MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

Pa barikāžu ceļu

Latvijas Kara muzejā, kas izšķirošajās 1991.gada janvāra dienās un naktīs

bija notikumu epicentrā, vakar, 20. janvārī, atklāja izstādi "Ceļš uz barikādēm"

Pārkāpjot slieksni, apmeklētājs te nonāk it kā sarkanā būrī, kas sauc atmiņā gadu desmitus, kad pāri Latvijas zemei un tautai kā slogs gūlās sarkanais totalitārisms, pāri gāja kara briesmas, deportācijas un kolektivizācijas posts. Fotoattēli, butaforiski lielportreti, dažādas dokumentālas liecības sauc atmiņā pagātnes rēgus — Staļina un vēlāko gadu lielvadoņu tirāniju, genocīdu pret Latvijas tautu. Komunistu partijas nacionālo politiku ilustrē lopu vagoni, vientuļi krusti Sibīrijas sniegos, pamestās lauku sētas. "Fronti tēva pagalmā" liek atcerēties pasta trīsstūrīši, kas sūtīti gan no kara lauka, gan izsūtījuma vietām. Par čekistu "varoņdarbiem" stāsta arī VDK virsnieka Alfona Novika 20 ordeņi un medaļas, viņa personas dokumenti, kas rāda, ka jau 1937.gadā ievēlētajā PSRS Augstākajā padomē viņš bijis Tautību padomes deputāts no Latvijas PSR.

Izstādes centrālā daļa atgādina komunālo dzīvokli — padomju sistēmai tik raksturīgo fenomenu. Izstaigājot "sarkanā būra" labirintus un ieskatoties "komunālā dzīvokļa" šaurībā, apmeklētājs nonāk uz latviešu tautas pretošanās ceļa, kas vedina domāt par savas nacionālās identitātes saglabāšanu, mudina salauzt okupācijas un komunistiskās ideoloģijas "būri". Tas ir ceļš uz Latvijas valsts atjaunošanu un izcīnītās neatkarības aizstāvēšanu.

Ekspozīciju vainago Barikāžu dienu plakāti ar latviešu un krievu valodā rakstītiem lozungiem "Vardarbība nav varonība! Varonība ir neizpildīt noziedzīgas pavēles!", "Komunisti — ar tankiem, tauta — ar traktoriem". Un gluži vienkāršs paziņojums: "Kara muzejā (Pulvertornī) Rīgas aizstāvjus pacienā ar karstu tēju un sviestmaizēm."

Šo izstādi Latvijas Kara muzeja saime gatavojusi veselu gadu. Ar saviem materiāliem ekspozīciju bagātina Latvijas Valsts arhīvs, Latvijas Vēstures muzejs, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, Latvijas Fotogrāfijas muzejs un Latvijas Policijas akadēmijas muzejs.

Izstādes atklāšanas ceremonijā runāja tādi vīri kā Austris Ozols, kas uz barikādēm bija no pirmās līdz pēdējai stundai un pēc tam rūpējās par to, lai Svētā Gara tornī plīvotu sarkanbaltsarkanais karogs. Saeimas deputāts Dzintars Rasnačs teica izstādes veidotājiem lielu paldies par reālajām, patiesajām vēstures liecībām, kas daudziem ļaus labāk izprast Latvijas ceļu uz neatkarību un palīdzēs likvidēt vienu otru balto plankumu mūsu nesenajā vēsturē. Izstāde aicināta audzināt jaunatnē patriotisma jūtas, jo to pamatā jābūt savas tautas un valsts vēstures zināšanai.

Pārliecinoši par to runāja Lidija Doroņina–Lasmane:

— Es piedzimu brīvā Latvijā, kad patriotisms tika turēts cieņā. Augu zemnieku sētā, ticīgu vecāku ģimenē. Skolā mums tika mācīts viss labākais, kas bija latviešu literatūrā, pašā dzīvē. Jaunības maksimālisma gados man nācās saskarties ar diviem totalitāriem režīmiem, savām acīm redzēt gan 14.jūnija izvešanas, gan to, kā fašisti apšāva ebrejus un ne tikai ebrejus vien. Es no sirds pateicos Dievam, ka varu atkal dzīvot brīvā Latvijā. Kad satieku savus cietuma un lēģera biedrus, mēs ik reizes pieminam tos, kuri neatgriezās, kuru vairs nav mūsu vidū. Nekurnēsim par savām ikdienas likstām un grūtībām. Lielākā vērtība ir pati brīvība, gara brīvība.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Izstādes pirmie apmeklētāji — tie, kam barikādēs palika daļa sirds

Tā viņi gadiem ilgi mūs uzlūkoja — no plakātiem un "mākslas darbiem"

Barikāžu dienu liecības

Cauri cietumiem un lēģeriem nesalauzta izgāja Lidija Doroņina–Lasmane

Komunāla dzīvokļa atmosfērā iejūtas Saeimas deputāts Dzintars Rasnačs

Jaunatnei tā jau ir vēsture. Kaut tā būtu — tuvā vēsture!