"Latvija ir progresējusi apbrīnojami īsā laikā"

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga Latvijas sabiedrībai vakar, 27.septembrī:

Vispirms sāksim ar to, kas ir noticis ārpus Latvijas. ANO Ģenerālā asambleja — milzīgs starptautisks forums ar saspringtu darba ritmu arī jums. Jūs jau intervijās gan no Amerikas, gan arī vakar, atgriežoties Latvijā, uzsvērāt, ka Ņujorka ir bijusi laba vieta, kur popularizēt Latviju. Kas, jūsuprāt, ir šie drošie apliecinājumi, ka dalība asamblejā ir šo mērķi attaisnojusi?

V.Vīķe-Freiberga: — Varbūt te jāuzsver asamblejā teiktās runas nozīme. Šai runā mēs akcentējām tieši tos elementus, ko man ārkārtīgi liels skaits dažādu valstu pārstāvju, sākot ar Kofi Annanu un beidzot ar Kanādas vicepremjeru, uzsvēra — specifiski viņi uzskata, ka tajā esot spīdoši un drosmīgi izcelti un analizēti tieši tie momenti, kas patlaban Apvienotajām Nācijām kā starptautiskai organizācijai būtiski. Un tur ir divi aspekti. Pirmais ir tas, ka pret šo organizāciju arvien biežāk tiek vērsta kritika, tā ir kļuvusi tik liela, ka ir zināmas grūtības darboties. Tiek runāts par reformu vajadzību, par tās pārkārtošanos. Nu, un tie momenti, ko izcēlu savā runā, bija tādi, kā man teica, drosmīgi, atzinu, ka šāda restrukturizācija un prioritāšu pārdomāšana ir nepieciešama Apvienotajām Nācijām, tajā pašā laikā es ļoti uzsvēru to, ka nekādā veidā Latvija neapšauba Apvienoto Nāciju vērtību, ka tā ir ārkārtīgi nozīmīga, svarīga organizācija un ka tai ir ārkārtīgi svarīga loma pasaulē, it īpaši lai izvairītos no tādām krīzēm, kādas redzējām un redzam Kosovā, Timorā un citur, un ka ļoti vēlams būtu, lai savā pārkārtošanās procesā Apvienotās Nācijas izstrādātu tādus mehānismus, kas atļauj tai jau iepriekš paredzēt, kur ir sagaidāms nākamais slaktiņš un asinsizliešana, lai varētu preventīvi kaut kā iejaukties un lietas uzlabot un, ja notiek kāda krīze ar varas darbiem pret ievērojamu iedzīvotāju daļu, tad būtu Apvienotajām Nācijām jāizstrādā tāds mehānisms, jāatļauj viņiem iejaukties tūliņ un steidzīgi, jo katru dienu, kad neiejaucas, tiek lemts un spriedelēts, cilvēki mirst.

— Vai jūs arī redzat pēc šī foruma šādas iespējamās pārmaiņas tieši ANO struktūrā un prognozējat, ka tādas varētu būt, arī mazo valstu lomas pieaugšanas kontekstā ?

V.Vīķe-Freiberga: — Nu, tas ir viens no debatējamiem jautājumiem, turklāt ļoti smagiem. Jo saprotiet, Apvienotajās Nācijās ir tādas nācijas, kam ir 11 tūkstoši iedzīvotāju, un tādas, kam ir 250 miljoni. Skaidrs, ka nevar samērot šādas divas valstis un teikt, ka tām tik tiešām ir vienāda balss. Ir vienlīdzības princips, un tai pašā laikā tomēr jādomā par to reprezentativitātes principu, ko pārstāv valsts, kam ir 11 tūkstoši, teiksim, sala... ar 11 tūkstošiem iedzīvotāju, un 50 miljonu valsts, 250 miljonu valsts un tamlīdzīgi, tie ir debatējami jautājumi, pie kuriem jāatgriežas. Un otrs ir par Drošības padomi Apvienotajās Nācijās, kur līdz šim galvenais apsvērums bija kodolieroči. Vai tas tiešām ir pareizākais pamats šim iestādījumam, tas arī būtu debatējams jautājums.

— Vakar lidostā, šķiet, jūs teicāt arī to, ka, protams, ne viss, kas varētu būt šais neatkarības gados Latvijā paveikts, ir pietiekami kvalitatīvs, un par to jums ir nācies arī runāt tur, aiz okeāna. Vai jūs varat tagad runāt par to, ko ir nācies atzīt, vai ne?

V.Vīķe-Freiberga: — Es visur uzsvēru to, ka Latvija ir zeme, kas ir progresējusi apbrīnojami īsā laikā. Protams, mums bija un ir vēl arvien grūtības, svarīgākais ir tas, vai mēs apzināmies savas grūtības, vai mēs esam tās izanalizējuši, vai mēs zinām, uz kurieni virzāmies un pie kā nākamā mums jāķeras klāt. Es visur uzsvēru, mēs zinām, kas mums tās grūtības ir, mēs neesam tās, kā saka, paslaucījuši zem tepiķa, mēs pilnībā apzināmies, kur ir mūsu vājie punkti, bet tas nenozīmē, ka mēs nevarībā nolaižam rokas un tikai sēdēsim un raudāsim zem sēru vītoliem, ka mums ir grūti un neko nevaram. Nē, taisni otrādi — mēs, zinot kas ir mūsu grūtības, esam izstrādājuši pilnīgi skaidrus plānus par to, kurp mēs virzāmies, kas ir mūsu prioritātes, pie kuriem darbiem mums ir jāķeras. Mums ir arī zināms, kurā līmenī mums ir vajadzīga palīdzība, kur mēs varam sadarboties ar citiem. Pasaulē, viņus neinteresē tāda tauta, kas ir gaudena, raudulīga un nespējīga. Par to var nobirdināt kādu asaru, bet nav tik liela interese sadarboties kā ar tādu tautu, kas zina, kurp iet, un kas ir gatava pati strādāt pie savas labklājības.

— Daudz uzmanības jūsu vizītes laikā tika pievērsts NATO un tieši paplašināšanas jautājumam. Vai jums personiski, tiekoties ar citu valstu amatpersonām, izdevās iegūt jaunus labvēļus šī mērķa sasniegšanai?

V.Vīķe-Freiberga: — Es domāju, ka ārpolitiskā situācijā ar labvēļiem nekad nevar rēķināties, teiksim, pilnīgi simtprocentīgi, ka viņi ir garantēti. Kaut gan mums ir ļoti laimējies tajā ziņā, ka dažas valstis pilnīgi kategoriski un viennozīmīgi jau tagad ir pateikušas: jā, mēs esam par paplašināšanos, mēs esam par Baltijas valstu iekļaušanu. Tas ir liels ieguvums, tas ir Latvijas ārpolitikas sasniegums līdzšinējā darbā. Bet, kā jau katrā lietā, kā jebkurā demokrātijā, vienmēr ir arī pretēji viedokļi. Un, lūk, tamdēļ ir tik svarīgi uzturēt kontaktus ar ārvalstu pārstāvjiem. Latvijai vienmēr jābūt klāt šādās debatēs un diskusijās, lai turpinātu aizstāvēt savu viedokli, jo katram viedoklim vienmēr ir iespējams arī pretējais, uz tā jau visa ārpolitiskā aktivitāte vien balstās — nemitīgi cīnīties un atgādināt sava viedokļa pamatojumus, pārliecināt citus, ka, lūk, NATO paplašināšana un Latvijas iekļaušana tajā ir loģiska, vēlama, pati par sevi saprotama un nāks par labu pašai aliansei, visai Eiropai un visai pasaulei. Ir nemitīgi jāatgādina, jāuzsver. Te jāsaka, ka no Savienotajām Valstīm vispār signāli līdz šim ir ļoti pozitīvi, patlaban vadošās augsti stāvošās amatpersonas ir ļoti uzsvērti pasvītrojušas savu atbalstu šādai paplašināšanai. Un te ir jāturpina ļoti enerģisks darbs, lai nodrošinātu, ka šis viedoklis Amerikas Savienotajās Valstīs turpina palikt dominējošais un to nenomaina kāds cits.

— Jebkurā gadījumā, runājot par NATO kā Latvijas mērķi, mēs esam pieraduši runāt arī par Krieviju un tās reakciju. Vai jums arī šajā forumā nācās sastapties un runāt ar kādu Krievijas pārstāvi?

V.Vīķe-Freiberga: — Nē, neiznāca. Tikai, protams, iznāca gan dzirdēt no amerikāņiem, arī šī situācija — Latvija, tik tuvu blakus Krievijai — protams, ir viens no elementiem, kas nepārprotami sarežģī mūsu situāciju.

— Jūs vakar runājāt par interesantu ideju, ka Amerikas baltieši varētu piedalīties šajā Latvijas iekļūšanas NATO jautājuma lobēšanā. Jūs varat izstāstīt kā caur prezidenta vēlēšanām baltieši tur var sekmēt šo mūsu iestāju?

V.Vīķe-Freiberga: — Amerikas politiskajā dzīvē, pirmsvēlēšanu laikā ir tāds brīdis, kad kandidāti ir ļoti atvērti un ieinteresēti dzirdēt dažādu nogrupējumu viedokļus, vēlmes un vajadzības, jo var būt, ka neliels balsu skaits nosaka to, vai tiek ievēlēts vai ne. Baltieši Savienotajās Valstīs pārstāv apmēram miljonu balsu, kopā visi lietuviešu, igauņu un latviešu izcelsmes ļaudis, viņi arī dzīvo koncentrēti vairākos štatos. Un, tā kā prezidenta vēlēšanās ir nozīmīgs vēlēšanu atbalsts arī štatam, tad šeit kaut vai miljons, arī var būt no svara. Un ir svarīgi, lai tas tiktu izmantots lietderīgi, lai tātad rūpētos par to, ka tur turpinātos labvēlīga attieksme pret NATO paplašināšanos un labvēlīga attieksme pret visu trīs Baltijas valstu iekļaušanu NATO.

— Cita, mums varbūt pat tuvāka un svarīgāka organizācija — Eiropas Savienība. Vai arī par šo tematu tika runāts Ņujorkā, un kā jūs raugāties uz Helsinku sanāksmi, kas ir pavisam tuvu?

V.Vīķe-Freiberga: — Pašiem amerikāņiem par to, protams, nav tik liela interese kā eiropiešiem, bet manos kontaktos ar Eiropas pārstāvjiem es visu laiku dzirdēju labas ziņas par to, ka mūsu izredzes Helsinku sanāksmē ir ļoti, ļoti labas un ka tas būtu tiešām dīvains pārsteigums, ja mēs tur netiktu uzaicināti.

— Ārlietu ministrs Indulis Bērziņš teica, ka viņš ir piesardzīgs optimists. Kāda esat jūs pret šo jautājumu ?

V.Vīķe-Freiberga: — Neviens mums nekādas garantijas nevar dot. Demokrātiskā procesā notiks debates, un debašu laikā, protams, var arī pacelties pretēji viedokļi, nekad nevar paredzēt, kādā virzienā lēmums beigās būs. Bet atcerēsimies to, ka ne jau no Helsinku lēmuma vien mūsu nākotne ir atkarīga. Mūsu nākotne atkarīga no tā, kā mēs paši rīkosimies, cik paši būsim spējīgi progresēt, cik labi varēsim pierādīt, ka mēs tiešām ne tikai vārdos, bet arī darbos virzāmies uz Eiropas Savienību. Ja to mēs spēsim pierādīt, tad, es domāju, dažādi samiti un dažādi datumi kļūs sekundāri nozīmīgi, tie nav tik būtiski. Būtiskākais ir tas, ko mēs īstenībā dzīvē esam padarījuši, ne tikai tas, ko mēs deklarējam.

— Kamēr jūs bijāt Amerikas Savienotajās Valstīs, Latvijā visvairāk runāja par skandālu, par vēl ne tuvu iztirzātu it kā pedofilijas faktu, par masu mediju lomu šādu procesu atklāšanā, arī varas un valsts attieksmi pret notiekošo un galu galā par bērniem. Kā jūs vērtējat šī notikuma atspoguļojumu, valdības pēkšņo norobežošanos no skandāla, varbūt arī citu iesaistīto personu lomu šeit?

V.Vīķe-Freiberga: — Te jūs man prasāt kādus trīs četrus jautājumus uzreiz. Es varbūt atbildēšu uz to pirmo — par bērnu aizsardzību. Pedofilija diemžēl ir plaši izplatīta slimība, tas tā ir visās pasaules malās. Tā ir pastāvējusi jau kopš senākiem laikiem, tas nav mūsu laika izgudrojums. Bet tas ir uzbrukums bērniem, bērnu tiesībām. Te jautājums tātad ir par bērnu tiesībām un bērnu aizsardzību. Tā ir nopietna lieta. Tur visām valstīm starptautiski ir jāsadarbojas, lai izstrādātu mehānismus, kā aizsargāt bērnus no seksuālās vardarbības. Tā ir visai cilvēcei ļoti fundamentāla problēma.

— Jā, pagājušajā nedēļā tika runāts arī par sabiedrības it kā pasīvu nostāju šajā jautājumā. Kā jums šķiet — vai sabiedrība būtu varējusi darīt ko vairāk šajā lietā?

V.Vīķe-Freiberga: — Redziet, ja sabiedrībā būtu vairāk labvēlīgu ģimeņu un mazāk nelabvēlīgu, tad, protams, šādu incidentu skaits samazinātos, bet te diemžēl jāpiebilst, ka ne tikai sociālā labklājība garantē bērnu pret seksuālo izmantošanu. Ir diemžēl labi zināms, ka arī pārtikušās aprindās notiek tādi incidenti, kur bērns tiek seksuāli izmantots. Tā ir vispār ļoti dziļa psiholoģiska un cilvēcīga problēma, tās risināšana ir ļoti sarežģīta, bet es domāju, ka viens labums varbūt no šī skandāla varētu nākt, ja Latvijā tiktu labāk izveidota aizsardzība tiem bērniem, kas ir uz ielas, tiem bērniem, kas ir uz riska, tiem bērniem, par kuriem policija jau zina, ka viņi nododas, piemēram, prostitūcijai. Ja tajā līmenī sāktu kaut ko darīt, lai šos bērnus glābtu, nodrošinātu viņiem izglītību un tālāku normālu dzīvi, tad jau daudz kas būtu paveikts.

— Vai jūs redzat reālu pamatu šādai situācijas maiņai par labu bērnu jautājumā?

V.Vīķe-Freiberga: — Nu, es domāju, tās ir valsts prioritātes, un jautājums ir ļoti vienkāršs — kur valsts nolemj likt savus līdzekļus un uzmanību.

— Jā, savukārt manis pieminētā sabiedrība pretī spēlē to, ka mūsu valstī ir morāla krīze un galu galā šī morālā krīze ir skārusi pašu augšgalu, tas ir, valdību, kas pēkšņi norobežojas no šī skandāla, vai tas ir pareizi, jūsuprāt?

V.Vīķe-Freiberga: — Es negribētu vispārināt, ka morāla krīze ir vai nu valdībai, vai valstī. Kā jau es teicu, šāda veida perversitāte ir visā pasaulē visai cilvēcei pazīstama, tā nav ierobežota nevienā tautā, nevienā sabiedriskā slānī, nevienā sabiedriskā šķirā, tā diemžēl ir tāda nots šķērsām pāri visiem sabiedrības sadalījumiem.

— Tiktāl par notikušo, par neseno pagātni. Par sievieti Latvijā gadsimtu mijā — diskusija ar šādu nosaukumu jūsu vadībā notiks parīt Rīgas pilī, un, šķiet, izvērtīsies par plašāku pasākumu kopu. Vai jūs tagad varat atklāt šo ideju?

V.Vīķe-Freiberga: — Jā, mēs esam uzaicinājuši Rīgas pilī redzamas sievietes Latvijā, kas ir aktīvas, darbīgas, kuras interesē sieviešu jautājumi. Tur piedalīsies arī Latvijas delegātes, kas oktobra sākumā piedalīsies konferencē "Sieviete un demokrātija jaunā gadu tūkstoša rītausmā", tā ir paredzēta Reikjavīkā no 8.līdz 10.oktobrim. Šajā Reikjavīkas konferencē es esmu aicināta teikt runu atklāšanas sesijā, uz to mani ir uzlūdzis Ortsons, Islandes premjerministrs, viņš to rīko kopā ar Hilariju Klintoni, Amerikas Savienoto Valstu pirmo dāmu. Ar Klintona kundzi tiekoties Vašingtonā, mēs tieši par šo konferenci sīkāk tikām runājušas. Viņai tā ir ļoti svarīga prioritāte, jo viņa uzskata, ka tas ir tāds reģionāls notikums visām ziemeļu puslodes, rietumu puslodes valstīm, un tā doma ir, ka pēc šajā konferencē debatētām lietām rastu praktiskus risinājumus dažādos projektos. Klintona kundze ved līdzi veselu investoru, biznesmeņu komandu, kas ļoti interesējas par dažādiem konkrētiem projektiem. Ja, piemēram, Latvijas delegācijai būtu ko piedāvāt, ka, lūk, mēs šeit Latvijā darām to un to, tas būtu interesanti, lūdzu, te mums vajadzētu kādu, kas palīdz, piemēram, sievietēm, kas vēlas sākt kādu mazu biznesu un saņemt kredītus par maziem procentiem, varbūt kāds investors būtu gatavs viņām aizdot. Un te tikai man gribētos piezīmēt, ka ļoti nelāgu iespaidu citu valstu pārstāvju acīs atstāj tas, ka Latvijas prezidentes paredzētām vizītēm līdz gada beigām, kā mūsu prese ziņo, līdz šim vēl nav piešķirti attiecīgie līdzekļi. Šejienes vēstnieki, saprotiet, rūpīgi seko mūsu preses paziņojumiem. Un tas, ka braucienam uz konferenci, uz kuru ir uzlūgta Latvijas valsts prezidente, desmit dienas jeb nedēļu iepriekš vēl nav piešķirti līdzekļi, atstāj tādu iespaidu, ka Latvija nav ieinteresēta sadarboties ne ar Islandi, kas pirmā atzina mūsu neatkarību, nedz sadarboties ar Amerikas Savienotām Valstīm un savā ziņā izsaka necieņu pret Amerikas pirmo lēdiju un viņas ielūgumu. Tāpat mani Zviedrija ir uzaicinājusi oficiālā vizītē, un Zviedrijas vēstnieks jau ir izteicis bažas par to, ka Latvijas valdība laikam nopietni neņem mūsu labās attiecības ar Zviedriju, ja jau vēl nav izsniegti līdzekļi prezidentes vizītei, un paceļas jautājumi, vai tad zviedriem būs jāmaksā par Latvijas prezidentes vizīti. Tā ir diezgan bēdīga situācija un tā netiek labvēlīgi novērtēta ārzemēs.

— Jācer, ka šīs sarunas dēļ un arī citu preses pārstāvju dēļ šīs lietas tiks nokārtotas. Bet sakiet, kāpēc ir vajadzīgi šādi forumi, kāpēc ir vajadzīga šī dalība, ne jau tikai maza biznesa sākšanai?

V.Vīķe-Freiberga: — Es domāju, sievietēm Latvijā, tāpat kā citur, vēl arvien ir jācīnās ar tradicionālo patriarhālo domāšanu, ka sievieti tomēr vairāk vai mazāk atklāti uzskata it kā par otrās šķiras pilsoni. Šiem aizspriedumiem ir jātiek pāri, lai sieviete varētu papilnam ieņemt sev piederošo lomu demokrātiskā sabiedrībā.

— Vai jūs uzskatāt, ka Latvija ar šādu aizspriedumu bagātību izceļas starptautiskā mērogā?

V.Vīķe-Freiberga: — Es nedomāju, nē. Šeit es nedomāju, ka mēs esam sliktāki par citiem, bet nu jautājums — vai esam labāki par citiem no vienas pozitīvas zīmes. Visās manās tikšanās reizēs šajā Amerikas braucienā es dabūju dzirdēt ļoti daudz komentāru par to, ka tiek ļoti augstu novērtēta Latvijas izvēle, ievēlot sievieti prezidenti, tas visur tiek viennozīmīgi uztverts kā demokrātiskas gatavības pazīme, tas tiek vērtēts ļoti pozitīvi. Tieši šajā demokrātijas izpratnē.

— Paldies, lai jums veicas parīt šajā sanāksmē un arī Reikjavīkā. Tiksimies acīmredzot atkal pēc divām nedēļām.

V.Vīķe-Freiberga: — Paldies un uz redzēšanos!

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

Intervijā Latvijas radio vakar, 26.septembrī, raidījumā "Pusdiena" pulksten 12.35. Raidījumu vada žurnālists Andris Siksnis