Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ar skatu latviešu teātra avotā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 25.11.1999., Nr. 390/391 https://www.vestnesis.lv/ta/id/15927

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Un "Zinātnes Vēstnesis" vēstī

Vēl šajā numurā

25.11.1999., Nr. 390/391

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ar skatu latviešu teātra avotā

Par godu Latvju dramatisko kursu 90. gadadienai Rīgas Latviešu biedrība Eduarda Smiļģa Teātra muzejā sarīkoja atmiņu pēcpusdienu un Meža kapos tika iesvētīts šo kursu līdzdibinātāja Zeltmata, īstajā vārdā Ernesta Kārkliņa, dzimtas kapu piemineklis.

Zeltmatis nodzīvoja raženu mūžu (1868–1961), bija vispusīgi apdāvināts mākslas cilvēks un kaislīgs šahists. Rakstījis stāstus, romānus, lugas un teātra kritikas, taču vislielāko ieguldījumu latviešu kultūrā devis kā skatuves mākslas pedagogs. Kopā ar Jēkabu Duburu viņš 1909. gadā nodibināja Latvju dramatiskos kursus un pēc Dubura nāves no 1916. līdz 1938. gadam bija to vadītājs. Atceres pēcpusdienā savu skolotāju ar vislielāko pateicību pieminēja skatuves mākslas vecmeistars

Kārlis Sebris:

Ja es tagad stāvu pie 86 gadu sliekšņa un man saka, ka joprojām katru manu vārdu var dzirdēt un arī saprast, tad man jāsaka paldies vispirms Zeltmatim ar viņa bezgalīgajiem runas vingrinājumiem. "Mazā Alma rāvā bradā"… Dievs vien zina, cik reižu tas tika teikts un atkārtots! Diemžēl šīsdienas jaunajiem aktieriem ļoti pietrūkst šīs mazās Almas, kas rāvā bradā."

Zeltmata kursos Kārlis Sebris iestājies 1935. gadā, un no šiem laikiem arī viņa atmiņas: "Toreiz Rīgā darbojās Zeltmata vadītie Latvju dramatiskie kursi, Ernesta Feldmaņa kursi un Aktieru arodbiedrības aktieru kursi. Pieteicos visos. Un visos mani uzņēma. Ne par vienu neko tuvāk nezināju, bet man patika tas vārds — Zeltmatis. Nolēmu, ka palikšu pie tā. Tikko biju pārgājis uz otro kursu, kad mani iesauca obligātajā kara dienestā. Dienēju 4. Valmieras kājnieku pulkā. Uz mūsu instruktoru rotas izlaidumu sagatavoju veselu uzvedumu. Autors bija Baltpurviņš. Priekšnesums saucās "Eja zem Daugavas". Kaut gan režisora dāvanu man nekādu nav, es biju reizē aktieris un arī režisors. Iztaisījos, ka stāvu postenī. Tādā kā pustumsā. Formā, šautene pie pleca. Es toreiz runāju Kārļa Skalbes "Šūpojiet mani, Daugavas viļņi" un Edvarta Virzas "Nakts parādi", kas vēl šodien ir manā repertuārā. Pēc mūsu izrādes pulkvedis Skujiņš spieda man roku un sacīja, ka tāds priekšnesums te pulkā nekad neesot bijis. Tas man bija liels pagodinājums.

Kad atgriezos no karadienesta, Zeltmata un Feldmaņa kursi bija apvienojušies. Pie Zeltmata mūsu nodarbības bija notikušas Dailes teātra pagrabiņā. Katru brīvu brīdi skrējām augšā skatīties. Domāju — ja nu kādreiz kļūšu par aktieri, tad noteikti spēlēšu Dailē. Nacionālais teātris man likās tāds pelēks, zemniecisks. Man šķita, ka tur aktieri tā lēni staigā pa skatuvi, pastalām kājās. To jau es savā dzimtajā pusē biju diezgan redzējis. Dailes teātris ar savām gaismām, kustību, krāsainību — tas bija pavisam kas cits! Bet par to, ka es tiešām tiku teātrī, kaut arī konkurence bija liela, man jāpateicas saviem pedagogiem.

Bija 1938. gada pavasaris. Mācījos otrajā kursā, Ernests Feldmanis iestudēja Vailda "Ideālo vīru" un paņēma mani lorda Goringa lomai. Izrāde notika Zemnieku drāmas teātrī Tērbatas ielā. Otrā rītā Zeltmatis man sacīja: "Vakar piezvanīja Grīns un teica, ka viņš tevi gribot savā teātrī. (Rakstnieks un žurnālists Jānis Grīns no 1937. līdz 1940. gadam bija Nacionālā teātra direktors. — A.R.) Viņš tev sola 100 latus mēnesī, bet tu padiņģējies." Ak kungs, es domāju, ja man būtu nauda, es būtu ar mieru maksāt klāt, lai tikai varu spēlēt! Bet ar naudu man toreiz bija tā. Es strādāju rūpnīcā VEF un pelnīju 52 latus mēnesī. No tiem 20 maksāju par kursiem, 20 — par mēbelēto istabu un 12 palika ko ēst. Paldies Dievam, badā neesmu nomiris.

Bet Ernests Feldmanis toreiz otrā dienā pēc izrādes mani pasauca lejā, iekāpām fūrmanī, un viņš mani aizveda uz tādu mazu alus krodziņu un tikai tad sāka runāt: "Man zvanīja Grīns. Viņam vajagot Sebri. Es viņam sacīju — tu pagaidi vienu gadu, tad es Sebri pārdošu par daudz dārgāku naudu."

Tā nu es Zeltmatim un arī Feldmanim varu pateikties, ka nonācu Nacionālajā teātrī, uz kura skatuves darbojos jau sešdesmit gadus. Man, kas no sava klusā Ziemeļvidzemes ciema bija atnācis ar visiem runas defektiem, Zeltmatis iemācīja skaidru skatuves runu. Feldmanis savukārt man iedeva lorda Goringa lomu, ko kādreiz pats Nacionālajā teātrī bija spēlējis. Tā es tiku ievērots. Īsto teātra spēlēšanas skunsti, protams, apguvu tikai teātrī, mācoties no vecākajiem kolēģiem. Nekāds analizētājs jau neesmu, tomēr man liekas, ka aktierim pats svarīgākais ir runātais vārds.

Plašāk par atceres sarīkojumu stāsta viens no tā dalībniekiem Rīgas Latviešu biedrības teātra komisijas loceklis Oļģerts Šalkonis, kura priekšnesumā sarīkojumā skanēja Zeltmata dzeja (citējam dažus pantus no garā dzejojuma "Vai esmu vientulis").

Kapa pieminekli darinājis tēlnieks Laimonis Blumbergs, ievijot granītā Jaņa Rozentāla motīvu ar jūgendstilā veidoto mūzu un lauztajām lilijām.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Foto: Imants Lukažs

Zeltmatis

Vai esmu vientulis

"Nu esat viens un vientulis…"

Dažs labs tā saka līdzjūtīgi,

Man sniedzot roku padevīgi,

Kad mani skumju saticis.

— Šie vārdi apnikuši man.

Tas daudziem gan tā izliekas,

Ka vienam būt ir vientulība.

Man vienam būt nav atstatība.

Es vedu klusas sarunas,

Kaut patiesībā viens es gan…

PIEM1.JPG (20169 BYTES)

PIEM2.JPG (21009 BYTES)

Vecmeistara atdusas vietā — Oļģerts Šalkonis un Viktors Hausmanis. Svētbridī — mācītājs Guntis Dišlers. Trešā no labās — Zeltmata mazmeita Vija Valtere.

Par tīru latviešu valodu, par sadzirdamu un saprotamu aktiera runāto vārdu

1868.gada 10.novembrī "Latviskas palīdzības biedrības" biedru pilnsapulce ievēlēja pirmo Rīgas Latviešu biedrības vadību ar Bernhardu Dīriķi priekšgalā, bet jau pēc pārdesmit dienām jaunās Rīgas Latviešu biedrības runasvīru sapulce nodibināja īpašu teātra komisiju. Kā teikts RLB 25 gadu darbības pārskatā, "šai komisijai nu vajadzēja caur teātra piecelšanu pacelt ļaužu attīstību un tikumību, sagādājot vajadzīgos teātra spēkus un gādājot par pastāvīgu latviešu teātri." Tā aizsākās profesionālā latviešu teātra organizēšanas un veidošanas darbs (š.g. 2.jūnijā atzīmējām latviešu teātra 131.gadskārtu).

1992.gada 30.janvārī Nacionālā teātra direktora vietnieka Zigfrīda Kalniņa rosināti, RLB mājā sarīkojām R.Blaumaņa lugas "Skroderdienas Silmačos" 90. dzimšanas dienas svinības. Šajā vakarā RLB priekšsēdis Jānis Velde uzdeva šo rindu autoram atjaunot teātra komisiju un turpat, skatītāju aplausiem skanot, tika ievēlēts arī komisijas goda priekšsēdis Ēvalds Valters.

Sadarbībā ar Eduarda Smiļģa Teātra muzeju teātra komisija organizēja sarunu "Latvju dramatiskajiem kursiem — 90". 1909.gadā kursus nodibināja Jēkabs Duburs un Ernests Kārkliņš–Zeltmatis. Tā bija pirmā skola latviešu aktieru sagatavošanai darbam profesionālā teātrī ar noteiktu apmācības sistēmu runas aparāta trenēšanai, lai no skatuves skanētu tīra latviešu valoda un aktiera runāto vārdu dzirdētu un saprastu ikviens zālē sēdošais (vai nav brīnišķa prasība arī šodien?). Daudz jauku atziņu par Zeltmati pauda teātra zinātnieces Evita Sniedze un Līvija Akurātere. Lilija Dzene runāja par Raiņa un Zeltmata saskari darbā Nacionālajā teātrī 20.gadu sākumā. Rita Rotkale iepazīstināja ar plašo Zeltmata materiālu klāstu no muzeja fondiem. Klausījāmies arī pašu Zeltmati runājot dzeju. Jauks bija sveiciens no Zeltmata dzimtās Kabiles, kur viņa vārds tiek cieņā turēts. Ar labu vārdu un pateicību savu skolotāju Zeltmati atcerējās Kārlis Sebris. Visu sarīkojumu vadīja un savās domās dalījās Rīgas Latviešu biedrības teātra komisijas priekšsēdis akadēmiķis Viktors Hausmanis.

Uz atceres brīdi Meža kapos un sarunu E.Smiļģa muzejā no tālās Zviedrijas bija atbraukusi Zeltmata mazmeita Vija Valtere, lai godinātu sava vectēva piemiņu.

Oļģerts Šalkonis — "Latvijas Vēstnesim"

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!