Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ar Latviju sirdī. Klusi, dziļi, visu mūžu. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 25.11.1999., Nr. 390/391 https://www.vestnesis.lv/ta/id/15930

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ar skatu latviešu teātra avotā

Vēl šajā numurā

25.11.1999., Nr. 390/391

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ar Latviju sirdī. Klusi, dziļi, visu mūžu

Karā un gūstā līdzās vīriem

Eduards Ciblis

No 17, 18, 19–gadīga

jaunekļa 1944., 1945.

un 1946. gada

dienasgrāmatas

Pirmpublikācija

Dienasgrāmata

Turpinājums. Sākums "LV" nr.355, 28.10.1999., nr.356/357, 29.10.1999., nr.366/367, 5.11.1999., nr.370/371, 10.11.1999., nr.372/373, 11.11.1999., nr.374/377, 12.11.1999. nr.386/387, 23.11.1999.

Šodien mūsu baterijā ieradās pieci latviešu zēni — SS audzēkņi. Viņi bija ar baloniem apsargājuši kādu Reinas tiltu. Angļiem pienākot, tilts gan ticis uzspridzināts, bet kādu nakti no viņiem, 90 latviešu zēniem, tikai pieci tikuši projām, pārējie palikuši pie angļiem. Šie ir izbēguši, atstājot visas savas mantiņas un dabūjuši lielus gabalus kājām noiet. Citi nu viņus lamā: "Vai pie krieva gribējuši mukt, ja pie angļiem negribējuši palikt."

Šovakar atkal vācu meitenes bija sanākušas pie šūpolēm. Mums nu piekantēšanās neiznāca, jo darbdienās staigājam, savus baltos drilliņus (darba tērpus) melnus ar eļļām noķepējuši, un kā lai tādi pie meitenēm ejam. Šūpoļu taisītāji gan bija meitenēm piecirtuši. Bet nu gadījās, ka kapteinis šūpoles ieraudzījis un licis nojaukt. Tak meitenes solījušās arī turpmāk nākt. Mums "pieciršana" gan būs jāatliek uz svētdienu.

 

Rātenova, 1945. gada 5. aprīlis

Vakar naktī atkal bija trauksme ārpus kārtas. Runā, ka krievi sākuši Berlīni bombardēt. Mūsu baloni stāv noenkuroti, jo ir stiprs vējš un līst. Šodien priekšpusdienā dienests nenotika. Mums pāri zemu pārlidoja lielas ienaidnieka formācijas. Kaut kur tās savu darbu bija veikušas. Stulbais Āzis tā nobijās, ka ieskrēja bedrē ar visu savu sapakoto mugursomu. Arī šodien mēs neiztikām bez starpgadījumiem ar večiem. Šodien sevišķi izlēca unteroficieris. Sieva viņam uz Lieldienām ir gana smēķu, olu un kūku atvedusi, šim vīram tagad netrūkst nekā, bet, kad mēs cepām tupenīšus, viņš tos izmētāja pa grīdu un tad lika pašiem salasīt. Daudz gan mēs šeit paciešam. Šo pašu vīru vai piecas reizes dienā ķer krītamā kaite, un, kad viņš stīvs kā rags zemē nogāžas, tad mēs viņu ceļam augšā un sargājam no sasišanās vai sadedzināšanās.

 

Rātenova, 1945. gada 5. aprīlis

Pagājušā naktī bija četras trauksmes. Mēs visas četras godīgi nogulējām, lai gan speciāli pavēlēja visiem celties. Atkal bombardēja visās malās un zenītlielgabali šāva, bet mums šīs lidmašīnas tikai zemu pārlidoja.

Pēcpusdienā bijām uz dienestu, atkal par gāzēm. Unteroficieris stāstīja par ķīmiskiem kaujas līdzekļiem, un mēs soļojām ar gāzmaskām, arī dziedāt dabūjām gāzmaskās.

Vakar, zemu lidojot, angļu lidmašīnas bija izmetušas skrejlapiņas. Zēni bija tās uzgājuši un stāstīja par to saturu. Vācu valodā bija rakstīts. Vācu karavīri aicināti pāriet angļu pusē. Var būt arī taisnība tam, kas tur rakstīts. Gūstekņu apgāde, sanitārā palīdzība esot tāda pati kā angļu karavīriem. Pēc kara solīts visus nosūtīt atpakaļ uz bijušām dzīves vietām. Daži zēni solās pie pirmās izdevības pāriet angļu pusē. Man tagad tas vēl nenāk prātā, lai arī cik labi tur būtu, jo skrejlapiņā rakstīts arī, ka gūsteknim jānoliek šautene, bruņucepure un siksna — tātad karavīra gods.

Mūsu baterijai klāt nāk tagad vai katru dienu jauni karavīri. Šodien pienāca klāt daži latvieši no Nīderfīnovas. Tur krievi esot pavisam klāt. Te gan arvien trakāk tiek sperti tupeņi. Sper cauru dienu un nakti, gan vācieši, gan latvieši. Tagad arī baueram tupeņu maz palicis, un palikušos tas ar steigu ved projām, tamdēļ šonakt iešot tupeņos arī mūsu vada jaunais komandieris, vahtmeisters Teters ar savu palīgu unteroficieri un sprostvietas zēniem.

Visapkārt ir kļuvis zaļš. Ūdens upē strauji krītas. Tajā peld daudz pīļu un lēkā zivis. Mēģinām makšķerēt, tak nemaz nekožas. Metam iekšā karbīda pudeles un mēģinām ar tām zivis spridzināt laukā. Vēžu ķeršanai paši taisām ķeseles. Pīles ir ļoti drošas, būs pagānus jāsāk ķert ar āķiem. Ja pīle neuzķersies, tad kaija nu noteikti uzķersies, šaut gan nedrīkstam. Drīzi ziedēs ābeles. Sīki ziediņi zemē jau atrodami.

Pat mūsu stulbajam Āzim ir pavasaris, tas vai katru vakaru pucējas un iet pie savas divdesmit vienu gadu vecas brūtes, pats gan ap piecdesmit gadus vecs un tāds kraķis. Arī brūte nāk pie šā katru dienu. Tāda nabadzība ir, lūk, meitiešiem Vācijā.

 

Rātenova, 1945. gada 6. aprīlis

Pagājušā nakts bija tumša, lija lietus. Gaisa trauksmes nebija. Nakts kā radīta tupeņos iešanai. Mēs visi vakar izstaigājām pēc tupeņiem. Tur gan vai rindā jāstājas, latvieši, vācieši un visādi ārzemnieki, visi pēc tupeņiem. Odekoloni vien smaržo, kad atbrauc ar stumjamiem vāģīšiem vācietes no pilsētas. Es ejot nobaidīju poļu strādniekus, kuri pašlaik naski čakarēja. Tagad gan mums ir sanests tupeņu ilgam laikam, vairs nevajadzēs iet, jo bauers drīz visus projām aizvedīs. Atnestos tupenīšus iekašājam mežā lapās vai arī ierokam un nomaskējam tā, ka pašiem grūti vēlāk atrast. Nu arī veči par speršanu neko daudz nesaka, varam ēst, cik patīk.

Šodien priekšpusdienā bija speciālais dienests SS audzēkņiem. Beidzot ierindas mācība mums ir tā iedresēta, ka ejam kā svina zaldātiņi, prieks redzēt. Tamdēļ mūs neko daudz ar vairs netrenkā. No trenkāšanas arī vairs nav ko bīties, nu ir spēks kaulos uzkrājies.

Baterijas šefs, sasodītais Plostnieks, lika vakarpusē, lietum sākoties, iztukšot balonu, ko varējām jau sen sausā laikā izdarīt vai arī vēlāk. Tagad būs vēl jāpindzelējas ar kaltēšanu, līdz varēsim pūsli pakot kastē.

 

Rātenova, 1945. gada 9. aprīlis

Aizvakar tiku uz pilsētu. Bija pietrūcies sāls, jo tas ar tupeņiem tiek daudz noēsts, bet ir grūti dabūjams. Pilsētā nabadzība nu ir arī ar sāli, to nevar pirkt, cik gribi, un vispār grūti atrast. Dabūju izskraidīt visu pilsētu.

Pusdienas laikā izcēlās tracis, baterijas šefs ieraudzīja vienu vācieti un vienu SS audzēkni makšķerējot. Tie nu dabūja iet uz kanceleju par baterijas pavēles neizpildīšanu. Mums visiem pārējiem par to vakar bija jāiet uz vada komandpunktu noklausīties lekciju, kurā vēlreiz atkārtoja, ka aizliegts ķert zivis, putnus, zaķus, tāpat nedrīkst mežā kokam pat sausu zaru nocirst. Vada komandieris, protams, teica, ka to vien var darīt, bet tā, lai neuzraujas.

Aizvakar pēcpusdienā biju darbā mehāniskā darbnīcā. Labojām vecus auto ratus. Dabūju nostrādāt visu sestdienas vakaru līdz tumsai.

Nu arvien vairāk tiek gaidīts bumbu uzbrukums Rātenovai. Vienu dienu zemu virs pilsētas riņķoja amerikāņu lidmašīnas, kādu nakti atkal atsevišķas lidmašīnas virs pilsētas izmeta raķetes. Tomēr Rātenova vēl ir likta mierā. Pagājušo nakti bija daudzas trauksmes un visās malās briesmīgi bombardēja, viena ugunsjūra bija pamalē.

Vakar pēcpusdienā pirmo reizi Rātenovā mūsu sprostvietas SS audzēkņiem piešķīra izejas atvaļinājumu. Vispirms saņēmām baterijā viena mēneša algu RM 25. Kopš saņemam kārtīgu karavīra algu, nauda sāk uzkrāties, jo nav kur pat šīs markas izlietot. Smēķētāji par šo mēneša algu nopērk piecas cigaretes. Tad gājām uz pilsētu. Uz kino nevarējām tikt, jo viens seanss bija jau sācies, bet otrs mūsu atvaļinājumam bija par vēlu. Gribējām satikt kādus latviešus, tak mums negadījās, citi zēni gan bija vakar satikuši. Nekas, pastaigājāmies tāpat pa Rātenovu. Apskatījām labāk šo pilsētu, pirms vēl angļi to kādā dienā sagrauj čupā. Uz mājas pusi ejot, iegājām vienā restorānā. Viss ir galīgi tukšs, ne alus, ne limonāde, tikai rūgto kafiju dabūjām iedzert. Uz mājas pusi nākot, apskatījāmies pēc meitenēm. Atzinām, ka tieši uz mūsu sprostvietām nāk smukākās Rātenovas meitenes. Divas glītas meitenes gribēja noteikti ar mums iepazīties, brauca mums garām ar divriteni vai cik reižu, beigās atbrauca arī uz mūsu sprostvietu. Tagad nu dabūju izmēģināt savas vācu valodas zināšanas. Vācu valodu nu saprotu pilnīgi, tak tērzēšana ar meitenēm neiet vēl tik gludi. Te nu esmu pats vainīgs, jo, plēsdamies ar sasodītajiem fričiem, esmu centies pēc iespējas mazāk ar tiem runāt. Būtu es lielāks runātājs, būtu jau iemācījies arī vāciski pilnīgi tekoši runāt. Tomēr ar meitenēm iepazināmies. Viņas dzīvo tepat netālu no sprostvietas, tā ka nākamo svētdienu droši vien atkal satiksimies un nekāds atvaļinājums nebūs vajadzīgs. Tepat arī pie vācu zēniem zenītartilēristiem, kas tikpat veci kā mēs vai vēl jaunāki, nāk meitenes, bet viņi ar tām negrib ņemties, lai gan arī tie runā vienu valodu. Tāpēc vācu meitenes uz mums vairāk skatās, tāpat kā Latvijā vāciešiem bija lielāka piekrišana pie meitenēm. Tā kā meiteņu te nāk diezgan, tad tikai glītākām ir piekrišana, daudzi sāk jau vecās brūtes atstāt.

Šodien priekšpusdienā biju uz šaušanas apmācībām. Šoreiz arī es tiku pie godalgu šaušanas. Vispirms šāvām trīs šāvienus. Man bija visi trāpījumi. Bet godalgas bija trīs vien, toties labu šāvēju, sevišķi no latviešiem, daudz. Sākās godalgu izcīņa. Šāvām vienu šāvienu mazākā mērķī un uz laiku. Daudzi izkrita cauri, bet izcīnīja vēl tikai pirmo godalgu, turklāt manas sprostvietas vecais Āzis. Šāvām vēl pa šāvienam no rokas. Es tūlīt dabūju otro godalgu, un, tā kā vēl tikai viens bija trāpījis, tam palika trešā godalga. Godalga gan bija tikai cigārs, bet arī tas šajos bada laikos ir liela manta. Svarīgāk ir tas, ka esmu atzīts par vienu no labākajiem baterijas šāvējiem.

Veči nu atkal par angļiem spriež, jo tie ir iebrukuši Hannoverē, 150 km no Rātenovas. Nākamsvētdien tie varot būt arī Rātenovā. Mēs domājam — tas nav slikti, ka anglis tagad mums tuvāk par krievu. Šo laiku gan mēs dzīvojam diezgan godīgi. Naktīs noguļam visas trauksmes, lai tur bombardē apkārt vai cik. Baloniem trūkst gāzes, startam gatavu balonu ir maz, un tie paši pavisam reti kad augstāk tiek uzlaisti, jo nav jau arī degvielas. Mūsu sprostvietas viens balons ir jau iztukšots un ielikts kastē.

Kaut kam jaunam vajadzētu drīzumā nākt, jo pat tupeņu vairs nav ko spert. Tie visi ir projām, un nu mēs dzīvojam no mežā saglabātajiem, bet arī tie būtu vēl labam laikam, jo nav jau mazums. Artilēristi velk savus lielgabalus no pozīcijām laukā, laikam brauks projām. Te tie nedabūja ne reizi izšaut, izņemot vakarnakti, kad vienam nejaušs viens šāviens paspruka. Strādāt gan tie dabūja krietni, pozīcijas visu laiku būvējot.

 

Rātenova, 1945. gada 11. aprīlis

Šonedēļ ir ļoti bieži paredzētas apmācības. Vakar priekšpusdienā vajadzēja iet uz tuvcīņas apmācību ar rokas granātām, tak mūsu vada komandieris izvēlējās labāk pārgājienu, smuku pastaigu miglainajā rītā. Kapteinis velti meklēja mācību vietu, dienesta laiks beidzās, un mūs tas nedabūja nemaz redzēt.

Pusdienas laikā bija pamatīga trauksme. Angļi lidoja pāri pavisam zemu, ciešās formācijās. Zenītartilērijas granātu sprādzieni arī to vidū nespēja ne tās izkliedēt, ne arī citādi iespaidot. Visapkārt meta bumbas, likās nupat būs kārta arī Rātenovai, tomēr šoreiz vēl nekā. Pēcpusdienā man ar draugu atkal bija jāiet uz baterijas mehānisko darbnīcu strādāt. Pārcēlāmies ar laivu pāri Hāfelei un dabūjām nostrādāt līdz vēlam vakaram pie automašīnas, riepas pumpēt, tīrīt. Vienīgi draugs tika arī uz pilsētu, kur dabūja nopirkt kāļus. Naktī atkal bija trauksme trīs stundas un bombardēšana visapkārt, bet mēs godīgi nogulējām.

Šodien priekšpusdienā atkal biju dienestā. Vada komandieris nolamājās par kapteini, kurš liek priekšlasījumus taisīt, kad fronte jau klāt nāk, un, kad vecais bija projām, izlika apkārt posteņus, bet mēs godīgi nogulējām. Saule šodien karsē pamatīgi. No artilērijas šāvieniem trīc logu rūtis, tur laikam fronte vārās. Parunājam ar večiem par politiku. Dažs domā, ka karš nākamajā mēnesī beigsies, cits domā, ka karš vēl ieilgs un Vācija ar jauniem ieročiem vēl pirms kara beigām uztaisīs pamatīgu slaktiņu. Tak nākotnes izredzes rādās bēdīgas. Ka Vācija šo karu zaudējusi, to domā visi, un avīzēs raksta, ka arī angļi nododot vācu gūstekņus krievam uz Sibīriju. Vai tas ir tiesa, par to vēl var šaubīties, bet tas gan var notikt ar visiem latviešiem, ja krieviem vien būs teikšana. Tak mēs to grozīt nevarēsim, kur mūsu tauta, tur arī mūsu ceļš.

Pašlaik nav vērts skumt. Ir jauks laiks, un mums jauka dzīvīte šeit. Zied jau ievas, ķirši un plaukst ziedos ābeles. Vakar, pa ceļu soļojot, atkal satikām divas meitenes, tās pašas, par kurām var domāt visu laiku, sevišķi miglainajā vasaras naktī sardzē stāvot.

 

Rātenova, 1945. gada 12. aprīlis

Vakar pēcpusdienā strādāju kopā ar unteroficieri pie noenkurojamās ierīces labošanas. Vēlāk gāju pie friziera un uz kanceleju saņemt krājkases grāmatiņu. Kopā strādājot, viņš bija tīri lādzīgs cilvēks, bet mājās pārnākušam bija dullums uznācis. Ņēmās bļaustīties un lamāties kā pats nelabais. Arī šodien staigā vēl apkārt kā ezis, ar visiem strīdēdamies. Arī stulbais Āzis, nelietis, grib uz mūsu ādas uzbraukt, kur vien var.

Šodien priekšpusdienā bija sevišķs dienests SS audzēkņiem. Apmācītājs bija kadets "Āfrikānis". Citreiz viņš mūs trenkāja, kā vien prazdams, bet šodien bija pavisam lādzīgs un, drīzi trauksmei sākoties, laida mūs mājās. Nepārtraukti rietumos dun fronte. Trauksmes izziņo bieži, bet drīzi arī atsauc. Saka, ka fronte ir pie Štendalas, 40 km no mums. Daži friči domā, ka svētdien angļi būs klāt. Mūsu unteroficieris atkal stūrgalvīgi strīdās, ka angļi vēl tik drīzi netikšot šeit, un pats tikai lamā visus ģenerāļus pēc kārtas un gudro, kurš tur vainīgs pie kara neveiksmes. Citi vācieši atkal tagad kļuvuši labāki. Mūsu baterijas pirmajam vadam esot teikts sapakoties un būt izbraukšanas gatavībā.

Pēcpusdienā frontes dunoņa kļuva vēl stiprāka. Es vēl dabūju tīrīt vinču, sakārtot un nospodrināt pārējos balona piederumus. Tīrot nodomāju, ka šo darbu daru varbūt pēdējo reizi. No baterijas arī sāka pienākt dažādi rīkojumi, pārbaudīt, vai visiem pazīšanas bleķi kaklā uzkārti, vai ir neaizskaramās "dzelzs" pārtikas porcijas. Kuriem vāciešiem nebija, tiem šīs lietas iedeva, tak latviešiem šo lietu nav gandrīz nevienam, un tās arī netika iedotas. Tad dabūju aizvest no savas sprostvietas vinčas benzīnu nodot, jo balons mums iepakots. Pēcpusdienā izdeva arī smēķu devu uz priekšu, bez nekādas kārtas uz visu mēnesi. Sāka runāt, ka angļi jau esot Štendalai cauri ar tankiem izbraukuši un katrā laikā varot būt arī šeit, vada komandieris ieteica tūlīt sapakot mantiņas. Mēs gan to vēl neesam darījuši, jo mūsu unteroficieris par to visu vēl stūrgalvīgi smejas un gudro tik par politiku, par Sibīrijas būšanu. Pārējiem diviem večiem mantiņas ir jau sen sapakotas, es arī rītdien domāju sapakot. Saēdušies tagad esam kārtīgi, viesnīcnieks atnesa asins desu, un tā labi garšoja ar mūsu tupeņiem, kuru mums mežā vēl ir diezgan. Mēs bijām cerējuši, frontei klāt nākot, dabūt vairāk maizes, tak iznāca otrādi — šodien to dabūjām vēl mazāk. Te tamdēļ arī tiek domāts vai nu par atkāpšanos, vai arī par padošanos, par cīnīšanos gan ne, jo visi tagad to atzīst par veltīgu. Labākais jau būtu, angļiem nākot, dezertēt, bet kur tu šeit liksies, nav jau kā Latvijā.

Vakarā fronte rībināja pavisam vareni. Arī tagad, kad sāk, tad notrīc visa baraka. Šonakt vecis trauksmes laikā teica, ka vairs neļaušot gulēt.

 

Rātenova, 1945. gada 14. aprīlis

Vakar man bija istabas dienests, tamdēļ dzīvoju pa būdu, pārējie bija darbā visu dienu. Fronte dun visu laiku, līdzi tai trīc mūsu būdas logu rūtis. Angļi ir iedzinuši platu tanku ķīli. Vidusvācijā no Vitenbergas līdz Magdeburgai. Tajā starpā arī Štendala kritusi viņu rokās. Tagad fronte no mums ir tuvāk par 40 km. No Veinberga kalna uz Štendalas pusi esot redzami dūmi un ugunsgrēku liesmas. Pašlaik fronte ir apstājusies uz vietas. Šeit, Rātenovā, tagad ir kara apgabals. Pilsētas ielās parādījušies žandarmi. Mēs tagad saņemšot frontes vienību uzturu, vairāk maizes un vismaz divtik daudz smēķu. Pašlaik gan saņemam vēl mazāk, vai nu viņiem nav ko dot, vai arī priekšniecība noblēdī. Pionieri pašlaik pabeidz tilta mīnēšanu. Salika daudz milzīgu mīnu. Vakar mūsu vadam un zenītartilērijas zēniem atnesa tanku dūres. Mums būšot jāpaliek šajā pusē tiltam un jācīnās, par atkāpšanos netiek domāts. Vakar upē pa straumi garām aizpeldēja dažādi koku gabali un dzeloņdrāšu režģi, tie nāk no Štendalas tilta spridzināšanas. No Vitenbergas uz šejieni atnāca mūsu bataljona štābs. Štāba vīri ar mūsu priekšniecību sarīkoja pamatīgu dzeršanu. Daudziem zēniem bija jāiet palīgā mūsu baterijas kanceleju pārvākt uz jaunu vietu. Vakarpusē arī man gadījās nejauši garām iet uz kanceleju. Kāds zēns man deva zirņus, kurus bija spēris. To ieraudzīja obervahtmeisters, kurš arī bija kārtīgi iedzēries. Vainīgais tūlīt pazuda, bet es nu kritu viņa nagos, nezinādams, ka viņš ir piedzēries un jau daudzus piekāvis. Vispims dabūju kārtīgi ar dūri, pēc tam mani pamatīgi pieklapēja ar koku, biedru tomēr nenodevu. Šajā gadījumā dabūju zināt, ka mana āda nav nekāda švakā un ka varu krietni izturēt. Bez tam mani saplēstā darba tērpā aizsūtīja cauri pilsētai pēc dēļiem. Ellīgas dusmas gan sanāca uz šo vācieti. Viņš pieklapēja daudzus, varētu iesniegt ziņojumu, bet to jau nekas šajos laikos vairs neņems vērā. Pats es arī vai par velti esmu snaipieris, būs kāds, kam derēs arī uz aizmuguri lode.

Šodien dabūju avīzē izlasīt, ka angļu rokās ir kritusi Jēna. Arī Būhā vai nu ir angļi, vai arī ir turpat fronte. Izlasīju arī, ka pēkšņi ar sirdstrieku miris Rūzvelts. Tak Kurzemes fronte vairs netiek virspavēlniecības ziņojumos minēta jau vairākas dienas, vai tur jau būtu cīņas beigušās? Šorīt biju stacijā gāzes pudeles no vagona lādēt. Mums pienāca klāt kāds virsleitnants. Runājot izrādījās, ka viņš miera laikā Rīgā dzīvojis. Rīgu viņš atcerējās kā skaistu un patīkamu pilsētu. Viņš teica, ka tagad mēs vēl dzīvojam, kamēr vēl varam mērķēt un šaut ar tanku dūrēm. Jā, ir arī starp vāciešiem daudz lāga vīru, īstu karavīru.

Pēcpusdienā kļuva labi redzami dūmu mākoņi, kas pacēlās pavisam netālu. Atskan netālu šauti atsevišķi šāvieni. Runā, ka fronte ir 20 km no mums. Jau rītdien tā var būt šeit. Mūsu vecais Āzis ņemas tikai cauru dienu ar savu brūti. Tā pie viņa pa dienu atnāk vismas piecas reizes, un vakarā atkal vecais lūdzas, lai viņu palaiž pie brūtes, un tad skriešus kā jauns puika sukā tik projām. Atvaļinājumi ar šo dienu ir aizliegti. Rītdien es vēl ceru tikt pastaigāties.

Daži vācieši domā, ka līdz divdesmitajam aprīlim, Hitlera dzimšanas dienai, tikšot lietoti jauni ieroči, kas iztaisīšot lielu slaktiņu. Tak tam vairs maz kas tic. Šonakt bija vispamatīgākā bombardēšana, kāda pa visu laiku šeit redzēta. Visapkārt bombardēja, strādāja starmetēji, bija čupām izmestas izpletņu raķetes. Arī virs Rātenovas izmeta raķetes, pie mums kļuva pilnīgi gaišs. Tak vissmagāk ķēra laikam Brandenburgu. Tur strādāja ar vēl neredzētām iluminācijām, it kā būtu jau V–3 darbā laists. Pēc tam gaisā pacēlās lielu dūmu mākoņi.

 

Rātenova, 1945.gada 16.aprīlis

Vakar bija svētdiena. Naktis tagad ir aukstas, gandrīz salna, bet dienās saule karsē pamatīgi. Apkārt viss ir skaisti zaļš. Tak tagad mums nav laika uz to visu skatīties. Nepārtraukti visapkārt dun kaujas. Tuvākajā vietā fronte no mums esot divdesmit kilometrus. Liekas, ka angļi grib aiziet gar abām pusēm Rātenovai garām. Mums tagad ir trauksmes stāvoklis. Nekas jau nekaitētu tādai dzīvītei, dienests vairs nenotiek, bet sliktāk ir tas, ka no būdas projām arī nevar vairs nekur iet. Vakar atnāca kapteinis un vada komandieris pie mums dot dažas jaunas pavēles. Kad nāks mūsu vadam pavēle iznīcināt balonus un vinčas, ar lielo āmuru būs jāsasit motors un, kur vien iespējams, jāsadauza citas ierīces. Balons būs jānovelk un, noraujot drošības lenti, jāizlaiž gāze. Ja atliks laika, jāposta vēl tālāk. Visus sprostvietas dokumentus iznīcinājām jau vakar. Nekāda cīnīšanās mums te nav paredzēta. Lielāko daļu tanku dūres aiznesām vakar atpakaļ pāri tiltam. Katrā laikā tagad var atskanēt viens pats signāls, tas nozīmēs, ka nākamajās minūtēs tilts uzies gaisā. Lai glābtos no šķembām un gaisa spiediena, mums būs jāskrien pēc iespējas tālāk un jāieņem aizsegs. Tad vajadzēs laiviņās celties pāri upei. Pāris laiviņās visam vadam būs jāpārceļas stiprajai straumei pāri, tāpēc vakar mums bija jāizmēģina pārvilkt upei pāri zeili, kas atvieglinātu pārcelšanos. Mums, zeili velkot, uz mūsu sprostvietu atnāca meitenes. Divas tās pašas, kas iepriekšējā svētdienā, bija ar divriteni atbraukušas pie manis un drauga, trešā bija ar fotoaparātu. Gribējām ātri pabeigt zeiles vilkšanu un iet pie meitenēm, bet resnais vecis mūs tīšām nelaida, likdams veltīgi vēl pindzelēties. Meitenes veltīgi izgaidījās un aizgāja projām, vienīgi fotografējoties, viņas arī mani nofotografēja. Lādējāmies uz resno veci, lādēja droši vien arī meitenes. Resnajam tas nenāca par labu, viņš izvēlās no laivas un iekrita līdz kaklam ūdenī. Labi, ka tas bija krastmalā, puikas izvilka.

Vakar, mums pāri tiltam ejot, vienam lielīgam čalītim pēkšņi uznāca dullums. Nogriezis no mīnām pieliktās degauklas gabalu, tas aizdedzināja tilta dēļus zem kādas mīnas un aizgāja projām, domādams, ka mīna ugunī sprāgs. Citi nu nobijušies laidās skriešus tiltam pāri. Es gribēju degošos dēļus nodzēst, bet tad apdomājos, ka kāds stulbs vācietis nepiesienas vēl man, ka neiznāk tā kā viendien ar piedzērušos obervachtmeisteru, no tā man vēl zilumi nav pazuduši. Pēc brītiņa no tilta nāca jau melni dūmu mutuļi, jo sardze tajā brīdī kā par brīnumu bija pazudusi. Tak uguns drīz tika pamanīta, un laikam zenītartilēristi to nodzēsa, pirms vēl tilts būtu sācis pamatīgi degt un kāda mīna uzsprāgusi. Kā no latviešiem, tā no vāciešiem šeit dzirdamas tikai domas par padošanos. Angļi ir jau dziļi Vidusvācijā ielauzušies, to tanki ir sasnieguši Leipcigu. Tālāka atkāpšanās būtu veltīga, drīzāk tikai varētu kaut kur velti galu dabūt, jo Vāciju tagad spiež kopā no visām pusēm. Bet, ja nāks pavēle atkāpties agrāk, pirms vēl angļi klāt, tad jau neko nevarēs darīt. Arī mūsu unteroficieris vakar teica, ka būtu labāk padoties un tam visam galu darīt, ja zinātu, ka nākamajās dienās Vāciju galīgi saspiedīs. Labākais jau būtu tādā gadījumā dezertēt, varbūt varētu ar meitenēm to sarunāt. Vecais Āzis gan šo laiku jauki dzīvo, ēd brūtes atnestās olas un baltmaizi, uz pastaigāšanos ar brūti ejot, deķi līdzi ņem.

Vakar naktī bombardēja visās malās. Izšāva arī mūsu četrstobru zenītlielgabali. Divas stundas nakts sardzē tagad jānostāv kārtīgāk, lai arī dabū pasalt, jo esot izmesti izpletņu lecēji, tāpat jāuzmana tilta spridzinātāju sauciens un ienaidnieka lidmašīnas. Toties dienā guļam zālē, sildāmies saulītē, nebēdājot ne par ko, lai gan smagā artilērija sākusi šaut tepat pavisam tuvu. Vilcieni uz frontes pusi no Rātenovas iet pavisam reti un tikai lokomotīve ar vienu vagonu.

Visu pēcpusdienu šodien uzbruka zemlidotāji. Beidzot nu dabūjām ar tiem kārtīgi iepazīties. Trauksme nemaz netika izziņota. Pavisam zemu riņķodamas, lidoja nelielas vienmotora lidmašīnas. Tās būtu labs mērķis divcentimetru kalibra zenītlielgbaliem, bet tie nevienu šāvienu neizšāva. Vispirms tie atrada mērķi uz kādām fabrikām pie Rātenovas. Tās tika trāpītas, un pacēlās lieli dūmu mutuļi, notika arī eksplozijas. Kā nākamo mērķi uzgāja laikam kādu karaspēka pārpildītu ceļu tepat pie Rātenovas frontes virzienā. Uz to tad dragāja vai divas stundas. Nopiķē pavisam zemu, izmet divas bumbas un nober kārtīgi ar ložmetēju, tad rūkdama uziet atkal stāvus gaisā. Mūsu tiltu un balonus neatrada par vajadzīgu ne bombardēt, ne apšaudīt, lai gan lidoja pavisam zemu. Šie zemlidotāji gatavo ceļu tankiem.

 

 

Publikācijā — dienasgrāmatas fragments no Okupācijas muzeja fondiem

Publikācijas redaktors — Dr. Sigizmunds Timšāns, "LV" informācijas redaktors

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!