Valsts kanceleja: Pasākumu plāns valsts pārvaldes sistēmas un civildienesta optimizēšanai

 

Pasākumu plāns valsts pārvaldes sistēmas un civildienesta optimizēšanai (turpmāk – Pasākumu plāns) sagatavots atbilstoši ar Ministru kabineta (MK) 2009.gada 19.februāra rīkojumu Nr.123 apstiprinātā “Latvijas ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas programmas ieviešanas rīcības plāna” Valsts kancelejai dotajam uzdevumam – “Valsts kancelejai, izmantojot Pasaules Bankas tehnisko palīdzību, sagatavot un iesniegt pasākumu plānu līdz 2009.gada 1.jūlijam par valsts pārvaldes sistēmas un civildienesta optimizēšanu”.

 

Preambula

Ekonomiskā situācija, kurā patlaban atrodas Latvija un ko raksturo aizvien sliktāki makroekonomiskie dati, kā arī būtiska nodokļu ienākumu samazināšanās, liek veikt strukturālas izmaiņas visās nozarēs, tostarp arī valsts pārvaldē, pieņemot virkni ātru un nepieciešamu lēmumu. Galvenais veicamo reformu mērķis – maza, profesionāla, un uz iedzīvotājiem orientēta valsts pārvalde, kas strādā sabiedrības labā.

Budžeta grozījumi, pie kuriem tuvāko nedēļu laikā strādās visas ministrijas un iestādes, pieprasa strukturālas reformas visās nozarēs, tostarp arī valsts pārvaldes politikas jomā. Šajā plānā ir ietverti gan īstermiņa, gan vidēja un ilgāka termiņa pasākumi, daļa no kuriem dos ātru atdevi, bet daļa – palīdzēs valsts pārvaldei sakārtoties, lai, izejot no pašreizējās krīzes, tā spētu piedāvāt iedzīvotājiem draudzīgākus pakalpojumus.

Sabiedriskajā telpā izskanošā visaptverošā kritika par valsts pārvaldes neefektivitāti, pārlieku lielajiem štatiem, neadekvāti augsto atalgojuma līmeni un sociālajām garantijām, dažādiem apšaubāmiem tēriņiem, kā arī pārlieku lielo birokrātiju, administratīvajiem šķēršļiem, pārāk skrupulozo uzņēmēju kontroli un zemu sniegto pakalpojumu kvalitāti, lai gan ne vienmēr ir pamatoti ar detalizētiem argumentiem un faktiem, liecina par pārliecinošu sabiedrības neuzticību valsts pārvaldei un tās spējai adekvāti reaģēt uz straujo situācijas maiņu Latvijā un pasaulē.

Reaģējot uz šiem izaicinājumiem, valdībai ir jādarbojas divos virzienos – jāīsteno birokrātijas “noriets” un uzņēmējdarbības “saullēkts”. Šis plāns orientēts uz birokrātijas “norieta” īstenošanu, vienlaikus piedāvājot risinājumus, kas varētu būt atbalstāmi arī no uzņēmēju, sociālo partneru, nevalstisko organizāciju un plašākas sabiedrības puses.

Valsts pārvaldes spējai demonstrēt piemēru taupīgai rīcībai ar ierobežotajiem valsts finanšu un cilvēkresursiem, pāriešana no skaistiem vārdiem uz konkrēti īstenojamiem darbiem īsā un vidējā termiņā, vienlaikus radot labvēlīgu vidi uzņēmējiem, kas rada pievienoto vērtību, nodarbina Latvijas iedzīvotājus un maksā nodokļus, ir galvenais šī plāna uzdevums.

Pasākumu plāns paredz vairākus darbības virzienus, kurus konsekventi īstenojot ir iespējams panākt valsts pārvaldes darbības uzlabošanu. Tas nav vērsts uz valsts pārvaldes vājināšanu, jo lineāra un vienādota izdevumu samazināšana visām nozarēm vienādi, sevi jau ir izsmēlusi. Tas ir vērsts uz attīstību, kam vidējā termiņā ir jāsasniedz mazas, profesionālas un uz iedzīvotājiem vērstas valsts pārvaldes izveidošanās.

 

1. TAUPĪBA 

1.1. No santīma pie lata

Reizēm, liekot kopā mazas summas, rodas iespēja paveikt lielus darbus. Labākais piemērs tam ir dažāda veida labdarības akcijas, kurās cilvēki, ziedojot latu vai divus, cēla mērķa labā spēj savākt simtiem tūkstošu latu.

Valsts pārvaldes galvenais mērķis ir rūpes par valsts attīstību. Tāpēc visai valsts pārvaldei (gan ministrijām, gan to padotības iestādēm, gan pašvaldībām, gan valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībām), šajos valstij grūtajos un izšķirošajos laikos, ir jāatsakās no dažāda veida “ekstrām”, kas pēdējos gados ir padarījušas ikdienu patīkami ērtu. No taupības nav jākaunas – kā pēdējā gada laikā to ir secinājusi lielākā daļa jaunattīstības valstu un to mājsaimniecību, daudz ilgtspējīgāk ir dzīvot par aizņemtu naudu neiegādājoties pēdējā izlaiduma apvidus automašīnu un citas dārgas patēriņa lietas, bet gan samērot savas vēlmes ar reālām iespējām.

Īstermiņā nepieciešams paveikt vairākus mazus, bet no attieksmes un rīcības viedokļa svarīgus valsts budžeta līdzekļus ekonomējošus pasākumus. Tos īstenojot, protams, nevarēs savākt visus valsts budžeta deficīta segšanai nepieciešamos finanšu līdzekļus, bet šāda rīcība veicinās lielāku sabiedrības izpratni par to, kāpēc ir jāmazina dažādi sociālie pabalsti, daudzās jūtīgās nozarēs strādājošo atlīdzība utt.

Piemēram, jāsamazina dienesta automašīnu skaitu, kuras izmanto ministriju un to padotības iestāžu administrācija, kuras nav tieši iesaistītas valsts pakalpojumu sniegšanā iedzīvotājiem. Nav īpaši daudz argumentu, kas liecinātu par labu tam, ka valsts pārvaldes darbinieki, kas pārsvarā atrodas Rīgā, nevar pārvietoties, izmantojot sabiedrisko transportu vai kājām, vai vēl efektīvākā veidā – izmantojot informācijas un komunikāciju tehnoloģiju sniegtās priekšrocības. Un vienmēr, vēloties lielāku pārvietošanās komfortu, pastāv iespēja to nodrošināt par savu nevis valsts nodokļu maksātāju naudu.

Uz 2009.gada janvāri kopumā valsts tiešās pārvaldes iestādēs bija 2929 transporta līdzekļi (ieskaitot operatīvo transportu) [Pēc ministriju sniegtās informācijas uz Ministru prezidenta Ivara Godmaņa rezolūciju], no kuriem ministriju centrālie aparāti lietoja 115 automašīnas. Balstoties uz ministriju sniegto informāciju [Pēc ministriju sniegtās informācijas uz Ministru prezidenta Valda Dombrovska rezolūciju] resoru (ministrijas un to padotības iestādes) izdevumi transporta līdzekļu nomai un iegādei (EKK2262+EKK5231) (šeit un turpmāk, izdevumi ir norādīti neatkarīgi no to finansēšanas veida), 2008.gadā sasniedza 12 miljonus latu [neskaitot degvielas izdevumus un atlīdzību šoferim], 2009.gadā šim mērķim ir plānots novirzīt 11 miljonus latu. Kā piemēru aplūkojot tikai ministriju centrālos aparātus izdevumiem transporta līdzekļu nomai un iegādei (EKK2262+EKK5231) 2008.gadā ir izlietoti nedaudz vairāk kā 780 tūkstoši latu, savukārt 2009.gadā ir plānots izlietot nedaudz vairāk kā 480 tūkstošus latu. Prognozējams, ka daļu šo izdevumu tomēr ir iespējams ietaupīt, atkārtoti izvērtējot kopējo iestādes primāro funkciju nodrošināšanai nepieciešamo dienesta automašīnu skaitu. Pie viena jāizvērtē izmantoto dienesta automašīnu klase, pārejot uz ekonomiskās klases automašīnu izmantošanu valsts pārvaldē.

Līdzīgā veidā jāsamazina arī ministriju padotības iestāžu, valsts kapitālsabiedrību un to meitas uzņēmumu dienesta automašīnu parks. Protams, šajā procesā jāņem vērā līdz šim noslēgtie automašīnu nomas līgumi un arī taupībai jābūt ekonomiski pamatotai – nav pieļaujama situācija, ka, atsakoties no dienesta automašīnu lietošanas, valsts iestāde saskaņā ar noslēgto līgumu vai līgumsodos nomaksā vairāk nekā sagaidāmais ietaupījums.

Līdzīgā veidā jāpārskata līdz šim izplatītā prakse, kas saistīta ar noteikta apjoma mobilā tālruņa rēķina apmaksu no valsts budžeta līdzekļiem. Pirmkārt, rūpīgi jāizvērtē, vai tiešām visiem, kam šāda priekšrocība ir piešķirta, darba pienākumu veikšanai tā ir nepieciešama. Šāda iespēja no iestādes vadītāja puses ir jādod vien tiem, kuru darba pienākumu veikšanai tā vitāli nepieciešama. Otrkārt, ievērojot faktu, ka pēdējo gadu laikā būtiski ir samazinājušies mobilo telekomunikāciju tarifi, jāpārskata valsts pārvaldes darbiniekiem apmaksātos tālruņa sarunu limitus. Treškārt, ievērojot, dažādu jaunu komunikācijas līdzekļu attīstību un izplatību, piemēram, SKYPE programmatūru, iespējams ietaupīt ne tikai uz mobilajām, bet arī fiksētajām telefonsarunām. Kopumā, 2008.gadā ministrijās un to padotības iestādēs visa veida telekomunikāciju pakalpojumu apmaksai tikai izlietoti 14,6 miljoni latu, tai skaitā ministriju centrālajos aparātos 3,3 miljoni latu, savukārt 2009.gadā telekomunikācijas pakalpojumiem plānots izlietot 13 miljonus latu, tai skaitā ministriju centrālajos aparātos 2 miljonus latu [ Pēc ministriju sniegtās informācijas uz Ministru prezidenta Valda Dombrovska rezolūciju]. Kaut vai pieņemot, ka, veicot iepriekš minētos taupības pasākumus, būtu iespējams ietaupīt piecus procentus no plānotā, tie būtu 600 000 latu.

Tāpat jāpārskata dažādu citu it kā sīku izdevumu nepieciešamību. Tā, piemēram, 2008.gada laikā preses un ziņu aģentūru pieejas abonēšanai ministrijas un to padotības iestādes kopumā iztērējušas 557 892,93 latus [Pēc ministriju sniegtās informācijas uz Valsts kancelejas Komunikācijas departamenta pieprasījumu. Šajos datos nav iekļauta informācija par Latvijas Nacionālās bibliotēkas un publisko bibliotēku tīkla izdevumiem preses un ziņu aģentūru pieejas abonēšanai] (no tiem ministrijas šim mērķim tērējušas 268 987,50 latus). Protams, valsts pārvaldei ir jāseko aktuālākajai informācijai drukātajos masu medijos, bet vai šim mērķim iestādes vajadzībām tiešām ir jāabonē vairākas laikrakstu kopijas? Turklāt laikā, kad lielākie dienas laikraksti ir izveidojuši ērti lietojams un pilnīgas interneta mājas lapas... Un papildus preses un ziņu aģentūru abonēšanai pasūtot arī mediju monitoringa un klipinga pakalpojumus kopumā par 140 128,79 latiem [Pēc ministriju sniegtās informācijas uz Valsts kancelejas Komunikācijas departamenta pieprasījumu].

Līdzīgi ir arī ar dažādu prezentācijas priekšmetu iegādi (ministrijās un to padotības iestādēs 2008.gadā kopumā šim mērķim izlietoti 293 008,02 lati (Ministriju sniegtā informācija uz Valsts kancelejas Komunikācijas departamenta pieprasījumu)). Protams, sagatavojot 2009.gada budžetu un strādājot pie tā grozījumiem, daļa šāda veida tēriņu uz šo brīdi jau varētu būt likvidēti, taču tieši šādām pozīcijām jāpievērš īpaša uzmanība, jo kā redzams uz 2008.gada piemēra, tikai uz preses abonēšanas rēķina, katrai iestādei pasūtot tikai vienu drukāto mediju komplektu, būtu iespējams ietaupīt vismaz pusmiljonu latu. Un tas ir tikai valsts tiešās pārvaldes iestādēs, neskaitot pašvaldību izdevumus.

Iepriekšējos gados ne vienmēr pamatoti ir tērēti līdzekļi valsts pētījumu veikšanai, iepērkot konsultāciju pakalpojumus politikas dokumentu un normatīvo aktu izstrādei. Lai gan situācijas izpēte ir nepieciešams valsts politikas izstrādes posms un ekspertu pakalpojumi var būt attaisnojams iepirkums sarežģītu un kompleksu likumdošanas aktu izstrādei, tomēr rūpīgi ir izsverama šādu iepirkumu lietderība, jo tie ir darbi, par kuriem valsts pārvaldē strādājošie saņem atalgojumu un kuri ietilpst viņu tiešajos amata pienākumos.

Līdzīgai attieksmei vajadzētu būt attiecībā uz reprezentācijas un prezentācijas materiālu izdevumiem, sabiedrisko attiecību kampaņām, kolektīvo pasākumu un izbraukuma semināru rīkošanu, utt.

Ilgtermiņā iespējams padomāt arī par daudzu valstu izmantotās capita charge sistēmas ieviešanu, lai ierobežotu valsts pārvaldes iestāžu un valsts kapitālsabiedrību vēlmi īrēt vai izmantot biroja telpas dārgās vietās (ar liekām telpām, ar greznu un dārgu interjeru, utt.), nosakot, ka par šādu telpu izmantošanu tām valsts budžetā jāatmaksā zināms % (jo dārgāka īre, jo lielāks %).

Lai īstenotu iepriekš aprakstītās un citas uz taupību vērstās darbības valsts pārvaldē, ne visos gadījumos ir jāgroza tiesību akti – izmaiņām jānotiek valsts pārvaldes darbinieku, īpaši iestāžu vadītāju, attieksmē un domāšanas veidā. Neiecietībai pret nelietderīgiem, krīzes laikam neadekvātiem vai pārspīlētiem tēriņiem par valsts naudu jākļūst par normu ikvienam valsts pārvaldes darbiniekam – no lielas iestādes vadītāja līdz mazā iestādē nodarbinātai apkopējai.

Iespējamas divas pieejas taupības pasākumu tiesiskajai regulēšanai:

1. noteikt vai samazināt normas automašīnu, tālruņu u.c. tehnisko līdzekļu izmantošanai, reprezentācijas izdevumiem, telpu īrei utml., izdarot grozījumus jau esošajos normatīvajos aktos vai izveidojot jaunu regulējumu. Šīs pieejas ieguvums ir iekļaušanās tiesību sistēmā un iedibinātās kārtības ilglaicīgums - tā turpinās darboties arī pēc krīzes.

2. izstrādāt “Taupības likumu” līdzīgi kā tika pieņemts likums par valsts un pašvaldību institūcijās nodarbināto atlīdzību 2009.gadā, nosakot taupības pasākumus ekonomiskās krīzes apstākļos.

Nr.	Aktivitāte	Atbildīgā iestāde (Iesaistītās iestādes)	Termiņš apstiprināšanai MK
1.1.1.	Atbilstoši plāna piedāvājumam sagatavot normatīvo regulējumu taupības pasākumiem valsts pārvaldē.	Valsts kanceleja (Tieslietu ministrija, Finanšu ministrija)	01.06.2009.

 

2. STATUSS UN FUNKCIJAS 

2.1. Iestāžu sistēmas vienkāršošana

Ministrijas, aģentūras, iestādes, inspekcijas, dienesti – šie dažādie nosaukumi un kopējais dažādo valsts tiešās pārvaldes institūciju skaits, tajās nodarbināto kopskaits un pēdējo gadu straujā pieauguma dinamika ir viens no galvenajiem kritikas objektiem, kas izskan publiskajā telpā. Piedzīvojot strauju valsts ekonomisko izaugsmi un aizvien pieaugošu valsts budžeta kopapjomu, samērā likumsakarīgs bija arī izmaksu efektivitātes zudums valsts pārvaldē. Jaunas, tostarp Eiropas Savienības diktētās funkcijas, tika uzdotas ne tikai līdz šim esošajām iestādēm, bet tika veidotas arī jaunas un savās funkcijās radniecīgas vai pat dublējošas valsts institūcijas.

Publiskajā telpā piedāvāti vairāki ministriju un valsts tiešās pārvaldes iestāžu reorganizācijas modeļi un katrs ir izsaucis samērā lielu pretestību gan no nozaru ministriju, gan pašu iestāžu, gan nozaru nevalstiskajām organizācijām. Vienlaikus, neskatoties uz dažādām interesēm (politiskām, nevalstiskām, ierēdnieciskām) nepieciešams pieņemt ātrus lēmumus par līdzīgas funkcijas veicošu iestāžu apvienošanu, atsevišķu iestāžu pievienošanu ministriju centrālajiem aparātiem, tādā veidā mēģinot ietaupīt budžeta līdzekļus, kurus būtu iespējams novirzīt valsts budžeta deficīta segšanai vai uzņēmējdarbības atbalsta programmām.

Lai veiksmīgāk realizētu valsts pārvaldes reorganizāciju un nodrošinātu tiesisko ietvaru birokrātiskā aparāta samazināšanai, nepieciešami būtiski grozījumi valsts pārvaldes darbību regulējošos normatīvajos aktos (piemēram, Valsts pārvaldes iekārtas likums, Publisko aģentūru likums, likums “Par valsts un pašvaldību kapitāla daļām un kapitālsabiedrībām” u.c.), sakārtojot kopējo institucionālo ietvaru un nodrošinātu vienkāršu valsts iestāžu, aģentūru un kapitālsabiedrību reorganizācijas procesu.

Publisko aģentūru izveidošanas sākotnēji iecerētais mērķis bija atdalīt politikas īstenošanu valsts vai pašvaldību līmenī no nozares politikas veidošanas un uzraudzības, veidojot īpašu valsts pārvaldes institūcijas statusu ar elastīgāku finansēšanas modeli. Tomēr šī iecere nekad neīstenojās, jo publiskās aģentūras tika pielīdzinātas tiešās valsts pārvaldes iestādēm un uz tām tika attiecināta valsts budžeta finansēšanas procedūra. Tās institūcijas, kuru finansējuma lielāko daļu sastāda pašu ieņēmumi un kuru darbībai ir vitāli svarīga elastība finanšu administrēšanā, ir kļuvušas par valsts kapitālsabiedrībām, neskatoties uz to, ka to funkcijās ietilpst kontrole un uzraudzība, kam saskaņā ar likumu būtu jābūt valsts pārvaldes iestādes funkcijai (piemēram, CSDD, Latvijas Jūras Administrācija u.c.).

Ievērojot iepriekš minēto, ir konceptuāli jāizšķiras par vienu no iespējamiem risinājuma variantiem:

(a) atbrīvot publiskās aģentūras finansēšanas modeli no valsts budžeta finansēšanas procedūras, padarot to elastīgāku un orientētu uz rezultātu sasniegšanu, vienlaikus nodrošinot pienācīgu finansējuma izlietojuma kontroli. Pie šādas izvēles publiskajai aģentūrai ir valsts kapitālsabiedrībai raksturīgs finansēšanas modelis – to varētu raksturot kā “bezpeļņas kapitālsabiedrību”;

(b) likvidēt publiskās aģentūras statusu, ministriju un pašvaldību padotības sistēmā turpinot pastāvēt vien diviem institūciju veidiem – valsts un pašvaldību iestādes un valsts un pašvaldību kapitālsabiedrības.

Viena vai otra varianta pieņemšanai ir būtiska ietekme uz valsts budžeta statistiku un budžeta deficīta lielumu, kas ir dziļāk jāanalizē pieņemot kādu no variantiem.

Iepriekšējos gados tieši ar Eiropas Savienības struktūrfondu apguvi saistīto funkciju īstenošanu būtiski pieauga valsts pārvaldē nodarbināto skaits (apmēram 700 nodarbināto). Vienlaikus no struktūrfondu apguvē iesaistīto institūciju, organizāciju un uzņēmēju puses visu laiku tiek norādīts uz šī procesa pārlieku lielo birokrātiju un nevajadzīgo sarežģītību. Ievērojot abus šos apstākļus, nepieciešams pārskatīt un veikt būtiskas izmaiņas struktūrfondu administrēšanas sistēmā, vienkāršojot šo procesu un vienlaikus taupot gan valsts pārvaldes, gan struktūrfondu atbalstu saņemošo resursus.

Nr.	Aktivitāte	Atbildīgā iestāde (Iesaistītās iestādes)	Termiņš apstiprināšanai MK
2.1.1.	Koncepcijas par nepieciešamajiem grozījumiem Publisko aģentūru likumā izstrāde	Valsts kanceleja (Finanšu ministrija, Tieslietu ministrija)	01.08.2009.
2.1.2.	Nepieciešamo grozījumu koncepcijas risinājumu īstenošanai tiesību aktos sagatavošana	Tieslietu ministrija (Valsts kanceleja)	01.12.2009.
2.1.3.	Ziņojums par veiktajiem pasākumiem ES struktūrfondu administrēšanas sistēmas vienkāršošanai	Finanšu ministrija	01.06.2009.

 

2.2. Funkciju audits

Šā gada marta sākumā ir uzsākts funkciju auditu process ar mērķi palielināt valsts pārvaldes efektivitāti, samazinot budžeta izdevumus, nodrošinot to lietderīgu izmantošanu un saglabājot vai uzlabojot pakalpojumu kvalitāti. Auditam ir paredzēts plašs aptvērums, meklējot visas optimizācijas iespējas. Auditu gaitā tiek analizētas līdzīgas un saistītas funkcijas gan vertikālā, gan horizontālā griezumā, tiek izvērtētas iespējas deleģēt uzdevumu izpildi privātajam sektoram, tiek vērtētas budžeta programmu izmaksas un iestāžu sasniegtie rezultāti, analizēta iestāžu struktūra un nodarbināto skaits, analizētas iespējas funkciju decentralizācijai.

Vienlaikus novērojama situācija, ka ministrijas un iestādes, kas nav iekļautas Ministru kabineta apstiprinātajā Funkciju audita plānā, pēc savas iniciatīvas ir veikušas pašnovērtējumu atbilstoši apstiprinātajai metodikai. Šādas prakses plašāka izmantošana būtu veicināma, jo ļautu ministrijas vai iestādes vadībai pieņemt lēmumus attiecībā uz darbības efektivitātes palielināšanu vēl pirms tās iekļaušanas funkciju auditu plānā.

Funkciju auditu procesā ir iesaistīts plašs sociālo un nevalstisko partneru loks – Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK), profesionālās asociācijas, attiecīgo nozaru uzņēmēji, nevalstiskās organizācijas, Latvijas Pašvaldību savienība u.c. Auditu rezultāti ir tieši atkarīgi no procesa atklātības un sabiedrības iesaistes, jo daudzos gadījumos iepriekšējās optimizācijas iniciatīvas ir tikušas apturētas šauri orientētu, mazu interešu grupu efektīvas lobēšanas rezultātā. Funkciju izvērtēšanas rezultātā jātop skaidram un publiski pieejamam ziņojumam par to, kādas funkcijas un ar kādiem resursiem patlaban veic valsts, no kurām ir iespējams atteikties pavisam (privatizēt) vai nodot (deleģēt) nevalstiskajam vai privātajam sektoram, kuras funkcijas ir iespējams veikt samazinātā apjomā (tostarp ievērojot nepieciešamību nesaņemt pārkāpuma procedūras no Eiropas Komisijas), bet kuras funkcijas valstij lētāk būtu veikt, izmantojot ārpakalpojumus. Tāpat nepieciešams izmantot nozaru pašregulācijas iespējas, kas ir aizvien plašāk izplatīta Eiropas prakse, kurai atbalstu paudusi arī Eiropas Komisija.

Publiskajā telpā plaši tiek izmantots arguments, ka privātais vai nevalstiskais sektors var īstenot kādas funkcijas būtiski lētāk nekā to patlaban dara valsts. Diemžēl līdz šim ir bijuši vien vēlamības izteiksmē izteikti piedāvājumi valstij nodot funkciju izpildi privātajam vai nevalstiskajam sektoram, taču aprēķini un analīze nav tikusi pievienota. Vienlaikus, balstoties uz Rietumeiropas un citu attīstīto ekonomiku pieredzi, var secināt, ka privātais sektors ir krietni izmaksu efektīvāks attiecībā uz atbalsta funkciju īstenošanu, kamēr attiecībā uz citu funkciju veikšanu nepieciešama detalizēta izmaksu ieguvumu analīze ilgtermiņā (jo pašreizējo krīzes apstākļu izmaksas nevar tikt uzskatītas par optimālām un ilgtspējīgām).

Vienlaikus, ja valsts šajos grūtajos laikos vēlas atbalstīt uzņēmējus, tā var pieņemt lēmumu par atsevišķu funkciju nodošanu privātajam vai nevalstiskajam sektoram nevis ar mērķi būtiski samazināt budžeta izdevumus, bet gan stimulēt uzņēmējdarbību, dodot pasūtījumus un palīdzot pārdzīvot šos ekonomikai grūtos laikus. Viennozīmīgi ir jāatsakās no valstij netipisku funkciju izpildes, kurās tā turklāt konkurē ar privāto sektoru (piemēram, mērniecības pakalpojumu sniegšanu, ko veic VSIA “Latvijas valsts mērnieks”).

Paralēli funkciju audita procesam ir veicama pilnīga valsts veikto funkciju inventarizācija, izveidojot valsts pārvaldes funkciju/uzdevumu sarakstu un veicot ekspertu un sociālo partneru novērtējumu par to sabiedrisko nozīmību un prioritātēm krīzes apstākļos. Šis uzdevums ir veicams nekavējoši, lai novērtējumus būtu iespējams izmantot pie budžeta grozījumu sagatavošanas.

Jāņem vērā, ka izstrādājamo 2009.gada budžeta grozījumu rezultātā tiks ļoti lielā apjomā samazināti valsts izdevumi daudzās pozīcijās, ietverot lēmumus par atalgojuma samazināšanu, institūciju apvienošanu, funkcijas īstenošanas intensitātes samazinājumu vai pārtraukšanu utt., taču šis samazinājums pats par sevi negarantēs, ka funkciju īstenošana noritēs efektīvākajā iespējamākā veidā. Tikai detalizēti funkciju auditi, kas paskatās uz funkcijas izpildi no dažādiem aspektiem, var dot tik nepieciešamos efektivitātes uzlabojumus.

Nr.	Aktivitāte	Atbildīgā iestāde (Iesaistītās iestādes)	Termiņš apstiprināšanai MK
2.2.1.	Valsts pārvaldes funkciju/uzdevumu saraksta sastādīšana ar izvērtējumu	Valsts kanceleja, Visas ministrijas	01.05.2009.
2.2.2.	Funkciju audita komisijas darbības paplašināšana, novirzot tās darbībai papildus finanšu līdzekļus neatkarīgo auditoru piesaistei pārdalot struktūrfondu līdzekļus ESF “Administratīvās kapacitātes stiprināšanas” prioritātē	Finanšu ministrija, Valsts kanceleja	01.09.2009.
2.2.3.	Funkciju audita plāna sagatavošana 2.pusgadam	Funkciju audita komisija	19.05.2009.
2.2.4.	Pilotprojekts par atbalsta funkciju nodošanas privātajam sektoram finanšu izdevīguma analīzi	Valsts kanceleja (citas ministrijas un institūcijas, kas piekrīt līdzdarboties)	01.11.2009.

Ilgtermiņā jāizvērtē iespējas, vienojoties ar pārējām Baltijas valstīm, slēdzot starpvalstu līgumus, nodrošināt savstarpējās atzīšanas mehānismus, lai uzņēmējam saņemot atļauju darboties vienā tirgū vai izplatīt produktu vienā valstī, šīs atļaujas darbotos visās trīs valstīs. Pavisam ciešas starpvalstu integrācijas gadījumā atsevišķas funkcijas iespējams varētu pildīt starpvalstu līmenī, piemēram, patērētāju tiesību aizsardzība (tostarp produktu drošības izvērtēšana) un medikamentu sertifikācija un drošības pārbaude. Šāda starpvalstu sadarbība nodrošinātu iespēju ietaupīt ne tikai Latvijai, bet arī Lietuvai un Igaunijai.

Nr.	Aktivitāte	Atbildīgā iestāde (Iesaistītās iestādes)	Termiņš apstiprināšanai MK
2.2.4.	Analītisks ziņojums Ministru prezidentam par starpvalstu savstarpējās atzīšanas līgumu noslēgšanu uzņēmējdarbības atvieglošanai Baltijas valstu reģionā	Valsts kanceleja (Ārlietu ministrija, Tieslietu ministrija, Finanšu ministrija)	01.06.2009.
2.2.5.	Analītisks ziņojums Ministru prezidentam par kopīga Baltijas valstu pilotprojekta iespējamību kopīgas funkcijas izpildes jomā	Ārlietu ministrija, Tieslietu ministrija	01.06.2010.

 

2.3. Iestāžu kvalitātes vadības un iekšējā audita sistēmu uzlabošana

Nepieciešamība būtiski pārvērtēt valsts pārvaldes efektivitāti un veikt steidzamus pasākumus tās uzlabošanā, t.sk. uzsākot īpašu funkcionālo auditu procesu centralizētā Ministru kabineta izveidotas komisijas uzraudzībā, norāda uz to, ka līdzšinējā iestāžu darbības efektivitātes nodrošināšanas sistēma pati par sevi ir neefektīva.

Latvijā izveidotā iestāžu iekšējo auditu sistēma ir orientēta uz procesu, pārmērīgi birokratizēta un nesasniedz nepieciešamo rezultātu. Iekšējā audita pakļautība iestādes vadītājam samazina auditoru iespējas panākt nepieciešamos uzlabojumus, auditu rezultātu ieviešana ir atkarīga no iestādes vadītāja gribas un vēlēšanās mainīt pastāvošo kārtību. Šāda iekšējā audita pakļautība neatbilst arī starptautiskajiem audita standartiem. Netieši uz sistēmas neefektivitāti norāda arī fakts, ka vairākās iestādēs nodarbināto skaita samazināšana pirmām kārtām ir skārusi iekšējā audita struktūras.

Līdzšinējā iekšējā audita sistēmas darbībā ir uzkrāta pietiekama pieredze, lai veiktu sistēmas izvērtēšanu un piedāvātu konceptuālus risinājumus ar mērķi “mazāk, bet labāk”. Ir jāizšķiras par auditēšanas decentralizācijas pakāpi un auditoru pakļautību. Iespējamais konceptuālais risinājums būtu veidot vienu daudz mazāku auditoru struktūru, kas plānveidīgi veiktu auditus visās valsts pārvaldes iestādēs, un kuras ziņojumi ar rekomendācijām tiktu izskatīti Ministru kabinetā, sekojot attiecīgiem lēmumiem par turpmāko rīcību.

Vienlaikus iekšējiem auditoriem ir jāpārņem labākā prakse, izmantotās metodes un pieredze no Valsts kontroles, kā arī jāpārskata veicamo auditu plāni – ne visas sistēmas ir nepieciešams auditēt, jo pastāvošie riski tajās ir zemi, tā vietā pievēršoties lietām, kurās nelietderīgu tēriņu vai neefektīvas darbības riski ir vislielākie. Tāpat būtiski ir pārņemt ārvalstu pozitīvo pieredzi kvalitātes vadības sistēmu (īpaši Common Assessment Framework), meklējot labākos risinājumus šo pieeju īstenošanai Latvijā.

Nr.	Aktivitāte	Atbildīgā iestāde (Iesaistītās iestādes)	Termiņš apstiprināšanai MK
2.3.1.	Koncepcija par iekšējā audita sistēmas efektivitātes paaugstināšanu	Valsts kanceleja, Finanšu ministrija	01.10.2009.

 

2.4. Valsts pārvaldes iestāžu reģionālā tīkla pārskatīšana

Līdztekus gadiem ilgušajām runām par administratīvi teritoriālās reformas nepieciešamību, ritējušas arī sarunas par nepieciešamību optimizēt valsts pārvaldes iestāžu reģionālo filiāļu tīklu. Lai gan valsts jaunais administratīvi teritoriālais iedalījums ir apstiprināts, piedāvājums jaunajam reģionālo filiāļu tīklam nav izstrādāts.

Konkrētu piedāvājumu valsts pārvaldes iestāžu reģionālā tīkla optimizēšanai nepieciešams izveidot visīsākajā termiņā, veidojot to pastāvošo plānošanas reģionu ietvaros. Iestāžu reģionālā tīkla veidošanā nepieciešams ievērot sekojošus pamatprincipus:

• valsts pārvaldes reģionālais filiāļu tīkls jāveido plānošanas reģionu ietvaros, veidojot vienas pieturas aģentūras, kurās iedzīvotājiem tiktu sniegtas konsultācijas un pakalpojumi;

• jākoncentrē reģionālo filiāļu atbalsta funkciju nodrošināšana, kā arī jāievieš vienkāršs un efektīvs mehānisms starpresoru līgumu slēgšanai citu iestāžu pakalpojumu saņemšanai un sniegšanai;

• valsts pārvaldes iestāžu sniegto pakalpojumu pieejamībai jāpaliek iepriekšējā līmenī, taču to sniegšanas apjomam, intensitātei un kvalitātei ir jāatbilst pakalpojumu saņēmēju pieprasījumam.

Šāda front-office un back-office pieeja savulaik tika izmantota Lielbritānijas valsts pārvaldes reformā, maksimālus spēkus veltot pakalpojumu sniegšanas kvalitātes uzlabošanai iedzīvotājiem. Arī Latvijā pāreja no birokrātiem kabinetos dažādās iestādēs uz apvienotiem klientu apkalpošanas centriem ir jāīsteno, maksimāli atvieglojot ne tikai uzņēmēju, bet arī pārējo Latvijas iedzīvotāju dzīvi.

Nr.	Aktivitāte	Atbildīgā iestāde (Iesaistītās iestādes)	Termiņš apstiprināšanai MK
2.4.1.	Valsts pārvaldes iestāžu reģionālā tīkla optimizēšanas plāna izstrāde	Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija (Finanšu ministrija, Tieslietu ministrija, Valsts kanceleja)	01.10.2009.
2.4.2.	Nepieciešamo tiesību aktu sagatavošana plāna īstenošanai	Tieslietu ministrija, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija	01.12.2009.

 

3. MAKSIMĀLS LABUMS VALSTIJ

Valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību galvenais uzdevums ir efektīvi izmantot valsts mantu, lai gūtu no tās esamības peļņu un vienlaikus saglabātu un attīstītu šo mantu. Valstij pēc būtības nav jānodarbojas ar uzņēmējdarbību, taču gadījumā, ja tā par uzņēmēju ir kļuvusi un patlaban nepastāv iespēja no šīs nodarbošanās atteikties tā, lai valsts par līdzšinējiem ieguldījumiem un šīs funkcijas pārdošanu gūtu maksimālu peļņu, esošajam kapitālsabiedrību menedžmentam, efektīvi un taupīgi saimniekojot, ir jānodrošina valstij maksimāli iespējamais dividenžu apjoms.

Valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību jomā ir saglabājusies “pelēkā zona”, pastāvošais tiesiskais regulējums pieļauj valsts kapitālsabiedrībām veidot meitas uzņēmumus, uz kuriem vairs neattiecas pašām kapitālsabiedrībām noteiktie ierobežojumi un uzraudzības kārtība. Rezultātā atsevišķās valsts kapitālsabiedrībās ir izveidots sarežģīts un nepārskatāms meitas uzņēmumu tīkls, kas paver plašas iespējas valsts līdzekļu izmantošanai privātās interesēs un publiskā iepirkuma apiešanai. Valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību “meitas” atvasinājumi ir arī iespējamas korupcijas riska zona.

Bez tam meitas uzņēmumu veidošana (a) samazina kapitālsabiedrību tīro peļņu no kā valsts budžets nesaņem maksimāli iespējamos finanšu resursus un (b) rada papildus izmaksas administrācijai un atbalsta funkciju veikšanai, jo arī šiem uzņēmumiem ir savas pārvaldes sistēma un atbalsta funkcijas, kuru apjoms viena uzņēmuma ietvaros būtu vismaz par kārtu mazāks.

Valsts un kapitālsabiedrību un to meitas uzņēmumu padomju jautājums, ar Saeimas pieņemto lēmumu par padomju likvidēšanu daļēji jau ir atrisināts. Līdztekus jāizvērtē valsts kapitālsabiedrību meitas uzņēmumu padomes, kuras valstij izmaksā daudz mazāk, bet, taupības apstākļos “noēd” tīro peļņu, no kuras tiek rēķināts valsts budžetam novirzāmais finanšu apjoms.

Strādājot pie vienotā valsts pārvaldē nodarbināto darba samaksas likuma, ir jāpārskata arī pašreiz noteiktais kapitālsabiedrību valdes priekšsēdētāja un valdes locekļu atalgojums. Nepieciešams izstrādāt vienotus atalgojuma noteikšanas principus valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībās atbilstoši darba tirgū pastāvošajām atalgojuma tendencēm.

Šajos ekonomiskajos apstākļos nepieciešams paaugstināt valsts kapitāldaļu turētāja pārstāvju un atbildīgo amatpersonu atbildības apjomu par adekvātu un pilnīgu izdevumu kontroli, kas nodrošinātu iespēju valstij gūt maksimālu peļņu. Respektīvi, tādu uzraudzību, kas novērstu iespējas krīzes laikā iegādāties apvidus automašīnas kapitālsabiedrībām vai nodibinājumiem, kuru tiešā darbība nav saistīta ar regulāru un intensīvu pārvietošanos pa vietējas nozīmes vai meža ceļiem. Tas pats attiecas arī uz sabiedrisko attiecību un cita veida ārpakalpojumiem. Ir jāpārtrauc valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību sponsorēšanas, ziedošanas un cita veida labdarības un atbalsta prakse, ievērojot, ka pati valsts caur valsts budžeta apropriācijām piešķir līdzekļus tām jomām, kuras uzskata par visvairāk atbalstāmajām. Šobrīd pastāvošā ziedojumu kārtība ne tikai veido kapitālsabiedrību prioritātes visdažādākajās jomās, bet arī reāli samazina valsts budžeta ieņēmumus, jo par šiem ziedojumiem tiek saņemtas nodokļu atlaides.

Šajā plānā identificētie taupības pasākumi ir jāievieš arī valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībās, uzdodot valsts kapitāldaļu turētāja pārstāvim ierosināt nepieciešamos valžu un padomju lēmumus par veicamajiem pasākumiem taupības pasākumu īstenošanai.

Nr.	Aktivitāte	Atbildīgā iestāde (Iesaistītās iestādes)	Termiņš apstiprināšanai MK
3.1.1.	Sagatavot koncepciju par valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību meitas uzņēmumu veidošanas principiem un uzraudzību.	Ekonomikas ministrija, Finanšu ministrija, Valsts kanceleja	01.09.2009.

 

4. IESTĀDES VADĪBA UN STRUKTŪRA 

4.1. Nozares vadība atbilstoši krīzes laika prioritātēm

Efektīva krīzes vadība ir viena no kompetencēm, kam jāpiemīt ikviena līmeņa vadītājam. Vadītājam nav jāgaida reorganizācijas priekšlikums vai lēmums “no augšas” – iniciatīva ir jāuzņemas pašam. Ideālā gadījumā kā papildus stimuls šādai pašiniciatīvas izrādīšanai būtu, piemēram, prēmija kā % no reformu rezultātā gūtās ekonomijas. Šāda pieeja menedžmenta motivēšanai nav retums citās valstīs. Tomēr, ievērojot krīzes apstākļus, šādu pieeja nav iespējama, turklāt varētu rasties likumsakarīgs jautājums, par ko tad tiek maksāta alga.

Pašreizējā situācija ir pierādījusi, ka ne visi vadītāji ir gatavi uzņemties atbildību un spert nepieciešamos soļus, lai cik tie sāpīgi un nepatīkami arī nebūtu un atteikties no pilnībā liekām vai patlaban atliekamām funkcijām un uzdevumiem. Ir grūti atteikties no tā, ko pats savām rokām daudzus gadus esi veidojis, taču situācijas nopietnība, sociālie partneri un sabiedrība kopumā prasa radikālu pieeju un skaidrus piemērus tam, ka valsts pārvaldes augstākais menedžments ir spējīgs efektīvi darboties arī krīzes apstākļos, nevis tikai pēc atklātībā nonākušiem dažādiem reorganizācijas plāniem sākt darbības, lai piedāvātu alternatīvus, pašu izstrādātus risinājumus. Ļoti svarīgi šajos jautājumos veicināt arī iestāžu darbinieku iesaistīšanos un priekšlikumu izteikšanu par iespējām ietaupīt un efektivizēt darbu. Uz ministriju valsts sekretāriem guļas atbildība gan par ministrijas administratīvā aparāta samazināšanu, tēriņu mazināšanu, padotības un pārraudzības iestāžu vadītāju vadīšanu, panākot ietaupījumus arī tur, bet pats galvenais – par piedāvājuma izstrādāšanu nozares politiku prioritātēm.

Esošie un turpmāk gaidāmie budžeta grozījumi samazinājuma virzienā pieprasa skaidru vīziju par to, kurās jomās valsts politika ir īstenojama neskatoties uz krīzi, nesamazinot vai pat palielinot finansējumu, un kurās jomās valsts pakalpojumi var tikt sniegti samazinātā apjomā vai pārtraukti vispār.

Prioritāšu saraksta veidošanā noteikti iesaistāmas nozares nevalstiskās organizācijas un sociālie partneri, taču jāsaprot, ka gala rezultātā sarakstam ar samazinājumiem ir jābūt valsts interesēs nevis individuālu iestāžu un tās atbalstošo nevalstisko organizāciju interesēs. Kā piemēru var minēt gadiem ilgstošo diskusiju par pamatojumu traktortehnikas reģistrācijas un uzraudzības funkcijas īstenošanai atsevišķi no pārējiem transporta līdzekļiem, lai gan argumentēta pamatojuma šīs funkcijas nodalīšanai situācijā, kad pietrūkst līdzekļu atsevišķu lauksaimniecības nozaru atbalstam, joprojām nav. Un līdzīgu piemēru ir pietiekami daudz.

Nr.	Aktivitāte	Atbildīgā iestāde (Iesaistītās iestādes)	Termiņš apstiprināšanai MK
4.1.1.	Valsts politikas prioritāro jomu definēšana katrā nozarē, izvērtējot to izmaksas (balstoties uz uzdevuma 2.2.1 rezultātiem)	Visas ministrijas, balstoties uz Valsts kancelejas izstrādātu metodiku	01.07.2009.

 

4.2. Atbalsta un valsts politikas veidošanas funkciju attiecība

Valsts tiešās pārvaldes iestādes galvenais uzdevums ir veidot un īstenot valsts politiku noteiktā jomā. Tas veicams ciešā sadarbībā ar nozares nevalstiskajām organizācijām un sociālajiem partneriem.

Dažāda veida atbalsta funkciju īstenošanai – personāla vadība, grāmatvedība, informācijas tehnoloģiju (IT) uzturēšana, sabiedriskās attiecības, dokumentu pārvaldība, saimnieciskā uzturēšana un tā tālāk – nepieciešamais darbinieku skaits nedrīkstētu pārsniegt 15-20% no kopējā iestādes štatu saraksta. Atbalsta funkciju veikšanai, kur vien iespējams to izdarīt lētāk, jāizmanto arī privātā sektora piedāvātie ārpakalpojumi, ministrijās un iestādēs atstājot vien to saturisko vadību. Īstermiņa risinājums būtu šo funkciju centralizācija nozaru ministrijās, atsakoties no atbalsta funkciju esamības ministriju padotības iestādēs, savukārt ilgtermiņā iespējams veidot vienotu atbalsta sistēmu visām valsts pārvaldes iestādēm, līdzīgi kā tas jau tiek darīts, piemēram, Somijā.

Īstermiņā visas iestādes atbalsta funkcijas nepieciešams centralizēt, veidojot Administratīvos departamentus, kuru sastāvā tad arī būtu koncentrētas visas atbalsta funkcijas, aizmirstot par esošo praksi veidot atsevišķus departamentus vai nodaļas katram atbalsta funkcijas tipam.

Paralēli atbalsta funkciju centralizācijai nepieciešams būtiski mazināt to administratīvo slogu, kuru patlaban viena valsts pārvaldes iestāde uzliek otrai, jo bieži vien tikai dēļ nepieciešamības gatavot izziņas, pārskatus, atskaites un cita veida materiālus, iestādēs tiek turēti cilvēki, kuri citkārt tur nebūtu nepieciešami.

Pēc funkciju centralizācijas vienkāršāka kļūtu arī izlemšana par to, kas ir lētāk un valstij izdevīgāk – atbalsta funkciju nodošana privātajam sektoram, balstoties uz 2.2. sadaļā piedāvātā un notestētā pilotprojekta rezultātiem, vai saglabāšana ministriju centrālajos aparātos, vai vienotu valsts pārvaldes atbalsta pakalpojumu sniegšanas iestāžu veidošana (piemēram, savulaik noraidītā ideja par vienotas valsts pārvaldes cilvēkresursu aģentūras izveidi, kas nodarbotos ne tikai ar centralizētu atlasi, personāla vadību, bet arī nodrošinātu vienotās darba samaksas sistēmas ieviešanu).

Nr.	Aktivitāte	Atbildīgā iestāde (Iesaistītās iestādes)	Termiņš apstiprināšanai MK
4.2.1.	Atbalsta funkciju centralizēšana un resoru Administratīvo departamentu veidošana	Visas ministrijas	01.09.2009.

 

4.3. Vadītāju un pusvadītāju mazināšana, struktūrvienību sakārtošana

Viena no lietām, kas krīt acīs iepazīstoties ar daudzu iestāžu struktūrshēmām un štatu sarakstiem ir nepamatoti lielais dažādu līmeņu vadītāju skaits. Viens no cēloņiem šādai situācijai bieži vien ir iestādes vadītāja vēlme nodrošināt labam darbiniekam lielāku atalgojumu par to, ko viņš saņemtu ieņemot vien eksperta amatu. Un lielāku atalgojumu var nodrošināt veicot formālu paaugstināšanu amatā, jo realitātē šādam vadītājam labākajā gadījumā ir viens vai divi padotie. Ir arī otrs iespējamais iemesls – vadītāja “goda nosaukuma” piešķiršana, kas atsevišķiem darbiniekiem varētu būt naudai līdzvērtīgs motivators.

Lai risinātu situāciju nepieciešams pieņemt normatīvo regulējumu attiecībā uz tipisku valsts pārvaldes iestādes struktūru – nosakot, ka iestādē pieļaujamais struktūrvienību dalījums ir – departaments un nodaļa, kur minimālais vienā nodaļā nodarbināto skaits, ieskaitot vadītāju, nedrīkst būt mazāks kā 7 cilvēki (optimāla komanda), savukārt departaments veidojams, ja tajā ietilpst vismaz 2 nodaļas un kopējais departamenta darbinieku skaits nav mazāks kā 15 cilvēku.

Departamentam ir vadītājs, kuram nav atsevišķu vietnieku amatu – kāds no nodaļu vadītājiem departamenta vadītāja prombūtnes laikā veic viņa pienākumus. Nekādu sektoru, daļu, pārvalžu vai cita tipa veidojumu valsts pārvaldē pastāvēt nedrīkst.

Arī augstākās vadības līmenī veicams samazinājums, nosakot, ka maksimālais valsts sekretāra vietnieku skaits ir divi, turklāt ar nosacījumu, ka viena valsts sekretāra vietnieka padotībā ir jābūt ne mazāk kā 3 iestādes patstāvīgām struktūrvienībām. Tāda pat shēma attiecināma arī uz iestāžu vadītāju vietniekiem.

Nav pieļaujama valsts sekretāra biroju veidošana – viņam (viņai) var būt sekretārs vai asistents, kas palīdz tikt galā ar ikdienas darbiem, bet pārējā laikā valsts sekretāra vai iestādes vadītāja galvenais atbalsts ir departamentu un nodaļu vadītāji, kas ir eksperti konkrētās politikas jomās. Protams, katrs vadītājs ap sevi vēlas veidot uzticamu darbinieku komandu, kas daudz un operatīvi strādā, palīdzot sasniegt vadītāja nospraustos mērķus. Pašreizējā situācijā šai komandai no atsevišķa veidojuma tomēr vajadzētu pārtapt par departamentu un nodaļu vadītāju komandu.

Nr.	Aktivitāte	Atbildīgā iestāde (Iesaistītās iestādes)	Termiņš apstiprināšanai MK
4.3.1.	Sagatavot normatīvā akta projektu par Latvijas valsts pārvaldē pieļaujamajām struktūrvienībām un to skaitlisko sastāvu	Valsts kanceleja (Tieslietu ministrija, Finanšu ministrija)	01.08.2009.

 

4.4. Efektīva reformu plānošana

Liela daļa ierēdniecības darba laika paiet plānošanas dokumentu sagatavošanā, piedaloties darba grupās, saskaņošanās un “prāta vētrās”, kas pats sevi nav nekas slikts un tas ir arī galvenais viņu uzdevums, ja vien liela daļa sagatavojamo dokumentu nebūtu bezjēdzīgi, ievērojot tuvākajos divos trīs gados pieejamo valsts budžeta līdzekļu apjomu.

Atbildība par plānošanas dokumentu izstrādes lietderību gulstas uz ministrijas vai iestādes vadītāja pleciem, jo tieši viņš (viņa) ir atbildīga par ministrijas/iestādes cilvēkresursu efektīvu izmantošanu krīzes laikam atbilstošu darbu veikšanai. Vienlaikus vajadzētu būt valdības skaidri definētai nostādnei, ko tā vēlas redzēt un izskatīt Ministru kabineta sēdēs. Ir nepieciešams vienoties par to, ka netiek sagatavoti grandiozi attīstības plāni atsevišķās politikas jomās, tā vietā uzsvaru liekot uz pašu iestāžu efektivitātes uzlabošanas plāniem, padotības institucionālās sistēmas sakārtošanu, starpnozaru pakalpojumu sniegšanu, administratīvo šķēršļu mazināšanu un normatīvā regulējuma vienkāršošanu.

Respektīvi, lietām, kas vērstas uz birokrātijas mazināšanos un valsts budžeta pildīšanu, nevis lietām, kas no nākama gada valsts budžeta prasīs papildu miljonu, piecus vai desmit, lai gan jau tagad ir saprotams, ka nākamā gada budžetā šādas naudas nebūs – tieši pretēji, būs kārtējais samazinājums. Lai cik tas arī nebūtu nozarei svarīgi, vai tiešām patlaban ir īstais laiks darbam pie pašvaldību vienotās informācijas sistēmas attīstības koncepcijas (plānotās uzturēšanas izmaksas četriem nākamajiem gadiem 2,2 miljoni latu no valsts budžeta un 120 tūkstoši no pašvaldību budžetiem), vai, piemēram, HIV infekcijas izplatības ierobežošanas programmas (sākot ar 2010.gadu – 8,6 miljoni latu, tad 10,5 miljoni latu utt.) laikā, kad notiek sarunas par slimnīcu slēgšanu un medicīnisko pakalpojumu sadārdzināšanu iedzīvotājiem.

Rūpīgi ir jāizvērtē, vai tiešām visi plāni ir jāvirza apstiprināšanai Ministru kabinetā, pieļaujot iespēju, ka šauri nozariskas un vertikālas lietas (netiek doti uzdevumi ārpus resora esošām institūcijām) tiek apstiprinātas ministru līmenī (pirms tam gan konsultējoties ar pārējo ministriju valsts sekretāriem un nevalstisko sektoru) un tas ir pietiekams pamats uzsākt pārmaiņu īstenošanu dzīvē.

Maksimāli jāmēģina atteikties no dažādām nevajadzīgām atskaitēm, kurās tiek informēts par to, kas naudas trūkuma dēļ nav paveikts, vai paveikts daļēji. Beidzot ir jāiedzīvina vienota un kvalitatīva rezultātu un to rādītāju plānošana sistēma – katrai darbībai nosakot izmērāmu rezultātu, kuru plānots sasniegt un vēlāk atskaitoties, kas ir un kas nav sasniegts un kādēļ.

Joprojām sāpīgs jautājums ir plānošanas un pieejamo budžeta līdzekļu sasaistes process. Ievērojot nepieciešamību pēc ātrām, taču vienlaikus pārdomātām reformām, šogad īpaša uzmanība jāpievērš iestādes vidēja termiņa darbības stratēģiju izstrādei, kas nozarē piedāvātās reformas cieši sajūgtu ar pieejamajiem finanšu resursiem un piedāvātu pamatotu analīzi. Samazināmo resursu apjoma ziņā 2009. un 2010. gada budžets nebūs “nulles budžets”, bet gan “izdzīvošanas budžets”.

Kopējai sistēmai jādarbojas pēc principa – valdības uzstādījums par prioritātēm un sasniedzamajiem mērķiem, nozaru iekšējo prioritāšu noteikšana un nepieciešamo reformu plāns atbilstoši noteiktajam budžeta ietvaram, stratēģijas izstrāde paralēli nozares budžeta programmu struktūras noteikšanai un sasniedzamo rezultātu noteikšana katrai budžeta programmai.

Lai to paveiktu nepieciešams (a) noteikt budžeta programmu un apakšprogrammu veidošanas pamatprincipus, (b) noteikt pesimistiskā scenārija budžeta griestus visām nozarēm vidējā termiņā, (c) katrai budžeta programmai noteikt kvalitatīvus un reālus rezultatīvos rādītājus.

Nr.	Aktivitāte	Atbildīgā iestāde (Iesaistītās iestādes)	Termiņš apstiprināšanai MK
4.4.1.	Nodrošināt metodisko vadību ministriju un iestāžu darbības stratēģiju izstrādē, tostarp integrēšanā ar budžeta procesu un rezultātu noteikšanu.	Finanšu ministrija kopīgi ar Valsts kanceleju	01.09.2009.

 

4.5. E-pārvaldes ieviešana un pakalpojumu kvalitāte

Lielākoties visi Latvijā realizētie e-pārvaldes projekti saistās ar lielām investīcijām informācijas un komunikācijas tehnoloģijās, taču tā arī nav izveidota nepieciešamā bāze, kas nodrošinātu vienotu pieeju e-pakalpojumu straujākai ieviešanai valstī.

Pirmkārt, nekur nav normatīvi definēts, kas ir valsts pārvaldes pakalpojums, nav definēti un aprakstīti valsts pārvaldes sniegtie pakalpojumi. Ir uzsāktas atsevišķas aktivitātes reorganizējamā e-pārvaldes sekretariāta ietvaros, taču šis darbs dažādu iemeslu dēļ nav virzījies uz priekšu ātri un koordinēti.

Otrkārt, izveidotais elektroniskā paraksta modelis ir pierādījis sevi kā neefektīvs rīks, kas (a) pārvaldei neliekas interesants, jo joprojām pastāv visas iespējas izmantot papīra dokumentu apriti un dokumentu elektroniskā parakstīšana ir laikietilpīgs process un (b) iedzīvotājiem neliekas interesants, jo piedāvātie elektroniskie pakalpojumi savā lielākajā daļā ir informatīvi nevis interaktīvi, kādiem tiem vajadzētu būt.

Pirms ķerties pie investīcijām informācijas un komunikācijas tehnoloģijās, nepieciešams sakārtot esošos pakalpojumu sniegšanas procesus, samazinot pārvaldes iekšējo un ārējo procesu birokrātiju, dažādu izziņu, atskaišu un iesniegumu apriti. Jāsāk ar valsts pakalpojuma definēšanu, to apzināšanu, aprakstīšanu un vienkāršošanu. Daļēji šīs lietas tiks risinātas funkciju auditos, taču iekšēji uz pašu iniciatīvas pamata šis vienkāršošanas un revīzijas process būtu daudz ātrāks un rezultatīvāks.

Lai netiktu ieviestas jaunas papildus apgrūtinošas prasības, jānosaka, ka gadījumos, ja normatīvā akta projekts paredz papildus sloga radīšanu, pirms normatīvā akta izsludināšanas Valsts sekretāru sanāksmē par tā sagatavošanu atbildīgajai ministrijai kopā ar uzņēmēju vai citu šī normatīvā akta mērķauditorijas pārstāvi jāveic “normu testa pārbaude”, identificējot kādu administratīvo slogu (papildus jau esošajam) valsts uzliek, šīs pārbaudes rezultātus un aprēķināto administratīvo slogu aprakstot normatīvā akta anotācijā.

Līdztekus lielajiem pārkārtojumiem e-pārvaldes jomā, jāveic arī mazāki samazinājumi. Piemēram, jāizbeidz situācija, kad katra ministrija un iestāde veido savu interneta mājas lapu (piedevām neievērojot prasības pēc tajā norādāmā satura), tērējot gan izveidošanai, gan uzturēšanai ievērojamus līdzekļus. Tā visa 2008.gada laikā tikai ministrijas un to padotības iestādes, neskaitot pašvaldības un kapitālsabiedrības, interneta mājas lapu dizaina un funkcionalitātes izstrādei un uzturēšanai ir novirzījušas 204575,44 latus.

Iestāžu budžetos plānotā nauda interneta mājas lapu uzturēšanai un pilnveidošanai jākoncentrē, jāizveido vienots valsts pārvaldes portāls, ar vienotu dizainu un vienotu satura vadības rīku (content management system), kur katrai ministrijai un iestādei ir sava sadaļa un kuras uzturēšana konkursa kārtībā jānodod privātajam sektoram.

Nr.	Aktivitāte	Atbildīgā iestāde (Iesaistītās iestādes)	Termiņš apstiprināšanai MK
4.5.1.	Sagatavot plānu pāriešanai uz vienotu valsts pārvaldes portālu, kā arī tā izmaksas un investīciju atdeves aprēķinu	RAPLM	01.11.2009.

 

5. CILVĒKRESURSI 

5.1. Civildienesta sistēmas vienkāršošana

Civildienesta veidošana Latvijā, kas tika uzsākta drīz pēc neatkarības atgūšanas, ir bijis pretrunīgs process ar neviennozīmīgiem rezultātiem. Sākotnēji iecerētais tradicionālā karjeras civildienesta modelis ir izrādījies dzīvot nespējīgs un pārāk dārgs Latvijas ekonomiskajiem apstākļiem un dinamiskajiem pārmaiņu procesiem.

Civildienests, kā “darbs uz visu mūžu” ar pakāpenisku virzīšanos pa iepriekš iezīmētām karjeras kāpnēm, audzējot pārvaldē pavadītos darba stāža gadus nekad nav pilnībā īstenojies. Vēl vairāk – šis 19 gs. un senāku laiku valsts pārvaldes profesionālās darbības modelis ir nonācis pretrunā ar nepieciešamību valsts sektorā attīstīt mūsdienu vadības un darba attiecību pieejas, kas paredz orientāciju uz sasniedzamo rezultātu, biznesa vadībā lietotas mūsdienīgas personālvadības metodes, darbību pāri hierarhisko attiecību un struktūru robežām, mobilitāti starp valsts un privāto sektoru. Šo iemeslu dēļ karjeras civildienests tika nomainīts uz amatu civildienestu, jau 2000.gada Valsts civildienesta likumā paredzot atklāta konkursa procedūru visiem civildienesta amatiem.

Savulaik Civildienests tika veidots ar mērķi – nodrošināt profesionālu, politiski neangažētu valsts pārvaldes personālvadības sistēmu. Likums Par valsts civildienestu (1994) paredzēja regulēt valsts un pašvaldību civiliestāžu ierēdņu iecelšanu amatā, atlaišanu no amata, darbību, sociālās garantijas. Par civiliestādēm tika uzskatītas Valsts kanceleja, ministrijas, valsts pārvaldes un pašvaldību iestādes, prokuratūra, Valsts kontrole. Šis mērķis nekad nav ticis sasniegts pirmkārt finanšu trūkuma, kā arī pastāvīgas pašvaldību pretestības dēļ. Šobrīd civildienesta ierēdņi sastāda tikai 15% no tiešajā valsts pārvaldē nodarbināto kopskaita. Vienlaikus tieši valsts civildienesta likumā paredzētās garantijas un privilēģijas ir ilgstoši kalpojušas par modeli pārējo valsts pārvaldē nodarbināto garantiju sistēmām, vienlaikus radot sabiedrībā priekšstatu par ierēdniecību kā šauru kastu, kas bauda īpašas privilēģijas pat laikā, kad uzņēmēji un darba ņēmēji cīnās par izdzīvošanu. Pašreizējā ekonomiskā situācija, kad visas šis privilēģijas ir likvidētas, ir piemērots brīdis būtiskai sistēmas pārskatīšanai. Nosakot vienotas prasības un atalgojuma nosacījumus visiem valsts un pašvaldību darbiniekiem ir iespējams tuvoties sākotnēji noteiktajam civildienesta mērķim daudz vairāk, nekā mēģinot saglabāt šauras formāli noteikto ierēdņu grupas atsevišķo civildienesta statusu. Jāatzīmē, ka arī Skandināvijas valstīs valsts pārvaldes darbiniekiem ir universāli nosacījumi, neizdalot kādu īpašu “ierēdņu” grupu. Arī Igaunijā tiek izvirzīts mērķis tuvināt Ierēdniecības darba nosacījumus darba tiesiskajām attiecībām.

Civildienesta pastāvēšanas laikā pakāpeniski ir nivelējušās atšķirības starp civildienesta ierēdņiem un pārējiem valsts sektorā nodarbinātajiem gan veicamo darba pienākumu ziņā, gan arī atalgojuma un sociālo garantiju sistēmā. Tā valsts kapitālsabiedrībās tiek īstenotas kontroles un uzraudzības funkcijas, kas saskaņā ar Valsts civildienesta likumu būtu uzticamas tikai ierēdņiem. Savukārt gan valsts un pašvaldību iestāžu, gan tiesu, prokuratūras u.c. darbiniekiem, gan ar normatīvajiem aktiem, gan kolektīvajiem līgumiem tika paredzētas ierēdniecībai analogas sociālās garantijas. Būtisks solis civildienesta un valsts pārvaldē strādājošo nodarbinātības tuvināšanai ir 2006.gadā uzsāktā atalgojuma reforma, kurtas ietvaros tiek noteikts vienots regulējums visiem tiešās valsts pārvaldes iestādēs nodarbinātajiem neatkarīgi no ierēdņa statusa. Ekonomiskās krīzes apstākļos 2008.gada nogalē pieņemtie Grozījumi Valsts civildienesta likumā, kā arī 2009.gada atalgojuma likums, atceļot visas sociālās garantijas un materiālās stimulēšanas instrumentus un likvidējot Valsts Civildienesta pārvaldi, ne tikai ir pilnībā pielīdzinājis civildienesta ierēdņus valsts sektorā nodarbinātajiem, bet arī radījis labvēlīgākus darba nosacījumus tiem nodarbinātajiem, kam nav ierēdņa statuss.

Ierēdniecības, kas sākotnēji tika iecerēta kā īpaša darbinieku kategorija, kuras misija ir kalpot sabiedrības un valsts interesēm, stāvēt tiesiskuma un labas pārvaldības sardzē, par to saņemot īpašu aizsardzību no politiskas iejaukšanās profesionālajā darbībā, kā arī īpaši paredzētu sociālo garantiju sistēmu, ir degradēta līdz sīku formalitāšu kārtošanai piešķirot ierēdņa statusu un neefektīvai, gadu garumā izstieptai administratīvā procesa pārsūdzību sistēmai, kuras darbināšanai tiek tērēti sarūkošie valsts budžeta līdzekļi un pašu ierēdņu laiks.

Izvērtējot šo gadu garumā ilgušo negatīvo pieredzi, ir pienācis laiks vienoties par vienkāršu un saprotamu civildienesta tiesisko regulējumu, attiecinot to uz visiem valsts un pašvaldību pārvaldes iestādēs strādājošajiem. Vienlaikus nepieciešams atrunāt to valsts iestāžu statusu, kuras sniedz pakalpojumus, bet neveic valsts pārvaldes funkcijas (izglītības, sociālās aprūpes iestādes, veselības aprūpes iestādes) un kur civildienesta attiecības nav nepieciešamas. Ir jāatsakās no virknes vēl saglabātām formālām procedūrām saistībā ar civildienesta statusa piešķiršanu, atsevišķu ierēdņu uzskaites informācijas sistēmas uzturēšanu, tādējādi ietaupot līdzekļus, vienkāršojot informācijas vadību attiecībā uz nodarbinātajiem un padarot skaidrāku un saprotamāku valsts pārvaldē strādājošo personālvadības procesu.

Civildienesta vai valsts darbinieku personālvadības prioritātei ir jābūt profesionalitātes un efektivitātes paaugstināšanai, panākot to, ka mazāks nodarbināto skaits ar augstāku profesionalitātes līmeni un lielāku atbildību spēj nodrošināt nepieciešamo valsts funkciju īstenošanu.

Kā alternatīvu risinājumu var izskatīt iespēju pāriet pilnībā uz darba tiesiskajām attiecībām valsts pārvaldē, jo šobrīd atšķirības starp vispārējā civildienesta ierēdņiem un pārvaldē nodarbinātajiem paredzēto tiesisko regulējumu jau ir minimālas. Specializētais civildienests Iekšlietu ministrijas sistēmā, Ieslodzījuma vietu pārvaldē un diplomātiskajā dienestā ir saglabājams.

Nr.	Aktivitāte	Atbildīgā iestāde (Iesaistītās iestādes)	Termiņš apstiprināšanai MK
5.1.1.	Sagatavot normatīvos aktus saistībā valsts civildienesta tiesiskā regulējuma vienkāršošanu vai pāreju uz darba tiesiskajām attiecībām.	Valsts kanceleja (Tieslietu ministrija, Finanšu ministrija, KNAB)	01.09.2009.

 

5.2. Darba samaksa, sociālās garantijas un motivācija

2008.gadā uzsāktā darba samaksas samazināšana valsts sektorā strādājošajiem ir notikusi uz procentuāla samazinājuma bāzes. Vienlaikus Latvijas ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas programmas ieviešanas rīcības plānā ir paredzēts līdz 2009.gada 1.jūnijam izstrādāt likumprojektu “Par vienotu valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu (darbinieku) atlīdzības sistēmu”. Likumprojekts ir iespēja noteikt vienotus principus darba samaksai visās no valsts un pašvaldību budžeta finansētajās institūcijās, t.sk. Saeimā, Valsts prezidenta kancelejā, pašvaldību iestādēs, tiesu un prokuratūras iestādēs un valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībās.

Galvenās reformu gaitā realizējamās konceptuālās pieejas:

• vienāda samaksa par vienādiem darba pienākumiem – algu grupu intervālu samazināšana, nepārsniedzot 20% no algu grupas augšējās robežas;

• centralizēta atalgojumu fondu plānošana ekonomiskās krīzes periodā (Finanšu ministrijā), likvidējot vēsturiskās atalgojuma fondu diferences un nodrošinot efektīvu kontroli pār pieņemto lēmumu izpildi;

• visa veida dažādo regulāro un neregulāro piemaksu izskaušana visos valsts pārvaldes līmeņos. Jebkuram cilvēkam par savu darbu ir jāsaņem atbilstoša alga, nevis jāmēģina savākt maksimāli liela alga no dažādām piemaksām. Vienlaikus algai ir jābūt pietiekami motivējošai – gan censties strādāt tā, lai tiktu sasniegti izvirzītie rezultāti un vēl vairāk, un vienlaikus būtu žēl zaudēt šo darbu.

Būtiski ir jāuzlabo pārvaldē strādājošo novērtēšanas sistēma, balstoties uz izstrādātajiem kompetenču modeļiem. Sistēma ir jāpapildina ar 3600 novērtēšanas moduli, tādējādi panākot lielāku vērtējumu objektivitāti un ļaujot arī vadītājiem konstatēt problēmas savā darbībā, kas pie hierarhiskas novērtēšanas var arī neparādīties.

Saskaņā ar 2009.gada decembrī pieņemtajiem Grozījumiem Valsts Civildienesta likumā, kā arī saistītajos normatīvajos aktos, pamatā ir likvidēta ilgstoši pastāvējusī sazarotā piemaksu un prēmiju sistēma, kā arī vadības līgumi, kas līdzšinējos centienus sakārtot valsts pārvaldes darba samaksas sistēmu un padarīt to caurspīdīgu lēma neveiksmei. Taupības apstākļos vēl ir iespējams pārskatīt šādas ar darbaspēka izdevumiem saistītas izdevumu pozīcijas:

• kompensācijas ceļa izdevumu segšanai, izņemot kompensāciju sakarā ar pārcelšanu uz citu apdzīvotu vietu (iespējamais ietaupījums ap 10 530 Ls pusgadā, balstoties uz 2008.gada datiem);

• mācību maksas daļas kompensācijas atcelšana (iespējamais ietaupījums ap 50 328 Ls pusgadā, balstoties uz 2008.gada datiem);

• komandējumu dienas naudas normu samazināšana valsts pārvaldē.

Īstenojot taupības pasākumus nepieciešams pārskatīt specializētajiem nozaru atašejiem noteikto pabalstu un kompensāciju apmērus, kas tiem noteiktas saskaņā ar Diplomātiskā un konsulārā dienesta likumu, vienlaikus nesagraujot Latvijas interešu aizstāvības sistēmu un pārstāvniecību Eiropas Savienībā un citās starptautiskajās organizācijās.

Kā īstermiņa pieeja, lai nodrošinātu ātru risinājumu situācijā, kad krasi samazinās valsts budžeta izdevumi, iespējams tiesību aktos paredzēt iespēju piemērot piespiedu bezalgas atvaļinājumu vai ieviest saīsinātu darba nedēļu (pāreja uz 4 dienu darba nedēļu, vai saīsināt darba laiku piektdienās par 2 stundām). Šādi risinājumi dotu ātru ietaupījumu vismaz 20% apmērā no ikmēneša atalgojuma fonda, neskaitot uzturēšanas izdevumu ekonomiju. Vienlaikus nepieciešams rūpīgi izsvērt piespiedu bezalgas atvaļinājuma ilgumu, jo ne visiem valsts pārvaldes darbiniekiem ir pietiekami uzkrājumi, piemēram, mēnesi ilgam piespiedu bezalgas atvaļinājumam. Līdztekus ietaupījumam iestāžu algu fondos, rastos ietaupījums arī par komunālajiem maksājumiem. Lai gan bezalgas atvaļinājumi kā problēmas risinājums jau tiek lietoti atsevišķās pārvaldes iestādēs, ir jāsaprot, ka pēc būtības šāds piespiedu bezalgas atvaļinājums nenozīmē neko citu, kā kopējās gada atlīdzības samazinājumu.

Nr.	Aktivitāte	Atbildīgā iestāde (Iesaistītās iestādes)	Termiņš apstiprināšanai MK
5.2.1.	Grozījumi likumā “Par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzību 2009.gadā”	Valsts kanceleja (Tieslietu ministrija, Finanšu ministrija, KNAB)	01.06.2009.
5.2.2.	Grozījumi Ministru kabineta 2002.gada 22.jūnija noteikumu nr. 219 “Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem un darbinieku darba braucieniem saistītie izdevumi”	Valsts kanceleja, Finanšu ministrija	01.06.2009.

 

6. PAŠVALDĪBAS

Visas iepriekš minētās reformas, kuras plānots īstenot valsts tiešajā pārvaldē (ministrijās, iestādēs, aģentūrās), līdzīgā veidā, vienlaikus ievērojot, ka pašvaldības patstāvīgi lemj par savu pārvaldes organizāciju, būtu jāievieš arī pašvaldībās.

Piedāvātās reformas nepieciešams padziļināti vērtēt arī pašvaldību darbības griezumā, jo pašvaldību pārvaldes organizācija tiek veidota katrā pašvaldībā individuāli, ņemot vērā attiecīgās pašvaldības īpatnības (teritorijas lielumu, iedzīvotāju skaitu, novadu pārvalžu skaitu utt.).

Reformas gaitā tāpat būs nepieciešams izstrādāt jaunu pašvaldību finansēšanas mehānismu, kas būtu vērsts uz pašvaldību finansiālās neatkarības nostiprināšanu un uzņēmējdarbības vides sakārtošanu pašvaldībās visā valsts teritorijā.

Jebkurā gadījumā – pašvaldības ir būtiska un nozīmīga kopējās Latvijas valsts pārvaldes daļa [Atbilstoši Centrālās Statistikas pārvaldes datiem 2008.gada 1.pusgadā valsts tiešās pārvaldes iestādēs (neskaitot kapitālsabiedrības) faktiski bija nodarbināti 108 483 cilvēku, kamēr pašvaldību budžeta iestādēs (neskaitot kapitālsabiedrības) – 126 268 cilvēku], kura ir vistuvāk iedzīvotājiem un no kuru pakalpojumu sniegšanas kvalitātes un darbības efektivitātes lielā mērā ir atkarīgs vērtējums par visu valsts pārvaldes darbu kopumā.

 

7. PLĀNA ĪSTENOŠANA

Par plāna īstenošanu visā valsts pārvaldē atbildīgi ir ministriju un iestāžu administratīvie vadītāji. Par visaptverošo tiesību aktu vai grozījumu izstrādi ir atbildīga Valsts kanceleja, Finanšu un Tieslietu ministrijas, atbilstoši tam aktivitāšu plānojumam, kas paredzēts katrā no tematiskajām sadaļām.