Prof. Dr. Skaidrīte Lasmane:

Senā Vertera ciešanas un mūsdienu latviešu kultūras varonis

Referāts starptautiskajā simpozijā "Gēte un Baltija" Rīgā 1999. gada 28. oktobrī

Ir daiļdarbi, kuriem piemīt dīvaina auglība. Tā izpaužas iepriekš neparedzamu ideju pavērsienu un norišu daudzumā, kas tiem seko. Atbalss ilgumā XVIII gs. beigu bestsellers Gētes romāns "Jaunā Vertera ciešanas" (1774) pieskaitāms šo daiļdarbu grupai.

Latviešu kultūrā Gēte gan pazīstams galvenokārt kā dzejnieks un "Fausta" autors. Latviešiem "Fausts" kalpo par Gētes zīmi un sinonīmu. "Vertera ciešanas" Gētes apguvē Latvijā palikušas perifērijā.

Vai arī tagad un joprojām Gēte kalpo par Eiropas kultūras zīmi? Šobrīd, kad ne tik daudz Gētes lirisms un intelektuālisms, kā ierēdnieciskās struktūras, likumu salīdzinājums, kā arī politiskās un ekonomiskās atskaites vada Baltijas tautu kontaktus ar Eiropu jeb, kā pieņemts teikt, ieiešanu Eiropā. Ir tomēr atšķirība, ja Eiropas domāšanas veidu apgūst caur Gēti nevis caur Briseles birokrātisko domāšanu. Taču vai bez Gētes faustiskās orientācijas Latvijai un Austrumeiropai būtu iespējami kontakti ar Eiropu šodien, kad runa ir ne tikai par kultūru, bet par politiku, tieslietām un tautsaimniecību? Par formālu un faktisku klātbūtni Eiropā. Kas kalpo par Eiropas mēru kultūrā šodien? Kas kalpos par tās mēru nākamajā gadu tūkstotī?

Kāpēc tieši Gēti no plašās Eiropas kultūras par attīstības zīmi izvēlējās latvieši? Vai tas bija tikai Gētes, vai arī intelektuāli spēcīgu latviešu kultūras cilvēku nopelns? Toreiz, XIX–XX gs. mijā, ar savu tēlaino intelektuālismu, kas vienlaikus dod vielu pārdomām par dzīvi, pārdomām, kas nav ietvertas racionālā filozofiskā tekstā, bet mutvārdu kultūrai tuvā dzejas ritmā un valodā, Gētes liriskā dzīves apcere noderēja par pāreju uz sarežģītāku intelektuālisma kultūru, kas ienāca ar "Fausta" tulkojumu. Tas — pirmkārt.

Otrkārt, faustiskais gars, kas iedrošina uz maiņu un attīstību, ievadīja pavērsienu uz radikāli citādu attieksmi pret laiku un esamību: tradicionālo domāšanu un agrārai kultūrai raksturīgo ciklisko laiku nomainīja pārvērtību tieksme kopā ar tās izraisītām dilemmām. Lai atceramies Raiņa "mainies uz augšu" enerģētisko lomu XX gadsimta sākuma kultūrā.

It kā nomaļus no minētajām aktualitātēm XIX–XX gadsimta mijā, kad Gēte visintensīvāk ienāca latviešu kultūrā, stāv Vertera tematika. 1904. gadā romānu tulkojusi Aspazija. Zenta Mauriņa šo faktu komentē: "Aspazija ar savu brāzmainību, ar savām Pāna dzīrēm, Sarkanām puķēm un Bakhanāliju radniecīga jaunajam Gētem, kas izsaucies: "Gefuhl ist alles" — Sauc to par laimi! Sirdi! Mīlu! Dievu! Man vārdu trūkst. Jūtas ir viss. Aspazijai tuvs pretstatu saplosītais, bezrobežainais Vertera autors, kas savai polārajai dabai vēl nav atradis izlīdzeni, tādēļ viņai tik labi arī izdevies pārtulkot "Jaunā Vertera ciešanas", tā tulkojuma izvēli 1942. gadā komentē Zenta Mauriņa. "Vertera" ienākšana te vairāk skaidrota ar Aspazijas dvēseles stāvokli, nevis latviešu kultūras pieprasījumu. Kāpēc latviešu kultūrā kaislīgās Vertera ciešanas nerada tik plašu atbalsi kā lirika vai Fausts?

Iespējams, ka Vertera individuālā mīlestības kaisle ar tai sekojošo pistoles šāvienu "galvā virs labās acs" bija pārāk aristokrātisks teksts, kas tikko zemnieka arklu rokā vien turējušam latvietim pasvešs? Neraugoties uz Verterkunga nepārprotamo līdzcietību pret "apkārtnes mazajiem ļautiņiem" viņa zilā fraka ar dzeltenu vesti būtiski atšķiras no zemnieciskā krāsu salikuma.

Verters ir sirdsparādība, kas pievelk racionālisma pārsātināto apgaismības eiropieti. Ar "Verteru" vācu kultūra apmierina Eiropas cilvēka pieprasījumu pēc dabiskuma un jūtu dzīves līdzīgi, kā to Francijā paveica Ruso, kura "Jaunā Eloīze" (1761) vai Lielbritānijā Šāftsberijs un Hatčesons. Latvietim turpretī jūtu un sirds dabiskuma rezervju netrūka. Tas, kā pietrūka, bija nepiedzīvotā apgaismība, racionālisms, refleksija un analīze. Bez racionālisma pieredzes etniskā attīstība un Latvijas valsts paliktu par ideju, romantiskā nacionālisma uzvēdītu, bet ne par politisku un saimniecisku īstenību.

Fausts ar meklējošo nemieru atbilda, kā jau minēts, attīstības perspektīvai daudz vairāk nekā Vertera kaisle un it īpaši pašnāvība.

Kā Verters ar savām ciešanām atbalsojas mūsdienu postiskajā domāšanā? Man nav pilnīga priekšstata par Vertera vietu mūsdienu pasaules un Eiropas kultūras procesā. Nevar neminēt Rolānu Bartu, kurš nepārtraukti atsaucas uz "Verteru" savā darbā "Mīlētāja diskursa fragmenti" (1977). Franču poststrukturālajā diskursā Vertera heteroseksuālās kaisles viengabalainais stāsts pakļauts homoseksuālā mīlētāja diskursa figūru alfabētiskajai kārtībai. Mīlestības un ciešanu veselums saskaldīts sīkos fragmentos jeb figūrās, kas veido mīlētāja diskursa (nevis mīlestības!) enciklopēdiju. Stāstu (narratīvu) aizstāj citāti, kas kopā ar Freida, Nīčes, Prusta, Bleika, Balzaka, Stendāla un daudzu citu autoru izteikumiem veido Rolāna Barta poststrukturālo mīlētāja diskursa audumu. Tā nepieciešamību autors pats skaidro ar mīlestības valodas neaktuālumu, tās "galēju vientulību", kuru citas apkārtpastāvošās valodas "vai nu ignorē, vai nenovērtē vai to izsmej" un kas tāpēc apliecināma. (Fragmenti, reči vļubļonnovo, s 80.) Valoda, kā zināms, racionalizē izjūtas, tās kaislīgās jūtas, kas Gētes narratīvā uzbur Vertera nepiepildīto kaisli un ciešanas.

Nav grūti saskatīt, ka romantiskās Vertera ciešanas izaug no aizlieguma pārkāpt normu. Kā skaidrotu XX gadsimta psihoanalīze, varena libido enerģija piedzīvo frustrāciju, nesublimējas citos enerģijas veidos, piemēram, Vertera — gleznotāja vai ierēdņa darbībā. Pašnāvības ekscess izriet no id, ego, super ego neatrisināmā konflikta, kas hrestomātiski apliecināts Vertera stāstā.

Kā ar mīlestības kaisli tad, ja normas aizlieguma spēks vājināts? Vai tad, ja Gēte būtu piedzīvojis XX gadsimta 60. gadu beigu seksuālo revolūciju, būtu tapis kaislīgas nepiepildītas mīlas stāsts? Kāda revolūcija jāpārdzīvo mūsdienu Eiropai, lai rastos nevis mīlētāja diskursi ar jebkuru dzimumu un libido orientāciju, bet jauns, dabisks heteroseksuālu attiecību nepiepildītas kaisles stāsts XXI gadsimtā — Romeo vai Vertera stilā? Vai normu liberālisms, ētiskais plurālisms, no vienas puses, un jaunās reproduktīvās tehnoloģijas vai klonēšana, no otras, svītros no vēstures Vertera ciešanas, aizstājot tās ar situatīvu, bez īpašiem šķēršļiem pieejamu seksualitāti? Ar mīlestību, bet citādu nekā Vertera narratīvā? Vai arī kultūra konstruēs jaunus šķēršļus, lai cēlie mīlestības stāsti piedzīvotu jaunu atdzimšanu?

Kamēr atbilde kavējas, nedaudz ielūkosimies mūsdienu latviešu mīlētāju diskursā, atsaucoties uz jaunāko prozu — Gunta Bereļa, Noras Ikstenas, Gundegas Repšes darbiem. Ieskicēsim trīs dažādas mīlestības/nemīlestības pieredzes salīdzinājumā ar Verteru latviešu jaunākajā literatūrā.

Mīlestības vispār nav Gunta Bereļa jaunākajā krājumā "Mīnotaura medības" (1999). Tā personāžu veido tikai agresīvi bērni un veci ļaudis, vai arī jaunie, kas ātri pārvēršas par veciem, lai pildītu "loga cilvēka" funkcijas. Loga cilvēks (viņu esot daudz, šo loga cilvēku, un to patiešām krājums apliecina) sēž un sēž "augām dienām vērodams ielu un garāmgājējus, iegrimis savās domās, nevienu netraucēdams" (turpat, 84), nemīl sabiedrību, jo "pieraduši katrs pie sava loga sēdēt klusībā un vientulībā," (turpat) "nav histēriski un nervozi, viņus nav apsēdušas nepiepildāmas vēlmes un kaislības", "viņu dzīve ir rāma un vienmērīgi ritmiska, ar nemitīgu pašapceri piepildīta" (85) un viņiem pilnīgi "pietiek ar to, kas man ir: pasaule loga ietvarā" (turpat). Tuvumā it kā nemanot nevienu ironijas zīmi, nākas pieņemt šo loga cilvēku par jaunu latviešu kultūras varoni, kuram svešas jebkuras kaislības, par mīlestību un iekāri nerunājot.

Spontānas dvēseles kustības un to stāstus aizstāj nozīmju medības un diskurss, kas pieder mūsdienu nomadismam — nozīmju ceļošanai, kuras nolūks ir radīt intelektuāla svešinieka iespaidu. Nozīmju nomadisms caurauž "Mīnotauru", kaut arī dekonstruktīvās tehnikas atpazīstamība mazina nozīmju plurālisma un nomadisma ainavas svaigumu.

Nomadisms piepilda dabisku vēlmi pabūt citur, viņpus hrestomātijas un tradīcijas nogurdinošās parastības, viņpus laiskas acīmredzamības un mūsdienu reklāmu banālās viennozīmības. Literatūras tiesības uz viņpus dzīvi apstiprina arī "Medību" teksti, kuros nav ne vērtību hierarhijas, ne likumu vai, dies pasarg, morāles konvenciju — nekā, kas norādītu uz "dzīvīte, dzīvīte" un dabisku mīlestību. Paliek tikai simulācijas, Bodrijāra simulacrum , kur citējot, ironizējot, eklektiski savienojot fragmentus top teksts, šis virtuālās īstenības lauks, kurā var pašizpausties, cik atļauj imaginārais (iztēles) potenciāls un drosme atbrīvoties no zemapziņas uzrauga.

Gunta Bereļa proza liecina par, vēlreiz izmantojot Bodrijāra apzīmējumus, devitalizāciju un paroksismu (ieilgusi priekšpēdējās zilbes stadija). Protams, arī Gētes Vertera pašnāvību var atzīt par devitalizācijas simptomu, taču te brīvprātīga nāves izvēle seko vētrainai libidozitātei. Dekonstruētā tekstu literatūra dzīves pieredzi aizstāj ar tekstu pārrakstīšanu un bezkaislīgām nozīmju spēlēm.

Dzīves pieredze ar nelielu distancētu mīlestības piedevu ienāk Noras Ikstenas romānā "Dzīves svinēšana" (R., 1998), kur tā tomēr vairāk attiecināta uz pagātni, kuras stāstus tagadnē piedzīvo jaunā Helēna, nakti vadot kopā ar savas mātes Eleonoras dzīves svinētājiem un svinētājām. Aizraušanās, seksuāla tuvība, šajos stāstos atklājas galvenokārt kā XX gadsimta baismās vēstures — kara, māju zaudējuma, Sibīrijas "bada laika apdūmotās apziņas lieliskā stāvokļa" acumirklīgs liecinājums. Par spīti karam, "garā bada laika aizturētām kaislībām" (96.lpp.) tās tomēr vienmēr pastāvējušas un līdzējušas izdzīvot: "Dzīvi varēja dzīvot visādi" (104.lpp.). Vai nedzīvot. Mīlestība ir dzīvotgribas izpaudums nežēlīgā un reālā vēstures situācijā: "Mīlestība ir labāka par dzīvi, un dzērves lido augstāk par debesīm" (114.lpp.). Helēna to grib uzzināt un uzzina naktī, kas, rītam austot, nes skaidrību un apskaidrību: "Skaties saulē, būs jāaug" (120). Mistisks spēks, kas apgaro, ienes siltumu, ļauj izdzīvot fiziski un nezaudēt cilvēcību, pat sapņus necilvēcīgi smagā dzīvē.

Arhetipiska mīlestības kaisle visvairāk piesaukta Gundegas Repšes prozā. Īpaši "Septiņos stāstos par mīlu" (1992). Tur stāsta "Vējam līdzi" Gērtrūde raksta vēstuli Verteram, kurā vēsi pamāca dzīvot prātīgāk: "Vai tiešām Jūs domājat, ka nekas pasaulē nav svarīgāks par Jūsu personu, Jūsu asarām un gaudām? Vilhelmu Jūs nomokat ar savas dzīves sīkāko nianšu aprakstiem. Jūs tās klāstāt un pārstāstāt, analizējat un, atkal krītot izmisumā, tās preparējat." (Anita Rožkalne, Gundega Repše. Poētiskā anatomija. R., 1999, 276.lpp). Atklājas nesavienojamas divas pasaules — kaisles neprāta vadīta mīlestība un nāve un prātīga bezmīlestības un bezkaisles rāma dzīve. Pirmatnējs, pagānisks, dabisks, varens kaisles spēks caurstrāvo romānu "Sarkans". Vēsture glābj mīlestību šajā romānā tās pagāniskās kaisles varenajā un raženajā izpausmē. Dažāda laikā un telpā, tā pastāv kā sarkans pavediens cauri mūžam un vēsturei, par spīti nodevībai un nāvei, tuvinot cilvēku dievam un dievu cilvēkam.

Divi sieviešu romāni ir simptomi devitalizētā intelektuālisma galam. Ar tiem latviešu literatūrā nāk atpakaļ mīlestības stāsti, kas dabiski dzimuši pieredzē, nevis tekstuālā konstrukcijā un diskursā. No pēdējās pārdozēšanas savulaik brīdinājis Aleksandrs Dauge Gētes kopsakarā: "Un dzīvo cilvēku "saprast" arī var tikai tad, kad ar viņu dzīvo, viņam līdzi dzīvo, bet nekad, kad par viņu tikai domā, prāto… Dzīvot vispār ir — darīt, bet ne tikai domāt vien. Tas, kas daudz mīl un kas daudz dara, vislabāk, visdziļāk visu saprot. Kas vēsā vienaldzībā par visu tikai prāto, tas vismazāk saprot". (Gēte. Raksti. 1. sēj., 62.lpp.)

Vai jauna Vertera augšāmcelšanās iespējama nākamajā gadu tūkstotī? Vai iespējama romantiskā kaisle, ja nepastāv tradicionālie ierobežojumi, kas vai nu ar kārtu starpību vai ar stabilu ģimenes stāvokli saistīti? Varbūt Verteru var vienīgi ironiski dekonstruēt? Vai Verters neatklāj citu pieredzi, kas tik radikāli atšķiras no mūsdienu mīlestības pieredzes, ka ir un paliks vēsturisks anahronisms?

Mūsdienu filozofijā rodami vismaz divi simptomi, kas liecina par tekstu pieredzes nepietiekamību. Pirmkārt vēlmju produktivitātes uzsvērums jau minētajā franču filozofu vēlmju ētikā.

Vēlmju ētika, kas pārstāvēta 70. gadu filozofu — Fuko, Delēza, Liotāra — darbos līdzīgi Gētem uzstājas pret universālu racionālismu, kas Kanta un apgaismības filozofijā. Vai atkal līdzīgi romantiskās kaisles rehabilitācijai "Vertera" romānā, notiek antiracionāls pavērsiens? Tikai tās nav mīlestības kaislības, kas veido vēlmju filozofiju, bet gan abstrakta vēlmju produktivitāte vispār, kurā velti meklēt hierarhiju. Vēlmju, kas atsvabinātas no normas, no Oidipālā trijstūra un kas, nesastopot nekādus ierobežojumus, diez vai var kalpot par jaunu romantiskas iedvesmas avotu.

Gētem izdevies izteikt mīlestību, kas, diskursā ietverta, saglabājas savā noburtībā un apmātībā, nevis prāta skaidrībā, kaut gan pēdējais piesaukts, vai tas ir viens no pēdējiem heteroseksuālas mīlestības pieminekļiem Eiropas kultūrā?

Minētie sieviešu prozas darbi liecina par kaut ko citu — par mīlestības kaisles arhetipisko nepieciešamību un neizbēgamību, kas tikai variējas.

Viss tik strauji mainās šai dzīvē, ka nav jābrīnās, ka kaislību dabiskums no anahronisma var pārtapt par jaunu intelektuālu modi. Vai tas izvērtīsies par intelektuālu centrējumu, ko sauks par laikmeta garu, kā tas tālajā XVIII gadsimtā, to grūti pateikt, bet datordomāšanas un moderno komunikatīvo tehnoloģiju klātbūtne nesolās pastāvēt bez pretpavērsieniem. Iespējams, otra — dzīva cilvēka klātbūtnes vajadzība var gan atmirt pavisam, gan arī pārvērsties par jaunu vērtību, uz ko norāda Emanuela Levinas vai Edītes Višogrodas darbi. Protams, ļaušanās dabiskumam diez vai būs pilnīgi tāda pati. Pārāk daudz pierasts pie apzinātas valodas starpniecības — gan analītiskās filozofijas struktūranalīzes veidā.

Otrais ir dīvainais pavērsiens analītiskajā filozofijā, kas, izgājusi loģiskā reālisma (Mūrs), loģiskā pozitīvisma (Ayer), ikdienas valodas analīzes (Vitgenšteins u.c.) fāzi, — valodas pieredzi, pavēršas dzīves jēgas un pilnīguma virzienā (Kventīns Smith, Tomass Hurka). Valodas analīze paliek, bet tā pavēršas dzīves virzienā, nevis paliek tikai jēdzienu, teikumu un izteikumu analīzes līmenī. Tikai tā neaicina uz vēlmju brīvību un individuālo labsajūtu, bet gan uz pienākumu pret sevi, lai attīstītu dzīvību Visumā.

Zināmi tekstualitātes paguruma simptomi pastāv. Jāšaubās, vai ar tiem pietiek, lai secinātu jaunu romantiskā dabiskuma un mīlestības narratīvu pavērsienu? Dzīves paplašinājuma pieredzei tas nāktu tikai par labu. Un kultūras vitalizācijai arī.