas dienas. Likuma 132. p. 1. daļas 1. punktā paredzēts, ka tiesnesis atsakās pieņemt prasības pieteikumu, ja strīds nav pakļauts tiesai, bet 2. punktā — ja prasību cēlusi persona, kurai nav prasības tiesību. 223. panta 1. un 2. punktos paredzēts, ka tiesa izbeidz tiesvedību lietā, ja lietas izskatīšana nav pakļauta tiesai vai ja prasību cēlusi persona, kurai nav prasības tiesības. Likuma desmitā sadaļa regulē kasācijas tiesvedību. Likumā nav ietverts pašlaik spēkā esošais ierobežojums, ka nav pārsūdzams otrās instances tiesas spriedums, ja prasības summa nepārsniedz 100 latus.

Kā jau minēts raksta pirmajā daļā (apskatot koleģialitātes principu lietu izskatīšanā), ar rīcības sēdes senatoru kolēģijas vienbalsīgu lēmumu lietu var nodot izskatīšanai kasācijas kārtībā paplašinātā Senāta sastāvā. Tādas pašas tiesības ir senatoru kolēģijai, kura izskata lietu triju senatoru sastāvā, ja tiesa nenonāk pie vienota viedokļa vai visi senatori uzskata, ka lieta izskatāma paplašinātā sastāvā. Jaunais likums nesatur aizliegumu senatoram, kurš piedalījies rīcības sēdē, piedalīties lietas izskatīšanā kasācijas instances tiesā.

Likumā vairs nav paredzēta kasācijas instances tiesība apturēt lietas izskatīšanu un griezties pie Augstākās tiesas priekšsēdētāja ar lūgumu sasaukt Augstākās tiesas plēnumu, lai izskatītu konkrētu jautājumu par nepieciešamību dot likuma iztulkojumu (CPK 342.1.p.).

Precīzākā redakcijā ir izteikts pants "Kasācijas instances tiesas norādījumu obligātums" (likuma 476.p., CPK 342.5.p.). 476. panta 1. daļa nosaka: likuma tulkojums, kas izteikts kasācijas instances tiesas spriedumā, ir obligāts tiesai, kas šo lietu izskata no jauna. Panta 2. daļa paredz, ka kasācijas instances tiesa nenorāda savā spriedumā, kāds spriedums jātaisa, izskatot lietu no jauna. 59. nodaļa "Lietas jauna izskatīšana sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem" būtiski neatšķiras no CPK paredzētiem noteikumiem un kārtības, kāda paredzēta lietu ierosināšanai un izskatīšanai sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, tomēr nepieciešams norādīt uz divām niansēm.

Saskaņā ar spēkā esošā CPK 343.1. panta 2. daļas 1. punktu jaunatklātie apstākļi ir tādi būtiski lietas apstākļi, kas pastāvēja lietas izskatīšanas laikā, bet nebija un nevarēja būt zināmi tiesai, bet jaunā likuma 479. panta 1. punkts paredz, ka par jaunatklātiem apstākļiem atzīst būtiskus lietas apstākļus, kas pastāvēja lietas izskatīšanas laikā, bet nebija un nevarēja būt zināmi pieteikuma iesniedzējam.

Otra atšķirība ir tā, ka CPK 343.5. panta 3. daļa paredz tiesību pārsūdzēt tiesas lēmumu, ar kuru noraidīts pieteikums sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, bet jaunā likuma 482. panta 4. daļā paredzēta tiesība pārsūdzēt gan lēmumu, ar kuru pieteikums apmierināts, gan lēmumu, ar kuru pieteikums noraidīts.

Likuma 60. nodaļā (483.–485.p.p.) paredzētas Augstākās tiesas priekšsēdētāja, Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētāja un ģenerālprokurora tiesības iesniegt protestu Senātam par spēkā stājušos tiesas nolēmumu. Šādas tiesības paredzētas arī spēkā esošajā CPK (343.1.p. 3. un 4.d.).

Jaunajā likumā detalizētāk izstrādāti pamati protesta iesniegšanai. Saskaņā ar likuma 484. pantu pamats protesta iesniegšanai par spēkā stājušos tiesas nolēmumu ir būtiski materiālo vai procesuālo tiesību normu pārkāpumi, kas konstatēti lietās, kuras ir izskatītas tikai pirmās instances tiesā, ja tiesas nolēmums nav pārsūdzēts likumā noteiktajā kārtībā no lietas dalībniekiem neatkarīgu iemeslu dēļ vai ar tiesas nolēmumu aizskartas valsts vai pašvaldību iestāžu tiesības vai to personu tiesības, kuras nav bijušas lietas dalībnieki.

Kā jau iepriekš minēts, pilnīgi jauna, salīdzinot ar CPK, likumā ir D daļa "Šķīrējtiesa", kas regulē šķīrējtiesu izveidošanu, nosaka šķīrējtiesā izšķiramos strīdus, regulē šķīrējtiesas līgumu, procesu, strīda izšķiršanas kārtību, nolēmumu pieņemšanu un to izpildi.

Rakstā, kas veltīts Civilprocesa likumam kopumā, nav mērķtiecīgi sīki analizēt visu šķīrējtiesu procesu, tāpēc norādīšu uz, manuprāt, svarīgākajiem aspektiem.

486. pants paredz, ka šķīrējtiesu var izveidot konkrēta strīda izšķiršanai un šķīrējtiesas var darboties arī pastāvīgi. Līgumu par strīda nodošanu izšķiršanai šķīrējtiesā var noslēgt rīcībspējīga fiziska persona neatkarīgi no pilsonības un dzīvesvietas, kā arī Latvijā vai ārvalstī reģistrēta juridiska persona. Līgums slēdzams rakstveidā. Saskaņā ar likuma 487. pantu šķīrējtiesā var nodot izšķiršanai jebkuru civiltiesisku strīdu, izņemot strīdu: 1) kas saistīts ar grozījumiem Civilstāvokļa aktu reģistrā; 2) kas saistīts ar aizbildnībā vai aizgādnībā esošu personu tiesībām vai ar likumu aizsargātām interesēm; 3) par lietu tiesību nodibināšanu, grozīšanu vai izbeigšanu attiecībā uz nekustamu īpašumu, ja strīda dalībnieku vidū ir persona, kurai ar likumu ir ierobežotas tiesības iegūt nekustamu lietu īpašumā, valdījumā vai lietošanā; 4) izspriešana varētu aizskart tādas personas tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses, kura nav šķīrējtiesas līguma dalībniece; 5) kurā kaut viena puse ir valsts vai pašvaldības iestāde.

Saskaņā ar likuma 488. pantu šķīrējtiesai saistošas ir tikai likuma D daļā noteiktās procesuālās normas, ja vien šajā daļā nav noteikts citādi. Attiecībā uz materiālo tiesību normu piemērošanu strīda izšķiršanā jāņem vērā likuma 489. pants. Saskaņā ar šī panta 1. daļu puses ir tiesīgas vienoties par to, pēc kādiem likumiem vai kādām darījumu paražām apspriežamas to savstarpējās attiecības. Tāda vienošanās ir spēkā, ciktāl tā nav pretrunā ar Civillikuma 19., 24. un 25. panta noteikumiem.

Ja šādas vienošanās nav bijis vai šķīrējtiesa to atzinusi par spēkā neesošu, pušu tiesiskajai attiecībai piemērojamais likums nosakāms saskaņā ar Civillikuma ievada noteikumiem. Saskaņā ar likuma 495. pantu par strīda pakļautību lemj pati šķīrējtiesa, arī gadījumos, kad kāda no pusēm apstrīd šķīrējtiesas līguma esamību vai spēkā esamību.

Šķīrējtiesnesis ir persona, kas atbilstoši šķīrējtiesas līguma un šā likuma noteikumiem ir iecelta strīda izšķiršanai. Par šķīrējtiesnesi var iecelt jebkuru rīcībspējīgu personu neatkarīgi no tās pilsonības un dzīvesvietas, ja šī persona rakstveidā ir piekritusi būt par šķīrējtiesnesi (497.p.).

Šķīrējtiesnešu skaitam jāveido nepāra skaitlis. Ja puses nav vienojušās par šķīrējtiesnešu skaitu, šķīrējtiesa sastāv no trim šķīrējtiesnešiem. Šķīrējtiesa var būt arī viens šķīrējtiesnesis, ja puses tā vienojušās (498.p.).

Šķīrējtiesnešu iecelšanas kārtību nosaka puses. Ja šķīrējtiesas līgumā noteikts, ka strīdu izšķir pastāvīgā šķīrējtiesa, šķīrējtiesnešus ieceļ saskaņā ar šķīrējtiesas reglamentu (499.p.).

Likuma 518. pants regulē strīda izšķiršanu šķīrējtiesā. Tajā paredzēts, ka, ievērojot pušu noslēgto šķīrējtiesas līgumu, šķīrējtiesa rīko sēdes, lai noklausītos pušu paskaidrojumus un iebildumus, kā arī lai pārbaudītu pierādījumus (mutvārdu process), vai izšķir strīdu, pamatojoties tikai uz iesniegtajiem rakstveida pierādījumiem un materiāliem (rakstveida process). Šķīrējtiesa rīko mutvārdu procesu arī tad, ja puses vienojušās par rakstveida procesu, bet kāda no pusēm līdz nolēmuma pieņemšanai pieprasa mutvārdu procesu.

Pierādīšanas līdzekļi šķīrējtiesā var būt pušu paskaidrojumi, rakstveida pierādījumi, lietiskie pierādījumi un ekspertu atzinumi (521.p. 1.d.). Visi nolēmumi šķīrējtiesā, ja tajā ir vairāk nekā viens šķīrējtiesnesis, tiek pieņemti ar vienkāršu balsu vairākumu. Šķīrējtiesas nolēmums stājas spēkā tā pieņemšanas dienā. Tas nav pārsūdzams, un par to nevar iesniegt protestu (528.p.).

66. nodaļa regulē šķīrējtiesas nolēmumu izpildi. Saskaņā ar 533. pantu šķīrējtiesas nolēmums pusēm ir obligāts un izpildāms labprātīgi šajā nolēmumā noteiktajā termiņā. Ja nolēmumā nav noteikts tā izpildes termiņš, šķīrējtiesas nolēmums izpildāms nekavējoties (533.p. 1.d.).

Ja šķīrējtiesas nolēmums izpildāms Latvijā un labprātīgi netiek pildīts, ieinteresētā puse ir tiesīga griezties rajona (pilsētas) tiesā pēc šķīrējtiesas atrašanās vietas ar pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu šķīrējtiesas nolēmuma piespiedu izpildei (533.p. 2.d).

Saskaņā ar likuma 535. pantu lēmumu par izpildu raksta izsniegšanu vai motivētu atteikumu to izsniegt pieņem tiesnesis vienpersoniski uz iesniegtā pieteikuma un tam pievienoto dokumentu pamata piecu dienu laikā pēc pieteikuma iesniegšanas, neaicinot puses. Lēmums par izpildu raksta izsniegšanu stājas spēkā nekavējoties. Par lēmumu atteikt izsniegt izpildu rakstu var iesniegt blakussūdzību desmit dienu laikā pēc tam, kad prasītājs saņēmis lēmuma norakstu.

Likuma E daļa veltīta spriedumu izpildei. Trīspadsmitajā sadaļā regulēti tiesas spriedumu izpildes vispārīgie noteikumi — noteikti tiesu un citu institūciju nolēmumi, kas jāizpilda, izpildu dokumenti, tiesu izpildītāja statuss un izpildu lietvedības vispārīgie noteikumi.

Atšķirībā no spēkā esošā CPK 357. panta, kurā paredzēts, ka pareizu un savlaicīgu tiesas spriedumu izpildīšanu kontrolē Tieslietu ministrijas Tiesu izpildītāju departaments, jaunā likuma 548. panta otrā daļa paredz, ka pareizu un savlaicīgu tiesas spriedumu izpildi kontrolē rajona (pilsētas) tiesas priekšsēdētājs vai viņa noteikts tiesnesis.

552. pantā paredzēti parādnieka pienākumi un to neizpildīšanas sekas. Parādnieka pienākums ir pēc uzaicinājuma ierasties pie tiesu izpildītāja un sniegt paskaidrojumus par savu mantisko stāvokli un darbavietu (panta 1. daļa). Panta 3. daļā paredzēts: ja parādnieks pēc uzaicinājuma neierodas pie tiesu izpildītāja, atsakās dot paskaidrojumus vai nesniedz likumā noteiktās ziņas, tiesu izpildītājs var griezties tiesā, lai tā izlemtu jautājumu par šīs personas atbildību. Tiesa var pieņemt lēmumu par parādnieka atvešanu piespiedu kārtā, kā arī uzlikt viņam naudas sodu līdz simt latiem.

Četrpadsmitās sadaļas septiņās nodaļās sīki reglamentēta tiesas spriedumu izpildes piespiedu līdzekļu piemērošana. Atsevišķas nodaļas veltītas piedziņas vēršanai uz kustamo mantu (71. nodaļa), uz darba samaksu un citām naudas izmaksām (72. nodala), uz nekustamo īpašumu (73. nodaļa), 74. nodaļā regulēta tiesas piespriestās mantas piespiedu nodošanas un ar tiesas spriedumu uzlikto darbību izpildīšanas kārtība.

76. nodaļā paredzēta piedzinēja, parādnieka un citu personu tiesību aizsardzība, izpildot tiesas spriedumu.

632. pantā paredzēts, ka tiesu izpildītāja darbības sprieduma izpildīšanā vai viņa atteikumu izpildīt šādas darbības piedzinējs vai parādnieks var parsūdzēt rajona (pilsētas) tiesā pēc tiesu izpildītāju kantora atrašanās vietas. Sūdzību izskata tiesas sēdē 15 dienu laikā. Par tiesas sēdi paziņo parādniekam un piedzinējam, kā arī tiesu izpildītājam. Par tiesas lēmumu var iesniegt blakussūdzību.

Citu personu pieteiktais civiltiesiskais strīds, kas saistīts ar tās mantas piederību, uz kuru vērsta piedziņa, pēc likuma 633. panta 2. daļas tiek izskatīts tiesā saskaņā ar prasības tiesvedības noteikumiem (prasības par mantas izslēgšanu no aprakstes akta).

Likuma F daļā "Nobeiguma noteikumi" regulēta ārvalstu tiesu nolēmumu atzīšanas un izpildīšanas, kā arī ārvalstu tiesu uzdevumu izpildīšanas kārtība.

637. pants paredz, ka pieteikums par ārvalsts tiesas nolēmuma atzīšanu un izpildīšanu ir piekritīgs izskatīšanai rajona (pilsētas) tiesā, kuras teritorijā nolēmums izpildāms.