Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
...Lai paliek tev šī krāsa baltā.... Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 29.12.2000., Nr. 473/476 https://www.vestnesis.lv/ta/id/14056

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Uzrunā Aleksandra Čaka 42. logs Rīgā, Bruņinieku ielā: Sirds citā priekā trīc kā dzīvsudrabs uz plīts

Vēl šajā numurā

29.12.2000., Nr. 473/476

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

...Lai paliek tev šī krāsa baltā...

19.decembrī Rakstnieku namā Rīgā notika skolotāja, žurnālista un dzejnieka Feliksa Zvaigznona piemiņas sarīkojums

522.GIF (48178 BYTES) "Skolotāju Avīze"

1989. gada 7. jūnijs

***

Lai paliek tev

Lai paliek tev šī krāsa baltā

No krīta putekļiem pie pirkstiem

No burtnīcām

No sniega pulkstenītēm pirmdien

Tik balta tu tās atnesi

Lai paliek tev

Lai paliek tev šī krāsa baltā

No diviem sniegavīriem maziem

No kupenām

No tavas klusēšanas garās

Kad gribas visu iztāstīt

Es zinu

Drīz plauks uguns karsta

Ar kailām liesmu ziedlapām

Bet arī tad

Lai paliek tev

Lai paliek tev

Šī krāsa baltā

Saules ievainotie

Līst lietus

Atklāti un slapji

Šo dienu un šo nakti

Ar valgmi piepildīt

Klīst balsis

Rīta dzītas

Ar spītu un ar mīlestību

Šo zemi sasildīt

Es aizlūdzu par strazdiem agriem

Par pumpuriem

Pret sauli dzītiem

Es aizlūdzu par spārniem

Gaismas piepildītiem

Jo zinu viņi jūrā kritīs

Pirms pavasaris zvanos sitīs

Bet tu ej ābelēs un ķiršu dārzos

Un savus bērnus pamodināt neaizmirsti

Lai viņi redz kā saules zobens cirtīs

Lai viņu spārni mūžam nesadzīst

Felikss Zvaigznons piedzima Jaunpiebalgā 1950.gada 19.decembrī. Viņa dzīves pavediens pārtrūka 1989.gada 3.jūnijā Vecpiebalgā ceļā uz Kaudzīšu skolas 120.gadskārtas svinībām. Felikss mācījās Siguldas vidusskolā, pēc tam iestājās Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, bet jau pēc dažiem gadiem sāka strādāt skolā un pārgāja studēt neklātienē. Skolotājs Lauberē un Rīgā, skolas direktors Bauskas rajona Griķos un Iecavā. Līdztekus — publikācijas "Padomju Jaunatnē" un citos izdevumos, līdz 1987.gada septembrī viņš kļūst par "Skolotāju Avīzes" galveno redaktoru. Šajā amatā Feliksam bija lemts nostrādāt tikai nepilnus divus gadus, taču šajā laikā "Skolotāju Avīze" pilnīgi pārveidojās, kļuva par Atmodas vedēju, vienu no populārākajiem laikrakstiem. Rakstnieku savienības priekšsēdis Valdis Rūmnieks kā Feliksa studiju biedrs rosināja sarīkot šo piemiņas pēcpusdienu, lai aicinātu kopā Feliksa kursabiedrus un bijušos darbabiedrus.

Kaut gan dega sveces un arī vīri nekaunējās asaru, tas nebija atceres vakars, lai pieminētu kādu, kura vairs nav, bet gan — lai atmiņās atkal būtu kopā ar cilvēku, kurš ar savām gaišajām domām un padarītajiem darbiem arī šodien ir kopā ar dzīvajiem un var viņiem spēku dot.

Lai paliek tev …

Vakaru Feliksa Zvaigznona dzejas noskaņā ieauž Bauskas Tautas teātra aktieri. Jo, kā saka latviešu literatūras skolotāja Anita Vanaga, kam kursa biedri uzticējuši atmiņu ugunskura uzturētājas pienākumus, Felikss gan kā students, gan skolotājs, žurnālists un sabiedriskais darbinieks vienmēr bijis arī dzejnieks. Kaut gan atklātībā viņa dzejoļi sāka parādīties tikai dažus gadus pirms viņa aiziešanas, to ir diezgan daudz. Tagad kursa biedri un draugi gatavojas apkopot Feliksa Zvaigznona dzeju un publicistiku grāmatā. Pārskatot viņa atstātos papīru kalnus, atrasts pat plāns, kā dzejnieks pats savu grāmatu iedomājies kārtot.

"No krīta putekļiem pie pirkstiem, no burtnīcām..." — tādas rindas var uzrakstīt tikai cilvēks, kas izjūt skolotāja darbu, saka Aija Portnova, kādreizējā kursa vecākā jeb, kā Felikss viņu allaž saucis, — kursa priekšniece. Viņa, tāpat kā vairums kursa biedru, ir latviešu valodas un literatūras skolotāja. Felikss skolotāja darbu darīja ar misijas apziņu. Viņa atstātajās piezīmēs ir šādas rindas: "Skolotājs ir spēks. Viņš dod spēka dzērienu un māca likt spēku lietā. Skolotājs māca dzīvību cilvēcei. Man ir 25, tātad varēšu vēl ilgi strādāt."

Ir atbraukuši skolotāji no dažādām Latvijas malām, kur Felikss strādājis. Griķu pamatskolas pedagogi atceras, kā viņš pats kāpis uz skolas jumta, lai to salabotu, pats ņēmis rokā cirvi vai lāpstu, lai piedalītos parka sakopšanā un celiņu ierīkošanā. Skolā palikušas viņa krāsainās sienas ar Kronvaldu Ata aicinājumu: "Mosties, celies, strādā!", dārzā — viņa iekoptās dālijas. Iecavas vidusskolas skolotāji atceras Feliksa Zvaigznona stāšanos direktora amatā, kad viņš teicis: "Gari nerunāšu, darīsim darbu!" Tā bija neuzspiesta vadība, bet neviens neuzdrošinājās strādāt pavirši, strādāt slikti. Skolēnus viņš mudināja izzināt savus radurakstus, rakstīt dzimtas žurnālu. Viņa kluso starojumu juta gan skolotāji, gan bērni.

Radošo savienību plēnumā par cilvēku un tautu tiesībām Latvijā, kas notika 1989.gada 30.—31. martā, viņš teica: "Es nestāvu šajā tribīnē, lai prasītu biezāku maizes riecienu skolotājiem. Es stāvu šeit, lai prasītu brīvību."

Kopīgos cīniņos par latviešu valodas godu un cieņu un Latvijas vēstures un ģeogrāfijas mācīšanu skolās ar Feliksu Zvaigznonu Atmodas rītausmā sastapies arī ģeogrāfijas skolotājs, tagadējais Saeimas deputāts Dzintars Ābiķis. Viņš atgādināja, ka "Felikss" tulkojumā nozīmē "laimīgais", un izteica pārliecību, ka Felikss Zvaigznons bija laimīgs un aizgāja no šīs dzīves laimīgs: "Tas bija vislielākā pacēluma brīdis, kad mēs visi jutāmies vienoti, kad mēs visi mīlējām viens otru un mūs visus skurbināja atmodas gars, kas virmoja gaisā. Feliksam ir dzejas rindas: "...un vienīgo gaismu dod pašsadedzināšanās". Toreiz mēs daudzi bijām gatavi ziedoties, dedzināt savas sirdis, bet viņš kā dzejnieks bija dvēselē jūtīgāks, vieglāk ievainojams. Viņa sirds neizturēja. Kad es tagad kādreiz domāju par tiem gaišajiem cilvēkiem, kā Itu Kozakēviču, Juri Podnieku un citiem, kas nepiedzīvoja brīvības rītu, man visvairāk žēl ir Feliksa Zvaigznona. Toreiz viņš Tautas frontes kustībā ienāca līdz ar daudziem citiem izglītības un zinātnes darbiniekiem. Diemžēl viņu lielākā daļa no politikas ir aizgājuši. Varbūt tieši tāpēc mūsu politikā un valsts pārvaldē pašlaik visvairāk pietrūkst savstarpējas izpratnes, dvēseliskuma, godīguma un spējas līdzi just. Visas šīs īpašības pilnā mērā piemita Feliksam Zvaigznonam. Ja viņš būtu starp mums, mēs būtu par to daļu labāki, godprātīgāki un stiprāki, ko viņš varētu dot."

Par dzejnieka un pedagoga pilsonisko stāju runāja arī politologs Mavriks Vulfsons. "Skolotāju Avīze" savulaik bija vienīgais laikraksts, kas uzdrošinājās publicēt viņa runu radošo savienību plēnumā, ar kuru tika pieteikts karš Molotova — Ribentropa pakta slepenajiem protokoliem. Vulfsona kungs visaugstāk novērtēja Feliksa Zvaigznona pilsonisko drosmi: "Es viņu tiku redzējis tikai vienu vai divas reizes, bet šis atceres vakars man liekas svarīgāks par visaugstākā līmeņa diplomātisko pieņemšanu. Viņam piemita drosme darīt kaut ko tādu, ko viņš uzskatīja par pareizu un vajadzīgu. Feliksam Zvaigznonam ir dzejas rindas: "Bez cīņas sirds/ Mirt neatļauj" — un viņš cīnījās, bija patiesi drosmīgs vārdos un darbos."

Jau kā deviņpadsmitgadīgs jauneklis Felikss kādā rakstiņā "Studentu Avīzē" izvirzījis savu dzīves moto: "Kad es vairāk nekā nevaru, es gribu!" Viņa dzeja liecina par stipru gribu un savu spēju nemitīgu tvirtināšanu. "Jūs visi, kas gaismu nesat/ Jūs visi, kas ceļu rādāt!" — viņš uzrunā visus tos un skumst, ka Poruka bālo zēnu, ka dvēseles ļoti trūkst. Viņš dzīvoja laikā, kad bija "tik grūti par saulmīli piedzimt tur lejā zem egļu ēnām". Viņa laiks bija ierakstīts "starp vizbuļiem un reaktīvajām lidmašīnām", un viņš "rakstīja mākoņos un runāja ar zvaigznēm". Divpadsmit gadus viņš visus priekus un bēdas dalīja ar savu dzīvesbiedri Rudīti, arī skolotāju un izglītības darbinieci. Šai vakarā viņa teica: "Es dzīvoju tajā gaismā, ko Felikss patiesi izstaroja. Viņa gaisma ir ar mums."

Aina Rozeniece, "LV"nozares redaktore

"Es stāvu šeit, lai prasītu brīvību!" 1989.gada 30.marts

Foto: Juris Krieviņš

 

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!