Lai informācijas lauks ne sabiedrības šķēlējs, bet vienotājs

Diskusijā

par sabiedrības

integrāciju

Reiterna namā Rīgā 25.maijā notika apaļā galda diskusija par sabiedrības integrācijas koncepcijas informācijas sadaļu.

Ministru kabineta akceptētajā dokumentā "Sabiedrības integrācija Latvijā. Valsts programmas koncepcija", kas līdz ar publikāciju "Latvijas Vēstneša" 10.marta numurā tika nodots apspriešanai sabiedrībā, atzīmēts, ka valsts informācijas politika (vai tās trūkums) būtiski ietekmē sabiedrisko apziņu un vienotas vērtību sistēmas nostiprināšanos sabiedrībā. Konstatēts, ka šobrīd Latvijā pastāv divas informācijas telpas, kuras gandrīz nemaz nepārklājas un aptver attiecīgi latviski un krieviski runājošās auditorijas. Latvijas krieviski runājošo iedzīvotāju informācijas telpa vēl lielā mērā ir daļa no Krievijas informācijas telpas, Krievijas informācijas avotiem joprojām ir liela ietekme daudzu Latvijas iedzīvotāju apziņas veidošanā. Šajās informācijas telpās dominē atšķirīgas tēmas, bet tajos jautājumos, kur interese pārklājas, ļoti bieži tiek aizstāvētas atšķirīgas, bieži pat pilnīgi pretējas pozīcijas. Skepse, aizvainojums, ironija raksturīga daudziem materiāliem, ko publicē vairāki Latvijā krievu valodā iznākošie preses izdevumi. Tiek akcentētas pārestības, ko nepilsoņiem (kā ekvivalents bieži tiek lietoti termini "krievvalodīgie" vai vienkšārši "krievi") nodara Latvijas valsts, šā uzskata atbalstīšanai tiek attiecīgi veidotas intervijas ar citu valstu, vispirms jau Krievijas, politiķiem. Latviešu un krievu valodā iznākošās preses materiālu saturs un ievirze parasti vairāk vai mazāk saskan sociālo problēmu, vietējās dzīves notikumu atspoguļojumā, kā arī kritizējot valdību un Saeimu.

Visumā zemais dzīves līmenis šobrīd daudziem Latvijas iedzīvotājiem liedz pietiekami plašu pieeju dažādiem informācijas avotiem. Tas mazina viņu spēju orientēties situācijā un to ietekmēt. Valdība un tās institūcijas nepievērš pienācīgu uzmanību iedzīvotāju informēšanai par savu darbu. Nav apzināta un noteikta valsts loma nacionālo kultūras vērtību aizsardzībā un nacionālo interešu nodrošināšanā informācijas telpas globalizācijas apstākļos.

Valsts programams koncepcijas izstrādes grupas un Žurnālistu savienības rīkotajā diskusijā piedalījas Saeimas deputāti, sociologi un tiklab latviešu, kā arī krievu valodā iznākošo laikrakstu žurnālisti.

Ievadot sarunu, Ābrams Kļeckins teica:

— Iepriecina tas, ka tomēr esam spējīgi vairāk uzklausīt, sadzirdēt cits citu, respektēt dažādus viedokļus. Sarūgtina tas, ka nav izdevies panākt, lai diskusijā iesaistītos Latvijas sabiedrība. Nav izdevies panākt, lai cilvēki saprastu, ka jebkurš lēmums jāpieņem ar to cilvēku līdzdalību, uz kuriem tas attiecas. Joprojām vērojama savstarpēja atsvešinātība, neieinteresētība. Latviešu rakstošā un raidošā prese joprojām darbojas par sevi un krievu prese par sevi. Nav dialoga. Neesam vēl pietiekami apzinājušies, ka nepieciešama atklāta sabiedriska diskusija, kurā nav tik svarīgi uzvarēt, cik sadzirdēt un saprast citam citu. Ir labi, ka tapusi šī sadarbības integrācijas koncepcija, taču ar tās apspriešanu vēl nekas nebeigsies. Lai notiktu integrācija, tas prasīs gadus. Varbūt nomainīsies pat paaudzes. Varbūt etnisko integrāciju, kas tiek politizēta, vajadzētu pagriezt vairāk kā sociālo integrāciju. Tas veidotu daudz plašāku saprašanās lauku. Un pats process būtu krietni kvalitatīvāks un konstruktīvāks.

O.Tipāns

runāja kā valsts programmas koncepcijas līdzautors:

— Viegli ir uzmest lūpu un vīzdegunīgi paiet malā, grūtāk — meklēt risinājumus. Mēs pārāk maz runājam un diskutējam par svarīgām lietām. Šīs koncepcijas darbs sākās pie baltas lapas. Autoriem tika dota akadēmiska brīvība, un visa darba pamatā bija pašu profesionālā pieredze, zināšanas un godaprāts. Tagad diskusijās daudz tiek runāts par izglītību un valodu, taču informācijas joma ir ne mazāk svarīga. Informācija skar visus. Koncepcija nav Bībele, tā nedod atbildes uz visiem jautājumiem, taču būtiskākās sabiedrības integrācijas problēmas tajā ir skartas.

Saeimas deputāte V.Lāzo: — Sabiedrības integrācijas programmas koncepcija tapa sarežģītā laikā, kad notika Saeimas vēlēšanas un valdību maiņa. Ministrijas, rakstot savu koncepcijas daļu, nav uzrādījušas konkrēto projektu finansēšanas avotus. Lielākā daļa tiks finansēta trejādi — no valsts budžeta, starptautiskajiem fondiem un sabiedrisko organizāciju līdzekļiem. Darbu apgrūtina tas, ka vēl nav izkristalizējušās sociālās grupas. Tās tikko sāk veidoties. Un daudzās jomās vēl ir lielas neskaidrības. Pat starptautiskos dokumentos netiek skaidri formulēts, kas uzskatāma par etnisko grupu, kas par nacionālo minoritāti. Paši sāpīgākie jautājumi rodas saistībā ar valodas politiku.

Politoloģe I.Ostrovska: — XXI gadsimtā informācijas sfēra neapšaubāmi būs pati svarīgākā. Jau tagad tā iznāk priekšplānā. Sabiedrībai jādod iespēja izteikt sevi un saņemt informāciju.

M.Zīle:

— Šim laikam ir jāiziet cauri. Arī integrācijai. Kaut gan man, domājot par šo laiku, nāk prātā Regīnas Ezeras gan citā sakarā rakstītais: "Mēs jūtamies kā nepieredzējuši mīlētāji, kas visu laiku baidās par sekām." Mani visvairāk uztrauc provinces un Rīgas nošķirtība. Laucinieki ir ļoti tieši cilvēki. Un viņi ir pamanījuši, ka Rīga dzīvo savu dzīvi un rīdziniekiem Krētas sala un Aloja šķiet atrodamies vienlīdz tālu.

Saeimas deputāts A.Seiksts: — Liels ieguvums ir jau pats fakts, ka šāds dokuments ir tapis. Es uzskatu, ka valsts vislabāk var palīdzēt medijiem, nejaucoties to darbā. Jāiet pašregulācijas ceļš, valsts ar savu iejaukšanos var tikai kaut ko sabojāt.

V.Hermanis:

— Labi, ka sabiedriskā doma ir iekustināta. Tiek izteikti dažādi viedokļi, parādās krustpunkti. Ir dabiski, ka atšķirīgs tēmu loks ir latviešu un krievu presē, televīzijā un radio. Pirms kara avīzes bija arī vācu valodā, un varbūt drīz atkal pienāks laiki, kad mums būs mediji ne tikai divās valodās vien. Par šīm atšķirībām nav jāuztraucas. Satraukums rodas, ja notiek pilnīga noklusēšana vai tīša faktu sagrozīšana.

A.Stroja:

— Pārāk maz mēs domājam un runājam par nākotni, par jaunajām tehnoloģijām. Arī internetā konsekventi un neatlaidīgi jāveido Latvijas tēls, sniedzot informāciju angļu un krievu valodā.

V.Avotiņš:

— Mediji ir tādi, kāda ir sabiedrība. Runājot par televīzijas abonentu maksu, man nav skaidrs, kāpēc man jāpatērē pakalpojums, ko es uzskatu par surogātu. Nedrīkst uztiept nodokli par surogātu. Un naudas iekasēšanas veids nevienu nevar padarīt par neatkarīgu. Integrācijas grupas nav pietiekami pētītas. Un kas tad ir integrācija? Būtiskais ir kopēja vēsturiskā bāze, emocijas. Tumsoņiem ar tumsoņiem nav vērts integrēties, tā tikai būs vairāk tumsas. Pašlaik šie ir komercpasākumi, ne jēgas pasākumi. Būs starptautiski projekti. Eksperti pievāks lauvas tiesu, bet kaut kas atlēks arī mums. Bet integrācija var sākties zināmā kultūras pakāpē, kad spējam viens otru panest, spējam respektēt viens otra īpatnības. Svarīga ir garīgā kvalitāte. Kādreiz runāja par padomju tautu, tagad — par pilsonisku sabiedrību. Tā drīzāk ir orientācija uz nekatru sabiedrību. Kad latvieši būs izpumpējušies, pildot savu misiju iemācīt krieviem latviešu valodu, — kas ar viņiem pašiem notiks? Kāda būs viņu garīgā kvalitāte?

A.Kazakovs runāja lielākoties par latviešu preses nepilnībām. Piemēram, savulaik neesot tikusi izskaidrota sertifikātu piešķiršanas politika, tagad nevarot tikt pie skaidrības, ko īsti nozīmē lojalitāte. M.Mozers savukārt runāja par novārtā atstātajām reklāmas izmantošanas iespējām, par kurām viņš tikko pārliecinājies Vācijā. Reklāma savās vismaz 40 dažādajās formās varētu kļūt arī par svarīgu integrācijas instrumentu. K.Vahšteins atgādināja ētikas kodeksa īpašo lomu sabiedrības un masu mediju attiecību veidošanā. Klātneesošajam Streipa kungam tika izteikta pateicība par krievu žurnālistu pieaicināšanu un iesaistīšanu dialogā. Kā liecina sabiedriskās domas pētījumi, televīziju skatās 65 procenti iedzīvotāju, tāpēc arī izskanēja doma: kā strādās sabiedriskā televīzija, no tā lielā mērā būs atkarīga sabiedrības integrācija.

Atsaucoties uz visai spraigās diskusijas gaitā izteiktajām atziņām, Ā.Kļeckins atgādināja Maksima Gorkija vārdus, ka svarīgi ir ne vien tas, ko runā, bet arī — kā runā. Vēsturiski integrācijas process var noritēt tā vai citādi, bet mums katram ir tikai viena vienīga dzīve, ko žēl būtu izniekot. Tāpēc jācenšas dzīvot, cik labi spējam.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore