Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ar Latviju sirdī. Klusi, dziļi, visu mūžu. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 10.11.1999., Nr. 370/371 https://www.vestnesis.lv/ta/id/15459

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Senā Vertera ciešanas un mūsdienu latviešu kultūras varonis

Vēl šajā numurā

10.11.1999., Nr. 370/371

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ar Latviju sirdī. Klusi, dziļi, visu mūžu

Karā un gūstā līdzās vīriem

Eduards Ciblis

No 17, 18, 19–gadīga

jaunekļa 1944., 1945.

un 1946. gada dienasgrāmatas

Pirmpublikācija

TEKSTS.JPG (73118 BYTES)

Dienasgrāmata

Turpinājums. Sākums "LV" nr.355, 28.10.1999., nr.356/357, 29.10.1999., nr.366/367, 5.11.1999.

Jēna, 1944.gada 13.decembris

Tā nu mēs četri dzīvojam sprostvietā. Arī divi vācieši šeit dzīvo. No rīta atnāk Šolls ar sešiem mūsu grupas zēniem. Diena paiet apmācībās. Pie Šolla tās ir pavisam vieglas. Šim lāga vīram ir gan karš apnicis, jo viņš ir dienestā jau no 1938.gada, ir bijis jau unteroficieris, tad par dzeršanu degradēts par kanonieri (artilērists — zemākā dienesta pakāpe) un nu jau atkal uzdienējis par oberjefreitoru (otrās pakāpes dižkareivis). Iepriekšējā vakarā mums bija jāiet uz bateriju, kur notika šefam politiskais priekšlasījums. Tagad pavisam nepatīk vairs iet uz vecajiem dubļiem. Arī te ir nedaudz dubļi, jo līst vai katru dienu. Vienā rītā te kalna galā bija pat sniegs uzsnidzis, bet ātri nokusa. Arī uz Ziemassvētkiem te sniegu nav ko gaidīt, jo laiks ir diezgan silts. Pēc ēdiena katru dienu jāiet krietnais gabals uz bateriju, to var atnest viens vai divi. Lai mūsu istaba būtu silta, krāsnij pastāvīgi jākuras. Līdzko beidzas kurēties, istaba kļūst auksta. Katru nakti iznāk sardzē stāvēt trīs vai divarpus stundas. Izgulēties tomēr pietiek laika, jo rītā ceļamies vēlāk nekā baterijā. Visu laiku skan radio. Pamēģinām dabūt kādu Latvijas raidstaciju, bet līdz šim tas nav izdevies. Gaisa trauksmes mūs te nemaz netraucē, varam mierīgi dzīvot istabā. Mūsu sprostvieta atrodas pilsētas nomalē starp ģimenes dārziņiem. Naktī, postenī stāvot, pilsētas ugunis atspīd arī līdz šejienei un dod mazliet gaismas tumšajās ziemas naktīs. Dabā gan šeit vēl redzams tikai rudens.

 

Jēna, 1944.gada 16.decembris

Mums četriem šajā sprostvietā ir laba dzīvīte. Dienests ir viegls un siltas labas telpas. Naktī iznāk 2 līdz 21/2 stundas sardzē stāvēt, bet tas ir nieks. Grūtākais ir ar uzturu, tā ir maz, un bieži iznāk stipru izsalkumu just. Bieži vakaros jāiet uz priekšlasījumiem uz bateriju. Kādā vakarā leitnants runāja par ievērojamāko Jēnas sevišķo rūpniecību, skolām un citām plaši pazīstamām iestādēm. Ugunī neplīstošo Jēnas stiklu dabūju redzēt pirmoreiz. Stāstīja arī par Ceisa fabrikas ražojumiem. Ar Jēnu dabūjam arvien plašāk iepazīties, un šī pilsēta arvien vairāk iepatīkas. "Latviešu Balsī", ko reizēm saņemam, var lasīt, ka Jēnā bēgļu gaitās patvērumu raduši daudzi latviešu ievērojami zinātnieki. Arī viņi droši vien dabū dzirdēt, kā šajā vecajā kalnu pilsētiņā skan latviešu zēnu dziesmas. Vāciešus te apciemo brūtes un sievas. Vakar kādai līdzi bija atnākusi draudzene, jauka, slaida vācu meitene. Te nu vienmēr jūtam, cik slikti, ka neprotam tekoši runāt vācu valodā. Arī meitenēm ir garlaicīgi. Viņas nav lepnas un labprāt ar mums patērzētu, bet te nu grūti līdzēt. Labprāt ņemtu rokās kādu vācu valodas gramatiku un pamācītos, bet tādu te nevar sadabūt. Arī brīvs laiks tagad vakaros iznāk, bet atliek vien atcerēties, ka kādreiz skolā tādas grāmatas nemaz nepatika redzēt.

Dažu vakaru baterijā kapteinis notur politisku lekciju, bet tā maz ietekmē. Īgnums tikai, ka nakts tumsā pa dubļiem jāiet atpakaļ uz sprostvietu. Pēdējā lekcija bija par Ādolfu Hitleru.

Vientulības un garlaicības dēļ sāku atkal vēstules uz labu laimi sūtīt bijušajiem skolas biedriem. No Egeras izsūtītajām vēstulēm atbildi neesmu saņēmis, arī nevienu savu vēstuli atpakaļ.

Ir sestdienas vakars, tak nav tās sajūtas, jo vēders pastāvīgi prasa savu tiesu, radīdams sliktu sajūtu. Tāpēc būs ātrāk jāliekas uz ausi. Nevar vēl īsti zināt, vai dabūsim iet uz baterijas dubļiem un atpakaļ vai ne.

 

Jēna, 1944.gada 21.decembris

Iepriekšējā nedēļa pagāja piektajā sprostvietā. Tur bija klusa, jauka dzīvīte. Mūsu grupas apmācītājs bija oberjefreiters Šolls, tāpēc mācības vienmēr bija vieglas. Pagājušo svētdienu nodzīvojām sprostvietā bez mācībām. Pēcpusdienā aizgāju ar kannu uz pilsētu alu meklēt. Pa to laiku bija atnākušas meitenes. Vakarā atkal atnāca sprostvietas priekšnieka sieva vai brūte ar draudzeni — slaido meiteni, kura jau iepriekš bija pie mums atnākusi. Man tieši tad iznāca divas ar pusi stundas nostāvēt pirmajā sardzē. Šīs abas vācietes izrādījās ļoti kāras uz skūpstīšanos. Sākās ar īsu sērkociņu. Spēle "telefona vilkšana", kas mums no skolas laikiem arī Latvijā pazīstama, drīz gāja vaļā pa īstam. Slaidā tumšmate sev ieguva vienu no mūsu zēniem un nu varēja kārtīgi izbučoties. Tā tas varētu turpināties katru vakaru, bet, par nožēlu, pirmdienas rītā ieradās pārējie mūsu grupas zēni ar visām mugursomām, un mums vakarā bija jāsoļo atpakaļ uz baterijas dubļiem un aukstajām barakām.

Otrdienas priekšpusdienā aizgājām uz sprostvietu mācībās, bet pēcpusdienā tiem, kuri dzīvo baterijā, bija Ziemsvētku eglīte. Gājām uz pilsētu, kur skaistā parkā kanāla malā ir viesnīca "Paradīze". Sēdāmies zālē pie galdiem, kur katram priekšā bija pilns šķīvis ar saldām Ziemassvētku kūkām. Lai arī cik izsalkuši bijām, tak nogaršot neko nedrīkstēja. Vairākas stundas bija jāklausās priekšnesumi un runas, turklāt nepārtraukti jārij siekalas. Arī eglīte dega, kaut tā nebija rotāta tā kā agrāk Latvijā. Protams, arī svecītes bija elektriskās, tādas dega arī svečturos pie griestiem. Priekšnesumos dziedāja jauktais vāciešu un mūsu zēnu koris vācu dziesmas kapteiņa vadībā. Kori komplektējis un visu laiku mācījis pats kapteinis. Kad dziedāja kāda soliste, pie klavierēm arī bija kapteinis. Tad vēl muzicēja mākslinieces, divi leitnanti un unteroficieri, arī bija vijolnieki. Tos visus vadīja kapteinis. Tad viņš runāja, norādot, ka pie šo svētku ārējā ietērpa ir vainīgs sestais kara gads. Augstākais šī sarīkojuma viesis bija majors, viņš arī vēlāk maltītes laikā mūs uzrunāja. Beidzot varējām ieturēt maltīti. Ar kūkām izdevās nomierināt izsalkumu, kārtīgi saēsties un vēl dažas mājās varēja pārnest.

Vakardiena pagāja sprostvietā beidzamajās apmācībās. Vakarā bija leitnanta lekcija par sprostbaloniem. Šodien priekšpusdienā atkal salām vecajā kalnā pie baloniem un to ierīcēm. Pēcpusdienā bija kājnieku kaujas mācības pilsētā, kādā sprostvietā. Līdz ar to ir beidzies atkal viens mācību posms. Varbūt tagad zēni dabūs mierīgi padzīvot sprostvietās. Tas iznāks tepat Jēnā vai arī citur. Man laikam nebūs karavīra gaitās mierīgi vienā vietā ilgi dzīvot, jo kādā dienā grupenfīrers teica, ka man būšot jābrauc uz gaisa spēku skolu. Ir jau iepatikušies skaistie Jēnas kalnu skati, kaut pašlaik ir ziema bez sniega un vairāk atgādina rudeni. Pavasarī te vajadzētu būt reti skaisti. To es te laikam neredzēšu. Tomēr īstā karavīra dzīve ir nepalikt ilgi vienā vietā, bet klejot, arvien ko jaunu piedzīvot un nedomāt par rītdienu, šodien tak ir šodiena.

Šovakar bija šefa lekcija par sprostvietas pozīcijām un to ierīkošanu. Šī lekcija ir noslēgums šīm mācībām, jo rīt būs skate. Ieradīsies majors un pārbaudīs mūsu zināšanas.

 

Jēna, 1944. gada 22. decembris

Apmācību laiks ir vai nu beidzies, vai beigsies tuvākajās dienās. Beigās ar šo dzīvīti zēni varēja jau tīri labi iztikt. Cigarešu vairs netrūkst, jo tās tagad saņemam. Uzturu krietni vien zēni noblēdī pa virsu. Arī eglītes vakarā mums pie kūkām vēl pasniedza vīnu un cigaretes. Beidzamajās dienās ārā visu laiku pieturas uzsalums. Tas ir labi, ka sasaluši mūsu baterijas mūžīgie māli, bet tāda pati temperatūra ir arī mūsu barakās. Tomēr mēs ceram kuru katru dienu pāriet citur dzīvot.

Šodien priekšpusdienā bija skate. Majors visu pārbaudīja, ko mēs šajā laikā esam iemācījušies. Uz to bijām sagatavojušies, tāpēc viss gāja labi un gludi. Tāpēc šodien pēcpusdienā esam brīvi no dienesta. Atvaļinājumu uz pilsētu tomēr nevarēja dabūt, jo otrai mūsu daļai šovakar eglītes vakars. Mums jāiet viņu vietā sprostvietās. Tuvojas jau vakars. Mēs ar Šollu snaužam siltajā piektās sprostvietas barakā, klausāmies radio mūziku un gaidām zēnus atgriežamies no "Paradīzes". Tad vakarā mums būs jāiet atpakaļ uz savām barakām baterijā. Ko darīsim rītdien, par to vēl neko nezinām.

 

Jēna, 1944. gada 25. decembris

Sestdien priekšpusdienā bija darba dienests, dabūjām ārā bez mēteļiem kārtīgi izsalt. Pēcpusdienā divas Jēnā esošās latviešu gaisa spēku izpalīgu baterijas bija ielūgusi Hitlera jaunatnes organizācija uz eglīti. Aizsoļojām uz pilsētu. Zālē sanāca ļoti daudz latviešu zēnu, knapi iznāca vietas, saspiežoties pie galdiem. Priekšnesumus sniedza Hitlera jaunatnes meiteņu organizācija. Klausījāmies ērģeļu mūziku. Tad meiteņu koris dziedāja Ziemassvētku dziesmas. Galvenais bija kāds uzvedums, piemērots Saulgriežu svētkiem. To bija diezgan grūti saprast. Hitlera jaunatnes pārstāvis mūs īsi uzrunāja. Šī eglīte esot domāta ciešākas draudzības radīšanai starp vācu un latvju jaunatni. Viss, kas mums šeit tiek pasniegts, ir domāts no sirds, un mūs aicināja šeit justies kā mājās. Ziemassvētkos, kaut mūsu karavīru saimei uz galdiem bija šķīvītī pasniegta tikai viena baltmaizes šķēlīte, jo ir jau sestie kara Ziemassvētki. Vakarā pārnācām savās aukstajās barakās.

Vakar bija svētdiena un priekšsvētku diena. No rīta darba dienests, tad baterijas šefa lekcija par sodīšanu un sodu mēriem armijā. Pēcpusdienā varēja iet atvaļinājumā uz pilsētu. Zēni, kuri aizgāja, drīz nāca atpakaļ, jo priekšsvētku vakarā kino slēgti un nav ko darīt aukstajās ielās. Vakarā mūs aicināja uz kantīni (kareivju veikaliņu) kopā ar pārējiem baterijas karavīriem sagaidīt svētkus. Klausījāmies radio. Runāja Dr. Gēbelss, un tad sekoja Ziemassvētku dziesmas. Kāds karavīrs spēlēja cītaru. Savādi, ka tagad bija jādomā par svētku sajūtu. Mājās tā vienmēr radās pati no sevis. Jau iepriekšējos Ziemassvētkus es pavadīju vilcienā un Daugavpils stacijā starp karavīriem, tomēr biju privātais, un man svētku sajūta nāca pati no sevis. Vakar ieradās pie saviem karavīriem svētkus sagaidīt arī baterijas šefs, divi leitnanti un vahtmeistari. Dabūjām katrs arī dažas šņabja glāzītes, gabaliņu kūkas un krūzīti saldas kafijas. Svētki bija sagaidīti.

Tagad ir svētku rīts. Daži zēni spēlē kārtis, jo nav ko citu darīt. Šie mums ir pirmie karavīru Ziemassvētki, tāpēc grūti tajos iejusties.

Vakar atgriezās zēni, kuri bija citā baterijā mācībās pie zenītlielgabaliem un starmetējiem. Seši zēni no mums jau vakar vakarā aizbrauca uz savām dienesta vietām. Šodien, rīt vai arī parīt arī mēs brauksim projām no Jēnas uz savām dienesta vietām. Uz Jēnu mācībās nāks jauni latviešu zēni. Šodien mēs saņemsim gāzmaskas un identificēšanas zīmes, kas jāuzkarina uz kakla zem apģērba (ovāla alumīnija plāksnīte ar karavīra numuru un karaspēka daļas nosaukumu, ar perforāciju sadalīta divās daļās. Nāves gadījumā pirms karavīra aprakšanas pusi plāksnītes nolauž un nosūta piederīgajiem).

 

Jēna, 1944. gada 26. decembris

Ziemassvētki ir nosvinēti. Šajās dienās arī daba mazliet atgādināja Ziemassvētkus. Sals kļuva stingrāks, zeme un koki pārklājās ar baltu sarmu. Vakar pēcpusdienā varēja iet uz pilsētu noskatīties kino un pasēdēt kādā restorānā. Es paliku savā barakā. Šodien priekšpusdienā pierakstīja piecdesmit zēnus, tie būs kopā un laikam parīt brauks projām. Arī es esmu starp tiem. Pēcpusdienā atkal varēja tikt uz pilsētu, bet paliku barakā.

Šo laiku pirms Ziemassvētkiem un svētku dienās visi esam sākuši ņipri šiverēties, lai svētkos nebūtu jājūt izsalkums. Dikti "pūšam ausī" fričiem — pārtikas izsniedzējiem. Viens triks nāk labāks par otru, tā ka friči neko daudz nevar apķerties.

Zēns, ar kuru dzīvoju kopā piektajā sprostvietā, tagad var justies visai laimīgs. Meitene, kura nāca pie mums vakaros, izrādījās ļoti uzticīga. Viņa tagad ir aizbraukusi uz Leipcigu pie vecākiem pavadīt Ziemassvētkus. Zēnam viņa atsūtīja svētku paciņu, savu foto rāmītī un vēstules vai pastkartes sūta vai ik dienas. Viņa arī rakstījusi, ka neesot nemaz tāda, par kādu to varējis iedomāties tajā pirmajā vakarā. Arī uz svētkiem nebūtu projām braukusi, ja mēs dzīvotu sprostvietā. Tagad zēnam ir skumji, jābrauc projām no Jēnas un varbūt meiteni nevarēs vairs satikt, lai atvadītos.

 

Būha, 1944. gada 29. decembris

Pēc Ziemassvētkiem mums bija darba dienests. Sasalušajā zemē ar cirtņiem vajadzēja izcirst bedres jaunām barakām. Tās gatavoja latviešiem, jo trīs simti nākšot uz Jēnu mācībās. Trešdienas vakarā visi sanācām kopā, kur mūs uzrunāja baterijas šefs, īsi atvadoties. Tad atvadījās arī leitnants. Atvadīšanās no vahtmeistara Zontāga un citiem apmācītājiem iznāca visai skarba, jo beidzamajā laikā zēni bija daudz blēdību un cūcību pastrādājuši. Šajā vakarā kādu zēnu nodeva šefam sodīšanai par ķeblīša sadedzināšanu, jo arī iepriekš daudz ķeblīšu un gultas bija sadedzinātas. Arī par zagšanu divi palika ieslodzīti uz desmit un četrpadsmit dienām.

Mans draugs, uzzinājis par savas meitenes atgriešanos no Leipcigas, šajā vakarā bija aizlaidies uz pilsētu, tur pārgulējis nakti un ieradās tikai rītā. Tajā vakarā mēs saņēmām identificēšanas zīmes ( Erkennungsmarken ) un ceļojuma uzturu, tā ka zēna iztrūkšanu konstatēja. No rīta viņs atzinās un spruka cauri tikai ar rājienu. Šis zēns lika man padomāt par manu raksturu un sasniegumiem. Viņš vienā vakarā ieguva sev meiteni, ko varēju iegūt es vēl agrāk, bet nedarīju savam raksturam piemītošā kūtruma un kautrības dēļ. Viņš nebaidījās no soda, ejot uz pilsētu, un nekautrējās savu meiteni apmeklēt mājās, ko es noteikti nebūtu izdarījis. Tagad es sāku atcerēties daudzus notikumus savā pagātnē, kur mana kūtruma dēļ daudzi skaisti mirkļi aizgājuši garām, ka daudzreiz man vajadzēja padomāt par to, ka tikai drošajam pieder uzvara. Atceros skaisto vakaru skolas izlaiduma svētkos. Tur es biju jau drošāks, bet tad mājās atkal kļuvu kūtrs un nevienu vēstuli viņai neuzrakstīju. Tagad to izdarītu, bet ir jau par vēlu. Atmiņā nezudīs arī daži skaisti vakari Vestienas Jaunaugstiņos, kad aizmirsās skumjas par atstāto sētu. Mēģināšu vēl šīs meitenes adresi Vācijā uzzināt. Skolā sabiedriskajā dzīvē nekur neesmu piedalījies, lai nekas nebūtu jādara un jāmācās vairāk par citiem. Varēju orķestrī mācīties, mūzika man ļoti patika, bet ne iešana uz orķestra mēģinājumiem. To dabūju mazliet nožēlot. Tā es esmu līdz šim dzīvojis, no grūtībām izvairīdamies, tām ar līkumu apkārt aizslīdēdams. Te man jāatceras Ibsens un "Pērs Gints", dzīves jēga, personības un bezpersonības. Vai tādā gadījumā arī es neesmu Pērs Gints? Arī es peldu laika straumei līdzi sausām kājām un dzīvē uz priekšu esmu ticis tik tālu, cik mani laika straume nesusi. Mēģināšu, centīšos būt citāds.

Aizvakar vahtmeistars izsauca sprostvietu vadītājus no mums piecdesmitiem. Es biju starp tiem, varbūt būšu šeit kādas sprostvietas vadītājs. Vakar no rīta vēl tumsā devās uz staciju pārējie simtastoņi zēni no mūsu baterijas. Viņi aizbrauca kaut kur tālu uz rietumu frontes pusi, un viņiem bija paredzams apmēram trīs dienu ceļojums. Mēs, piecdesmit, gājām uz staciju ap pusdienas laiku. Uz staciju iznāca krietns gabals iet. Tur mūs sagaidīja speciālvilciens — lokomotīve ar diviem lopu vāģiem. Stacijā atvadījāmies no saviem audzinātājiem Grantiņa un Zvaigznes. Turpmāk mums audzinātāju nebūs. Vagonos bijām saspiesti, bet drīz sanesām ogles un iekurinājām, kļuva silti, un varējām sākt snaust. Mums bija teikts, ka brauciens nebūs ilgs un mēs braukšot caur Leipcigu uz Kēnicu. Taču brauciens iznāca tikai pāris stundu garš un pavisam pretējā virzienā nekā Leipciga. Izkāpām Kēnicas stacijā. Bija pustumsa, gaismu piedeva plānā sniega kārtiņa, kas te laikam nesen uzsnigusi. Izgājām cauri mazai pilsētiņai Kēnicai. Tad dabūjām krietnu gabalu ar mugursomām un pārējiem krāmiem plecos soļot kalnā, līdz nonācām šajā ciemā — Būhā. Ciemā pretī iznāca mūsu jaunais virsseržants, kurš mūs vēl kā svešniekus bargi uzrunāja. Drīz uzzinājām, kāds tam iemesls — mēs šeit neesam pirmie latvieši. Te ir simts no Egeras ceturtās rotas un vēl krievi klāt. Dzīvesvietu mums ierādīja kādā ciema mājā. Te nu mēs guļam kādā istabā salmos. Šo telpu ienākot par stalli noturēju, jo Gotenhāfenē nedēļu esmu policijas zirgu stallī nodzīvojis. Tas stallis bija tīrāks par šo istabu. Visu laiku bijām domājuši, ka ir jau rīts un aust gaisma, bet izrādījās tikai pulksten desmit vakarā. Pirms gulētiešanas vēl satikām zēnus, kuri šeit mēnesi nodzīvojuši. Viņi stāstīja, ka šeit ir jāapsargā spēkstacija uz Zāles upes, tās pašas upes, kas tek cauri Jēnai. Šodien priekšpusdienā bija jāiet pie baterijas šefa. Virtuve un kanceleja ir pāris kilometru tālāk, tur arī šefs dzīvo. Šeit ir tādi paši Tīringenas kalni kā Jēnā, tikai ne tik augsti un ir apauguši mežiem. Te ir aukstāks laiks nekā Jēnā, kaut esam vairāk uz dienvidiem. Vispār te jūtams savādāks klimats. Nonācām pie virtuves, kur sanākusi raiba sabiedrība — latviešu, krievu un vācu izpalīgi, krievu gūstekņi un vācu karavīri. Majors mūs īsi uzrunāja, galvenā kārtā brīdinādams ar sodiem, it kā mēs būtu veci grēkāži. Bija pusdienlaiks, un mēs gājām atpakaļ. Pēcpusdiena pagāja telpas sakārtojot, varbūt šeit vajadzēs ilgāku laiku palikt. Rītdien būs jāceļas agrāk un jāiet uz bateriju.

 

Būha, 1944.gada 31.decembris

Aizvakar mums paziņoja, ka neesam vairs gaisa spēku izpalīgi, bet gan SS audzēkņi. Tagad arī tie, kuri septiņpadsmit gadus veci, vairs nesaņems jaunatnes uztura piedevas. Sliktāk ir tas, ka mūsu mācības šeit neuzskata par pabeigtām un tās turpināsies. Ir gan tās jau apnikušas, bet jāpaciešas vien vēl kādas desmit dienas. Ja tiksim sprostvietās, tad arī šeit paredzama diezgan jauka dzīvošana. Pašlaik sprostvietās dzīvo veci vācieši un vācu zēni. Tie ir divdesmit astotajā gadā dzimušie un drīzi iešot projām uz valsts darba dienestu.

Vakar biju mācībās kādā sprostvietā Zāles upes krastā. Visapkārt redzami ļoti skaisti skati. Milzīgie kalni apauguši bieziem mežiem. Te ir īstie Tīringenas mežu skati. Ja tiktu sprostvietās, ziemu varētu mierīgi nodzīvot. Jāšaubās, vai mēs veselu gadu paliksim šajā dienestā, varam tikt arī katrā laikā ieskaitīti leģionā.

Vakar pēcpusdienā bija kājnieku mācības. Šodien svētdiena. Dienests skaitās tikai līdz pusdienām. To nosēdējām kādā sprostvietā. Pēcpusdienā vajadzēs iet uz bateriju saņemt cigaretes un nopirkt ko kantīnē. Pēcpusdienā varēšot iet arī uz Kēmcas miestiņu, bet tur tikai kino vien esot, tamdēļ nedomāju nekur kustēties. Mēģināšu brīvajā laikā rakstīt vēstules gan latviešu pārvaldei Berlīnē, gan uz kādām adresēm, varbūt izdodas saņemt atbildi.

 

Būha, 1945.gada 1.janvāris

Ir Jaungada rīts. Vakar uzsniga sniegs, šorīt atkal snieg. Iestājusies īstā ziema. Vakar bija Vecgada vakars, ko Dzimtenē vienmēr jautri pavadīju. Daži zēni aizgāja uz Kēnicu vai tepat ciemā iedzert alu un limonādi. Es tepat, ciema viesnīcas "Die Goldene Gabel" (Zelta dakšiņa) viesistabā, mūsu pagaidu mītnē, lasīju dažus "Daugavas Vanagu" numurus. Tad kāds unteroficieris pateica, ka nedrīkstot Jauno gadu sagaidīt, visiem parastajā laikā jāiet gulēt.

Šodien ir arī mana dzimšanas diena. Esmu kļuvis astoņpadsmit gadus vecs. Ir gandrīz pieci mēneši, kopš esmu karavīrs. Mēs visi ticam, ka šogad karam jābeidzas un mūsu Dzimtenei jākļūst brīvai. Skumja un vientuļa ir mana dzimšanas diena un Jaungada svētki. Bet tas ir tikai galīgs sīkums, jo es esmu karavīrs, man pieder šī diena un par rītdienu nav jādomā. Varbūt Dzimtenē šis jaungads ir vēl smagāks. Vakar pusdienās esmu apēdis vakariņu un šī rīta devu, tas ir, beidzamo reizi esmu ēdis pagājušā gada pusdienās, nu jāgaida šī gada pusdienas. Arī tas ir tikai sīkums, kad nav ko ēst, tad arī mazāk gribas ēst. Skaistas atmiņas un sapņi par Dzimteni man vienmēr pieder. Jaungada diena paies šajā ciema istabā salmos. Esmu dzirdējis, ka pēc piecām dienām mūs izdalīšot pa sprostvietām.

 

Būha, 1945.gada 6.janvāris

Vairāk nekā nedēļa jau Būhā nodzīvota. Dažas dienas pagāja apmācībā sprostvietās, dažreiz pēcpusdienās bija kājnieku dienests. Vienu pēcpusdienu kājnieku dienestā dabūjām kārtīgu sutu un izvārtīšanos pa sniegu "pēc notīm". Kādā citā pēcpusdienā gājām uz pirti. Sen jau pirtī nebijām bijuši, priecājāmies, ka dabūsim kārtīgi nomazgāties, bet prieks pārgāja, kad dabūjām uz pirti un atpakaļ nosoļot pa septiņi kilometri un nomazgāties lielākoties zem aukstām dušām.

 

Būha, 1945.gada 7.janvāris

Ar uzturu, ko mums te izsniedz, pietiek tikai dzīvības vilkšanai. Bija jāsāk kaut ko no malām meklēt. Drīzi dabūjām zināt, ka vācieši šeit kāri uz cigaretēm, jo saņem tikai divas dienā, tāpat kā mēs. Tagad nesmēķētāju skaits ir pavairojies, jo rupmaizes "pīpēšanu" daudzi sāk atzīt par labāku nekā cigaretes. Nu cigaretes aiziet vāciešiem par maizi un maizes kuponiem. Drīzi šai maiņtirdzniecībai arī cenas stabilizējās, un cigaretes var viegli pārvērst maizē. Maizi un maizes kuponus vācieši dabū pa pastu no mājām. Baterijā strādā arī daudzi krievu gūstekņi. Viņi saņem tādas pašas devas kā mēs, bet viņi šeit labi iedzīvojušies, maizi prot dabūt no ārienes par rokdarbu izstrādājumiem, tā ka arī no gūstekņiem iemainām maizi pret cigaretēmn. Daudziem no mums vēl ir privātie apģērbi un citas mantas. Daži ir jau mēģinājuši uzņemt sakarus ar vietējiem zemniekiem un tiem kaut ko aizlaist par maizi.

Ceturtdien un piektdien bija darba dienests. Gājām pa divi uz katru sprostvietu malku sagādāt. Priekšpusdienā biju deviņpadsmitajā sprostvietā. Tur ar vienu vecu frici varēja labi saprasties, un laiks pagāja ātri, mazliet palasot zarus vai pazāģējot un pasildoties pie krāsniņas. Pēcpusdienā gāju uz divdesmit ceturto sprostvietu. Te tūlīt redzēju, ka sprostvietas vadītājs oberjefreiters Hess ir lādzīgs vīrs. Ļoti lādzīgi un jautri bija šīs sprostvietas gaisa spēku izpalīgi, vācu zēni. Šie zēni mūs uzskatīja par biedriem un draugiem. Šī pēcpusdiena pagāja ļoti patīkami. Šie zēni saprata arī to, ka mums ēst gribas, un pacienāja mūs abas reizes ar siltu kafiju un medusmaizēm. Piektdien vācu zēni nodeva baterijām mantas un vakar no rīta aizbrauca projām uz Berlīni, citā dienestā.

To gan nebijām domājuši, ka mums, piecdesmit vīriem no Jēnas, būs priekšroka iet uz sprostvietām vācu zēnu vietā. Piektdienas vakarā mums pateica, ka sestdienas rītā jāiet uz sprostvietām. Beidzot mācību laiks mums ir pagājis. Vācu zēniem tas ildzis tikai dažas nedēļas, bet mēs jau piecus mēnešus esam karavīri. Citiem zēniem mācības vēl turpinās. Arī ciema restorānā istaba Būhā ar katru dienu pārvērtās īstākā cūku kūtī, un, ilgāk tur paliekot, labu galu tā lieta nevarēja ņemt.

Beidzot esam dienesta vietās un pildām dienestu. Sestdienas rītā mūs sadalīja pa sprostvietām. Mani iedalīja trešajā vadā, tiku arī divdesmit ceturtajā sprostvietā. Izrādās, ka mēs esam vienā no labākajām vietām. Esam šeit četri zēni un divi vācieši. Zēni ir lādzīgi. Sprostvietas vadītājs pašlaik ir Hess, jo unteroficieris iet apmācīt pārējos zēnus un mājās nāk tikai brīvajā laikā un svētdienās. Sprostvieta ir viena no tālākajām vadā. Labums tāds, ka mazāk tiek kontrolēta un labāk sardzei, bet tālu jāiet pēc pusdienām un nav elektrības. Baraka maziņa, bet kārtīgi iekārtota. Vieta šeit ļoti skaista, meža klusums un vientulība. Sprostvieta atrodas uz stāvas kraujas Zāles upes krastā. Malkas mežā netrūkst, bet arī sadedzinām to lielos kvantumos, citādi šajā mazajā finiera barakā mēs izsaltu. Šajos mežos ir daudz zaķu un stirnu, varbūt vēlāk, šeit iedzīvojušies, varētu arī lūkot ko nomedīt. Zāle pašlaik ir aizsalusi, bet tajā vajadzētu krietni zivīm būt. Tepat ir divas lauku mājas, vasarā tur varētu pastrādāt un ko nopelnīt, bet par to pāragri sapņot. Jauki būtu šeit pavasarī un vasarā, bet vai mēs tad būsim vēl šeit? Par velti jau neesam SS audzēkņi, un daudzi kļūstam, astoņpadsmit gadus veci — tie ir īstie karavīru gadi šajā karā. Bet vai nebūtu laiks arī karam beigties līdz pavasarim?

Publikācijā — dienasgrāmatas fragments no Okupācijas muzeja fondiem

Turpinājums — seko

Publikācijas redaktors — Dr. Sigizmunds Timšāns, "LV" informācijas redaktors

 

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!