Godājot un gaismā ceļot savu vēsturi un tradīcijas

Sabiedrības vēsturnieks Prof. Dr. habil. hist. Rihards Treijs:

Pirmais skatupunkts

Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Jānis Stradiņš, verot vaļā savu enciklopēdisko monogrāfiju “Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā” Foto: Alma Edžiņa

Zinātnes un augstskolu sākotnē Latvijā

Latvijā un tālu aiz tās robežām pazīstamais akadēmiķis Jānis Stradiņš (1933) pēc izglītības ir ķīmiķis, bet vienlaikus arī ievērojams zinātniecības pētnieks, tās administrators un pašlaik ir Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) Senāta priekšsēdētājs. Paralēli tam viņš jau vairāk nekā pussimts gadu ir veltījis Latvijas zinātņu un augstskolu vēstures izpētei. Šo meklējumu rezultātā tapa pirmās apjomīgās, šai problemātikai domātas grāmatas: “Cilvēki, eksperimenti, idejas” (1964), “Jelgavas Pētera akadēmija” (1975, kopā ar prof. H.Strodu), “Lielā zinātnes pasaule un mēs” (1980), “Etīdes par Latvijas zinātņu pagātni” (1982), arī LZA vēsture (1998) un citas, nemaz nerunājot par daudziem rakstiem zinātniskajā un dienas presē. Akadēmiķis ir gandrīz 30 grāmatu autors. Nu tām pievienojusies “Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā” 639 lappušu lielā monogrāfija, kuru mūsu akadēmiķi pamatoti nodēvējuši par vienu no labākajiem sasniegumiem aizvadāmā gada pētniecības un grāmatniecības ražā.

J.Stradiņš sāk savu pēdējo izdevumu mazliet neierasti – protams, ar priekšvārdu, taču tam neseko historiogrāfija, bet akadēmiska lekcija “Zinātne un zinātnieks Latvijas vēsturē”, kura tikusi nolasīta LZA rudens pilnsapulcē 2002.gada 28.novembrī. Mazliet pasen? Tā var likties, pavirši izlasot tur teikto. Bet, ja iedziļinās sacītajā, tad var droši secināt, ka minētajā priekšlasījumā (un arī monogrāfijas ievadvārdos) var atrast koncentrētā, bet visnotaļ saturīgā izklāstā šīs problēmas koncepciju – pētījuma hronoloģiskie ietvari, izzināšanas objekts, avoti, letonikas konteksts, līdz šim paveiktais, ko vajadzētu turpmāk darīt šajā laukā utt. u.t.jpr.

Autors monogrāfijā sniedzis kopainu par zinātnes un augstākās izglītības veidošanos Latvijā no 13.gs. līdz pirmās oficiālās Alma mater Rīgas Politehnikuma nodibināšanas 1862.gadā un pašu latviešu inteliģences – jaunlatviešu ienākšanu Latvijas kultūrā un zinātniecībā. Viņš raksta: “Jau kopš 20.gs. 70.–80.gadiem esmu sācis pētīt zinātnes attīstību Latvijā kā vienotu vēsturisku procesu, aptverot dažādas nozares, arī humanitārās, dažādās augstskolas un zinātniskas institūcijas, Latvijas cilmes zinātnieku darbību ārpus dzimtenes, izvērtējot vietējo zinātni gan no pasaules zinātņu viedokļa un saskarē ar kaimiņvalstīm, gan kā Latvijas kultūrvēstures būtisku sastāvdaļu. Ir pētīta zinātnes attīstības vispārējā gaita Latvijā un Rīgā, vērtēts, kādās jomās un kādos laikmetos vietējie zinātnieki vairāk ir ietekmējuši starptautisko Eiropas zinātni.” (17.lpp.)

Stradiņaprāt, šo procesu Latvijā var sadalīt vairākos posmos:

1) individuāli zinātnieki un viņu biedrības no 16.gs. līdz 1862.gadam;

2) pētniecība augstākajās mācību iestādēs no 1862. līdz 1946. (1950).) gadam;

3) pētniecība LZA, augstskolās un nozaru institūtos no 1946. (1950.) līdz 1994.gadam, zinātnes profesionalizēšanās;

4) pētniecība augstskolās un institūtos kopš 1992.–1994.gada.

Pirmais posms bija ļoti ilgs – no renesanses līdz Politehnikuma izveidošanai Rīgā 19.gs. vidū. Akadēmiķis paskaidro, ka tam bija raksturīga lielākoties amatierzinātnieku darbība pilsētās – Rīgā, arī Jelgavā un Liepājā, kur dzīvojošie pedagogi, ierēdņi, ārsti, aptiekāri, bibliotekāri, mācītāji, muižnieki u.c. profesiju pārstāvji strādāja īstenībā pašu priekam. Neviens viņus nesubsidēja.

Autors norāda, ka Latvijas pirmo zinātnieku saime kopš 19.gs. bijusi multikulturāla (vienam otram šis apzīmējums mūsdienās diezin kāpēc nepatīk, īpaši runājot par 20. un 21.gs.) un daudznacionāla. Viņš ar vācbaltiešu problemātiku un viņu lomas izvērtēšanu nodarbojies jau kopš 20.gs. 50.gadiem, sagatavojot par šiem jautājumiem daudzas publikācijas, lai pamazām “reabilitētu” viņus, dodot objektīvu skatījumu par šīs tautības lomu Latvijas zinātnes pagātnē. Turklāt arī pirmie latviešu zinību vīri strādāja vairāk Pēterburgā, Maskavā, Tērbatā un ārzemēs nekā dzimtenē. Autors nav ignorējis, bet akcentējis mūsu tautiešu un vispār baltiešu ciešo saistību ar Krieviju, īpaši ar Pēterburgas Zinātņu akadēmiju (tās locekļi no Latvijas ar nepieciešamajiem datiem ir minēti viņa monogrāfijas pielikumā), kas bija ievērojams Eiropas mēroga zinātnes centrs.

Nodaļā “Īss historiogrāfisks apskats” J.Stradiņš kritiski atzīst, ka tā kā nav uzrakstīta visaptveroša zinātņu un augstskolu vēsture, šo sfēru historiogrāfija ir samērā fragmentāra. Kā tas arī nebūtu, taču tās rūpīgai analīzei viņš ir veltījis 17 lappuses, ar Tērbatas pilsētas galvas F.K.Gādebuša sastādīto un 1777.gadā Rīgā izdoto trīssējumu “Livländische Bibliothek” (“Vidzemes bibliotēku”) sākot un ar akadēmiķa P.Valdena biobibliogrāfisko rādītāju beidzot. Autors vienlaikus atzīmē, ka “arhīvu materiāli, īpaši par baltvācu zinātniskajām biedrībām un daudzām personālijām, ne tuvu vēl nav apzināti, izpētīti un ieviesti vēstures literatūras apritē” (57.lpp.), turklāt konkrēti norādot valstu glabātuves, kur tie ir meklējami.

Šīs recenzijas ierobežotā apjoma dēļ un diezin vai vispār ir vajadzīgs pārstāstīt monogrāfijas daudzo nodaļu saturu. Kam ir sevišķa interese par konkrētiku un detaļām, izlasīs pats. Taču daži vārdi ir jāsaka par noslēguma 8.nodaļu “Atskats uz letonikas sākumiem”. Kālab? Vispirms tālab, ka J.Stradiņš ir viens no, ja ne pats galvenais, šīs zinātnes nozares nodibinātājiem Atmodas laikā un pēc tam. Sākot jau ar letonikas jēdzienu un satura noskaidrošanu (kopā ar akadēmiķi Saulvedi Cimermani) šai problēmai īpaši veltītajā LZA sēdē 1995.gada 26.maijā. Nav te iespējams citēt tur pieņemto konceptuālo, bet pagaro skaidrojumu, taču gan jāuzsver, ka J.Stradiņš jaunajā grāmatā precizē un papildina iepriekš sacīto, proti: “”Letonika” ir valsts pētījumu programmas nosaukums, arī avotu kopums par Latviju un latviešiem, bet starpdisciplinārā zinātne pareizāk būtu jādēvē par letonistiku, līdzīgi kā runājam par lituānistiku, somugristiku, slāvistiku, ģermānistiku u.tml., kas ir pieņemti starptautiski nosaukumi.” (474.lpp.) Akadēmiķis bija pirmo trīs letonikas kongresu (2005, 2007, 2009) rosmīgs organizētājs, referētājs un debatētājs tajos, jaunu uzdevumu un programmu izvirzītājs. Viņš savā monogrāfijā uzsver, ka “letonistikas (ne letonikas! – R.T.) svarīgākā sastāvdaļa, tās “mugurkauls” ir [latviešu] valodas un tās dialektu pētījumi, rakstu valodas veidošana un normēšana” (474.lpp.). Šo jautājumu vispusīga apcerēšana ir jaunizdevuma 8.nodaļas kodols.

J.Stradiņš ir ne tikai pieredzējis organizators un lielisks orators, bet arī talantīgs savu darbu kā satura, tā arīdzan valodas veidotājs. Viņš kā gados seniors, bet sirdī jauns cilvēks, to darot, ņem talkā ne vairs apnikušās atsauces, bet ārpuses latviešu prātnieku iecienītās vēres (to grāmatā ir simtām!) un modernās inovācijas. Autoram patīk tādi mūsdienās samērā reti lietojami vārdi kā brīvzinātnieks, amatierzinātnieks un zinātniecība, tāpat norādnes, runājot par publikāciju skaitu bibliogrāfijās. Gribas gan pārmest viņam par pārāk biežo Tērbatas universitātes dēvēšanu par Jurjevas universitāti (466. u.c. lpp.). Formāli tas jau ir pareizi, bet mēs taču rakstām Pēteris Lielais un Katrīna Otrā… Šīs apceres autoram bija tas gods nākt pasaulē Popes un Rindas draudzē, kur nevis kā grāmatā teikts (497.lpp.) Rendā, 19.gs. kalpoja mācītājs V.Hilners. Iespējams, ka tā ir, runājot Misiņtēva vārdiem, vienkārši “driķes misēšanās”. Lietišķajos grāmatas pielikumos, kur sevišķi uzteicams objektu rādītājs, kas ir reta parādība mūsdienu Latvijas zinātniskajā literatūrā, visnotaļ noderīgs būtu bijis summary ne tikai angļu un krievu mēlē, bet arī vācu valodā, kas, nemaz nepārspīlējot, ir viena no galvenajām monogrāfijas, tā teikt, darba valodām.

Taču tie galu galā ir sīkumi. Bet kopumā – fundamentāls akadēmisks pētījums šo vārdu vislabākajā nozīmē. Lai tā autoram akadēmiķim Jānim Stradiņam tikpat labi sokas, jaunajā gadā rakstot aplūkotās monogrāfijas turpinājumu – kā viņš saka sarkanbaltsarkano grāmatu par Latvijas zinātni no 1862. līdz 1940. (1944.) gadam.

 Ad rem! (Pie lietas!)

Zinātņu vēsturnieks Dr.sc.ing.h.c. JĀNIS KLĒTNIEKS:

Otrais skatupunkts

Zinātnes un izglītības gadsimtu ceļos

 Īsi pirms Ziemassvētkiem Latvijas vēstures institūta apgāds kā krāšņu šā gada vainagojumu izdevis sabiedrībā augsti cienītā LZA akadēmiķa Jāņa Stradiņa jauno grāmatu “Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā”. Šis fundamentālais darbs aptver gandrīz 700 gadus ilgu zinātņu vēstures posmu no vācu krustnešu ienākšanas latviešu cilšu zemē līdz pirmās augstākās izglītības mācību iestādes – Rīgas Politehnikuma nodibināšanai 1862.gadā. Atšķirībā no iepriekš veiktajiem vēsturnieku pētījumiem un publicētajiem darbiem J.Stradiņa jaunā grāmata ar tajā ietverto saturu un izklāsta veidu iezīmē Latvijas zinātņu un filozofijas vēsturē jaunu — humānistisko vēstures virzienu, kas atklāj izglītības un zināšanu izplatības ceļus, to cēlonības un seku kopsakarus, dažādo notikumu un apstākļu raksturu un izceļ personības, kuras veicināja zinātnes attīstību mūsu zemē pirms Latvijas valsts nodibināšanas. Autors parāda vēsturiskās likumsakarības, kas gadsimtus saliedē vienotā laikmetu un notikumu vēstures kopainā.

Līdzvērtīgs un tik plašs pētījums zinātnes un augstākās izglītības vēsturē nav veikts kopš jauno zinātņu nozaru rašanās 19.gadsimta pirmajā pusē. Tolaik Baltijas zinātņu vēsturē plašāko apcerējumu šajā virzienā sarakstīja vācbaltu vēsturnieks Johans F.Reke kopā ar Karlu E.Napjerski, publicējot četros sējumos ievērojamo darbu – “Allgemeines Schriftsteller – und Gelehrtenlexikon der Provinzen Livland, Ehstland und Kurland” (Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes vispārējo rakstnieku un zinātnieku leksikonu). Tagad J.Stradiņš turpina un paplašina šo klasisko vēstures epohālo pētniecības tradīciju.

Grāmatas autors balstās uz vēstures pirmavotu un daudzu zinātnieku publicējumiem, kas tapuši pēdējo divu gadsimtu laikā. Šie darbi izvērtēti mūsdienu zinātniskās domas skatījumā, taču attiecināti uz senajiem laikmetu apstākļiem, kādi tolaik bijuši latvju zemē un tās apkārtnē Eiropā. Grāmata ir patstāvīgs zinātnisks pētījums. Materiāli tai tikuši krāti ilgus gadus, iepriekš publicējot dažādas vēsturiskās apceres atsevišķos rakstos un referējot zinātniskajās konferencēs.

Daudzi lasītāji atcerēsies J.Stradiņa agrākajos gados izdoto grāmatu klāstu, sākot ar pirmo darbu “Cilvēki, eksperimenti, idejas” (1964) un kopā ar vēsturnieku Heinrihu Strodu sarakstīto “Jelgavas Pētera akadēmija” (1975). Pēc tam sekoja “ “Lielā zinātnes pasaule un mēs” (1980), “Etīdes par Latvijas zinātņu pagātni” (1982), “Lomonosovs un Latvija” (1987) un “No Grindeļa līdz mūsdienām” (1996). Visos šajos darbos J.Stradiņš meklējis un izcēlis no pagātnes aizmirstības daudzus vēsturiskos faktus un personības, kuras ataino zinātnes un augstskolu izglītības izaugsmes kopsakarus. No vietējiem apstākļiem mests plašs skatiens uz kaimiņvalstīm un uz Eiropas kultūrvēsturisko telpu.

Nupat izdotajā jaunajā grāmatā J.Stradiņš raksta, ka tajā “pētīta zinātnes attīstības vispārējā gaita Latvijā un Rīgā, vērtēts, kādās jomās un kādos laikmetos vietējie zinātnieki ir ietekmējuši starptautisko Eiropas zinātni”. Jau agrākajos darbos grāmatas autors norādījis, cik svarīgi sniegt apsvērumus par zinātnes un zinātnieku vietu un lomu katra laikmeta sabiedrībā, it īpaši attiecinot to uz vietējo vēsturi. Dažādos laikos vēsturē nostiprinājušies atšķirīgi viedokļi un vērtību sistēmas, ko pauduši gan vācbaltu, gan krievu un latviešu vēstures pētnieki. J.Stradiņš to pārskatījis un meklējis jaunu vēsturisko kopsakaru, balstītu uz mūsdienu zināšanām un uzkrāto vēstures pētījumu klāstu, kas ļauj sakārtot pilnīgāku sabiedrības uzskatu sistēmu un sniedz ieguldījumu latviskajā kultūrā.

Autors savā grāmatā apskatāmo laikmetu hronoloģiski iedala raksturīgos zinību uzkrāšanas un izaugsmes periodos. Sākuma periods, 13.–16.gadsimts, nosaukts par zināšanu un māku uzņemšanas jeb recepcijas laikmetu viduslaiku Livonijā. Šajā periodā pamatiedzīvotāji iepazinās ar svešo iebraucēju dzīvesveidu, amatniecisko prasmi un tehnikas jauninājumiem. Pilsētnieku vidū sāka izplatīties viduslaiku zināšanas jeb “brīvās mākslas” – lasītprasme un rakstība, dialektika, aritmētika, astronomija un kalendārs, mūzika, medicīna un teoloģija. Līdz ar grāmatu iespiešanas prasmes un reformācijas izplatību mūsu novados uzplauka arī pirmie intelektuālās domas asni.

Tad seko “teoloģiskais gadsimts”, nosacīti ietverot vēsturisko posmu pēc Livonijas sabrukšanas līdz Vidzemes pakļaušanai zem zviedru varas (1561–1721) un ar laikmeta intelektuālo situāciju karu plosītajā zemē. “Teoloģiskajā gadsimtā” zinātne un izglītība vispārēji pakļāvās Bībeles autoritātei un teoloģijas doktrīnām. Rīgā un Kurzemes hercogistē izveidojās jauna intelektuālā situācija. Rīga nodibināja savu tipogrāfiju, tika iespiesti literārie darbi, uzplauka humānistiskā mācība, uzlabojās skolu sistēma, nodibināja Akadēmisko ģimnāziju un pirmās skolas latviešu bērniem. Bībeli tulkoja latviešu valodā, ko paveica mācītājs Ernsts Gliks. Atsevišķus fragmentus pārtulkoja arī Jānis Reiters, latvietis, kurš pirmais ieguva zinātņu doktora grādu. Rīdzinieku bērni studēja ārzemju universitātēs un arī zviedru nodibinātajā Tērbatas universitātē. Perioda beigās zinātniskā doma atbrīvojās no viduslaiku astroloģijas.

Nākamais jau ir literatūrā pazīstamais “filozofijas gadsimts” vai vēsturē – zviedru un krievu varas gadi (1721–1800), kura laikā latvieši iepazinās ar ārpasaules “augsto gudrību” (Vecais un Jaunais Stenders). Apgaismības idejas savos darbos pauda Johans G.Hāmanis, Johans G.Herders, Garlībs Merķelis un citi. Aizsākās dažādi pētījumi dabaszinātnēs un radās tehniskie projekti, kuru tālākvirzību veicināja sadarbība ar ārvalstu zinātniskajiem centriem un Pēterburgas Ķeizarisko Zinātņu akadēmiju. Tika publicēti atsevišķi zinātniskie pētījumi.

J.Stradiņš īpaši no filozofiskā gadsimta izdala Jelgavu, kurā par nozīmīgu zinātnisko centru izveidojās Kurzemes hercoga Pētera Bīrona dibinātā Academia Petrina (1775). Dabaszinātnē pētījumus tur veica Johans M.G.Bēzeke, bioloģijā un ķīmijā – Johans J.Ferbers. Pazīstama kļuva Akadēmijas astronomiskā observatorija, kurā novērojumus izdarīja Vilhelms G.F.Beitlers ar savu palīgu latvieti Ernstu J.Bīnemani. Neilgu brīdi akadēmija ieguva pat universitātes statusu (1796), bet to zaudēja, kad Ķeizarisko universitāti nodibināja Tērbatā (1802). Tomēr Jelgavas akadēmija saglabāja izglītības un zinātnes spožumu vēl uz ilgāku laiku, it īpaši pateicoties Magnusa G.Paukera darbībai.

Arī Rīgā šajā laikā nostiprinājās atsevišķi dabaszinātņu virzieni, kuros darbojās Georgs F.Parrots, Dāvids H.Grindelis, Oto V.Hūns u.c. Šo zinātnieku darbība noveda pie vispārējā dabas pētniecības pacēluma perioda vai “biedrību gadsimta”. Tas hronoloģiski ietver visu 19.gadsimta pirmo pusi līdz Rīgas Politehnikuma nodibināšanai. Biedrību gadsimtā kā atsevišķa virsotne Eiropas zinātņu kalnājā izceļas Tērbatas universitāte, kurā augstāko izglītību ieguva pirmie latviešu skolotāji, teologi, juristi, dabaszinātnieki.

Tērbatas universitāte izveidojās par latviešu akadēmiskās inteliģences šūpuli. Ģeoloģiskās un arheoloģiskās izpētes pamatus tur licis Konstantīns Grēvinks, zooloģijā Gustavs Flors, tur strādājis latviešu rakstības pārveidotājs Juris Bārs, matemātiķis Kārlis Pētersons u.c. Tērbatā studējošie latvieši – Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons, Juris Alunāns – kļuva par jaunlatviešu kustības aizsācējiem un latviešu tautiskās apziņas cēlājiem. Tērbatas universitātei ne mazāk svarīga nozīme bija kā galvenajai virzītājai uz zinātnes un augstākās izglītības tapšanu Rīgas Politehnikumā un vēlākajā Latvijas Universitātē.

Grāmatas nobeigumā pievienota nodaļa, kurā autors sniedz atskatu uz letonistikas sākumiem. Letonistika jeb letonika mūsdienās izveidojusies kā atsevišķs vēstures pētniecības novirziens par Latviju un latviešiem kā tautu, valodu un kultūru. Šis zinātnes novirziens pēc savas būtības aptver latviešu valodas, senvēstures, etnoloģijas, folkloras, mītu, kultūrvēstures pētījumus un vēstures avotus. No apjomīgā tautas garīgās kultūras materiālu klāsta autors ieskicē tikai dažas raksturīgākās iezīmes, kas saistītas ar kopējo zinātņu un izglītības vēsturi. Vispirms tie ir pirmie latviešu valodas pētījumi, salīdzināmās valodniecības aizsākumi, nozīmīgākie senvēstures, etnoloģijas un vēsturiskās ģeogrāfijas darbi, latviešu literāro biedrību darbība u.tml. Autora izteiksmīgā stilā rakstīto notikumu apskatā lasītājam iespējams gūt jaunus iespaidus un uzzināt sen zudušus vai nezinātus faktus.

Lai gan J.Stradiņa grāmata pati pēc satura un faktu daudzuma uzskatāma par enciklopēdisku darbu, lasītājs tās pielikumā vēl atradīs svarīgāko notikumu hronoloģiju zinātnes un augstākās izglītības vēsturē Latvijā, kā arī no mūsu novadiem ievēlēto Pēterburgas Ķeizariskās Zinātņu akadēmijas locekļu sarakstu un pārskatu par 18.gs. beigās – 19.gs. pirmajā pusē dibinātajām zinātniskajām un zinātniski tehniskajām biedrībām. Paliekošu vērtību saglabās J.Stradiņa un Dz.Cēberes sastādītais 1639 personu rādītājs ar dzimšanas un miršanas datiem, kas ir nenovērtējami bagātīgs izziņas materiāls tālākajiem pētījumiem zinātņu vēsturē.

Savas grāmatas pēcvārdā J.Stradiņš uzsvēris vēstures pētniecības lielo nozīmi sabiedrības uzskatu veidošanā: “Bagāta un cienījama ir tā nācija, kas prot godāt savu vēsturi, savas tradīcijas un, veidojot jaunas, neiznīcināt senās.” Šim vadmotīvam vienmēr sekojis pats akadēmiķis J.Stradiņš un paudis to savos humānistiskajos vēstures pētījumos. Lai šis vadmotīvs kļūst par ceļa zvaigzni katram no mums, kopjot latvisko kultūru un virzot to nākamībā!